Dabas katastrofas Eiropā: vai tiešām redzam draudīgas tendences?

Iepriekšējā rakstā jau noskaidrojām, ka Latvijai aktuālākie fiziskie klimata riski ir plūdi, vētras un karstuma viļņi, kā arī būtisko ieguvumu no adaptācijas pasākumu īstenošanas. Tad nu lūkosim, ko par šīm dabas katastrofām varam uzzināt, izpētot starptautiski atzīto EM-DAT datubāzi. Tajā tiek iekļauta informācija par dabas katastrofām praktiski visā pasaulē, ja tās atbilst vismaz vienam no šiem kritērijiem:

• 10 vai vairāk bojāgājušo,
• 100 vai vairāk katastrofas ietekmētu iedzīvotāju (piemēram, ievainotu vai evakuētu),
• valstī pasludināta ārkārtas situācija,
• ir lūgta starptautiska palīdzība.

Skatoties plašāk, mums interesē divas EM-DAT datubāzē iekļautās dabas katastrofu grupas:

• meteoroloģiskās katastrofas, tai skaitā karstuma viļņi un vētras;
• hidroloģiskās katastrofas, kas galvenokārt ir dažāda veida plūdi.

No visas informācijas, kas par katru katastrofu ir iekļauta EM-DAT datubāzē, mums visvairāk interesē attiecīgās katastrofas norises laiks, radītie zaudējumi un apdrošinātie zaudējumi. Tad nu lūkosim, kādi dati pieejami attiecībā uz Austrumu un Ziemeļeiropas reģionu. Šo reģionu izvēlējāmies, ņemot vērā atšķirīgās tendences Eiropas Dienvidu daļā, kas iezīmējās mūsu rakstu sērijas sākumā.

No izvēlētajām katastrofu grupām visbiežāk tiek reģistrēti plūdi, tad vētras un salīdzinoši mazākā skaitā ekstrēmas temperatūras (1. attēls). Tomēr, ja izvēlamies tikai katastrofas ar zaudējumiem, tad ekstrēmo temperatūru grupā praktiski nav ko analizēt. Tādēļ turpmāk tendences apskatīsim tikai attiecībā uz plūdiem un vētrām

Iekļaujot izlasē tikai tās valstis, kurās ir reģistrēti apdrošinātie zaudējumi, iegūstam 284 katastrofas, kas laika periodā no 1995. līdz 2021. gadam norisinājušās 13 valstīs [1], tai skaitā 105 katastrofas ar reģistrētiem zaudējumiem. Par Latviju pieejamā informācija ir skopa – divas vētras ar reģistrētiem zaudējumiem 1999. un 2005. gadā (Anatols un Ervīns) un vēl viena 2005. gadā, par kuru nav pieejama informācija par radītajiem zaudējumiem. Varbūt mums ir pamats priecāties, ka dzīvojam salīdzinoši drošā valstī? Atbildes uz šo jautājumu meklēsim kādā no nākamajiem rakstiem.

Turpinājumā atsevišķi apskatīsim tendences par plūdiem un vētrām.

Eiropas ziemeļos un austrumos katastrofāli plūdi pārsvarā ir vasarā novērojama parādība, lai gan pa kādam notikumam reģistrēts arī pārējos mēnešos (2. attēls). Katra plūdu skartā valsts vidēji piedzīvo 1-3 notikumus gadā, un šim skaitlim ir tendence palielināties (3. attēls). Savukārt viena plūdu gadījuma ilgumam ir tendence samazināties. Tas varētu būt skaidrojams ar pieaugošo adaptācijas pasākumu klāstu, kas ļauj ierobežot plūdu apmēru un attiecīgi nodrošina ātrāku ūdens līmeņa atgriešanos ierastā un drošā līmenī.

Lai varētu veikt zaudējumu analīzi, tie sākotnēji attiecināti pret atbilstošo valstu IKP, bet pēc tam novērtēts to maksimālais, vidējais un minimālais zaudējumu apjoms dienā (5. attēls). Tā kā pieauguma tendence vērojama visos trīs gadījumos, varam sagaidīt, ka plūdu radīto zaudējumu apmērs tikai pieaugs, kā to minējām jau ievadrakstā.

Attiecībā uz apdrošināto zaudējumu daļu – jāsaka, ka te vērojama visplašākā amplitūda – aptuveni no 0 līdz 92%, vidējai vērtībai sasniedzot 31% (mediāna 38% [2]). Te gan jāpiebilst, ka daudzos gadījumos apdrošināto zaudējumu apjoms nav minēts. Tas drīzāk darīts nevis tādēļ, ka apdrošināto zaudējumu nav bijis, bet gan tādēļ, ka tie bijuši pārāk mazi vai arī nav viennozīmīgi saistāmi tieši ar konkrētajiem plūdiem.

Saliekot to visu kopā skarbākajā scenārijā, tas ir, ņemot vērā maksimālo zaudējumu apmēru dienā un notikumu skaita un ilguma tendences, iegūstam zaudējumu pieaugumu līdz aptuveni 1,2% no IKP līdz 2050. gadam vidēji valstī (6. attēls). Savukārt, ņemot vērā vidējās tendences, zaudējumi var veidot līdz 0,9% no IKP. Sagaidāms, ka no visiem zaudējumiem tikai neliela daļa būs apdrošināta – ap 20% maksimālo zaudējumu scenārijā, bet 24% vidējo zaudējumu scenārijā.

Līdzīgi aprēķini tika veikti arī par vētrām. Būtiskākās atšķirības – vētras biežāk novērojamas rudens un ziemas mēnešos (7. attēls). Vidēji valstī novēroto vētru skaits (8. attēls) un to ilgums (9. attēls) ir salīdzinoši stabils. Arī zaudējumu apmērs dienā aug tikai tad, ja katru gadu ņem vērā maksimālos zaudējumus, pārējos gadījumos tas būtiski nemainās (10. attēls).

Apdrošināto zaudējumu proporcija svārstās no 0 līdz pat 100% konkrētām vētrām. Tomēr – atšķirībā no plūdiem, kur mazākas zaudējuma proporcijas tika reģistrētas vairāk pagātnē, vētru gadījumā drīzāk konstatējams pretējais. Tai pat laikā – ne vienā, ne otrā gadījumā par acīmredzamām tendencēm runāt nevaram.

Ņemot vērā iespējamos maksimālos zaudējumus dienā, kā arī sagaidāmo vētru skaitu un ilgumu, kopējie zaudējumi vētru gadījumā var sasniegt 0,7% no IKP (11. attēls). Savukārt vidējās tendences liecina, ka zaudējumi varētu stabilizēties līmenī ap 0,3% no IKP, kas atbilst iepriekšējā rakstā pieminētajam PESETA IV projekta vērtējumam. Abos gadījumos apdrošināto zaudējumu īpatsvars varētu būt ap 20-25%.

Salīdzinājumam Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EIOPA [3]) vērtējums par klimata zaudējumiem Eiropā liecina, ka meteoroloģisko notikumu (vētras) gadījumā 56% no zaudējumiem bija apdrošināti, hidroloģisko notikumu (plūdi, zemes nogruvumi) gadījumā apdrošināto zaudējumu daļa bija tikai 28%, bet klimata ekstrēmu (ekstremālas temperatūras, sausuma viļņi, meža ugunsgrēki) gadījumā vien nieka 7% (dati par periodu 1980-2018 & 1970-2019) [4].

Apvienojot gan plūdu, gan vētru radīto zaudējumu vērtējumu redzam, ka

vētru un plūdu radītie zaudējumi var pieaugt līdz 1,2-1,9 % no IKP. 21-24% no kopējiem zaudējumiem varētu būt apdrošināti, bet lielākā daļa zaudējumu vēl arvien nebūs apdrošināti.

Jāatceras, ka šeit mēs runājam tikai par tiešajiem zaudējumiem. Bet vēl ir virkne pētījumu, kuros novērtēts, ka dabas katastrofu rezultātā var samazināties arī IKP no kavētas izpostīto aktīvu atjaunošanas, negūtiem ieņēmumiem, naudas trūkuma un līdzekļu pārdalīšanas dabas katastrofu zaudējumu novēršanai no produktīvākām (valdības) investīcijām.

Laika periodā 1980.-2004. gads globālie zaudējumi no dabas katastrofām vien bija 1.4 triljoni ASV dolāru, turklāt tikai ¼ no gadījumu bija apdrošināti [5]. Jāuzsver arī apdrošinātāju aktīvu ārkārtas pārdošanas (lai segtu apdrošinātos zaudējumus) dēļ izraisītās tālākas finanšu tirgus svārstības, kas attiecīgi ietekmē citu finanšu sektoru dalībnieku aktīvu vērtības un īstermiņa maksātspēju. Ilgākā termiņā, lai kompensētu šīs izmaksas, apdrošinātāji cels prēmiju cenas vai arī var atteikties no riska apdrošināšanas vispār.

2012. gadā veikts pētījums norāda, ka klimata katastrofu neapdrošinātie zaudējumi rada vidēji 2.5% IKP kritumu, bet mazākām valstīm kumulatīvais IKP zudums sasniedz pat 3.96% [6]. Turklāt, ja klimata katastrofas notiek atkārtoti, tad zaudējumi IKP atkārtojas un summējas. Pie tam, tā kā klimata katastrofas parasti nav lokālas, bet vismaz reģionālas, tad rekonstrukcijas fāzē strauji pieaug pieprasījums pēc materiāliem atjaunošanai, kas mazāk elastīga piedāvājuma rezultātā ne tikai dzen uz augšu cenas (par to pašu naudu var atjaunot mazāk), bet arī palēnina to. Augošais cenu līmenis procesu, lai līdzvērtīgā apmērā atjaunotu izpostītos aktīvus, padara par sarežģītu, ilgu un dārgu.

Rekonstrukcija – būtiska klimata zaudējumu daļa

Jo lielāks adaptācijas līmenis (par to plašāk mūsu iepriekšējā rakstā), jo mazāk resursu  rekonstrukcijā tiek iztērēts. Savukārt, lai atjaunošanas process būtu ātrāks un uz augošo cenu fona arī lētāks, ir svarīga ne tikai apdrošināšanas seguma ietilpība, bet arī raita atlīdzību izmaksa. Ja pastāv patērētāju uzticēšanās apdrošinātājam, ka tie strādās pilnā apmērā, tad atjaunošanas darbi var tikt uzsākti nekavējoties un attiecīgi ir mazāki zaudējumi IKP. Šajā jomā nozīmīga loma tāpēc ir arī patērētāju tiesību uzraugiem.

Novērojumi arī liecina, ka pieejamā katastrofu apdrošināšana, pat ja tā ir dārga, palīdz ievainojamākajām sabiedrības daļām ilgāk uzturēties klimata riska zonās [7], tādejādi iegūstot laiku un balansējot pārcelšanās izdevumus. Lai arī Latvijai, pēc visa spriežot, šī piespiedu klimata migrācija nebūs tik izteikta, tomēr arī šeit atsevišķās applūstošās zonās dzīvojošajiem var tikt sniegts tik vērtīgais laiks iekrāt un pārcelties uz dzīvi citur.

Apdrošinātāji – atslēgas komponente zaudējumu segšanā

Saprotot, ka apdrošinātos zaudējumus uzņemas apdrošinātāji, ir skaidrs, ka pastāv sākotnējās bažas, vai paši apdrošinātāji varēs izpildīt iepriekš uzņemtās saistības (un vai pēc kārtējās klimata katastrofas būs gatavi turpināt piedāvāt apdrošināt pret šiem riskiem). Tas ietver ne tikai uzraugu pārliecināšanos, ka apdrošinātāji prot novērtēt akūtos fiziskos riskus un veidot rezerves pietiekamos līmeņos.

Tiem apdrošinātājiem, kas strādā globāli jau pašlaik, ir uzkrātas ļoti labas datubāzes par iepriekšējām klimata katastrofām, to radītajiem zaudējumiem un ievainojamajām vietām. Tomēr problēmas sagādā tieši vietējās datubāzes. Tās objektīvu iemeslu dēļ ir diezgan “šķidras”, jo notikumu ir bijis maz. Tādēļ apdrošinātājiem ir jāizmanto plašākas datubāzes,  piemēram, EM-DAT datubāze, jākooperējas reģionālo datu apmaiņā vai jāpērk citu pārapdrošinātāju apkopotās datubāzes.

Tāpēc pašlaik apdrošināšanas sektora finanšu stabilitātes analīzes jomā pastiprināta uzmanība tiek pievērsta tieši spējai un prasmei cenot (ar to saprotot novērtēt) un veikt uzkrājumus klimata katastrofām un klimata pārmaiņu negatīvajai ietekmei ilgākā laika posmā. Ja klimata katastrofa izraisītu kāda apdrošinātāja maksātnespēju, maksātspējas problēmas var izplatīties strauji dažādos sektoros (kredītu tirgus caur lauztām kredītu apdrošināšanas polisēm un iznīcinātiem nodrošinājumiem, kam nekustamā īpašuma apdrošināšana nav spēkā; finanšu instrumentu tirgus caur straujas aktīvu negatīvas pārvērtēšanas un piespiedu aktīvu pārdošanas, lai segtu likviditātes vajadzības), kas paaugstinātu ekonomiskās izmaksas un palēninātu rekonstrukciju.

Ievērojot šo, pētījumi liecina, ka bankas varētu paaugstināt tieši tādu hipotekāro kredītu vērtspapīrošanu, kas nodrošināti ar nekustamo īpašumu, kam pastāv augsts plūdu un citu fizisko klimata notikumu risks, tādejādi šo klimata risku nododot tālāk investoriem [8]. Tāpēc jo svarīgāk ir izvērtēt, vai šie vērtspapīri ir piemēroti arī neprofesionālajiem investoriem, un kāpināt finanšu pratību.

Vienlaikus dabas katastrofa sit arī pa apdrošinātāju aktīvu vērtību. Apdrošinātāji salīdzinoši lielā īpatsvarā tur valdību vērtspapīrus, t.sk., vietējās valdības. Pēc EIOPA datiem uz 2021. gada beigām – apdrošinātāji Eiropā turēja vidēji 47,7% no valdību vērtspapīriem nacionālo valdību vērtspapīros, kamēr Latvijā – 20%. No aktīviem kopā tas būtu ~ 9,5% EEZ, Latvijā – 5,8% (dzīvības un nedzīvības apdrošinātāji) [9].

Fiziskie klimata riski un to izraisītās dabas katastrofas, ja valsts tām nav pienācīgi sagatavojusies iepriekš (adaptācija), var izraisīt valsts maksātspējas, attiecīgo kredītreitingu un valdības parāda vērtspapīru ienesīguma samazināšanos, kas attiecīgi mazina apdrošinātāju aktīvu portfeļa vērtību. Jāņem arī vērā, ka parasti dabas katastrofas ir reģionālas un arī apdrošinātāju aktīvu portfelī būtisku daļu veido kaimiņu valdību parādzīmes, attiecīgi efekts no šādas dabas katastrofas ir vēl spēcīgāks (pieņemot, ka arī kaimiņzemēs pastāv līdzīgi adaptācijas pasākumi).

Apdrošinātāju maksāt(ne)spēja – tikai laika jautājums?

Pēdējos gados, t.sk., pateicoties uzlabotam uzraudzības mehānismam Eiropā (Maksātspēja II ietvaram), nav novērotas ievērojamas apdrošinātāju maksātnespējas. Līdz šim spilgtākā epizode klimata katastrofas izraisītiem apdrošinātāju bankrotiem bija viesuļvētra Andrew ASV, Floridas štatā 1992. gadā, kas izraisīja deviņu apdrošinātāju maksātnespēju un radīja lielus zaudējumus citiem sektoriem [10]. Viesuļvētra Katrīna 2005. gadā izraisīja ceturtā lielākā Floridas štatā apdrošinātāja Poe Financial maksātnespēju [11]. ASV štatos, kas jau pašlaik piedzīvo postošas dabas katastrofas klimata pārmaiņu dēļ, palēnām aug bankrotējušo apdrošinātāju skaits[12]. Tas liek domāt, ka nākotnē pie pieaugoša fiziskā klimata riska – īpaša uzmanība uzraugiem ir jāpievērš arī vidēji lieliem apdrošinātājiem un to ilgtspējai. Arī mēs kādā no nākamajiem rakstiem testēsim, kā mainās Latvijas spējas izturēt klimata katastrofas, no tirgus izejot kādam apdrošinātājam.

Nākamajā rakstā lasītājus iepazīstināsim ar veikto analīzi par dabas katastrofu radītajiem zaudējumiem Latvijā līdz šim un prognozēm nākamajiem 30 gadiem.

[1] Reģistrēto notikumu skaita dilstošā secībā: Apvienotā Karaliste, Polija, Bulgārija, Čehija, Ungārija, Slovākija, Īrija, Lietuva, Dānija, Latvija, Zviedrija, Norvēģija, Igaunija

[2] Puse no vērtībām ir mazāka par 38%, vidējā vērtība 31% liecina, ka dominē mazāks apdrošināto zaudējumu īpatsvars

[3] European Insurance and Occupational Pensions Authority

[4] Rousova L. F. et al (2021) Climate Change, Catastrophes and the Macroeconomic Benefits of Insurance. EIOPA https://www.eiopa.europa.eu/sites/default/files/financial_stability/thematic-article-climate-change-july-2021.pdf

[5] Duus-Otterstrom G., Jagers S.C. (2011). Why (most) climate insurance schemes are a bad idea. Environmental Politics Vol. 20, Issue 3, pp. 322-339, Pieejams: http://dx.doi.org/10.1080/09644016.2011.573354

[6] Von Peter, Goetz, Sebastian von Dahlen, Sweta Saxena (2012). Unmitigated disasters? New evidence on the macroeconomic cost of natural catastrophes, BIS Working Paper No 394. Pieejams: https://www.bis.org/publ/work394.pdf

[7] Clark D., Grenham D. (2013). Microinsurance and natural disasters: Challenges and options. Environmental Science & Policy 27S. S89-S98 http://dx.doi.org/10.1016/j.envsci.2012.06.005

[8] Saha S., Viney B. (2019). How climate change could spark the next financial crisis. Journal of International Affairs , Vol. 73, No. 1, Climate disruption (Fall 2019/Winter 2020), pp. 205-216 https://www.jstor.org/stable/10.2307/26872790

[9] Autoru tuvināts aprēķins balstoties uz EIOPA datiem. https://www.eiopa.europa.eu/tools-and-data/statistics-and-risk-dashboards/insurance-statistics_en#Assetexposures un https://www.eiopa.europa.eu/document-library/financial-stability-report/financial-stability-report-june-2022

[10] Saha S.,  Viney B. (2019). How climate change could spark the next financial crisis. Journal of International Affairs , Vol. 73, No. 1, Climate disruption (Fall 2019/Winter 2020), pp. 205-216 https://www.jstor.org/stable/10.2307/26872790

[11] Born, P., & Viscusi, W. K. (2006). The catastrophic effects of natural disasters on insurance markets. Journal of risk and Uncertainty, 33(1-2), 55-72. https://law.vanderbilt.edu/files/archive/263_The-Catastrophic-Effects-of-Natural-Disasters-on-Insurance-Markets.pdf