Dzīve uz parāda vairs nav modē. Ne tikai Latvijā

Latvija un Ungārija nebūt nav vienīgās, kas spiestas samērot budžeta izdevumus ar ieņēmumiem - pārstāt dzīvot uz deficīta rēķina un no jauna radināties tērēt tikai nopelnīto. Austrumeiropiešu piemēru var nākties apsvērt arī virknē "veco" ES valstu - Itālijā, Portugālē, Spānijā, nemaz nerunājot par Grieķiju, kurās uz deficīta rēķina kopš Otrā pasaules kara būtiski pieaudzēti valsts budžeta izdevumi, t.sk. arī sociālie tēriņi.

Aizņemtie resursi galvenokārt tērēti, lai finansētu valsts budžeta deficītu, ko daudzviet nav balstījusi laba prakse - ekonomikas izaugsmes posmos veidot budžeta uzkrājumu, kas nozīmē, ka ilgstoši ticis dzīvots pāri saviem līdzekļiem. Tautsaimniecības lejupslīdes periodos uz valsts parāda rēķina tika veidots liels budžeta deficīts, ko finanšu tirgi tolaik bija gatavi finansēt, savukārt, tautsaimniecības izaugsmes periodos netika veidotas nozīmīgas budžeta rezerves, lai pārvarētu nākamo krīzi. Ekonomistu valodā to sauc par asimetrisku fiskālo politiku, kas noved pie arvien pieaugoša valsts parāda.

Šobrīd lielākajai daļai veco ES dalībvalstu pienācis laiks pārskatīt šādu saimniekošanu. To stipri likusi apšaubīt pašreizējā globālu mērogu krīze un finanšu tirgu nevēlēšanās uzņemties arvien jaunu risku, turklāt vilcināties neļauj arī tas, ka atsevišķās ES valstīs ir uzkrājies tik liels parāds, ka, turpinoties iedzīvotāju novecošanas tendencei, drīz būs klāt laiks, kad valstis vairs nevarēs pildīt uzņemtās saistības.

Dzīve uz parāda nav rožaina vismaz 3 iemeslu dēļ: parāds jāatdod, par to jāmaksā procenti, parāds bieži rada eiforisku sajūtu  - drīkstu notērēt visu nopelnīto, neko neuzkrājot, kas valsts mērogā nozīmējis moto: "mēs dzīvosim bez rūpēm, gan jau parādu atmaksās mūsu bērni". (Valstsvīru cienīgāka pieeja: ja valsts aizņemas, tad zina, ka naudu iegulda ražīgā biznesā, kas ar laiku spēs ne tikai atpelnīt aizdoto, bet arī ģenerēt peļņu.) Procentu maksājumi, par ko ikdienā nereti nepiedomājam, parādam pieaugot, sastāda jau būtisku daļu no kopējā valsts budžeta, sāk apgrūtināt normālu dzīvi (pensiju un algu izmaksu). Aizdevējs var prasīt vēl augstākus procentus no lielos parādos ieslīgušas valsts, jo tās riskantums ieguldītāja acīs pieaug. Šo teoriju praksē tagad pārbauda ne tikai Latvija, kura arī 2005.-2007.gadā paspējusi izbaudīt parāda finansētas dzīves stratēģijas sākotnējo burvību un tagad - skarbo realitāti.

Ja iepriekšējās desmitgadēs finanšu tirgus,(investori), reitingu aģentūras, starptautiskās institūcijas caur pirkstiem skatījušās uz lieliem parādiem un fiskālo nedisciplinētību - bijuši gatavi aizdot un saudzīgi vērtēt, tad tagad labāk novērtē tos, kas smagi strādā, cīnās par valsts budžetu sakārtošanu un parādu mazināšanu.

Lielisks piemērs ir Igaunija. Valsts nesteidza aizņemties tirgos milzīgas naudas summas, lai finansētu savus tēriņus, tā vietā ekonomikas pacēluma fāzē veica uzkrājumus (budžeta pārpalikums), lai tādā veidā amortizētu ekonomikas kritumu recesijas laikā, ko Igaunijā vērojām 2008. un 2009. gadā.

Krass kontrasts mūsu ziemeļu kaimiņiem ir Grieķija, kas iepriekš ne tikai neveidoja uzkrājumus un palielināja budžeta deficītu (šobrīd jau 12,7% no kopprodukta), bet apzināti darbojās ar statistikas datiem, lai slēptu situāciju. Grieķu valsts parāds ir sasniedzis 120% no kopprodukta, kas nozīmē, ka lielu daļu no sava budžeta tā tērē parāda procentu maksājumos; mazāk  līdz ar to atliek valsts attīstībai un sociālajām vajadzībām.

Lielākās problēmas Grieķijai - un diezgan droši arī citām lielos parādos iestigušām valstīm - rada finanšu tirgū zaudētā uzticība - bažas, vai valsts pati spēs tikt galā ar problēmām. Tādēļ finanšu tirgus no grieķiem prasa augstākus procentus par aizdevumiem, kas nozīmē vēl mazākus valdības tēriņus vietējām vajadzībām. Grieķijas valdībai šobrīd nākas pielikt lielas pūles, lai šis apburtais loks nenovestu pie valsts nespējas pildīt savas saistības kā pret iedzīvotājiem, tā arī ārējās saistības. Avīžu virsraksti un tālrādes ziņas gan liecina, ka ceļš pašā iesākumā.

Zīmīgi, ka līdzīgās saimnieciskās pārdomās ir arī tāds globāls smagsvars kā ASV, kuras budžeta situācija beidzamajos mēnešos ir pasliktinājusies (deficīts sasniedzis 10.2% no kopprodukta, kopējais valdības parāds 85% no kopprodukta). Investori arī no amerikāņiem nu pieprasa papildus riska prēmiju par līdzekļu aizdošanu. Marta beigās finanšu tirgi pieredzēja vēsturisku pavērsienu: finanšu tirgi bankām ar labiem (AA) reitingiem uz 10 gadiem bija gatavi aizdot lētāk, nekā uz tādu pašu termiņu ieguldīt ASV valdības vērtspapīros!

Kur šajā kopainā ir mūsu valsts? Latvija iepriekšējos gados no citu kļūdām mācījās maz, pat no pozitīviem piemēriem tuvos kaimiņos neiedvesmojās, taču dubultas krīzes - pašmāju un globālas krīzes skarta ir vismaz dūšīgi ķērusies pie savas mājas savešanas kārtībā. Vismaz divas trešdaļas no smagā un sāpīgā tautsaimniecības stabilizēšanas darba jau paveikts. Daudzi lietpratēji atzinīgi novērtējuši mūsu pūles sakārtot budžetu un ekonomiku: lai pieminam kaut vai globālās krīzes pareģotāju, ekonomikas profesoru Nurielu Rubini, Eiropas Komisijas Monetāro lietu komisāru Olli Rēnu, arī ietekmīgo žurnālu "The Economist": Latviju dzird saucam par paraugu tādām ES valstīm kā Spānija, Portugāle, Itālija, arī Lielbritānija.

Šāda atzinība, dažs teiks, pati par sevi ir vājš mierinājums, kamēr pirmie ceturkšņa pieaugumi kopproduktā gaidāmi vien gada otrajā pusē, taču tas noteikti apliecina izvēlētā ceļa pareizību. Apziņa, ka nepārdomāta aizņemšanās nav ilgtermiņā uzturama top par sava veida jaunu tautsaimniecības politikas paradigmu globālajā tautsaimniecībā. No vienas puses - ekonomiskās politikas veidotāji spiesti skaudri apzināties, ka parāda maksājumos aiziet nauda, kas būtu lieti derējusi vietējās ekonomikas veicināšanai, sociālo maksājumu veikšanai, bet arī tāpēc, ka starptautiskie investori, aizdevēji ir pamodušies un prasa lielākus aizdevuma procentus no valstīm, kuras ilgstoši dzīvo pāri saviem līdzekļiem.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 6. aprīlī.