Devalvācija: valsts budžets un parāds

Ar devalvētu latu budžets bagātāks nekļūs, bet parāds pieaugs

Budžeta apspriešanas reizē kārtējo reizi publiskajā sarunā dzirdams maldīgais apgalvojums, ka lata devalvācija būtu brīnumzāles, kas piepildītu valsts kasi un aiztaupītu izdevumu samazināšanu - varbūt pasargātu no sociālo izdevumu samazināšanas  un, kas zina, arī no ilgi atliktu reformu veikšanas.

Starp devalvāciju un nepieciešamību budžetā samērot izdevumus ar ieņēmumiem nav nekādas saistības. Kā devalvācija lāpītu budžeta caurumu, un vai palielinātos valsts budžeta ieņēmumi? Devalvācijas atkal liktu uzliesmot inflācijai, jo dārgākas kļūs gan importa preces un pakalpojumi, gan nedaudz vēlāk arī vietējo ražojumu cenas, jo arī tie satur importa izejvielas, importētās ražošanas iekārtas un pieaugs uzņēmumu maksājumi par eiro kredītiem. Tātad inflācija šķietami ļautu iekasēt vairāk netiešo nodokļu - jo dārgāka prece, jo vairāk latu ienestu, piemēram, ieņēmumi no pievienotās vērtības nodokļa. Tomēr tas ir vienkāršots aprēķins, jo, augot cenām, būtiski kristos arī iedzīvotāju pirktspēja, tātad vēl vairāk kristu patēriņš, un cerēto nodokļu plūsma nenestu gaidīto ienākumu.

Devalvācija un tai sekojošā inflācija nozīmīgi sadārdzinātu daudzus valsts budžeta izdevumus.

Pirmkārt, devalvācija nozīmē lielākus izdevumus tajās budžeta pozīcijās, kuras ir atkarīgas no importa. Tikai daži piemēri: pieaugtu degvielas cena, sadārdzinot tādu valstij svarīgu funkciju nodrošināšanu kā ugunsdzēsības un neatliekamās medicīnas dienestu pakalpojumus; dārgāki kļūtu medikamenti slimnīcu pacientu vajadzībām un no valsts budžeta kompensējamie medikamenti (un vai būs iespēja tos joprojām kompensēt?); pieaugtu izdevumi apkurei, elektroenerģijai. Līdztekus arī pašlaik tik nepieciešamo ES fondu apguve ekonomikas stimulēšanai kļūtu dārgāka, un vai būtu iespējams nodrošināt līdzfinansējumu projektiem, kuru īstenošanai resursi tiek importēti? Piemēram, ceļu būvē sadārdzinātos jau iepriekšminētā pozīcija - degviela.

Otrkārt, importa sadārdzināšanās dēļ "noēstās" pozīcijas nozīmē attiecīgi mazākus līdzekļus citām valsts budžeta pozīcijām, tai skaitā mazina iespējas maksāt algas un pabalstus. Pat, ja tās turpinātu izmaksāt iepriekšējā apmērā, devalvācijas efekts būtu inflācijas noēsta un nevērtīgāka nauda iedzīvotājiem un iestādēm, kas to no valsts budžeta saņem, tai skaitā pensijās un algās.

Treškārt, devalvācija nozīmē lielākus valsts izdevumus parāda atmaksai, jo automātiski pieaugtu Latvijas ārējais parāds un procentu maksājumi latu izteiksmē.

Un ceturtkārt, pāreja uz saimniekošanu saskaņā ar izdevumiem tik mazai un no ārējiem apstākļiem atkarīgai valstij ir akūti svarīga, lai tā tērētu un uzkrātu savām vajadzībām, nevis maksātu par parādu.

Tātad devalvācija ne tikai nerisinātu problēmu - budžeta cauruma aizlāpīšana šādi neizdodas, jo skaidri redzams, ka izdevumi pieaugtu, bet nav pamata cerēt, ka ieņēmumi pieaugtu. Budžeta un iedzīvotāju stāvoklis pat pasliktinātos.

Burvju triku vietā budžeta sabalansēšanā jāizdara reāls darbs - uz valsti attiecas tie paši likumi, kas uz ikviena iedzīvotāja tēriņiem. Ja kāda cilvēka izdevumi ir kļuvuši lielāki par ienākumiem, tad vienīgā īstā iespēja ir ar savu darbu palielināt ienākumus vai, ja tas nav iespējams, samazināt izdevumus. Ja nedaru vienu vai otru, tad kādu laiku, iespējams aizņemties no kaimiņa, bet cik ilgi? Ja kaimiņš redzēs, ka aizņēmējs nesaimnieko prātīgi, viņš vai nu vairs neaizdos, vai aizdos uz lielākiem procentiem, kas aizņēmēju grūdīs vēl dziļākā bedrē.

Šādam cilvēkam līdzinās Latvijas valsts, kas, 2004.-2008. gadā audzējusi izdevumus par 20-30% ikgadus. Strauji pieauga arī ieņēmumi, bet tie atspoguļoja pārkarsētās ekonomikas izaugsmi, un bija skaidrs, ka, ekonomikai atdziestot, ieņēmumi nozīmīgi samazināsies pat tad, ja lejupslīde nebūtu tik strauja kā pašreiz. Taču visi ieņēmumi  tika tērēti uz nebēdu, neko neuzkrājot nebaltai dienai un pat vēl aizņemoties. Kad līdz ar ekonomikas lejupslīdi daļa ienākumu likumsakarīgi samazinās un uzkrājumu nav, kas būtu jādara? Acīmredzot izdevumi jāpielāgo ieņēmumiem.

Iespējas aizņemties no starptautiskajām institūcijām Latvijai dod iespēju nonākt pie sabalansēta budžeta nevis vienā dienā, bet dažos gados. Eiropas Komisija, SVF, Pasaules Banka un atsevišķas ES dalībvalstis, aizdod, bet kā aizdevējs arī vēlas redzēt, ka pārskatām "trekno" gadu nepamatoti augstos budžeta izdevumus, kuru pakāpeniska tuvināšana esošās ekonomiskās situācijas realitātei ir Latvijas interesēs. Bez starptautiskā aizdevuma Latvija varētu tērēt tikai tik, cik ienāk valsts kasē. Tādā gadījumā nāktos izšķirties, kam maksāt un kam nemaksāt algas, pensijas, pabalstus. Par tiem salīdzinoši zemajiem procentiem, kas maksājami par aizdevumu, Latvija ir nopirkusi laiku reformu veikšanai valsts izdevumos un funkcijās, kas dos iespēju tai nostāties pašai uz savām kājām.