Eiro nav brīnumzāles (Fiskālā jeb budžeta politika arī eiro zonā ir katras dalībvalsts pārziņā)

Grieķija, Spānija, Portugāle un Īrija ir eiro zonas valstis, uz kurām vēl nevar attiecināt tēzi par mošanos vai atkopšanos no krīzes. Tieši otrādi - pašlaik ik brīdi par vienu vai otru nāk satraucošas ziņas no finanšu tirgiem, Eiropas vadītāju sanāksmēm. Problēmu saknes visām ir gan kopīgas, gan atšķirīgas, un šeit tās īsi iezīmēšu.

Vispirms par eiro. Eiro ieviešana eiro zonas dalībvalstu iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir nesusi daudzas priekšrocības, par kurām diskutēts neskaitāmās reizes. Arī globālās finanšu krīzes apstākļos vienotajai monetārajai politikai bija stabilizējoša loma - citādi 16 centrālajām bankām nāktos patstāvīgi cīnīties par koordinētas likviditātes jeb finansējuma nodrošināšanu sistēmai, vienlaikus mēģinot noturēt stabilas inflācijas gaidas un cenas. Pateicoties dalībai eiro zonā, šos svarīgos uzdevumus dalībvalstis un Eiropas Centrālā banka risināja kopējiem spēkiem, veiksmīgi panākot finanšu stabilitātes saglabāšanos Eiropā. Krīze arī pierādīja seno tēzi, ka nav sliktuma bez labuma: līdztekus problēmām krīze palīdzēja atklāt vājās vietas eiro zonā. Tā atsedza ievērojamo makroekonomisko nelīdzsvarotību un ievainojamību dažās dalībvalstīs. Tādi jautājumi kā konkurētspējas uzturēšanas, fiskālās disciplīnas ievērošanas nepieciešamība un tekošā konta deficīta, pārmērīgās kreditēšanas, nekustamā īpašuma buma bīstamība saasinājās un kļuva aktuāli vairākām eiro zonas dalībvalstīm, īpaši Grieķijai, Spānijai, Portugālei un Īrijai.

Lielā mērā tas saistīts ar to, ka ievērojamās izaugsmes tempu atšķirības, kas pastāvēja starp eiro zonas dalībvalstīm pēc eiro zonas izveidošanas, ne vienmēr atspoguļoja normālu ienākumu izlīdzināšanās procesu. Vairākos gadījumos straujš ienākumu kāpums pasliktināja uzņēmumu konkurētspēju un tātad nebija ilgtspējīgs. Ja, piemēram, kāds uzņēmums ar vienu un to pašu darbinieku skaitu šodien nesaražo vairāk nekā vakar, bet pēc darbinieku pieprasījuma sāk maksāt ievērojami lielākas algas (jo blakus uzņēmumā tādas ir), tad šim uzņēmumam var draudēt bankrots. Jo tam jāpalielina preces cena, un tad to vairs nevar pārdot. Līdzīgi ar valstīm - ja tajās kopējais algu un izmaksu līmenis aug straujāk par ražīgumu, tās drīz nespēj eksportēt un arī vietējā tirgū konkurēt ar importu.

Eiropas Komisijas speciālajā ziņojumā par konkurētspējas attīstību eiro zonā aprēķināts, ka, Vācijā kopš eiro zonas dibināšanas 1999. gadā vērojams nemitīgs cenu konkurētspējas pieaugums salīdzinājumā ar eiro zonas vidējo līmeni, bet Spānijā, Portugālē, Grieķijā un Īrijā šis rādītājs pastāvīgi pasliktinājās. Tas skaidrojams ar darba algu un ražīguma neatbilstību dažās dalībvalstīs, kā arī ar finansiālo un makroekonomisko nesabalansētību (tādu kā tekošā konta deficīts - importa pārsvars pār eksportu) pieaugumu, kas izrietēja no pārmērīga iekšzemes pieprasījuma attīstības. Tādējādi šajās valstīs strauji pieauga privātais un valdības ārējais parāds.

Turklāt dažās no šīm valstīm ievērojama ienākošā kapitāla daļa tika novirzīta neproduktīvos ieguldījumos - kā nekustamā īpašuma attīstībā, tādēļ strauji pieauga īpašumu cenas un izveidojās pārprodukcija celtniecības sektorā. Šo faktoru mijiedarbības rezultātā ievērojami palielinājās minēto valstu tautsaimniecību ievainojamība pret ārējiem satricinājumiem. Globālās krīzes ietekmē tajās saruka ekonomiskā aktivitāte un/vai plīsa nekustamā īpašuma burbulis, un valstīm bija arvien grūtāk segt pieaugošo budžeta deficītu.

Grieķijas finanses jau pirms pievienošanas eiro zonai bija bēdīgā stāvoklī - ārējais parāds 100%, budžeta deficīts 4.4% no IKP. Pēc pievienošanās eiro zonai uzticība Grieķijai pieauga un aizņemšanās izmaksas samazinājās, bet valdība budžeta deficītu turpināja audzēt - tajā pašā laikā Grieķijas reālais IKP vidēji gadā pieauga par 4.8% (pretstatā 1.8% eiro zonā). Tas nozīmē, ka Grieķija neizmantoja šo labvēlīgo situāciju fiskālajai konsolidācijai. Krīzes laikā fiskālā situācija pasliktinājās arvien straujāk. Turklāt pēc vēlēšanām 2009. gada rudenī atklājās, ka iepriekšēja valdība uzrādījusi nepareizus datus, un deficīts un parāds ir krietni lielāks, nekā iepriekš tika domāts. Tas satricināja finanšu tirgu, strauji pieauga Grieķijas parāda finansēšanas izmaksas, saruka tās kredītreitingi. Lai gan Grieķija apņēmās veikt budžeta konsolidāciju, investori bija zaudējuši tai uzticību, un Grieķijai nācās griezties pēc palīdzības SVF un Eiropas Komisijā. Grieķijas ekonomika krīt kopš 2008. gada 4. ceturkšņa, situācija joprojām ir nelabvēlīga, un uzlabošanās tuvākajā laikā noteikti nav gaidāma.

Arī Spānijas izaugsmes temps pēc pievienošanās eiro zonai paātrinājās, un vidēji tās IKP auga straujāk nekā eiro zonā. Atšķirībā no Grieķijas Spānija izmantoja labvēlīgos apstākļus, lai uzlabotu valsts finanšu stāvokli, un 2005.-2007. gadā, kad eiro zonā vidēji deficīts bija -1.6%, Spānijā bija budžeta pārpalikums. Tomēr ne visās jomās tika īstenota pārdomāta politika - piemēram, netika ierobežota pārāk straujā nekustamā īpašuma sektora attīstība, kas beidzās līdz ar globālo krīzi. Sarūkot ekonomiskajai aktivitātei, samazinājās nodokļu ieņēmumi un pieauga valdības izdevumi, īpaši bezdarbnieku pabalstiem. Kreditēšanas buma apstāšanās, nekustamā īpašuma burbuļa pārplīšana un tam sekojošs straujš mājokļu cenu kritums negatīvi iespaido arī celtniecības sektoru, kam ir liela loma Spānijas ekonomikā. Samazinoties aktivitātei celtniecības un nekustamā īpašuma sektoros, saruka nodokļu ieņēmumi un strauji pieauga Spānijas budžeta deficīts un parāds. Spānija pašreiz ir vienīgā no lielajām eiro zonas ekonomikām, kas vēl joprojām nav izgājusi no lejupslīdes.

Atšķirībā no Grieķijas un Spānijas Portugālē pēc pievienošanas eiro zonai nebija vērojama strauja izaugsme. Portugāles IKP vidēji auga par 1.1% pretstatā 1.9% vidēji eiro zonā, 3.6% Spānijā un 4.3% Grieķijā. Taču pēc pievienošanas eiro zonai budžeta deficīts tika audzēts un audzēts, līdz 2009. gadā sasniedza 9.3%, bet valsts parāds - 77.8% no IKP. Portugāle jau 2005.-2008. gados spēra svarīgus soļus fiskālajā jomā, panākot, ka izdevumu pieauguma temps nepārsniedz IKP pieaugumu. Tomēr šie centieni bija nepietiekami, un Portugāle ir pašlaik iecerējusi plašu budžeta konsolidācijas programmu, kas paredz budžeta deficīta samazināšanu zem 3% no IKP līdz 2013. gadam un parāda līmeņa samazināšanu. Portugālei raksturīga problēma ir specializācija produkcijas ar zemu vai vidēju pievienoto vērtību ražošanā, kas prasa mazkvalificētu darbaspēku. Tas ir segments, kurā ir ļoti jūtama attīstības valstu konkurence. Vēl viens mīnuss - nepietiekama ārējās tirdzniecības diversifikācija - 30% Portugāles eksporta ir uz Spāniju, kur ekonomikas lejupslīdes dēļ pieprasījums ir ievērojami krities.

Nopietnas problēmas ir skārušas arī Īriju, "ķeltu tīģeri". Diemžēl arī Īrijā līdztekus vairākām pozitīvām norisēm tautsaimniecībā pārāk liels uzsvars tika likts uz nekustamā īpašuma segmenta attīstību. Papildus nekustamā īpašuma burbuļa pārplīšanas negatīvajām sekām Īrija smagi izjūta arī globālās finanšu krīzes ietekmi - valdībai nācās glābt divas lielākās Īrijas bankas. Strauji pasliktinājās valsts fiskālā situācija, un valdībai nācās veikt nepopulāros soļus, samazinot valsts budžeta deficītu. Atšķirībā no Grieķijas Īrijas valdības rīcība bija precīza un laicīga, un tirgus dalībnieki pozitīvi uztvēra pagājušogad iesāktos vērienīgos izdevumu mazināšanas pasākumus, tai skaitā valsts sektora darba algu "griešanu". Tādējādi Īrijai ir iespējas pagaidām esošo budžeta deficītu segt ar aizņēmumiem par normālām procentu likmēm no finanšu tirgus.

Šo četru valstu piemēri liecina, ka tās zināmā mērā ļāvušās eiforijai pēc iestāšanās eiro zonā un atlikušas tām raksturīgu ekonomisku problēmu risināšanu - par ko tagad dārgi jāmaksā. Līdz ar to šie piemēri var kalpot par mācību tam, ka eiro ieviešana nav panaceja. Fiskālā jeb budžeta politika arī eiro zonā ir katras dalībvalsts pārziņā. No tā, cik saimnieciski un prātīgi valsts rīkojas ar savām finansēm, ir atkarīgs tās ekonomiskais liktenis, kļūstot par EMS pilntiesīgu dalībnieci.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 11. maijā.