Ekonomista skatpunkts: vai, ko un kad darīt ar darbaspēka nodokļiem?

Augstie darbaspēka nodokļi tiek piesaukti par iemeslu gausai ekonomikas izaugsmei, vājai investīciju piesaistei, atpalicībai no Baltijas kaimiņvalstīm un citām dažnedažāda rakstura problēmām. Vai tiešām zemāki nodokļi ir sudraba lode, kas šo visu atrisinās?

Vispirms gan būtu jāsaprot, vai darbaspēka nodokļi Latvijā patiešām ir augsti? Starptautiski darbaspēka nodokļus salīdzina, izsakot nodokļu slogu. Vienkāršā valodā – cik lielu daļu no uzņēmuma izmaksām par darbinieku veido nodokļi. Latvijā pie vidējās algas šis rādītājs ir aptuveni 40%. Eiro izteiksmē tas izskatās sekojoši - nodokļos tiek samaksāti 674 eiro un darbiniekam “uz rokas” atliek 1009 eiro. Tādējādi nebūt ne maza daļa no darbaspēka izmaksām ir nodokļi.

Darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir 12. augstākais starp 38 ekonomiski attīstītajām OECD valstīm. Te gan jāatzīst, ka šis rādītājs ir salīdzinoši augsts teju visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Arī mūsu nosacītie “konkurenti” – Lietuva un Igaunija – ierindojas ne pārāk glaimojošās pozīcijās, attiecīgi 17. un 18. vietā. Somijā un Zviedrijā darbaspēku nodokļus slogs ir nedaudz augstāks nekā Latvijā, bet Rietumeiropas valstīs kā Beļģija, Vācija un Francija – būtiski augstāks. Līdz ar to – jā, darbaspēka nodokļi Latvijā ir augsti, tomēr tādi tie ir teju visur Eiropā, arī pie mūsu kaimiņiem.

Vai tas ir traucējis izaugsmei? Diez vai – teju visu 20. gadsimta otro pusi nodokļu slogs Rietumu pasaulē bija krietni augstāks nekā pašreiz, tomēr tas neliedza sasniegt augstus ekonomiskās izaugsmes tempus. Protams, rokoties pagātnē, var atrast arī pretējus piemērus, tomēr diez vai kāds argumentēs, ka zemi nodokļi ir vienīgais noteicošais faktors, kāpēc valstis kļūst vai nekļūst turīgas. Saistībā ar šo tēmu ekonomisti Daron Acemoglu un James Robinson uzrakstījuši fantastisku grāmatu “Why Nations Fail”, kurā viņi apskata iemeslus, kāpēc dažām valstīm izdodas sasniegt augstu dzīves līmeni, bet citām nē. Zemi nodokļi nav starp šiem iemesliem. 

Arī Latvijas ekonomiskos izaicinājumus – kvalificēta darbaspēka trūkumu, ierobežotu veselības aprūpes pieejamību, nevienlīdzīgu ekonomisko attīstību reģionos utt. – diez vai var atrisināt ar zemāku nodokļu slogu. Var pat argumentēt pretēji – zemāki nodokļu ieņēmumi šīs problēmas pat saasinātu.

Bet kā ar atšķirībām Baltijas ietvaros? Ja Latvijā darbaspēka nodokļu slogs ir būtiski augstāks nekā Lietuvā un Igaunijā, tas var mazināt mūsu pievilcību uzņēmumu acīs, bremzēt investīcijas utt. – galu galā, pārcelt uzņēmumu no vienas valsts uz otru nemaz nav tik sarežģīti. 

Tomēr nodokļu sloga atšķirības Baltijas valstu starpā mēdz tikt pārspīlētas (1. attēls). Iespējams, tā ir inerce no nesenas pagātnes, kad plaisa ar kaimiņvalstīm bija lielāka. Pašlaik gan atšķirības lielākoties ir visai nelielas – ar Lietuvu pat knapi pamanāmas. Piemēram, par darbinieku, kas uzņēmumam izmaksā 1000 eiro mēnesī, Latvijā nodokļos tiek samaksāti 345 eiro (34%), bet darbiniekam “uz rokas” paliek 655 eiro. Lietuvā nodokļu slogs ir teju identisks – darbinieka pēcnodokļu alga ir tikai mazliet lielāka – 658 eiro. Ar Igauniju starpība ir mazliet lielāka – tur nodokļos aiziet 324 eiro (32%), bet darbiniekam atliek 676 eiro. Atšķirības ir, bet nebūt ne grandiozas. 

Turklāt grūti spriest, cik lielu lomu nodokļu sloga atšķirības spēlē brīžos, kad uzņēmumi izvēlas, kurā valstī paplašināt ražošanas jaudu, atvērt jaunu ražotni vai veikt jebkādas citas investīcijas. Katrā ziņā sarunās ar uzņēmējiem bieži vien tiek uzsvērti citi iemesli, kāpēc investīcijas kaimiņvalstīs mēdz būt pievilcīgākās, piemēram, vienkāršākas un lētākas būvniecības procedūras, mazāk birokrātisku šķēršļu, atsaucīgākās vietvaras utt.
 

Arī domājot ilgākā termiņā, diez vai gribam Latvijas ekonomisko pievilcību balstīt uz zemākiem nodokļiem un lētāku darbaspēku. Līdz ar to vietā ir jautājums – vai ir kāds labs iemesls, kāpēc samazināt darbaspēka nodokļus? 
 

Ir gan – darbaspēka nodokļi ekonomikai ir kaitīgāki nekā, teiksim, patēriņa nodokļi. Līdz ar to, pārvirzot nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu, nodokļu regulējumu ir iespējams padarīt ekonomikai draudzīgāku, vienlaikus nesamazinot kopējos budžeta ieņēmumus. Kāpēc tā?

Patēriņa nodokļi, piemēram, pievienotās vērtības nodoklis (PVN), tiek maksāti par visām precēm – kā importa, tā arī vietējā ražojuma. Savukārt darbaspēka nodokļi attiecas tikai uz iekšzemes uzņēmumiem. Proti, samazinot darbaspēka nodokļus, ieguvēji būs uzņēmumi, kas savu darbību veic Latvijā. Zemāki darbaspēka nodokļi nozīmē zemākas darbaspēka izmaksas un līdz ar to arī mazāku galaprodukcijas pašizmaksu. Tādēļ cenas ziņā vietējā ražojuma precei vai pakalpojumam būtu jākļūst pievilcīgākām par importa preci. Tas attiecas arī uz eksporta tirgiem, kur mūsu produkcijas konkurētspējai būtu jāuzlabojas. 

Stāsts paliek nemainīgs, ja "caurumu" budžetā, ko izraisa zemāki darbaspēka nodokļi, “aizlāpa” ar augstākiem patēriņa nodokļiem, piemēram, PVN. Lai gan augstāks PVN sadārdzinās visu preču un pakalpojumu cenas, vietējā produkcija arvien būs salīdzinoši pievilcīgāka. 
Tomēr, lai šāda nodokļu rokāde nostrādātu, ir nepieciešami vairāki priekšnosacījumi. 

Pirmkārt, tā būtu jāīsteno periodā, kad inflācija ir zema. Īstenojot to pašreizējos apstākļos, kad inflācija sasniegusi desmitgadēm neredzēti augstus līmeņus, pastāvētu liels risks piemest vēl vienu “pagali” inflācijas “krāsniņā”. Tas neattiecas tikai uz augstāku PVN likmi, kas tiešā veidā palielina cenas, bet arī uz zemākiem darbaspēka nodokļiem, kas vairo iedzīvotāju rīcībā esošos ienākumus un līdz ar to arī patēriņu. 

Otrkārt, darba tirgū jābūt rezervēm jeb “brīvām rokām”. Līdz ar zemākiem nodokļiem samazinās arī darbaspēka izmaksas, tādējādi uzņēmumiem var kļūt izdevīgāk radīt jaunas darba vietas. Ja darba tirgū “brīvu roku” netrūkst, ir labas iespējas atrast atbilstošus darbiniekus, nevis piemaksāt par to "pārpirkšanu" no citiem. Pašreiz darba tirgus Latvijā vēl ar vien ir ļoti “uzkarsis” – bezdarbs ir zems, bet brīvo vakanču skaits liels. Līdz ar to darbaspēka nodokļu samazināšana nenestu tādu labumu, kā īstenojot to laikā, kad brīvo darba roku skaits ir lielāks.

Situācija gan var visai strauji mainīties. Mums priekšā ir visai izaicinoša ziema, kad augstie apkures rēķini, augošās pārtikas cenas un lielākas procentu likmes var ievilkt ekonomiku recesijā. Nevar izslēgt arī scenāriju ar visai dziļu ekonomikas lejupslīdi un augošu bezdarbu, kas ar laiku piebremzēs inflāciju. Nonākot šādā situācijā, arī būtu tas īstais brīdis pārnest nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu!