Ekonomikas sliekšņa telpa – par Franciju un ne tikai

Analizējot Francijas ekonomikas situāciju, prātā nāk mācītāja Jura Rubeņa teiktais kādā intervijā par "sliekšņa telpas" konceptu. Tā ir situācija, kad esam, tā sacīt, "ne šur, ne tur". Šāda situācija veidojas brīžos, kad aiz muguras paliek viens dzīves posms, bet vēl neesam iegājuši nākamajā. Intervijā mācītājs skaidro, ka šādu starpstāvokli cilvēkam ir ļoti grūti izturēt, jo nekas nenomāc tik ļoti kā mokoša neziņa un nekonkrētība par nākotni.

Lasot šo interviju, iedomājos, ka ar vārdiem "sliekšņa telpa" ļoti labi varētu raksturot šā brīža ekonomikas apstākļus gan eiro zonā kopumā, gan atsevišķi Francijā, kas ir viena no nozīmīgākajām eiro zonas valstīm. Nesen pārvarēta nopietna ekonomikas krīze, pēc kuras var nedaudz uzelpot, jo visnopietnākie draudi ir novērsti, taču vienlaikus ir neērts neziņas stāvoklis par to, kā ekonomika attīstīsies nākotnē.

Lai gan saskaņā ar Eiropas Komisijas (EK) jaunāko prognozi par eiro zonas attīstības tendencēm vidējā termiņā dati uzrāda pozitīvi vērstu dinamiku, kas liecina par pakāpenisku ekonomikas nostiprināšanos, tomēr, analizējot attīstības tempus, jāsecina, ka pagaidām tie ir par lēnu, lai pamestu "sliekšņa telpu" un pārietu jaunā, jau pārliecinoši atlabušas ekonomikas ciklā.

Ekonomiskā situācija eiro zonā

Paredzams, ka 2014. gadu visas eiro zonas valstis, izņemot Kipru, noslēgs ar pozitīvu iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi. Eiro zonā kopumā soli pa solim mazinās ekonomikas nesabalansētība un finanšu fragmentācija, kā arī pamazām sarūk budžeta deficīts. Taču, neskatoties uz to, ka deficīts sarūk, EK prognozē, ka eiro zonas parāds 2014. gadā pieaugs līdz 96% no IKP. EK vienlaikus arī piebilst, ka tālākajos gados, paļaujoties uz spēcīgāku ekonomikas izaugsmi, parāda līkne pāries lejupvērstā dinamikā.

Minētajiem faktoriem mijiedarbojoties, uzlabojas eiro zonas iekšzemes pieprasījums, kā arī apstākļi nodarbinātības jomā. Lai gan bezdarba līmenis tādās valstīs kā Portugāle, Spānija, Itālija un Francija joprojām ir relatīvi augsts un svārstīgs, tomēr saskaņā ar Eurostat datiem mēnešu griezumā tas palēnām sarūk.

Par ekonomikas atlabšanu liecina arī ekonomikas konfidences rādītāju uzlabošanās un veikto investīciju apjoma palielināšanās, taču to straujāku pieaugumu joprojām kavē augsts privātā sektora parādu līmenis un uzņēmumu nepieciešamība veikt bilances konsolidāciju. Paralēli jāmin, ka potenciālie riski konfidences rādītāju sarukumam ir ekonomiskās reformas atsevišķās eiro zonas valstīs, kā arī ģeopolitiskie draudi saistībā ar Krievijas ārpolitiku un Ķīnas ekonomikas turpmākās izaugsmes perspektīvām un tās finanšu stabilitāti.

Francija – vēl daudz darāmā budžeta jomā

Pēdējos aptuveni divus gadus Francijas ekonomiku vajāja stagnācija, taču saskaņā ar jaunākajām EK prognozēm 2014. un 2015. gadā gaidāms ekonomikas uzrāviens, ko galvenokārt nodrošinās Francijas iekšējais patēriņš, kas jau izsenis bijis šīs valsts galvenais tautsaimniecības dzinējspēks. Paredzams, ka IKP izaugsme sasniegs 1% 2014. gadā un 1.5% 2015. gadā. Analizējot Francijas budžeta deficīta problēmas, jāatzīst, ka francūžiem nesokas ar valdības budžeta līdzsvara veidošanu. 2013. gadā budžeta deficīts sasniedza 4.3% no IKP, lai gan saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto budžeta deficīta mērķim nebūtu vēlams pārsniegt 3% no IKP. Sakarā ar pārsniegto deficīta rādītāju Francija jau kopš 2007. gada ir EK pārmērīga budžeta deficīta programmas pārraudzībā, un plāni paredz fiskālo politiku sakārtot līdz 2015. gadam.

Iekšējie un ārējie problēmfaktori

Francija ir viena no tām valstīm, kas 2008. gada krīzi pārcieta relatīvi viegli. Jau 2009. gadā ekonomiskie rādītāji atsāka pozitīvi vērstu attīstību, taču patīkamie statistikas dati turpināja priecēt tikai līdz 2011. gadam. Pēc tam Francijas ekonomikas situācija sāka pasliktināties, ko ietekmēja gan ārēji, gan iekšēji faktori.

Starp ārējiem faktoriem minama 2011. gada inflācija, kas asi skāra lielu daļu pasaules valstu, līdz ar to palēninot globālo ekonomiku, t.sk. Francijas ārējo pieprasījumu. Augsto inflāciju galvenokārt ietekmēja vērienīgais naftas cenu kāpums. Papildus tam negatīvs faktors bija postošā zemestrīce Japānā un notikumi Fukušimā, kas negatīvi ietekmēja globālās piegādes ķēdes un izraisīja daudzu ražotņu, arī Francijā, darbības apturēšanu, radot vērā ņemamus zaudējumus. Paralēli šiem notikumiem, negatīvu ietekmi radīja arī ekonomikas pasliktināšanās ASV, kā arī atsevišķu eiro zonas valstu parāda pieaugums. Ņemot vērā šos ārējās ietekmes faktorus, 2011. gada trešajā ceturksnī Francijas ekonomika palēninājās un kopš 2012. gada sākuma stagnē.

Analizējot iekšējos faktorus, kas veicināja ekonomikas bremzēšanos, jāatgādina, ka galvenais Francijas ekonomikas dzinējspēks allaž ir bijis un turpina būt iekšzemes pieprasījums, taču, ņemot vērā vājo nodarbinātības līmeni, mājsaimniecību pirktspēja arvien samazinās. Pirktspējas straujāku mazināšanās tempu palēnina Francijas mājsaimniecību uzkrājumi, kas kalpo kā drošības spilvens ekonomikas grūtību laikos.

Pie iekšējiem faktoriem pieskaitāms arī augstais algu līmenis. Neskatoties uz inflācijas kritumu, kas aizsākās jau 2012. gadā, un pastāvīgo bezdarba pieaugumu, algu pieaugums valstī saglabājās ļoti stabils (ap 2% gadā), tam palielinoties straujāk par darba ražīgumu. Sarūkošais ārējais pieprasījums, nesabalansētais algu kāpums, kā arī uzņēmējdarbības vides uzticēšanās līmeņa samazināšanās, ko savukārt izraisīja iekšzemes politikas nenoteiktība un vājas nākotnes izredzes, mazināja investīcijas dažādās svarīgās nozarēs, t.sk. inovācijām. Tā kā ekonomikā viss ir saistīts un mijiedarbojas, nesabalansēts algu kāpums un investīciju inovācijām sarukums arvien mazina Francijas konkurētspēju, kas atskaņojas eksporta tirgus daļas regresīvā attīstībā.

Tandēms - darba ražīgums un konkurētspēja

Komentējot Francijas ekonomikas situāciju, darba ražīgums un konkurētspēja ir atsevišķu sadaļu pelnījis tandēms. Francijas ekonomiku jau ilgāku laiku nomāc konkurētspējas problēmas starptautiskajos tirgos. Konkurētspēju nelabvēlīgi ietekmē vairāki faktori, no kuriem nozīmīgs ir salīdzinājumā ar pārējām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm augsts minimālās algas apmērs, kas veicina tādu vidējās algas pieaugumu, kas ir straujāks par darba ražīgumu. Saskaņā ar ekonomikas teoriju darba ražīgumu raksturo saražotās produkcijas attiecība pret izmantotajiem resursiem. Paaugstinoties izmantoto resursu izmaksām, bet darba ražīgumam saglabājoties nemainīgam, izveidojas disbalanss, ko uzņēmēji, lai nezaudētu savu peļņas daļu, visbiežāk izlabo, paaugstinot produkcijas cenas un tādējādi mazinot konkurētspēju.

Papildus salīdzinoši augstām algām Francijā ir arī ievērojami sociālie maksājumi, būtisks nodokļu līmenis, kā arī inovāciju trūkums. Pārfrāzējot – uzņēmumu iegūtā peļņa procentuāli vairāk tiek iztērēta sociālajos maksājumos un obligātajā algu indeksēšanā, nevis, piemēram, investējot inovācijās, kas secīgi varētu veicināt arī darba ražīgumu. Algas apmēru lielā mērā iespaido Francijas spēcīgās arodbiedrības un to ietekme darba samaksas regulēšanā. Šāda politika ir veicinājusi iekšējo patēriņu, taču mazinājusi uzņēmumu inovāciju kapacitāti un konkurētspējas saglabāšanos ārējos tirgos. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) iesaka samazināt sabiedriskajā sektorā strādājošo algas un sociālos pabalstus, jo šobrīd, piemēram, valdības algas veido 13% no IKP, kas ir 2% virs ES vidējā rādītāja.

Citas nozīmīgas un aktuālas ar darba tirgu saistītas problēmas ir izteikta segmentācija starp darbiniekiem ar pastāvīgu un īstermiņa darba līgumu (80% no jaunākajiem noslēgtajiem līgumiem ir īstermiņa, no tiem lielākā daļa noslēgta uz mēnesi vai mazāk), augsti bezdarbnieka pabalsti un neapmierinoši funkcionējoša bezdarbnieku apmācību sistēma.

Neefektīva sociālo maksājumu sistēma

Francijā izmaksāto sociālo pabalstu apmērs ir viens no augstākajiem starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm. Francijas valdības pamatojums augstiem sociāliem maksājumiem ir strīdīgs. Piemēram, no vienas puses, ar dāsniem pabalstiem tiek veicināta augsta dzimstība, taču, no otras puses, pieaug bezdarbs un budžetā veidojas arvien dziļāka deficīta plaisa. No vienas puses, šāda dāsnu pabalstu politika attaisno Francijas valdības mērķi uzlabot sociālo aizsardzību, taču, no otras puses, saskaņā ar statistikas datiem un aprēķiniem sasniegtie rezultāti, piemēram, veselības un labklājības jomā, proporcionāli veiktajām sociālajām izmaksām nav labāki salīdzinājumā ar citām OECD valstīm. Tas liek secināt, ka noteiktos mērķus sociālās aizsardzības jomā, iespējams, var sasniegt arī ekonomiski izdevīgākā veidā.

SVF rosina efektivizēt sociālo izmaksu mehānismu, pārdomājot, piemēram, pabalstu sistēmu ģimenēm, koncentrējot palīdzību tieši mazturīgākajām un daudzbērnu ģimenēm. Cits ieteikums ir izskatīt izmaksu sistēmu medicīnas jomā, lai vienlaicīgi efektivizētu gan izdevumus nozarē, gan sabiedrības veselības uzlabošanos. Jāmin, ka 2014. gada budžetā Francijā jau paredzējusi samazinājumus dažādās jomās. Piemēram, veselības jomā plānots samazināt izdevumus 25 miljardu eiro vērtībā turpmāko divu gadu garumā.

Efektīvākas nodarbinātības veicināšanas plāns

Pašlaik Francija strādā pie reformām saistībā ar nodarbinātību, lai mazinātu starpību starp produktivitāti un darbaspēka izmaksām un veicinātu neizmantotā darbaspēka iesaistīšanu darba tirgū. Minimālās algas apmērs joprojām ir šķērslis algot zemākas-kvalifikācijas darbaspēku un jauniešus, neskatoties uz veiktajiem nodokļu samazinājumiem, kas mērķēti tieši uz šīm grupām. Pat pēc samazinājumiem zemākas kvalifikācijas darbaspēka izmaksas joprojām ir konkurētnespējīgas, salīdzinot ar situāciju citās Eiropas valstīs.

Lai veicinātu efektīvāku darbaspēka izmantošanu, 2013. gada sākumā Francijas valdība panāca vienošanos ar ietekmīgākajām Francijas arodbiedrībām par atsevišķu darba tirgus reformu īstenošanu. Reformu pamatā ir tā dēvētā fleksiblā drošība, kas īsumā raksturojama šādi: laikā, kad uzņēmumam pienākuši grūtāki laiki, darbadevējiem dotas brīvākas iespējas regulēt nolīgto darbinieku darba stundas, attiecīgi arī samaksu par paveikto. Tāpat šis princips juridiski atvieglo darbinieku pagaidu rotācijas iespējas izmantošanu gan uzņēmuma iekšienē, gan ārpus tā. Šāda politika ļauj uzņēmējam sabalansēt izdevumus, lai "izķepurotos" no iespējamā bankrota, kā rezultātā notiek maksimāla izvairīšanās no uzņēmuma likvidācijas un darbinieku atlaišanas.

Francijas stiprās puses

Francija bija, ir un būs valsts ar ļoti spēcīgu un ietekmīgu tautsaimniecību, turklāt daudziem ekonomikas trūkumiem jau rasti risinājumi. Francijas stiprās puses ir ievērojams sociālais atbalsts iedzīvotājiem, ko, efektivizējot un papildinot ar veicinošāku vidi, varētu izmantot kā spēcīgu impulsu izaugsmei.

Starp stiprajām pusēm minami arī augsts mājsaimniecību uzkrājumu līmenis, nozīmīgi pasaules līmeņa uzņēmumi, pozitīva demogrāfija, spēcīga zinātniskās pētniecības kapacitāte, kā arī augstas kvalitātes sabiedriskā infrastruktūra.

Tāpat spēcīgs atbalsts uzlabojumiem ir uzsāktās darbaspēka reformas, ar mērķi samazināt algas, uzlabot darbavietu fleksibilitāti, kā arī bezdarbnieku apmācības sistēmu.

Vēl ir jāstrādā pie administratīvajām reformām, pensiju sistēmas uzlabošanas, darbā stāšanās veicināšanas reformām, kā arī bezdarba apdrošināšanas reformām. Ļoti svarīgi, lai Francijai izdotos sabalansēt valsts budžetu, lai pēc iespējas ātri izvairītos no budžeta deficīta postošās ietekmes uz tautsaimniecības pozitīvu attīstību ilgtermiņā.

Kopsavilkums

Rezumējot - lai gan virkne eiro zonas ekonomisko rādītāju uzlabojas, gan patērētāji, gan uzņēmēji, gan kredītiestādes izturas samērā rezervēti, joprojām gaidot skaidrāku nākotnes vīziju.

Atgriežoties pie "sliekšņa telpas" koncepta, mācītājs J. Rubenis uzsver, ka, neskatoties uz to, ka šāda telpa ir emocionāli neērta, tomēr tie ir apstākļi, kuros visvairāk iemācāmies. Jau izsenis pastāv gudrība, ka svaigas un radošas idejas parasti dzimst tieši tad, kad cilvēks ir spiests pamest mājīgo un silto komforta zonu un uzdrīkstas reformēt iesīkstējušās sistēmas, lai izlauztu ceļu jaunām takām un iebraukātu jaunas sliedes.

Gan Francijai, gan arī citām eiro zonas valstīm joprojām ir aktīvi jāstrādā pie strukturālajām reformām savas konkurētspējas uzlabošanai - saistībā ar darba tirgu, ražošanas sektoru, valsts parāda līmeņa samazināšanu. Ir jāmēģina atmest vecos ieradumus, mācīties no vēstures kļūdām un tikt ārā no pašu izveidotās komforta zonas, kas jau ilgstoši kaitē ekonomikas labvēlīgai un straujākai attīstībai ilgtermiņā. 

Raksts publicēts portālā Delfi 2014. gada 28. maijā.