Devalvācija: eksports un imports

Devalvācijas ieguvumus mazai valstij kā Latvijai neapstiprina ne teorija, ne pasaules pieredze

Vai nacionālās valūtas devalvācija dod labumu eksportētājiem, un vai tas ir eksporta un importa bilances sabalansēšanas ceļš Latvijā? Šajā rakstā apskatīsim, kāpēc teorijā uzrādītais devalvācijas pozitīvais efekts Latvijā būtu īslaicīgs.

Pasaulē vērojama daudzu valstu tautsaimniecību atdzīvošanās, tostarp gan eiro zonas, gan Eiropas Savienības valstīs kopumā 3. ceturksnī reālais IKP jau uzrāda kāpumu pret iepriekšējo ceturksni, kad iepriekš piecus ceturkšņus pēc kārtas bija vērojami kritumi. Starptautiskās institūcijas prognozē gan pasaules, gan eiro zonas ekonomikas izaugsmi nākamajā gadā. Tas norāda, ka ārējais pieprasījums pakāpeniski atjaunojas, un tā ir pozitīva ziņa arī Latvijas tautsaimniecības atveseļošanās izredzēm. Tomēr vienlaikus, lai mēs izmantotu pieprasījuma kāpumu citās valstīs, mūsu eksporta sektoram ir jābūt konkurētspējīgam. Latvijā izvēlētais ceļš ir konkurētspējas atjaunošana, samazinot izmaksas un saglabājot fiksētu lata piesaisti eiro, kas ļauj uzņēmumiem pakāpeniski mazināt izmaksas. Darbaspēka izmaksas iepriekšējos gados darbaspēka trūkuma apstākļos strauji kāpa - dubultojās laikā, kad darba ražīgums uzlabojās tikai par dažiem procentiem. Vai te varētu līdzēt devalvācija, valūtas kursa vērtības mazināšana?

Uzreiz jāsaka, ka devalvācija Latvijā gan var nest īslaicīgu labumu kādam atsevišķam eksportējošam uzņēmumam, bet tā noteikti neuzlabos Latvijas tautsaimniecības eksporta un importa attiecību. Kāda ir sakarība starp devalvāciju, eksportu, importu un konkrēto Latvijas situāciju?

Eksportētājs, kam ieņēmumi ir eiro, pēc devalvācijas eiro var pārvērst vairāk latos. Bet tā ir matemātiskās darbības pirmā puse - jāveic arī otra. Vienlaikus par devalvācijas tiesu sadārdzinātos imports, un par maksājumiem, kas eksportētājam jāveic par importētajām un ražošanā nepieciešamajām precēm latos, būs jāmaksā vairāk, jo importēto preču cena būs automātiski kāpusi. Latvijā nav pieejami visi nepieciešamie resursi ražošanai, piemēram, visuzskatāmākie - elektroenerģija, degviela - šie resursi nepieciešami arī tiem eksportētājiem, kas pirmajā mirklī pēc devalvācijas nopelnītu vairāk. 60% no importa Latvijā veido tā sauktās starppatēriņa un kapitāla preces - tas, kas nepieciešams ražošanas procesā, lai nonāktu pie eksportam ražojamās preces. Tas arī devalvācijas gadījumā Latvijā "noēstu" eksportam paredzēto devalvācijas labvēlīgo efektu. Turklāt, ņemot vērā, ka nodarbināto algu, kas it kā netiktu skartas, pirktspēja kritīsies līdz ar importa sadārdzināšanos, uzņēmējiem, pieaugot importēto preču izmaksām, būs niecīgas izredzes mazināt izmaksas uz darbaspēka atalgojuma rēķina. Protams, var rosināt cilvēkus pirkt vietējo ražotāju preces, bet tas neatrisina importa nepieciešamību tik nelielā valstī kā Latvijā. Šeit importa nozīme ir ļoti liela - 2008. gadā 55% no visa iekšzemes kopprodukta.

Ne tikai prakse, bet arī teorija apstiprina to, ka tādai tautsaimniecībai kā Latvija devalvācija nenes ieguvumus.

Ekonomikas teorija saka, ka valūtas kursa pavājināšana pozitīvi ietekmē eksportu lielās ekonomikās, kurām ir pašām savi resursi un kuras ir cenu noteicējas (price setters) globālajā tirgū. Tā kā Latvija ir maza un atvērta tautsaimniecība, kur šis nosacījums nedarbojas, tad atgādinām, ko vēl teorija saka par valūtas kursa pavājināšanas ietekmi uz tautsaimniecību. Pēc tā saucamā Maršala-Lernera nosacījuma devalvācija pozitīvi ietekmē ārējās tirdzniecības bilanci tad, ja eksporta un importa elastību pret valūtas kursu summa ir lielāka par 1. Ekonometriskie rezultāti rāda, ka eksporta un importa cenu elastība Latvijā ir zema, mazāka nekā 1, Maršala-Lernera nosacījums Latvijā neizpildās un tādējādi pozitīva ietekme uz ārējās tirdzniecības bilanci no devalvācijas nav sagaidāma.

Arī Latvijas tautsaimniecības uzbūves īpatnību dēļ devalvācija nepalīdzētu eksporta un importa attiecības uzlabošanai. Tā kā vēl pērnā gada beigās importu ievedām gandrīz divreiz vairāk nekā eksportējam, devalvācijas rezultātā par importu būtu bijis jāmaksā krietni vairāk, nekā iegūtu no eksporta ienākumu pieauguma. Pat atsakoties no visām importa patēriņa precēm (kas nav reāli), ieguvuma nebūtu, jo importētās izejvielas un ražošanas iekārtas vien Latvijā pērnā gada beigās bija preču eksporta apjomā.

Latvijai ārējās tirdzniecības plūsmu noregulēšanai, tas ir, tekošā konta un preču un pakalpojumu eksporta un importa bilances uzlabošanai, lata devalvācija nav nepieciešama. Latvijas preču un pakalpojumu tirdzniecības bilance, kuras deficīts jeb importa pārsvars pār eksportu 2006. un 2007. gadā pārsniedza 20% no IKP, ir krasi uzlabojusies, un pēdējos divos ceturkšņos izdevumi par preču un pakalpojumu importu bija pilnībā segti ar ieņēmumiem no eksporta. Tas acīm redzami parāda, ka importa pārsvaram pār eksportu pamatā bija pārmērīgais patēriņš iepriekšējos gados, kam atslābstot, imports ir nozīmīgi sarucis. Uzņēmumi krīzē ieguva laiku izmaksu pārskatīšanai un konkurētspējas uzlabošanai, un pašlaik atsevišķās nozarēs redzam eksporta stabilizāciju un kāpumu.

Vai valūtas kursa kritums ir palīdzējis citām valstīm? Saasinoties pasaules finanšu krīzei, pieprasījums pēc vairāku valstu valūtām, piemēram, Lielbritānijas, Zviedrijas un Polijas valūtām, samazinājās, un tādējādi pavājinājās šo valūtu vērtības. Krievijā pērn nacionālo valūtu devalvēja ar monetārās politikas lēmumu, un tur tas ir teorētiski pamatoti, jo Krievijas ekonomikas struktūra ar savu izejvielu pieejamību un to nozīmību eksportā ir ļoti atšķirīga no mūsu ekonomikas. Arī importa nozīmība Krievijā ir ievērojami mazāka - tikai ap 18% no IKP. Tomēr vispārēja vāja globālā pieprasījuma apstākļos nevienā no minētajām valstīm valūtu vērtības samazināšanās nav nodrošinājušas eksporta stabilizāciju. Statistikas dati rāda, ka šī gada deviņos mēnešos eksports visās valstīs - ar fiksētu, peldošu, devalvētu kursu - joprojām ir ievērojami zemāks nekā pirms gada. Polijā kritums ir 17%, Zviedrijā - 25%, Lielbritānijā - 20% - šajās valstīs ir peldošs valūtas kurss un valūtas vērtība šajā periodā bija samazinājusies, kaut šajā gadā atkal atguvusi daļu vērtības. Valstīs ar fiksētu valūtas kursu kritums ir līdzīgs iepriekš minētajiem - Latvijā - 19%, Lietuvā - 21%, Igaunijā - 19%. Eksporta kritums Krievijā ar valūtas devalvāciju ir 46%. Acīmredzot gan eksporta kritumu kā tādu, gan atšķirības valstu starpā nosaka citi apstākļi, nevis valūtas kurss.

Tātad mazas valstis globālajā tirdzniecības vidē ir tā saucamie cenu ņēmēji (price taker), un pasaules pieredze rāda, ka mazas valstis ir atgriezušās uz ekonomiskās attīstības ceļa, nevis devalvējot nacionālo valūtu, bet gan īstenojot mērķtiecīgas ekonomiskās politikas programmas. 1980. un 1990. gados arī Zviedrija un Somija pēc valūtu vērtības samazināšanas neguva vēlamo pozitīvo efektu. Uz šo valstu negatīvo pieredzi ar vairākkārtēju valūtu devalvācijām šī gada Latvijas Bankas konferencē norādīja arī viens no vadošajiem speciālistiem Austrumeiropas valstu ekonomikas jautājumos Dr. A. Oslunds. "1982. gadā Dānija nolēma savu valūtu nedevalvēt, bet liberalizēt tautsaimniecību. [..] Dānija bija pioniere Ziemeļvalstu vidū, kas uzņēmās reformas, un šajā laikā Zviedrija un Somija vēl arvien atradās nepārtrauktas devalvācijas ceļā. Tās neņēma vērā savas strukturālās problēmas, neuzsāka deregulāciju, lai palielinātu tautsaimniecības izaugsmi."

Tā Dānija sasniedza augstu dzīves līmeni agrāk nekā abas pārējās. Tikai vēlāk, saprotot, ka devalvācija un pat vairākkārtējas devalvācijas nedod tālejošu izaugsmi, Zviedrija un Somija arī veica tādus ekonomiskās politikas pasākumus kā, piemēram, darba algu ierobežošana konkurētspējas paaugstināšanai, kā arī ražošanas ar augstu pievienoto vērtību veicināšana. Tad, kad globālajā vidē pieauga pieprasījums, šāda veida pasākumi konkurētspējas uzlabošanai nodrošināja ilgtspējīgu eksporta kāpumu un ieguvumus šo valstu tautsaimniecībām un paaugstināja šo valstu iedzīvotāju labklājību. Šādu ceļu ejot, eksporta kāpumu un labklājību varēs sasniegt arī Latvija.