Tajā pašā laikā nodarbinātības aizsardzības likumdošanai jābūt pietiekami elastīgai, lai nelabvēlīgu ekonomisko šoku gadījumā darba devēji varētu pielāgot darbaspēka izmaksas, mainot algas, nostrādātās stundas un/vai nodarbinātību. Pārāk stīvas nodarbinātības aizsardzības likumdošanas rezultātā uzņēmumi krīzes situācijā nevar samazināt darbaspēka izmaksas, kā rezultātā palielinās bankrotu skaits, palēninās ekonomikas atveseļošanās un pieaug bezdarba līmenis.

Pirms 2008. gada krīzes Eiropas Savienības (ES) valstīs bija diezgan neviendabīga nodarbinātības aizsardzības likumdošana, algu noteikšanas regulējums un aktīvie darba tirgus pasākumi. Ievērojami atšķīrās darba tirgus institūcijas, piemēram, arodbiedrību un koplīgumu izplatība ES (skat. EK, 2014). Tas kopā ar atšķirīgu situāciju valstu tautsaimniecībās pirms krīzes, piemēram, dažādās ekonomikas pārkaršanas pakāpes un mājokļu cenu burbuļi, noteica bezdarba līmeņa pielāgošanās dziļumu un ilgumu katrā no ES valstīm (skat. 1. attēlu).

1. attēls. Bezdarbnieku % no aktīvo iedzīvotāju skaita

Reaģējot uz ekonomikas lejupslīdi, politikas veidotājiem bija jāievieš izmaiņas darba tirgus politikā, lai palīdzētu uzņēmumiem pielāgoties jaunajai ekonomiskajai realitātei, piemēram, mīkstinot nodarbinātības aizsardzības likumdošanu, mainot algu noteikšanas regulējumu, samazinot darbaspēka nodokļus. Vienlaicīgi reformām bija jāsniedz papildu sociālais atbalsts bezdarbniekiem un jāveicina straujāka darba tirgus atveseļošanās, izveidojot jaunus aktīvos darba tirgus pasākumus, lai uzlabotu bez darba esošo personu prasmes un nodarbinātības iespējas.

Tā kā sākotnējie darba tirgus politikas apstākļi ES valstīs bija atšķirīgi, atšķīrās arī īstenoto darba tirgus reformu struktūra un apjoms. Kopš 2007. gada darba tirgus tiesību aktos izdarīto izmaiņu skaits ES valstīs ir dubultojies un 2012. gadā sasniedza 389 (skat. 2.a attēlu). Portugāle, Beļģija, Grieķija, Spānija un Itālija 2008. – 2013. gadā reformēja vairāk nekā 100 darba tirgus politikas pasākumus (skat. 2.b attēlu).

2. attēls. Izmaiņu skaits darba tirgus politikas pasākumos ES valstīs

Pirms krīzes ES valstīs bija diezgan ievērojamas atšķirības nodarbinātības aizsardzības likumdošanā, aktīvajos darba tirgus pasākumos un bezdarba pabalstu noteikumos (skat. 3. attēlu). Diezgan stingra nodarbinātības aizsardzības likumdošana nodrošina darba ņēmēju nodarbinātības stabilitāti, bet var atturēt darba devējus pieņemt darbā cilvēkus un ierobežot darbaspēka izmaksu pielāgošanas iespējas. Portugāle, Grieķija, Itālija un Igaunija 2008. gadā bija starp valstīm ar augstākajiem nodarbinātības aizsardzības likumdošanas indeksiem. Tajā pašā laikā Austrumeiropas valstīm un Grieķijai bija zemākie izdevumi aktīvajiem darba tirgus pasākumiem un bezdarba pabalstiem, tādējādi bezdarba līmeņa pieaugšana radīja papildu sociālo spriedzi.

ES dienvidu valstīs, t.i., Grieķijā, Portugālē un Spānijā nodarbinātības kritums pastiprinājās ES valstu parādu krīzes laikā (sovereign debt crisis) no 2010. līdz 2013. gadam (skat. 1. attēlu). Lai padarītu darba tirgu efektīvāku, šīm valstīm bija jāīsteno visplašākās darba tirgus reformas, kas ietvēra izmaiņas algas, darba laika un nodarbinātības noteikumos, kā arī vajadzēja paplašināt sociālās garantijas bezdarbniekiem.

Igaunija, Latvija un Lietuva piedzīvoja ievērojamu bezdarba pieaugumu globālās finanšu krīzes sākumā no 2008. līdz 2009. gadam. Vājas arodbiedrības un zems koplīgumu īpatsvars, kā arī straujš algu pieaugums pirmskrīzes laikā ļāva darba devējiem krīzes laikā samazināt algas un nodarbinātību, tādējādi atgūstot savas produkcijas un pakalpojumu cenu konkurētspēju, kas savukārt veicināja ekonomikas atlabšanu un pakāpeniski samazināja bezdarba līmeni (skat. Izquierdo et al., 2017; Fadejeva & Krasnopjorovs, 2015). Baltijas valstīs darba tirgus izmaiņas galvenokārt bija vērstas uz sociālās drošības tīkla nostiprināšanu cilvēkiem, kas zaudējuši darbu, un aktīvo darba tirgus pasākumu reformu, kā arī nodokļu atvieglojumiem ekonomikas veicināšanai. Igaunijā tika ievērojami atvieglota arī nodarbinātības aizsardzības likumdošana.

Pārējās ES valstīs bezdarba izmaiņas bija mērenas un darba tirgus reformas bija orientētas uz to, lai atvieglotu uzņēmumiem kvalificētu darbinieku piesaistīšanu, veicinot pielāgošanos caur adekvātu nodarbinātības aizsardzības likumdošanu un vienlaikus nodrošinot darbiniekiem nepieciešamo sociālo drošību (EK, 2017).

3. attēls. Nodarbinātības aizsardzības likumdošana un darba tirgus politika pirms krīzes

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Nodarbinātības aizsardzības likumdošanas indekss (NAL indekss) no 2008. līdz 2013. gadam lielākajā daļā ES valstu nav mainījies, neraugoties uz diezgan lielu darba aizsardzības likumdošanas reformu skaitu (skat. 4.a attēlu). To var izskaidrot ar īstenotās politikas atšķirīgo raksturu – daži pasākumi uzlaboja nodarbinātības aizsardzības likumdošanas elastīgumu, bet citi to mazināja (skat. 4.b attēlu). Portugālē, Grieķijā un Spānijā lielākā daļa nodarbinātības aizsardzības reformu veicināja elastīgumu, kā rezultātā NAL indekss pazeminājās. Turpretī Itālijā un Francijā likumdošanas maiņa noritēja dažādos virzienos, un NAL indekss nemainījās. Nodarbinātības aizsardzības reformu ietekmes vērtējums uzņēmumu aptaujās visumā sakrīt ar NAL indeksa attīstību (skat. 4.c attēlu). Apmēram 40% Spānijas un Grieķijas uzņēmumu, kas piedalījās Eiropas Centrālās bankas (ECB) Algas dinamikas tīkla (Wage Dynamics Network, WDN) aptaujā, ziņoja, ka laikā no 2010. līdz 2013. gadam kļuva vieglāk atlaist darbiniekus ekonomisku iemeslu dēļ. Itālijā un Francijā šādu viedokli paudošu uzņēmumu īpatsvars bija attiecīgi 20% un 5%. Igaunija, Ungārija un Slovākija arī uzlaboja nodarbinātības aizsardzības likumdošanas elastību (skat. 3.a attēlu), kā rezultātā kļuva vieglāk atlaist darbiniekus (skat. 4.c attēlu).

4. attēls. Nodarbinātības aizsardzības likumdošanas indekss, likumdošanas reformas un darbinieku atlaišanas vienkāršība

Laikposmā no 2008. līdz 2013. gadam lielākais atalgojuma noteikšanas elastīgumu veicinošo reformu skaits bija Grieķijā, Spānijā, Portugālē un Kiprā (skat. 5.a attēlu). Darba tirgus reformas šajās valstīs mainīja dažus no vissvarīgākajiem darba tirgus institucionālajiem aspektiem, piemēram, darba koplīgumu slēgšanas sistēmas centralizācijas pakāpi. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka vairāk nekā 30% uzņēmumu šajās valstīs ziņoja, ka laikā no 2010. līdz 2013. gadam bija vieglāk pielāgot vai samazināt darbaspēka izmaksas (skat. 5.b attēlu).

Svarīgi, ka algas samazināšanas vieglumu var izskaidrot ar vairākiem faktoriem. Tie var atspoguļot likumu grozījumu ietekmi vai arī izmaiņas cilvēku uzvedībā nelabvēlīgu ekonomisko apstākļu dēļ. WDN aptaujas rezultāti rāda, ka darbiniekus kļuva vieglāk atlaist galvenokārt likuma grozījumu dēļ, savukārt algas samazināt kļuva vienkāršāk gan likumu izmaiņu dēļ, gan tāpēc, ka mainījās darbinieku uzvedība (skat. Izquierdo et al., 2017; 12. tabula). Tādējādi pat valstīs, kur atalgojuma noteikšanas regulējums jau bija elastīgs, piemēram, Austrumeiropas valstīs un Īrijā, aptuveni 20% uzņēmumu ziņoja, ka kļuva vieglāk samazināt algas (skat. 5b. attēlu). Algu pielāgošana jauniem darbiniekiem kļuvusi vieglāka visās valstīs.

5. attēls. Algu noteikšanas reformas un iespējas samazināt algas

Raugoties no politikas viedokļa, ir svarīgi, lai palielinātā darba tirgus elastība tiktu apvienota ar uzlabojumiem aktīvas darba tirgus politikas pasākumos ar mērķi palīdzēt darba ņēmējiem ātrāk pārkvalificēties, lai sāktu darbu citās nozarēs, kurās ir darba iespējas. Pat pirms krīzes aktīvo darba tirgus pasākumu īpatsvars kopējos darba tirgus politikas pasākumos pieauga (skat. 2.a attēlu). Kopš krīzes aktīvo darba tirgus pasākumu nozīme ir palielinājusies un lielākajā daļā ES valstu arī pieauga valsts izdevumu īpatsvars apmācībai, nodarbinātības stimuliem, kā arī nodarbinātības atbalstam un rehabilitācijai (skat. 6.a attēlu). Šo izdevumu ziņā Skandināvijas valstis ir līderes.

Paralēli aktīvo darba tirgus pasākumu uzlabošanai daudzām valstīm bija jāpielāgo arī bezdarbnieku atbalsta politika. Pabalstiem bezdarba gadījumā ir divējāds mērķis: tie sniedz tiešu atbalstu tiem, kuri bezdarba laikā zaudē ienākumus (kas vienlaikus kalpo arī kā automātisks finanšu stabilizators visai ekonomikai kopumā), un tie palīdz saglabāt indivīda nodarbinātību, atbalstot viņa centienus atrast jaunu darbu (EK, 2014).

6. attēls  Izmaiņas aktīvo darba tirgus pasākumu skaitā un valsts izdevumos

Itālijā, Spānijā, Somijā un Igaunijā bezdarba pabalstu politikas izmaiņas galvenokārt stiprināja sociālo aizsardzību (skat. 7.a attēlu), kā rezultātā lielāki valsts izdevumi (procentos no iekšzemes kopprodukta) ārpusdarba ienākumu uzturēšanai un atbalstam  saglabājās arī astoņus gadus pēc krīzes (skat. 7.b attēlu). Savukārt Beļģija, Čehija, Īrija un Apvienotā Karaliste īstenoja vairākus pasākumus ar mērķi palielināt bezdarbnieku centienus atrast darbu, piemēram, palielinot bezdarba pabalsta samazināšanas tempus, aktivizējot uzraudzību un paaugstinot prasības.

7. attēls. Izmaiņas bezdarbnieku atbalsta pasākumos un valsts izdevumos ārpusdarba ienākumu uzturēšanai

Bezdarba izdevumu pieaugums uz vienu cilvēku izceļ citu reformas aspektu. Summa, kas iztērēta vienai personai darba tirgus aktivizēšanai vai bezdarbnieka atbalstam, galvenokārt palielinājās valstīs, kurās izdevumi vienai personai bija zemāki (skat. 8. attēlu). Polijā, Maltā un Lietuvā mācību izdevumi uz vienu personu kopš 2007. gada palielinājušies par vairāk nekā 100%; Slovēnijā, Igaunijā, Latvijā un Luksemburgā mācību izdevumi palielinājās par aptuveni 50%. Izdevumi ārpusdarba atbalstam vienai personai palielinājās par 200% Bulgārijā un Igaunijā un vairāk par 50% – Latvijā, Slovēnijā un Slovākijā.

8. attēls. Izmaiņas valsts izdevumos bezdarbnieku atbalstam un apmācībai vienai personai, %, 2007. – 2016. gads

9. attēls. Izmaiņas darba tirgus institūcijās

Apkopojot, darba tirgus politika ir sarežģīts pasākumu kopums, kura mērķis ir veicināt ekonomikas spējas pielāgoties un ātri atgūties no šoka. Pasākumu līdzsvara uzturēšana ir sarežģīta, jo ir grūti panākt efektīvu mijiedarbību starp nodarbinātības aizsardzību, darba tirgus aktivizēšanu un sociālā atbalsta sistēmām (EK, 2014). Atšķirības darba tirgus institūcijās un sākotnējais atbalsta līmenis noteica ES valstu darba tirgus politikas reformu virzienu. Grieķijā, Spānijā, Portugālē un Kiprā tika panākta lielākā nodarbinātības un algu elastība. Lielākā daļa Austrumeiropas valstu palielināja izdevumus uz vienu cilvēku aktīvo darba tirgus pasākumu programmām un bezdarba atbalstam. Igaunija uzlaboja visus trīs. Salīdzinot darba tirgus politikas rādītājus pirms un pēc krīzes (skat. 9. attēlu), redzams, ka, neraugoties uz uzlabojumu visās darba tirgus politikas jomās, atbalsts mūžizglītībai, bezdarbnieku pabalstiem un aktīvai darba tirgus politikai Eiropas austrumu un dienvidu valstīs joprojām atpaliek no rietumu un ziemeļu kaimiņiem.

Aktuālie darba tirgus politikas uzlabojumi

Neskatoties uz lielāku pašreizējās Eiropas darba tirgus politikas elastīgumu un tādējādi lielāku spēju ātri pielāgoties un atgūties no ekonomikas krīzēm, politikas diskusijās pašlaik izskan vairākas bažas, kas saistītas ar izmaiņām darba procesu organizācijā un digitalizāciju. Piemēram, viens no pēdējā laikā aktualizētiem aspektiem ir sociālās aizsardzības segmentācija (skat. EK, 2018a), t.i., darba tirgus sadalīšanās drošos un nedrošos darba kontraktos atkarībā no līguma veida. Kopš krīzes šī plaisa palielinājusies, pieaugot nestandarta nodarbinātības veidiem. Tas vērojams arī Latvijā, kur, piemēram, audzis to iedzīvotāju skaits, kas nodarbināti atbilstoši mikrouzņēmuma nodokļa regulējumam.

Dažādu darba organizācijas veidu popularitāte ES valstīs ir neviendabīga (skat. 10. attēlu), piemēram, Polijā, Spānijā un Portugālē pagaidu darba līgumu īpatsvars kopējā nodarbināto skaitā ir aptuveni 20%, tajā pašā laikā Baltijā, Rumānijā un Bulgārijā šī daļa nepārsniedz 5%. Pašnodarbināto īpatsvars Grieķijā (30%) ir gandrīz trīs reizes lielāks nekā ES vidējais rādītājs (11%). Nepilna darba laika līgumi ir plaši izplatīti Nīderlandē (50%), Austrijā (28%) un Vācijā (27%) un daudz mazāk citās ES valstīs (vidēji 18%). Kopumā, salīdzinot 2018. un 2008. gadu, ES palielinājies pagaidu un nepilna darba laika nodarbināto īpatsvars (skat. 10. attēlu, vertikālā ass). Tādējādi jautājums par darba ņēmēju sociālās aizsardzības atšķirībām kļuvis vēl aktuālāks.

10. attēls. Fiksētā laika kontrakti un pašnodarbinātie, % no kopējā nodarbināto skaita

Digitalizācijas, kā arī pagaidu un nestandarta darba iespēju pieauguma situācijā ir nepieciešama elastdrošība (angl. – flexicurity), t.i., labi pārvaldīta darba tirgus elastība ar pieeju saprātīgiem sociāliem pabalstiem visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no nodarbinātības perioda ilguma un veida (Eichhorst et al., 2017). Diemžēl daudzās ES valstīs darbiniekiem ar nestandarta darba līgumiem un pašnodarbinātajiem ir ierobežojumi saņemt sociālā nodrošinājuma atbalstu, bezdarba un slimības, maternitātes, nelaimes gadījumu un invaliditātes pabalstus, kā arī vecuma pensijas (skat. 1. un 2. tabulu). Bieži vien darbinieki nezina šos īpašos apstākļus.

1. tabula. Formāla sociālā nodrošinājuma trūkums nestandarta darba līgumu darbiniekiem

Vairākās ES valstīs arī pašnodarbinātie ir izslēgti no atbalsta sistēmas (skat. 3. tabulu). Viņi nav iekļauti sociālā atbalsta sistēmā un nevar izvēlēties brīvprātīgas sociālo iemaksu shēmas (EK, 2018a).

2. tabula. Formāla sociālā nodrošinājuma neesamība pašnodarbinātajiem

Tā kā darba ņēmēju karjeras kļūst arvien mazāk lineāras, sociālā nodrošinājuma tiesību nodrošināšana un pārredzamība kļūst arvien svarīgāka. Tāpēc ES Padomē izstrādāti ieteikumi sociālās aizsardzības uzlabojumiem (EK, 2018b). Ieteikumu mērķis ir nodrošināt visiem darbiniekiem piekļuvi pienācīgai sociālai aizsardzībai ES dalībvalstīs, nosakot minimālos standartus darba ņēmēju sociālās aizsardzības jomā.

Saskaņā ar ierosinātajiem ieteikumiem ES dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visiem darba ņēmējiem ir pieejama sociālā aizsardzība neatkarīgi no viņu darba attiecību veida, vienlaikus saglabājot sociālā nodrošinājuma sistēmas ilgtspēju un ieviešot drošības pasākumus, lai izvairītos no tās ļaunprātīgas izmantošanas. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pašnodarbinātajiem ir pieeja sociālai aizsardzībai, tajā skaitā slimības un veselības aprūpes pabalstiem, maternitātes/paternitātes pabalstiem, vecuma un invaliditātes pabalstiem, kā arī pabalstiem saistībā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām; pašnodarbinātie varētu brīvprātīgi izvēlēties, vai piedalīties bezdarbnieku pabalstu shēmā.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pabalstu tiesības – neatkarīgi no tā, vai tās iegūtas, izmantojot obligātas vai brīvprātīgas shēmas, – tiek uzkrātas, saglabātas un nododamas visu veidu nodarbinātības statusos un visās ekonomikas nozarēs. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka tiek piemēroti visi atbrīvojumi vai samazinājumi sociālajām iemaksām grupām ar zemiem ienākumiem neatkarīgi no darba attiecību veida un statusa darba tirgū.

Šie ieteikumi stāsies spēkā 2019. gadā. Dalībvalstīm būs 12 mēneši, lai ieviestu šos principus un iesniegtu rīcības plānus, ziņojot par valstī veiktajiem pasākumiem. Latvijā šīs izmaiņas uzlabos pašnodarbināto, gadījuma rakstura un sezonas darbinieku sociālo aizsardzību, kā arī normalizēs visu darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma aizsardzību neatkarīgi no darba vietas juridiskā statusa, piemēram, mikrouzņēmumos.

Atsauces

1) ECB Economic Bulletin (2016), Issue 5 / 2016 – Article 2. "New evidence on wage adjustment in Europe during the period 2010-13"
https://www.ecb.europa.eu/pub/pdf/other/eb201605_article02.en.pdf?e47c28d61e67666aa004d023441b87bc

2.) European Commission (2014), Directorate-General for Employment, Social Affairs and Inclusion, "Employment and Social Developments in Europe 2014", Chapter 1: The legacy of the crisis: resilience and challenges, Section 5: The impact of the recession on labour market institutions
https://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=738&langId=en&pubId=7736&type=2&furtherPubs=yes

3.) European Commission (2017), Directorate-General for Economic and Financial Affairs, "Quarterly Report on The Euro Area" Volume 16 No 2 (2017), "Structural reforms in the euro area: a selective overview" 
https://ec.europa.eu/info/sites/info/files/ip060_en.pdf

4.) European Commission (2018a), Directorate-General for Employment, Social Affairs and Inclusion, "Employment and Social Developments in Europe 2018", Chapter 5: Access and sustainability of social protection in a changing world of work
https://ec.europa.eu/social/main.jsp?langId=en&catId=89&newsId=9150

5.) European Commission (2018b), Proposal for a Council Recommendation on access to social protection for workers and the self-employed, COM(2018) 132 final, 13.3.2018.

6.) Izquierdo, Mario & Jimeno, Juan Francisco & Kosma, Theodora & Lamo, Ana & Millard, Stephen & Rõõm, Tairi & Viviano, Eliana, 2017. "Labour market adjustment in Europe during the crisis: microeconomic evidence from the Wage Dynamics Network survey," Occasional Paper Series 192, European Central Bank. https://ideas.repec.org/p/ecb/ecbops/2017192.html

7.) Ludmila Fadejeva & Olegs Krasnopjorovs, 2015. "Labour market adjustment during 2008-2013 in Latvia: firm level evidence," Working Papers 2015/02, Latvijas Banka. https://ideas.repec.org/p/ltv/wpaper/201502.html

8.) Werner Eichhorst & Paul Marx & Caroline Wehner, 2017. "Labor market reforms in Europe: towards more flexicure labor markets?," Journal for Labour Market Research, Springer; Institute for Employment Research/ Institut für Arbeitsmarkt- und Berufsforschung (IAB), vol. 51(1), pages 1-17, December. https://ideas.repec.org/a/spr/jlabrs/v51y2017i1d10.1186_s12651-017-0231-7.html

Latvijas Banka 2. oktobrī rīko ikgadējo tautsaimniecības konferenci, kas šoreiz veltīta darba tirgum Baltijā. Pirms konferences publicējam rakstu sēriju, kurā Latvijas Bankas ekonomisti analizē darba tirgus izaicinājumus, risinājumus un perspektīvas Latvijā, Baltijā un Eiropā. Pirmajā rakstā analizēti demogrāfijas izaicinājumi, otrajā rakstā pētītas Baltijas valstu darbaspēka rezerves, savukārt pēdējā rakstā aplūkots, kā cilvēki darba tirgū spēs konkurēt ar mākslīgo intelektu.