Eiro mīti un realitāte

Ievērojami lielāka ietekme uz cenu kāpumu ir globālām cenu tendencēm, īpaši naftas un pārtikas cenu pieaugumam, savukārt eiro ieviešana Latvijā inflāciju ietekmēja minimāli. 1. attēlā redzam, ka 2014. gadu Latvija noslēdza ar gada inflāciju 0.3 %. Šis rādītājs noteikti demonstrē, ka eiro ieviešana neradīja papildu inflāciju.

Ja Latviju salīdzina ar Austrumeiropas valstīm, kas nav eirozonā, redzami zemāka inflācija pēc 2014. gada bija Bulgārijai, un tas bija tāpēc, ka Bulgārija vairākas reizes vēlējās sasniegt zemu inflāciju, lai izpildītu Māstrihtas kritēriju un iestātos eirozonā. Pārējās 1. attēlā redzamajās valstīs inflācija bija lielāka nekā Latvijā vai arī Polijas gadījumā tā bija minimāli zemāka nekā Latvijā. Patlaban Latvijā ir zemākā inflācija, pat ja salīdzina ar eirozonu.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz 1 iedzīvotāju pēc 2013. gada turpināja augt, attīstāmies līdzīgi kā Polija, joprojām zem mums ir Rumānija un Bulgārija (skat. 2.attēlu). Ja izmantojam IKP apjoma indeksus un abstrahējamies no cenu līmeņa, tad Latvija turpina tuvoties Eiropas Savienības vidējam līmenim, bet zemāka ienākuma valstis (Bulgārija, Rumānija) ir attīstījušās mazliet ātrāk.

Eirozonas valstu budžetos vērojams cikliskums (skat. 3. attēla pirmo grafiku) – kopš 1995. gada ir novērojamas divas epizodes ar valsts budžeta deficīta ievērojamu pasliktināšanos: globālā krīze 2009. gadā un Covid-19 2020. gadā. Pēc šīm krīzēm budžeta deficīti ir samazinājušies. Valsts parāds pret IKP arī kopš Covid-19 samazinās, lai gan ir izņēmumi – Somijā vērojams paaugstinājums.

Vājākām, tai skaitā fiskāli vājākām, valstīm izstāšanās no eirozonas ir pret valsts interesēm, jo kredītreitingu aģentūras samazinātu šādas valsts reitingu, valsts parāda apkalpošanas izmaksas sadārdzinātos, kļūtu iespējama atjaunotās nacionālās valūtas devalvācija vai arī būtu nepieciešami ievērojami taupības pasākumi – kopējais labklājības līmenis samazinātos. Šajā punktā es secinātu, ka budžeta disciplīnas situācija ir mainīga, bet eirozonas valstis ir demonstrējušas savu spēju uzlabot fiskālo disciplīnu.

Šis mīts jau sākotnēji bija tikai daļēji pareizs, jo pirms 2014. gada Latvijas Banka bija izvēlējusies fiksēta valūtas kursa monetāro politiku, kas nozīmēja, ka Latvijas Banka nevarēja brīvi noteikt savas procentu likmes – bija jāskatās, kas notiek ar starpvalstu naudas plūsmām un eirozonas procentu likmēm. Kā rāda 4. attēls, Latvijai ekonomiskais cikls ir pieskaņojies eirozonas ekonomiskajam ciklam, tāpēc Eiropas Centrālās bankas noteiktās procentu likmes un to izmaiņas ir aktuālas arī Latvijai. Turklāt Latvijai, kā arī pārējām Baltijas valstīm, atrodoties eirozonā, ir iespējas ietekmēt eirozonas lēmumus.

Latvijas Banka joprojām neierobežotā apjomā veic latu banknošu un monētu apmaiņu pret eiro pēc Eiropas Savienības Padomes noteiktā maiņas kursa 0.702804 lati par vienu eiro, attiecīgi kurss nav mainījies kopš 2005. gada 1.septembra, kad lats tika piesaistīts eiro.

Uz Latvijā emitētām eiro monētām reversa pusē Latvija kaļ savus simbolus, kā arī tiek emitētas kolekcijas monētas, kur nacionālo identitāti var izpaust pilnībā. Paejot 10 gadiem ar eiro Latvijā, esam secinājuši, ka nacionālās identitātes stiprināšanai iedarbīgi līdzekļi ir kultūras vērtību, demokrātijas un valodas stiprināšana, kā arī ekonomiskās izaugsmes un aizsardzības nodrošināšana.

Kā redzam, eirozona ir daudz homogēnāka nekā Eiropas Savienība, kur pastāv lielāka vērtību dažādība, tāpēc eirozonas izjukšanas bažas pēc 2013. gada, kad vēl bija valstu parādu krīzes atskaņas, ir mazinājušās. Latvija iemaksas Eiropas Stabilitātes mehānisma fondā ir aptuveni 200 miljoni eiro, kopš 2014. gada Eiropas Stabilitātes mehānisma tika izmantots kredītam Grieķijai. Grieķijas reformas ir bijušas pozitīvas, un tās tiek turpinātas, valsts ir atguvusi pieeju finanšu tirgiem. Bažas par eirozonas izjukšanu netiek uzskatītas par reālām.

Visticamāk, tādus izteikumus var atrast, tomēr eirozonas ieguvumi, kurus šajā rakstā nepieminam, ir pietiekoši nozīmīgi, lai tos apspriestu un īpaši Austrumeiropas valstīm pievienošanās eirozonai būtu izdevīga. 2024. gada konverģences ziņojums savukārt norāda, ka Polija, Čehija, Bulgārija, Rumānija un Ungārija nav izpildījušas Māstrihtas ekonomiskos kritērijus un nevar iestāties eirozonā, pat ja vēlētos. Zviedrija izpilda ekonomiskos kritērijus, bet neizpilda juridiskos kritērijus un nav dalībniece ERM II jeb Valūtas kursa mehānismā II.

Iestāšanās eirozonā nav tieši saistīta ar darba tirgus liberalizāciju. Kā redzam, ekonomiskie migranti pamatā izmanto Latviju kā tranzīta valsti, bet galamērķis ir Rietumeiropa.

Secinājums. Neatrodu eiro ieviešanas riskus/mīnusus ne tagad, ne pirms eiro ieviešanas tieši Latvijai. Ekonomikā riski pastāv, bet ārpus eirozonas mazai un atvērtai ekonomikai tie ir būtiski lielāki. Ja nākotnē rastos kāds negatīvs scenārijs eirozonā, tam varēs atrast risinājumu. Jāatzīmē, ka Latvijas interesēs ir ciešāka integrācija eirozonā, attīstot vienotu banku un kapitāla tirgu.

Literatūra

1. Latvijas pievienošanās eirozonai: plusi un mīnusi. Ministru kabinets. 02.03.2021
2. Eiro ieviešanas ietekme uz Latvijas tautsaimniecību. Ekonomikas prognožu centrs. 28.03.2013.