Eiropas un Latvijas apģērbu patērētāja un tekstilizstrādājumu ražotāja portreti

Šis ir trešais raksts tekstilam un apģērbam veltīto rakstu sērijā. Kādas atziņas no iepriekšējiem rakstiem paturamas prātā, lasot turpinājumu: 1) pirmajā rakstā secinājām, ka bagātais eiropietis līdzās ASV iedzīvotājiem ir lielākie apģērbu patērētāji, rēķinot uz vienu ķermeni (t.i., iedzīvotāju) un ka Eiropas valstis dominē luksusa zīmolu tirdzniecības tirgū; 2) otrajā rakstā secinājām, ka Eiropas valstis pamazām zaudē kopējās apģērbu un tekstila eksporta tirgus daļas un ražošana ir pārcēlusies uz Āzijas valstīm ar labāku izejmateriālu pieejamību un lētākām darbaspēka izmaksām. Turklāt nozarēs nodarbināto skaits pasaulē ir nedaudz samazinājies, vienlaikus saražotajiem apjomiem palielinoties.

Bagātais ģērbjas, kā grib, nabagais – kā var

Klimats, paradumi var ietekmēt apģērbam veltīto ģimenes budžetu, tomēr izšķiroša nozīme ir turīgumam. Ja paskatāmies Eiropas valstu iedzīvotāju apģērba izdevumu līmeni, tad valstīs ar augstākiem ienākumiem arī apģērbam tiek tērēts vairāk. Vai bagātais izvēlas dārgāku un kvalitatīvāku apģērbu, vai vienkārši katru dienu velk kājās jaunas zeķes, to dati neatklās, tomēr ir ticami, ka bagātākās valstīs var vairāk atļauties kvalitatīvāku apģērbu.

Turīgākie Eiropas iedzīvotāji 2022. gadā bija satiekami Luksemburgā, viņi arī apģērbam, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tērēja visvairāk (1. attēls). Latvijā bija gandrīz trīsreiz zemāki izdevumi, bet interesanti, ka apmēram tajā pašā vērtībā, kā iedzīvotāju tēriņi modes citadelē Francijā – valstī, kurā ienākumi bija divas reizes augstāki.

Līdzīgi kā citviet, arī Latvijā vērojama patērētāju paradumu maiņa un cilvēki izsaka atbalstu ilgtspējīgiem risinājumiem. Vairāk nekā puse (52 %) Latvijas iedzīvotāju mēdz iegādāties lietotu tekstilu. Visbiežāk lietotus tekstilizstrādājumus iegādājas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 29 gadiem, kas arī atbilst pasaules tendencēm ar jaunāko paaudžu interesi par ilgtspējīgu pieeju patēriņā. Trešā daļa aptaujāto nodod nevajadzīgo apģērbu tekstila šķirošanas konteineros. Saskaņā ar aptauju nojaušams, ka šķirota tekstila apjomu veicinātu informācija un mājokļa tuvumā nodrošināta šķirošanas infrastruktūra. Lai gan tekstila šķirošanas sistēma tiek pilnveidota un paplašinās, tomēr arī te atklājas daudz klupšanas akmeņu: 

• pirmkārt, joprojām nav pilnīgas skaidrības (piemēram, par šo diskusija X), vai drīkst tekstila konteineros nodot apģērbu, kas nav derīgs atkārtotai izmantošanai. Atbilde, kuru iecerēts nodrošināt: "Ražotāju atbildības sistēmas (Zaļā josta, Zaļais punkts, AJ Power) pieņem arī saplēstu un nonēsātu apģērbu, galvenais, lai tas nav smakojošs vai smērējošs";
• otrkārt, tekstila konteineri mēdz būt pārpildīti, tiek uzlauzti un var būt samērā izaicinoši nodrošināt tīrību un kārtību. Tā, piemēram, man tuvākā tekstila šķirošanas infrastruktūra [1] šogad tika likvidēta un "Eco Baltia VIDE" atzina, ka nejaudājot uzturēt sakoptu šo vietu regulāra vandālisma dēļ. Apkaimes iedzīvotāji labprāt te nodeva tekstilu, konteineri bija allaž piepildīti un ar to arī pievilcīgi "interesentiem". Sabiedrība ir gatava tekstila šķirošanai (Latvijā tiek pat pārpildīti iecerētie tekstila šķirošanas plāni), bet šķirošanas sistēma diemžēl nav gatava sabiedrības rīcībai.

Kas vēl aktuāls Latvijas patērētāja uzvedības paradumos? Tāpat kā pasaulē, arī Latvijā tiek cildināta ilgtspējīga mode, piemēram, ilgtspējīgas modes kopiena "Bourzma" aicina jaunos modes dizainerus radīt un citiem rādīt apģērbu no pārstrādāta tekstila. Arī mediji iesaistās ar dažādiem šoviem, piemēram, šovs "Humpalu medības", kas mudina pusaudžus interesēties par ilgtspējīgu modi, radoši izpausties un pārveidot drēbes, laužot stereotipus par lietoto apģērbu veikalos atrodamajām precēm. Nevalstiskā organizācija "Zaļā brīvība" aktīvi iesaistās ilgtspējīgas modes veicināšanā un sabiedrības izglītošanā par atbildīgu patēriņu. Tātad – esam maza un atvērta ekonomika un arī maza un atvērta sabiedrība, kurā atbalsojas pasaules tendences. Bet laiks no patērētāja portretējuma pāriet uz ražotāju portretiem, šajā jomā atšķirību ir vairāk.

No rīta bagāts, vakarā nabags - ātrās modes ražotājs nevar atļauties nodarbināt bagāto eiropieti

Tekstila un apģērbu ražošana Eiropā tās augsto ražošanas izmaksu dēļ nav medusmaize, ar divreiz zemāku produktivitāti nekā apstrādes rūpniecībā vidēji uzturēt konkurētspējīgas darba algas nozarē ir grūti (2. attēls). Tāpēc nav pārsteidzoši, ka roku darbu nomaina iekārtas vai arī ražošana tiek pārcelta uz zemāku izmaksu valstīm, nodarbināto skaitam nozarē uz pusi  samazinoties kopš 1995. gada (3. attēls). Automatizācijas procesi un piņķerīgo roku darbu pārcelšana citviet ir likuši ražīgumam laika gaitā augt, tomēr tas būtiski atpaliek no citu nozaru snieguma. Protams, tas nenozīmē, ka šajā nozarē nav iespējams pelnīt. Ja ieskatās uzņēmumu datos [2], tad tekstila un apģērbu uzņēmumu pelnītspēja nemaz nav būtiski zemāka par vidējo apstrādes rūpniecībā, bet kā allaž – dažādu uzņēmumu sekmes dažādos biznesa ciklos ir atšķirīgas, galvenais ir spēt pārvarēt dažādus biznesa ciklus un izaicinājumus.

Un izaicinājumu brīžu netrūkst. Tekstilizstrādājumu ražotājus līdzīgi kā citas nozares visā pasaulē krietni sapurināja pandēmija, mazinot pieprasījumu, radot dīkstāves un piegādes ķēžu traucējumus u.c. Eiropas ražotāju darbības sašaurināšana ir aktuāla arī šobrīd, arvien cenšoties salāgot vājo pieprasījumu, pieredzēto izmaksu kāpumu un asāku konkurenci par vietu zem saules. Tā, piemēram, Vācijas sporta apģērbu zīmoli "Adidas" un "Puma" paziņojuši, ka vēlas samazināt izdevumus un apsver darbavietu likvidēšanu, kas varētu ietekmēt vairākus simtus darba vietu. Un diez vai šīs ir pēdējās šādas ziņas.

Eiropa nejaudā ražot ātro modi, un ar to konkurēt ir grūti, bet kādēļ gan to darīt, ja var ražot dārgas luksusa preces? Karaliska izvēle – kāpēc ēst maizi, ja var ēst kūkas?

Itāļi teic: "Meglio un giorno da leone che cento da pecora." (Labāk viena diena kā lauvai nekā simts kā aitai.)

Itāļu dizains – tas joprojām skan smalki, dārgi un izmeklēti! Itālija ir modes karaliste un nodrošina 39 % no visas ES tekstila un apģērbu nozaru radītās pievienotās vērtības. Itāļu modes industrijas 27 miljardiem eiro Latvija ar savu 143 milj. eiro pievienoto vērtību pienes pastalas. Tāpat kā faktiski arī citas valstis – Itālija sēž valdnieka tronī, un tās tuvākie vasaļi ir tērpti Bavārijas nacionālajā kostīmā un franču beretē (4. attēls).

Pasaulslavenu itāļu zīmolu saraksts ir garš un piedāvājums ir dažādas rocības modes cienītājiem, sākot ar luksusa modes zīmoliem un beidzot ar sportiskiem ērta un praktiska apģērba cienītājiem – "Gucci", "Prada", "Versace", "Armani", "Dolce&Gabbana", "Valentino", "Bottega Veneta", "Fendi", "Moschino", "Miu Miu", "Roberto Cavalli", "Etro", "Ermenegildo Zegna", "Salvatore Ferragamo", "Diesel" utt.

Vienlaikus Itālija nebūt nav produktīvākā ražotāja – pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto Itālijā ierindojas vien ES-27 valstu topa 6. vietā [3] (5. attēls). Kamēr ir daudz luksusa preču cienītāju, tikmēr itāļu modes monarhijai briesmas nedraud, tomēr mūsdienās produktivitātes latiņa turama augsta, īpaši, ja modes kara dueļa cimdu met ķīniešu "Hanfu" tērpts ambiciozs pretinieks.

Dāņi saka: "Penge vokser ikke på træer." (Nauda neaug kokos.)

"Cepuri nost!" Dānijas ražīguma priekšā – dāņi apģērbu neražo daudz, bet to, acīmredzot, dara labi organizēti. Kā dāņi to panāk? Pirmais, kam vērts pievērst uzmanību, ir veiktās investīcijas augstražīgās iekārtas, tāpēc ieskatīsimies pieejamajos datos par nozarē veiktajām investīcijām ražošanas iekārtās un uzkrāto kapitālu šajā jomā. Dati (6. attēls) gan ir pieejami tikai ierobežotam valstu lokam, bet starp tām ir gan Itālija un Dānija, gan Latvija (Latvija, kā parasti, pieticīgajā galā, tāpēc katrā attēlā to secināt nav vērts).

Tomēr Dānijai (7. attēls) tekstila ražošanā ir vislielākais uzņēmumu ar 50-250 nodarbinātajiem skaits. Diemžēl Dānija detalizētāk datus Eurostat datubāzēs par nodarbinātu kopskaitu un apgrozījumu apmēriem katrā grupā konfidencialitātes dēļ neatklāj, tāpat kā neatklāj lielo uzņēmumu skaitu apģērbu ražošanā. Ja neļauj ienākt pa durvīm, tad kāpsim pa logu – mēģināsim internetā šo mistēriju atklāt – Dānijas tekstila un apģērbu ražotāji nudien ir iespaidīgi, bet Itālijas modes preču ražotāji ir vēl iespaidīgāki. Apgrozījums uz vienu nodarbināto 10 lielāko nozares uzņēmumu sarakstā Itālijā ir augstāks nekā Dānijā, diemžēl tas var neatklāt atšķirības pievienotajā vērtībā. Turklāt, spriežot pēc Latvijas datiem, šie saraksti ir krietni nepilnīgi. Ar mākslīgā intelekta rīku palīdzību (bet faktus atlasot un pārbaudot) tomēr zināmu ieskatu dāņu veiksmes formulā var rast:

• lielāko daļu ražošanas procesu Dānijas apģērbu un apavu zīmoli organizē ārvalstīs, īpaši zemu darbaspēka izmaksu valstīs. Attiecīgi vairāk nodarbojas ar dizainu, inovācijām un mārketingu, kas ir labāk atalgoti un tīkamāki darbi, darbi ar augstāku pievienoto vērtību;
• plaši izmanto modernās tehnoloģijas un automatizāciju;
• ilgtspējīgas iniciatīvas: resursu efektīvāka izmantošana, mazāks atkritumu apjoms;  
• bieži sadarbojas ar pētniecības institūtiem un universitātēm, lai attīstītu jaunus materiālus un ražošanas metodes;
• labi izglītots, kvalificēts darbaspēks darbam ar jaunākajām tehnoloģijām un metodēm. Turklāt spēcīgas arodbiedrības nodrošina stabilu darba vidi – stabila darba vieta un taisnīga atalgojuma sajūta veicina produktivitāti [4].

Latvieši norūc: "Kas bez biksēm – tas bez bēdām"

Varbūt latviskajā dzīvesziņā jau sen ir iekodēta šī prātula "Kas bez biksēm – tas bez bēdām", ko nozares analīzes ietvaros varētu pārfrāzēt uz – labāk dzīvot bez tekstila industrijas, tur ir viena vienīga bēdu ieleja. Ko gan varam gribēt, ja jau tā sarežģītā nozarē mēģinām vēl ielauzties ar savu necilo uzkrāto kapitālu, t.i., plānu maciņu investīcijām. Ja vēl pēc iestāšanās ES bijām bagātākām Eiropas saimes valstīm pievilcīgi ar lētāku darbaspēku un nozare pieredzēja zināmu uzplaukumu, tad līdz ar ienākumu konverģenci arī šīs konkurences priekšrocības ir krietni mazinājušās.

Kopumā atskatoties, varam secināt, ka Latvijas tekstilrūpniecība dramatiskāko sašaurinājumu pieredzēja "trekno gadu" norietā, kad vairs nespēja noturēt darbiniekus ar necilām algām, salīdzinājumā ar plaukstošo būvniecības segmentu ar teiksmainiem atalgojumiem. Kopš tā laika Latvijā tekstilizstrādājumu nozare nīkuļo, ik pa periodam saskaroties ar vienu vai otru problēmu – vai nu pieprasījums ir labs, bet nav, kas strādā, vai pieprasījums sagādā raizes, toties vairs nav jābēdā par darba rokām (8. un 9. attēls). Pašos jaunākajos datos nozare ir fāzē ar nepietiekamu pieprasījumu.

Pieprasījuma kūleņi ir samērā līdzīgi gan vidēji ES valstīs, gan Latvijā. Vienlaikus darbaspēka problēma izteiktāka ir tieši Latvijā. Domāju, ka tas ir galvenokārt saistīts ar lielāku roku darbu dominanti Latvijā, bagātākām Eiropas valstīm no mazkvalificētiem darbiem atsakoties un atstājot vairs tikai automatizētu ražošanu, kur darbiniekam vairs nav vajadzīga prasme piešūt pogu, bet jāprot atšķirt pogas iekārtu vadības panelī.

Latvijas ražotāju izšķiršanās – labāk nabags ar godu vai bagāts ar kaunu?

Tekstila jomas zemais ražīgums, pandēmijas trieciens un izmaksu sadārdzinājumi nav vienīgās problēmas Latvijas tekstila un apģērbu ražošanā. Savulaik Latvija īpaši lepojās ar veļas ražošanas tradīcijām, Liepājai kļūstot par vairāku uzņēmumu rašanās šūpuli. Šūpulis joprojām Liepājā ir atrodams, bet vai tas turpina bīstami šūpoties pāri agresorvalstu robežām?

Šis bija viens no sākotnējiem jautājumiem, uz kuru atbildi vēlējos noskaidrot šajā rakstu sērijā, – vai Latvijas apģērbu (un te īpaši domājot apakšveļas) ražotājiem Krievija un Baltkrievija joprojām ir svarīgi noieta tirgi? Un atbilde mani pārsteidza – ne tikai saglabājušies, bet šo tirgu nozīme ir pat augusi! Eksports uz Krieviju laika gaitā ir krietni audzis ne vien vērtībā (ko palielina arī cenu kāpums), bet arī īpatsvarā no šo preču kopējā eksporta. Ja tekstila, apģērbu un apavu eksports uz Krieviju, Baltkrieviju un tām draudzīgajām valstīm 2005. gadā veidoja 10 % no šo preču kopējā eksporta, tad 2024. gadā tas sasniedza jau 26 % (10. attēls). Kā rāda kolēģu aprēķini, pēdējo gadu eksporta kāpums nav saistāms ar reeksporta pieaugumu un tas ir pašmāju ražotāju nodrošināts pieaugums (11. attēls).

Jauns tekstils un apģērbs nav sankcionēto preču sarakstā, ja vien tā nav luksusa prece, kas pārsniedz noteiktu vērtību, attiecīgi tā ir tikai uzņēmuma izvēle – vai eksportēt uz agresorvalstīm. Kā redzam, tad eksports turpinās un pat pieaug, un tas tiek darīts pat bez mēģinājumiem iet aplinkus ceļus caur Krievijai draudzīgām valstīm, kā to nereti praktizē citās nozarēs. Vienīgais ar šo jomu saistītais segments, kurā ir novērojama šāda aplinkus ceļu aina (eksports uz Krieviju ir beidzies, bet palielinājies uz tai draudzīgajām valstīm), ir lietotie apģērbi, kas gan ir sankciju sarakstā, jo tiek uzskatīti par industriālo kapacitāti veicinošām precēm. Apjomi gan ir salīdzinoši mazi. Tāpēc atgriezīsimies pie jauniem apģērbiem un pašmāju ražotājiem.

Ekonomikas ministrija publicējusi sarakstu ar eksportētājiem uz Krieviju un Baltkrieviju 2024. gada jūnijā. No šajā sarakstā atrodamajiem Krievijas virzienā eksportē arī tekstilizstrādājumu ražotāji: AS "Lauma Lingerie" (apakšveļas ražotājs), SIA "V.O.V.A." (apakšveļas ražotājs), SIA "Label Pro" (emblēmu, uzšuvju ražotājs), SIA "Truffle bee" (galda tekstila ražotājs), savukārt Baltkrievijas virzienā atsevišķi parādās arī SIA "Lauma Fabrics" (mežģīņu, adījumu, lenšu un izšuvuma ražotājs).

Jāatzīst, nosauktie ražotāju var nebūt vienīgie, kuru preces nonāk pārdošanā Krievijā un Baltkrievijā. Pirmkārt, piegādes var netrāpīties šajā vienā identificētajā mēnesī, otrkārt, ne visi ražotāji eksportē tiešā ceļā. Daļā ārvalstu kontrolēto grupu Latvijas uzņēmumi nodarbojas ar ražošanu, bet ārvalstu uzņēmumi – ar tirdzniecību. Daļa uzņēmumu savu produkciju pārdod sākotnēji vietējiem uzņēmumiem un tikai tad prece tiek eksportēta uz ārzemēm. Attiecīgi ražotāja datos parādīsies noiets vietējā tirgū, lai gan pēc būtības saražotā prece ir plānota ārvalstu tirgiem.

Kolēģis Nikolā Gavuels (Nicolas Gavoille) no individuāliem eksportētāju datiem secinājis, ka kopš Krievijas pilna mēroga kara uzsākšanas Ukrainā Latvijas tekstila un apģērbu eksportētāju uz Krieviju skaits ir samazinājies uz pusi: no 177 eksportētājiem 2021. gadā līdz 90 – 2023. gadā. Tajā skaitā pašmāju tekstila un apģērbu ražotāju skaits, kas paši arī eksportē uz Krieviju, ir sarucis no 24 uzņēmumiem 2021. gadā līdz 11 – 2023. gadā. Tātad eksportētāju skaits samazinājies, bet šo eksportētāju "apetīte", t.i., eksporta vērtība ir krietni augusi.

Turklāt atgādināšu, ka pat bez tiešām tirdzniecības saitēm, pērkot ātrās modes preces ar tās sintētisko šķiedru izejmateriālu, mēs atbalstām Krievijas naftas produktu izmantošanu un tātad stiprinām tās ekonomiku un militāro kapacitāti.

Nauda pelna naudu, nabadzība dzen nabadzībā – Latvijas ražotāji biznesa modeļu meklējumos

Lai gan negatīvā gaismā, bet dažus nozares pārstāvjus jau nosaucu. Tagad laiks paskatīties, kas tad ir lielākie tekstilizstrādājumu ražotāji Latvijā un ko tie ražo?

Lielākais Latvijas ražotājs šobrīd ir SIA "Lauma Fabrics", lai gan pēc darbinieku skaita nemaz nav dominējošs (12. attēls). Uzņēmums ir krietni investējis jaudīgās ražošanas iekārtās un attiecīgi mazāk izmanto roku darbu. Ļoti žēl, ka uzņēmums nerod iespējas atteikties no eksporta uz agresorvalstīm. Man grūti vērtēt, vai šāda atteikšanās ir izdzīvošanas jautājums, bet 30 % noieta tirgus aizvietošanu, protams, tik viegli atrisināt nevar. Turklāt audumu, mežģīņu, lenšu u.c. šādu produktu ražošanā šobrīd konkurēt ar Ķīnu ir izaicinoši.

Vieglāk neklājas arī gatavo apģērbu un sava zīmola attīstīšanas jomā. Modes zīmola "Nolo" radītāja Viktorija Joniene pēc 12 zīmola darbības gadiem, šogad no tā atvadoties, teic: "Vari izdomāt, ko vēlies, taču nevarēsi šo ideju realizēt, jo pašizmaksa būs tāda, ka šo lietu neviens nepirks. Tā būtu, ražojot Latvijā. Ja ražo savas preces citā reģionā, esi spiests darboties ar milzīgiem apjomiem, bet tos savukārt nevarēsi "pavilkt". Turklāt konkurenti ir masu tirgus haizivis, kuru neierobežotās finansiālās iespējas skaidri rāda, ka šī konkurence tev nebūs pa spēkam. Agrāk es vēl loloju ilūzijas, tagad skaidri saprotu: man šajā nozarē nav nākotnes."

Sava zīmola attīstīšana tekstilizstrādājumu un apģērbu nozarēs ir ļoti sarežģīta, tāpēc nepārsteidz, ka Latvijas lielāko ražotāju topā vairākums ir ārvalstu grupu pārstāvji. Daudzi Latvijas ražotāji izpilda citu, nereti pasaulslavenu zīmolu pasūtījumus. Vēl var secināt, ka daudzi (gan ārvalstu grupu pārstāvji, gan pašmāju zīmoli) strādā kādā nišas jomā. Piemēram, darba apģērbi (Latvijas top ražotāju sarakstā redzami vairāki darba apģērbu ražotāji).  Kā nišas jomas pārstāvi var minēt SIA "Brasa Defence Systems" – pašmāju zīmols, kas ražo taktiskos apģērbus, aprīkojumu un atbalsta sistēmas militārajiem un drošības spēkiem. Ņemot vērā Eiropas valstu apjomīgos plānus tuvākajos gados kāpināt aizsardzības spēku kapacitāti, domāju, ka uzņēmumam lēšams garantēti stabils pieprasījums vēl daudzus gadus, ļaujot šajā laikā papildināt produktu klāstu. No "Latvijas eksporta un inovācijas balvas" žūrijas vizītē dzirdētā un redzētā zinu stāstīt, ka uzņēmums arī pakāpeniski plāno attīstīt ārpustelpu aktivitāšu produktus (teltis, guļammaisi, mugursomas, lietus apģērbi).

Ko potenciāli vēl varam ražot un kādus biznesa modeļus "izvilkt no piedurknes"? Tekstila ražošanas jomā Latvijā lielākais potenciāls varētu būt koksnes tekstilšķiedru ražošanai, kas ir mūsdienīgs materiāls no atjaunīgiem resursiem. Koksnes tekstilšķiedras (liocels, viskoze) arvien vairāk parādās dažādu tekstilizstrādājumu sastāvos, tām ir lieliskas īpašības. Turklāt nepieciešamais izejmateriāls ir Latvijai pieejams. Savukārt apģērbu ražošanā ātrās modes jomā degunu nav vērts bāzt, izredzes ir tikai lēnajā modē – ne velti lēnīgie ziemeļnieki ir celmlauži šajā virzienā, kur mode dzīvo sazobē ar tādiem moderniem vārdiem kā ilgtspējība, viedi materiāli, integrēta funkcionalitāte, automatizācija, digitalizācija u.tml. Un, ja šo visu savieno kopā ar pārdomātu unikālu produktu, tad iespējas ražot un audzēt eksporta apjomus ir arī pašmāju zīmoliem. Un tam ir arī lieliski piemēri, lūkosim uzklausīt šāda strauji augoša zīmola pārstāvi – "RainSisters" finanšu māsu Zani Piekusi.

Zane Piekuse
"RainSisters" finanšu māsa
"RainSisters" košie un sievišķīgie mēteļi radās kā atbilde savai personīgai vajadzībai – bija teju neiespējami tirgū atrast dažādiem laikapstākļiem piemērotu apģērbu, kas vienlaikus izskatās eleganti un ir ūdens un vēja necaurlaidīgs. "RainSisters" mēteļi izveidojuši pavisam jaunu produktu kategoriju – tā ir niša starp lietusmēteļiem (kas pārsvarā ir paredzēti tikai lietum, no gumijaina materiāla un vīrišķīgās/unisex formās) un mēteļiem (kas parasti nepasargā no lietus) -, pievienojot košos rakstus un sievišķīgos piegriezumus.
Viena no "RainSisters" vērtībām ir uzmanīga attieksme pret dabu. Tas tiek īstenots, gan radot ilgi kalpojošus mēteļus (izmantojot kvalitatīvus audumus, kā arī pieturoties pie klasiskākiem mēteļu dizainiem, kas neiziet strauji no modes), gan arī rūpējoties, lai pēc iespējas mazāk auduma nonāktu atkritumos - audumu atlikumiem tiek dota otrā iespēja dažādu aksesuāru veidolā. Aizvien vairāk sieviešu visā pasaulē izvēlas ātrās modes vietā iegādāties dažus kvalitatīvus apģērba gabalus ar plašām pielietojuma iespējām, un "RainSisters" mēteļi lieliski iederas šajā kapsulas garderobes filosofijā.
"RainSisters" izdevusies ikgadēja izaugsme kopš biznesa uzsākšanas 2018. gadā: no 45 mēteļiem pirmajā darbības gadā līdz par vairāk nekā 20 000 mēteļiem 2024. gadā. Teju 99 % no visiem mēteļiem tiek pārdoti pa tiešo klientiem un eksportā. Šai pieejai ir sava specifika. No vienas puses, "RainSisters" darbojas neizmērojamā globālajā tirgū - aptverot kaut pavisam nelielu tirgus daļu, ir iespējams sasniegt diezgan lielus biznesa apjomus. No otras puses, produkta mērķēšana gala patērētājiem visā pasaulē nozīmē papildu izmaksas saistībā ar klientu jautājumiem un atpakaļsūtīšanu, kā arī liek izprast pārrobežu tirdzniecības principus daudzās valstīs, piemēram, muitas, tarifu, nodokļu piemērošanu uz robežas. Pēdējie notikumi – tirdzniecības tarifi no ASV puses – liek palauzīt galvu, kā nodrošināt, ka gala patērētājam neuzrodas papildu piemaksas pēdējā brīdī pirms piegādes. Pircēji no valstīm, kurās vienmēr ir bijuši muitas maksājumi (piem., Austrālija), tikpat kā nesūdzas; bet valstīs, kur muitas maksājumi tiek ieviesti tagad (Brexit, ASV tirdzniecības tarifi), pircēji nav gatavi pēkšņām piemaksām uz robežas, un tas rezultējas ar neadekvāti lielu atpakaļsūtīšanas proporciju.
Paldies pieejamajam uzņēmējdarbības atbalstam – LIAA biznesa inkubators devis neatsveramu atspērienu biznesa uzsākšanas sākumā, un LIAA Starptautiskās konkurētspējas veicināšanas programma uzreiz pēc Covid ļāva atklāt tiešsaistes reklāmu nozīmi e-komercijā. "RainSisters" māsas arī labprāt atbalsta citus jaunos uzņēmumus ar padomu un iedrošinājumu eksportam un ar prieku veicina biznesa attīstību apkārt - gan izvēloties sadarbības partnerus no Latvijas (audumu drukas firma un šūšanas firmas), gan arī darbojoties eksportētāju asociācijā "The Red Jackets".

[1] Rīgā, K.Valdemāra ielā 112, "Rimi" stāvlaukumā.

[2] Eurostat datubāzē (sbs_ovw_act) – ja attiecina "gross operating surplus" pret "net turnover".

[3] Faktiski pat 7. vietā, jo Luksemburgu kā izlēcējvalsti attēlā nemaz neiekļāvu. Luksemburgā tiek plaši nodarbināti ārvalstu darbinieki, tāpēc dažādi makroekonomiskie rādītāji uz vienu iedzīvotāju vai nodarbināto veidojas ļoti augsti un nekorekti raksturo situāciju.

[4] Arodbiedrības var palīdzēt uzturēt stabilas darba vietas un atalgojumu, kas savukārt var veicināt darbinieku labāku darbu un produktivitāti. Pētījumi par šādu ietekmi ir atrodami: The role of trade unions in improving productivity | EESC Productivity Manual Typeset 6nov2015-final.pdf, How Unions Can Increase Firm Productivity and Strengthen Economic Growth | WorkRise Network.