Drošs, pieejams un energoefektīvs mājoklis. Vai pietiks tikai ar "zaļāku" enerģiju?

Ievads

Nav noslēpums, ka lielākā daļa Latvijas ēku fonda ir ar zināmu dzīves "pieredzi". Turklāt ne tikai dzīvojamās ēkas, kur dominē pagājušā gadsimta 60.-90. gados celtās sērijveida daudzdzīvokļu ēkas, kurās šobrīd dzīvo liela daļa Latvijas iedzīvotāju [1]  [2]. Te var pieskaitīt arī privātmājas un visu veidu nedzīvojamās ēkas (bērnudārzi, skolas, kultūras nami u.c. publiskās un komerciālās ēkas).

Kopumā ēku fonda "demogrāfiskā" situācija nav spīdoša – atjaunotu un jaunu ēku skaits ir ļoti zems [3]. Ar nelieliem izņēmumiem, ja skatās atsevišķus reģionus vai novadus. Un dažas palienes vai pļavas.

Par mājokļu politiku, Latvijas ēku fonda inženiertehnisko stāvokli, nolietojumu, īpatnībām, negausīgo enerģijas apetīti, arī šo ēku atjaunošanai nepieciešamā finansējuma un būvniecības jaudu pieauguma aplēsēm, kā arī komunālo maksājumu apjomu esam vēstījuši jau iepriekš [4], [5], [6], [7], [8].

Kā norāda Starptautiskā enerģētikas aģentūra, Latvijas ēku fonds "turpina patērēt lielu enerģijas daudzumu un ir novecojis, kas kavē panākt būtisku enerģijas patēriņa un siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanu" [9].

Šobrīd absolūts čempions SEG emisiju samazināšanā ir fosilo energoresursu aizvietošana ar atjaunojamajiem energoresursiem, tā izveidojot "zaļāku" vai "100 % zaļu" enerģijas ģenerācijas (t.i., piedāvājuma puses) struktūru.

Bet šeit ir viens ekspremjera Ivara Godmaņa cienīgs "bet". Lai arī "zaļākas" vai "100 % zaļas" enerģijas izmantošana ir šobrīd plašāk izmantotais un efektīvāks SEG emisiju samazināšanas risinājums, tas nerisina esošo ēku drošības, iekštelpu komforta, iemītnieku labbūtības un ēku enerģijas patēriņa jautājumus.

Skaidrs, ka tuvākajos 2 gados [10] būs jāizgaismo atbildes uz dzīves pieredzes bagātā ēku fonda problēmjautājumiem un jāizcērt risinājuma trajektorija līdz 2050. gadam. Šo tēmu 2 rakstos centīšos apskatīt plašāk. Vispirms – ieskats esošajā situācijā.

Cik daudz SEG emisijas rada mājsaimniecības?

2022. gadā mājsaimniecības veidoja 16.7 % no visām enerģētikas emisijām, kas būtu 548.27 kilotonnas CO2 ekvivalenta jeb ~ 5.5 % no Latvijas kopējām emisijām (neskaitot zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību, ieskaitot netiešās CO2 emisijas) [11] (skatīt 1. attēlu). Mājsaimniecību tiešās SEG emisijas veido tikai tajās patērētā dabasgāze, naftas produkti un ogles.

Mājsaimniecības savās sadedzināšanas iekārtās (lai nodrošinātu apkuri un karsto ūdeni) galvenokārt izmanto koksnes kurināmo (malka, koksnes granulas, koksnes briketes), bet salīdzinoši maz – fosilos energoresursus (dabasgāze un naftas produkti, piem., dīzeļdegviela, sašķidrinātā naftas gāze). 2022. gadā no mājsaimniecību gala patēriņa, kas bija 12.96 TWh, fosilo energoresursu gala patēriņš bija 1.86 TWh (no tā dabasgāze veidoja 1.22 TWh, bet naftas produkti un ogles – 0.64 TWh) (skatīt 2. attēlu). Pārējo daļu veido siltumenerģija un elektroenerģija, kas saražota ārpus mājsaimniecībām.

Atbilstoši SEG emisiju uzskaitīšanas pieejai (SEG emisiju inventarizācija [12]), mājsaimniecību SEG emisijas veido tikai fosilo energoresursu sadedzināšana mājsaimniecībā esošajās siltumapgādes iekārtās. Tāpēc no centralizētās siltumapgādes sistēmas (ārējā siltumenerģijas piegādātāja) saņemtās siltumenerģijas SEG emisijas ir uzskaitītas enerģētikas nozarē (skatīt 1. attēlu). Tāpat ir ar elektroenerģiju. Tas ir loģiski, jo siltumenerģija un elektroenerģija faktiski tiek saražota ārpus mājsaimniecības.

Līdz ar to no SEG emisiju samazināšanas viedokļa – mājsaimniecības pašas par sevi īsti nav "karstais kartupelis", salīdzinot, piem., ar transportu.

Latvijas katlumājas un koģenerācijas stacijas

Centralizētās siltumapgādes jomā pēdējos gados vērojama acīmredzama pārkārtošanās atjaunojamo energoresursu virzienā. Jo īpaši – kurināmās šķeldas virzienā. To parāda SEG emisijas faktora (tonnas CO2 ekvivalenta/MWh) samazināšanās Latvijā saražotai siltumenerģijai katlumājās un koģenerācijas stacijās (3. attēls).

Te svarīgi atzīmēt, ka 3. attēls parāda vidējo Latvijas katlumāju un koģenerācijas staciju SEG emisiju faktoru. Tas nozīmē, ka joprojām ir  centralizētās siltumapgādes sistēmas, kur SEG emisijas faktors ir augstāks (jo izmanto vairāk fosilos energoresursus), vai tieši pretēji – tuvu neto nullei (jo izmanto tikai koksnes kurināmo).

Primāro energoresursu struktūras maiņa

Kurināmās šķeldas patēriņš vispārējā pielietojuma un uzņēmumu katlumājās un koģenerācijas stacijās kopš 2012. gada ir trīskāršojies (skatīt 4. attēlu). Savukārt dabasgāzes patēriņš pēc 2021. gada energoresursu cenu krīzes dēļ samazinājies par 30-40 %.

Turklāt nākotnē nav sagaidāms, ka kopējais fosilās izcelsmes dabasgāzes patēriņš varētu atgriezties pie 2018.-2019. gada patēriņa apjomiem.

Te svarīgi atzīmēt, ka AS "Latvenergo" termoelektrocentrāles (TEC-1 un TEC-2) veido lielāko daļu (gandrīz 80 % 2023. gadā) no kopējā dabasgāzes patēriņa Latvijas katlumājās un koģenerācijas stacijās. No visa Latvijas tautsaimniecības kopējā dabasgāzes patēriņa 2023. gadā AS "Latvenergo" veidoja vairāk nekā 40 % (t.i., 3.46 TWh no 8.2 TWh).

Interesants fakts – energoresursu cenu krīzes dēļ pieauga (lai arī nebūtiski pret kopējo energoresursu patēriņu) sašķidrinātās naftas gāzes patēriņš – no vidēji 2.7 GWh (2019.-2021. gadā) līdz gandrīz 159 GWh 2023. gadā. Iemesls ir sašķidrinātās naftas gāzes izmantošana dabasgāzes vietā, jo, nomainot degli, dabasgāzes apkures katlus var pielāgot sašķidrinātās naftas gāzes izmantošanai.

Tomēr tikpat strauji samazināt SEG emisijas (t.sk. SEG emisiju faktoru) Latvijas katlumājās un koģenerācijas stacijās nākotnē būs arvien grūtāk. Ņemot vērā AS "Latvenergo" TEC nozīmi un būtisko lomu Latvijas un Baltijas energoapgādes sistēmā, pilnībā dekarbonizēt atlikušās fosilo energoresursu jaudas šobrīd īsti nebūtu iespējams no energoapgādes drošības viedokļa [13]. Bet tas nenozīmē, ka tas nebūs jāizdara.

SEG emisiju samazināšanas virzieni

Ar enerģijas izmantošanu saistītās SEG emisijas var samazināt divos (vēlams – savstarpēji papildinošos) virzienos:

1. "zaļāks" piedāvājums – aizstāt fosilo enerģiju ar atjaunojamo (vai izmantot arvien "zaļāku" enerģiju) un/vai;
2. "zaļāks" pieprasījums – samazināt enerģijas patēriņu (caur racionālāku vai saprātīgu enerģijas izmantošanu vai energoefektivitātes paaugstināšanu).

Šobrīd SEG emisiju samazināšanas progress balstās uz enerģijas ražošanas dekarbonizāciju jeb piedāvājuma pusi (skatīt 5. attēlu), t.i., esam pārgājuši uz "zaļāku" primāro energoresursu izmantošanu.

Jo jaunas katlumājas projekts īsti nav salīdzināms ar esošas daudzdzīvokļu ēkas vai vēl ambiciozāk – vesela kvartāla – atjaunošanas projektu. (Tie, kas bijuši kaut vienā daudzdzīvokļu ēkas dzīvokļu īpašnieku kopsapulcē, noteikti sapratīs, kāpēc ir šāda, mazliet sarkastiska, piezīme.)

Kādām pamatvajadzībām mājsaimniecības patērē enerģiju?

Lielākā daļa no Latvijas mājsaimniecību enerģijas gala patēriņa (6. attēls) ir apkure (vairāk nekā 60 %). Otra lielākā vajadzība ir karstā ūdens sagatavošana, kur tiek patērēts mazāk nekā 20 % no visa mājsaimniecību enerģijas gala patēriņa.

Apgaismojumam un citām elektriskajām ierīcēm, kā arī ēdiena pagatavošanai kopā tiek izmantots mazāk par 20 % no visa mājsaimniecību enerģijas gala patēriņa.

Latvijas klimatiskajos apstākļos (jo tomēr esam Ziemeļeiropa) lielāko enerģijas gala patēriņu veido siltumenerģija, t.i., apkures un karstā ūdens nodrošināšana.

Kā mājsaimniecības nodrošinām ar siltumenerģiju?

Vairāk nekā pusē no visām Latvijas mājsaimniecībām (pilsētās – līdz pat 70 %) apkure tiek nodrošināt no ārējā piegādātāja, t.i., ar  centralizētās siltumapgādes sistēmām. Savukārt ārpus pilsētām aina ir pretēja – individuālā siltumapgāde ir gandrīz 80 % mājsaimniecību (7. attēls).

Ja aplūko mājsaimniecību energoresursu gala patēriņa struktūru (skatīt 8. attēlu), tad tur dominē koksnes kurināmais un siltumenerģija, kas saņemta no centralizētām siltumapgādes sistēmām.

Siltumenerģija no centralizētām siltumapgādes sistēmām veido apmēram 30 % no  Latvijas mājsaimniecību enerģijas gala patēriņa (8. attēls). Lielākoties šīs mājsaimniecības atrodas daudzdzīvokļu ēkās, kas atrodas pilsētās. Šo siltumenerģiju saražo vispārējā lietojuma katlumājās un koģenerācijas iekārtās, un, kā redzams 9. attēlā, pēdējā desmitgadē tur izmantoto energoresursu struktūra ir mainījusies.

Ja 2012. gadā dabasgāzes īpatsvars bija gandrīz 80 %, tad 2023. gadā tas jau sarucis līdz 40 %. Tās vietā pieaudzis koksnes kurināmā patēriņš, kas 2012. gadā veidoja tikai 15 %, bet 2023. gadā jau 55 % no kopējā energoresursu patēriņa vispārējās lietošanas katlumājās un koģenerācijas stacijās.

Mājsaimniecību enerģijas gala patēriņu ietekmējošie faktori

Mājsaimniecību energoresursu gala patēriņam ir neliela tendence samazināties (skatīt 8. attēlu). Tam ir vairāki iemesli.

• Klimata apstākļi – kopš 2008. gada apkures sezonas kļuvušas nedaudz siltākas un īsākas, attiecīgi arī nepieciešamība pēc apkures nedaudz samazinājusies.

   

   

   

  • Apkopojot apkures sezonas vidējo gaisa temperatūru un nosakot apkures grādu dienas [14], [15], [16] pa gadiem, var secināt, ka apkures sezonas vidējā temperatūra ir paaugstinājusies (t.i., ziemas palikušas siltākas). Bet  apkures grādu dienas var atšķirties arī pie aptuveni vienādas vidējās gaisa temperatūras, piem., 2020. un 2024. gads.
  • Augstāka korelācija vērojama starp vidējo gaisa temperatūru, apkures grādu dienām un siltumenerģiju no centralizētām siltumapgādes sistēmām. Zema korelācija ir starp vidējo gaisa temperatūru, apkures grādu dienām un koksnes kurināmā gala patēriņu. Skaidrojums ir salīdzinoši vienkāršs – centralizētās siltumapgādes sistēmas gadījumā ir precīzāka patērētās siltumenerģijas uzskaite, jo lielākajā daļā centralizēto siltumapgādes sistēmu pie gala patērētāja tiek izmantoti siltumenerģijas skaitītāji (skatīt 10. un 11. attēlu).

• Mājokļu, mājsaimniecību un iedzīvotāju skaita dinamika – kopējais iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājies, tomēr kopējais mājokļu un mājsaimniecību skaits palicis gandrīz nemainīgs, tāpēc nedaudz sarucis mājsaimniecību lielums jeb vidējais personu skaits vienā mājsaimniecībā. Tomēr tam ir nebūtiska ietekme, jo vajadzība pēc siltumenerģijas veido lielāko daļu no mājsaimniecību enerģijas gala patēriņa un mājoklis ir jāapsilda neatkarīgi no tā, vai tur dzīvo 1 vai 2 cilvēki, vai daudzbērnu ģimene. Īpatnējais mājsaimniecību enerģijas gala patēriņš uz iedzīvotāju ir palicis 6.5-8 MWh/iedz. gadā robežās (skatīt 8. attēlu). 
• Covid-19 pandēmija 2020.-2022. gadā – mājsēde, attālinātā skola un darbs un ierobežojumi noteikti jāņem vērā, jo tā bija nestandarta situācija. No datiem redzams, ka tā ietekmēja vairāk mājsaimniecību pamatvajadzības pēc apkures un karstā ūdens sagatavošanas, mazāka ietekme vērojama elektroenerģijas patēriņā (piem., 2022. gadā elektroenerģijas patēriņa samazinājums saistīts ar saules paneļu izmantošanas pašpatēriņam straujo pieaugumu mājsaimniecībās). 
• Racionālāka energoresursu izmantošana (īpaši energoresursu un enerģijas cenu dēļ), kā arī apkures iekārtu, elektroierīču un ēku energoefektivitātes paaugstināšana:
  • samazinājies koksnes kurināmā (malka, koksnes granulas, koksnes briketes) un dabasgāzes (īpaši pēc 2021. gada) gala patēriņš;
  • elektroenerģijas gala patēriņš mājsaimniecībās bijis robežās no 1,6-2 TWh/gadā, turklāt ar nelielu tendenci samazināties pēdējos gados. Iemesli ir dažādi: sadzīvē tiek izmantotas energoefektīvākas elektroiekārtas, saules paneļi pašpatēriņam un elektroenerģijas uzkrāšanas risinājumi. Sīkāk par pieprasījuma izmaiņām (arī mājsaimniecībās), lasiet vienā no iepriekšējiem rakstiem.

1. daļas nobeigumā

• Apmēram 80 % no kopējā enerģijas gala patēriņa Latvijas mājokļos veido siltumenerģija apkures un karstā ūdens nodrošināšanai. Šobrīd būtiskāko daļu no šīs siltumenerģijas nodrošina, sadedzinot dažādus kurināmos gan mājsaimniecībās, gan centralizēto siltumapgādes sistēmu siltumiekārtās.
• Mājsaimniecību tiešās SEG emisijas (no mājsaimniecību sadedzināšanas iekārtām) veido tikai ~ 5.5 % no Latvijas kopējām SEG emisijām (neskaitot zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību, ieskaitot netiešās CO2 emisijas). Līdz ar to no SEG emisiju samazināšanas viedokļa tiešā veidā mājsaimniecības nav "karstais kartupelis".
• SEG emisijas no Latvijas katlumājām un koģenerācijas stacijām samazinās, tomēr turpmāk tas paliks grūtāk, jo būs jārisina, piem., AS "Latvenergo" fosilo jaudu dekarbonizācija.
• Saules paneļu un elektroenerģijas uzkrāšanas risinājumu izmantošana pašpatēriņam nav mājsaimniecības energoefektivitātes paaugstināšanas pasākums, jo faktiskais enerģijas patēriņš nemainās, neskatoties uz to, ka elektroenerģijas skaitītājs uzskaitīs mazāku patēriņu. Arī veco siltumiekārtu nomaiņa uz jaunām un efektīvākām īsti nemaina faktisko ēkas (mājokļa) siltumnoturību vai energoefektivitātes līmeni.
• Energoapgādes sistēmas pārkārtošanās procesā nākotnē ir sagaidāma mājsaimniecībās izmantotās siltumenerģijas elektrificēšana (siltumsūkņi, elektriskie sildītāji u.c. risinājumi), līdz ar to sagaidāms elektroenerģijas patēriņa pieaugums, ko daļēji "slāpēs" energoefektivitātes pasākumi (ļoti cerams!), saules paneļu un elektroenerģijas uzkrāšanas iekārtu izmantošana mājsaimniecību pašpatēriņam.
• Vienlaicīgs atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ģenerācijas jaudu pieaugums kombinācijā ar plašāku bezemisiju vai zemu emisiju (siltumsūkņi, saules kolektori, elektriskie sildītāji u.c.) tehnoloģiju arvien plašāku izmantošanu samazinās mājsaimniecību primārās enerģijas patēriņu (kas noteikti ir labi!). Bet šajā gadījumā ļoti svarīgi būs to neinterpretēt un neuztvert kā mājsaimniecību energoefektivitātes līmeņa paaugstināšanos, jo mājsaimniecību faktiskais enerģijas gala patēriņš (jeb vajadzība pēc enerģijas, kas joprojām nav maza) paliks nemainīgs, bet ekspluatācijas un nolietojuma radītie riski – vēl akūtāki un lielāki.

[1] Vai tiek izpildīti priekšnoteikumi pašvaldību pārvaldīšanā un kontrolē esošu ekspluatācijā pieņemtu ēku atbilstībai drošuma prasībām? | Valsts kontrole

[2] Mājokļi | Centrālā statistikas pārvalde

[3] Par Mājokļu pieejamības pamatnostādnēm 2023.–2027. gadam

[4] Energoefektivitāte ēkās: izdevīgs un zaļš risinājums pret laikazobu un nepārdomātu enerģijas patēriņu | Raksti | Makroekonomika

[5] Risinājumi stindzinoši augstiem siltuma tarifiem – šoziem dalīs zivis, bet turpmāk steidzami jālabo makšķeres | Raksti | Makroekonomika

[6] Vai esam tik bagāti, lai sildītu atmosfēru ar atjaunojamajiem energoresursiem? | Raksti | Makroekonomika

[7] Sarežģītā izvēle starp gaisa kvalitāti un siltumu mājās | Raksti | Makroekonomika

[8] Rečeks rečekam – vai komunālie pakalpojumi Latvijā tiešām ir starp dārgākajiem pasaulē? | Raksti | Makroekonomika

[9] Latvia 2024

[10] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/1275 (2024. gada 24. aprīlis) par ēku energosniegumu (pārstrādāta redakcija) (Dokuments attiecas uz EEZ)

[11] Latvijas kopējās SEG emisijas 2022. gadā 10131,01 kilotonnas CO2 ekvivalenta.

[12] Siltumnīcefekta gāzu monitorings un ziņošana | Klimata un enerģētikas ministrija

[13] 8. un 9. februārī plānots Baltijas elektrosistēmas izolētas darbības tests | AST

[14] Apkures grādu dienas raksturo ziemas sezonu un nepieciešamību pēc apkures. To nosaka, kā apkures sezonas (piem., oktobris-aprīlis) references iekštelpu temperatūras (piem., +20 °C) un gaisa temperatūras starpības summu. Jo lielāks skaitlis, jo aukstāka apkures sezona. Piemēram, ja diennakts vidējā gaisa temperatūra ir +4 °C, tad APG = 20 - 4 = 16.

[15] European Commission: Joint Research Centre, TSEMEKIDI TZEIRANAK, S. At al., Energy Consumption and Energy Efficiency trends in the EU, 2000-2022, Publications Office of the European Union, Luxembourg, 2025, https://data.europa.eu/doi/10.2760/8246638, JRC138989

[16] Kas ir grādu dienas? Kāpēc tās ir jālieto? Kāpēc "vidējā apkures sezonas temperatūra" ir slikti? | Energodati.lv