Enerģētika – izaicinājumu pilna nozare

Enerģētika ir viena no tām nozarēm, kurām ekonomikas analītiķi ikdienā pievērš mazāku uzmanību. Šajā nozarē parasti dominē ilgtermiņa tendences (piemēram, atomenerģijas popularitātes kritums pēc Fukušimas negadījuma), nevis īstermiņa norises, kā arī tās svars kopējā pievienotajā vērtībā ir salīdzinoši mazs. Tomēr pēdējo gadu laikā enerģētika masu mediju virsrakstos gozējas vairāk nekā daža laba otrā, trešā lielākā tautsaimniecības nozare. Enerģētikas nozares aktualitāte plašākai sabiedrībai un galvenokārt asociējas ar tarifu izmaiņām. Ar tiem mēs, enerģijas patērētāji, saskaramies visbiežāk un tā ir mūsu ciešākā saikne ar nozari. Reti kad aizdomājamies par to, no kurienes nāk elektrība, kas ļauj degt spuldzītei vai  darbina datoru, kamēr rakstu šo rakstu. Pēdējā gada laikā gan vairāk aizdomājāmies par jautājumiem, no kurienes nāk mūsu enerģētiskie resursi. To veicinājusi ģeopolitiskās situācijas eskalācija, līdz ar kuru daudziem automātiski radās jautājums – cik daudz no Latvijai nepieciešamās enerģijas saražojam paši, cik daudz importējam un galvenais – no kurienes importējam? Šajā rakstā centīšos viest lielāku skaidrību par šiem jautājumiem. Raksts gan kā vienmēr – vairāk no makroekonomiskā aspekta, mazāk no enerģētiski/tehniskā. Pēdējo reizi nopietni pievērsos enerģētikas jautājumiem 2012. gadā savā divu rakstu sērijā par enerģētiku Latvijā (1. raksts, 2. raksts). Šoreiz apskatīsim, kas mainījies pa šiem trijiem gadiem, vai ir notikuši kādi būtiski pavērsieni.

 

Raksta struktūra

• Īsumā par globālo enerģētikas situāciju;
• Īsi par enerģētiku no makroekonomiska aspekta;
• Latvijas energobilances apskats;
• Energointensitātes jautājumi;
• Energoefektivitātes direktīvas ieviešana;
• Elektroenerģijas tirgus situācija;
• Dabasgāzes tirgus situācija;
• Dabasgāzes tirgus liberalizācija;
• Atjaunojamo resursu īpatsvars enerģētikā;
• Īsumā par Eiropas Enerģētikas savienības izveidi;
• Secinājumi un priekšlikumi.

2012. gadā, kad gatavoju iepriekšējos rakstus par enerģētiku, Ekonomikas ministrija strādāja pie "Enerģētikas stratēģijas 2030". Toreiz stratēģijas izstrādes diskusijās enerģētikas joma galvenokārt tika apvīta trīs dimensijās: energoatkarība (piegāžu avotu diversifikācija), "zaļums", (atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējā energopatēriņa struktūrā) un konkurētspēja (energotarifi). Pa šiem gadiem visi trīs aspekti ir saglabājuši savu nozīmību bet intuitīvi šķiet, ka sabiedrībā ir būtiski audzis pieprasījums pēc energoatkarības mazināšanas (Krievijas faktors) un konkurētspējas situācijas risinājumiem (augstie elektroenerģijas tarifi energointensīvajā rūpniecībā un mājsaimniecībām). Šī raksta mērķis ir apskatīt Latvijas pašreizējo enerģētisko situāciju, novērtēt procesus, kas saistīti ar nozares turpmāko attīstību.

 

Globālā situācija

Pirms metamies iekšā Latvijas salīdzinoši mazajā enerģētikas lauciņā, ir vērts paraudzīties uz globālo enerģētikas situāciju. Ilgtermiņā globālo pieprasījumu pēc enerģijas pēc būtības nosaka trīs faktori.

1) Ienākumu līmeņa kāpums – jo tas ir straujāks, jo attiecīgi palielinās arī pieprasījums pēc enerģijas. To galvenokārt nosaka iedzīvotāju pirktspējas pieaugums, kas nozīmē, ka tie spēs atļauties iegādāties vairāk enerģiju patērējošas preces (sadzīves tehniku, auto utt.), kā arī būs nepieciešams lielāks enerģijas patēriņš, lai šīs preces (un arī pakalpojumus) saražotu/sniegtu. Ņemot vērā pašreizējos pasaules ekonomiskos procesus, kā arī ilgtermiņa prognozes, nākamajās desmitgadēs straujākā ekonomiskā izaugsme ir paredzama jaunattīstības valstīs Āzijā un Āfrikā. Tad nu šie divi reģioni ir tie, kuros arī visstraujāk aug enerģijas pieprasījums.

2) Neapšaubāmi globālo enerģijas pieprasījumu ietekmē iedzīvotāju skaita pārmaiņas. Un līdz ar to  "kopējā bilde" ir līdzīga kā gadījumā ar ienākumu līmeņa kāpumu – iedzīvotāju skaits aug, turklāt galvenokārt jaunattīstības valstīs. Tiek lēsts, ka kopējais pasaules iedzīvotāju skaits līdz 2040.  gadam sasniegs aptuveni deviņus miljardus iedzīvotāju. Ņemot vērā iepriekš minētos divus faktorus, globālais enerģijas pieprasījums vēl vairāk novirzīsies Āzijas virzienā, kur strauji aug gan iedzīvotāju skaits, gan turpinās straujš ienākumu kāpums. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo līdz ar enerģijas pieprasījuma pieaugumu jāpalielinās arī enerģijas ģenerācijas kapacitātei, kā arī pārvades un sadales infrastruktūrai, jo nākamo divu desmitgažu laikā būtiski mainīsies galvenās energonesēju globālās plūsmas.

3) Tehnoloģiskais progress – jauni atklājumi vai esošo atklājumu komercializācija padara enerģijas patēriņu efektīvāku, tādējādi mazinot pieprasījumu pēc enerģijas. Nav mazsvarīgi arī tas, ka enerģijas ražošanas pusē arvien lielāku nozīmi gūst atjaunojamie resursi, kas, pateicoties jauniem atklājumiem, kļūst efektīvāki un samazina izmaksu atšķirības ar tradicionālajiem energoresursiem.

Pēc Starptautiskās Enerģētikas aģentūras prognozēm [1], globālais enerģijas pieprasījums līdz 2040. gadam pieaugs par aptuveni 37%. Pieprasījuma pieauguma temps gan palēninās, ko arvien vairāk nosaka tehnoloģiskais progress un globālās ekonomikas strukturālās pārmaiņas (ekonomika kļūst mazāk energointensīva). Sagaidāms, ka līdz 2040. gadam saražotās enerģijas struktūrā turpinās sarukt fosilās enerģijas īpatsvars. Naftas produkti, dabas gāze un ogles katra veidos aptuveni vienu ceturtdaļu no patēriņa, kamēr atlikušo daļu veidos galvenokārt atjaunojamie resursi un atomenerģija. Turklāt gandrīz visu enerģijas pieprasījuma pieaugumu noteiks galvenokārt ne-OECD valstis, t.sk. 60% no enerģijas pieprasījuma pieauguma noteiks Āzija. Līdz 2025. gadam enerģijas pieprasījuma pieaugumu noteiks galvenokārt Ķīna, turpmākajos gados – Indija. Attīstītās valstis, t.sk. Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, arvien lielāku uzmanību pievērš energoefektivitātes un CO2emisiju samazināšanas jautājumiem, kā rezultātā enerģijas pieprasījums strauji nepieaug. Turklāt notiek strukturālas pārmaiņas, enerģijas patēriņa struktūrā pieaugot tieši atjaunojamo energoresursu patēriņa īpatsvaram. Tajā pašā laikā attīstības valstis strauji audzē enerģijas pieprasījumu, ko spēj apmierināt vien galvenokārt uz fosilo kurināmo rēķina. Globālā tendence ir tāda, ka enerģijas pieprasījums aug lēnāk par prognozējamo ienākumu kāpumu, t.i., pieaug energointensitāte.

Analizējot globālo enerģētisko situāciju, nedrīkst piemirst arī CO² emisiju jautājumu. Neskatoties uz tehnoloģisko progresu, CO2 emisiju apjoms līdz 2040. gadam pieaugs par aptuveni 20% (kas gan ir būtiski mazāk nekā 37% enerģijas pieprasījuma pieaugums). Tāpat kā kopējā enerģijas pieprasījuma gadījumā, lielāko daļu no emisiju pieauguma noteiks jaunattīstības valstis.

Lai arī raksta sākumā jau minēju, ka enerģētikai nav raksturīgi strauji situācijas pavērsieni, tieši pēdējo gadu laikā globālā enerģētiskā situācija ir būtiski mainījusies, kā rezultātā enerģijas nesēju plūsmas un cenas ir ievērojami mainījušās. Tajā vainojams galvenokārt viens faktors – sava veida revolūcija naftas ieguvē Ziemeļamerikā. Lai arī slānekļa dabasgāzes un naftas ieguve bija zināma arī agrāk, tikai pēdējos gados tehnoloģiskais progress ir uzņēmis raitāku gaitu un ļāvis samazināt procesa tehnoloģiskās izmaksas tik zemu, ka naftu un dabasgāzi atmaksājas iegūt arī , izmantojot hidrauliskās drupināšanas metodi (angliski – fracking; neesmu redzējis šim procesam oficiālu terminu latviešu valodā).

 

1. attēls. Globālā naftas ieguve, tūkstoši barelu dienā

Datu avots: BP Statistical Review of World Energy 2015

 

Minētā iemesla dēļ pēdējos gados Ziemeļamerikā būtiski aug naftas ieguves apjomi. Pēc BP (British Petroleum) Statistical Review of World Energy 2015 datiem 2014. gadā ASV pēc naftas ieguves apjomiem apsteidza Krieviju un kļuva par otru lielāko naftas ieguvējvalsti pasaulē, piekāpjoties vien Saūda Arābijai. 2014. gadā naftas ieguve ASV salīdzinājumā ar 2011. gadu ir pieaugusi par ļoti iespaidīgiem skaitļiem – 48%. Tikmēr būtiskākais naftas ieguves apjomu kritums vērojams Irānā – par 17.4% (tas saistīts ar pret valsti ieviestajām sankcijām). Ilgtermiņā mainoties naftas pieprasījumam, radīsies vajadzības arī pēc naftas pārstrādes rūpnīcām – esošā situācija Eiropā ir neilgtspējīga (ražošanas jaudu pārpalikums, kā dēļ vairākas rūpnīcas Eiropā cīnās par izdzīvošanu), bet Āzijā būs nepieciešamas jaunas jaudas. 2015. gada jūlijā ir panākta vienošanās par sankciju atcelšanu Irānai, kas var mainīt naftas ieguves valstu struktūru – proti, Irānai ir diezgan liels potenciāls ātri audzēt naftas ieguves apjomus.

Līdzīgi kā gadījumā ar naftu – arī dabasgāzes pieprasījums galvenokārt pieaugs Āzijas valstīs, kamēr Eiropā tas būtiski nemainīsies, ko noteiks ES lēmumi attiecībā uz CO2 izmešu apjoma ierobežošanu. Tikmēr Krievijas un Ukrainas konflikts ir radījis papildu pieprasījumu pēc diversificētām gāzes piegādēm Eiropā. Tas ir viens no faktoriem, kas ļaus arī tālāk attīstīties sašķidrinātās dabas gāzes (SDG) piegādes infrastruktūras attīstībai, tomēr augstā kapitāla intensitāte infrastruktūrā joprojām ierobežos dabasgāzes tirgus globalizāciju. Tāpat situāciju būtiski ietekmēs ES un ASV brīvās tirdzniecības līguma pieņemšanas temps un ASV lēmumi par dabasgāzes eksporta sākšanu. 

Pēdējās dekādes laikā pieprasījums pēc akmeņoglēm audzis par vairāk nekā 50%, kas veido vairāk nekā pusi no pasaules kopējā enerģijas pieprasījuma pieauguma. Lielākoties šo pieprasījuma palielināšanos veicināja Ķīna, kamēr OECD valstu pieprasījums pēc akmeņoglēm mazinājies par 8%. Līdzīga situācija saglabāsies arī nākotnē – Ķīnā un Indijā pieaugs pieprasījums pēc akmeņoglēm, kamēr attīstītajās valstīs tas pakāpeniski mazināsies CO2 izmešu regulējošo prasību dēļ. Tas nozīmē, ka akmeņogļu īpatsvars globālajā enerģijas pieprasījumā būtiski nemazināsies (ja vien Indija un Ķīna neuzsāks nopietnāk darboties pie izmešu mazināšanas pasākumiem).

Atjaunojamo resursu īpatsvars globālajā patēriņā pieaugs no tagadējiem 13% līdz 19% 2040. gadā, ko galvenokārt noteiks vēja enerģijas apjomu pieaugums, kam sekos saules enerģija.

 

Īsi par enerģētiku no makroekonomiskā aspekta

Tagad apskatīsim enerģētikas nozīmi Latvijas tautsaimniecībā no makroekonomiskā viedokļa. 2013. gadā [2] enerģētikas nozare veidoja 3.1% no tautsaimniecības kopējās pievienotās vērtības (viens no augstākajiem rādītājiem ES valstu vidū; skat. 2. attēlu). Lai arī tas ierindo enerģētiku mazāko nozaru vidū, tomēr nozares pienesums tautsaimniecībai noteikti nav noniecināms, jo netiešā veidā nozares konkurētspēja nosaka arī daudzu citu nozaru (īpaši tirgojamo) konkurētspēju. Enerģija tiek lietota visos dzīves procesos – vai tā ir elektroenerģija, dabasgāze, vai naftas produkti. Protams, no enerģētikas nozares veiksmēm vai neveiksmēm vairāk tiešā veidā ir atkarīgas tās nozares, kas uzskatāmas par energointensīvām – visbiežāk tādas tirgojamās nozares (tradables) kā lauksaimniecība/mežsaimniecība, ieguves rūpniecība, apstrādes rūpniecība (lai arī nozares iekšienē energointensitātes variācija ir ļoti liela). Tāpat par energointensīvām var uzskatīt arī būvniecību un transporta pakalpojumu nozari, mazākā mērā tie ir IT un citi profesionālie pakalpojumi.

2014. gadā enerģētikas nozarē strādāja 1.1% no tautsaimniecības nodarbināto kopskaita. Salīdzinot nozares īpatsvaru kopējā pievienotajā vērtībā un nodarbinātībā, ir viegli redzams, ka nozare ir ar būtiski augstāku pievienoto vērtību uz vienu nodarbināto par pārējo tautsaimniecību, kas arī saprotams – nozarē ir ļoti augsts mehanizācijas līmenis. Ja neskaita nekustamā īpašuma pakalpojumu nozari, tad enerģētikas pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto ir augstākā tautsaimniecībā. Tas, ka enerģētika uz citu tautsaimniecības nozaru fona ir tik ražīga, nosaka arī to, ka nozarē nodarbināto vidējais atalgojums ir viens no augstākajiem tautsaimniecībā. Tāpat enerģētikas nozare lielu lomu spēlē arī ārējā tirdzniecībā – dabasgāzes, naftas produktu, kurināmās koksnes un elektroenerģijas eksporta un importa plūsmas veido ievērojamu daļu no Latvijas ārējās tirdzniecības kopapjoma.  

2. attēls. Enerģētikas nozares īpatsvars ES dalībvalstu pievienotajā vērtībā, % no IKP (faktiskajās cenās), 2013. gads

Datu avots: Eurostat

 

Tāpat vērts pieminēt, ka no visām 2014. gadā tautsaimniecībā veiktajām nefinanšu investīcijām enerģētikas nozarē tās veidoja 10.6% (pēdējo piecu gadu vidējais rādītājs – 12.5%), kas ir būtiski vairāk nekā nozares īpatsvars ekonomikā. Nozarē pēdējos gados pastāvīgi tiek veiktas nozīmīgas investīcijas infrastruktūras uzlabošanā – Rīgas 2.termoelektrocentrāles būvniecība, "Kurzemes loka" izbūve, mazāku koģenerācijas staciju būvniecība utt. Norises, kas skar nozares attīstību, ietekmē arī visu tautsaimniecību, tādēļ šajā rakstā turpmāk centīšos koncentrēties ne vien uz pašas enerģētikas rezultātiem, bet arī uz dažādiem procesiem (energoefektivitātes direktīvu, Eiropas Enerģētikas savienības izveidi, gāzes un elektroenerģijas tirgus liberalizāciju u.c. procesiem), kas varētu atstāt ietekmi uz citām tautsaimniecības nozarēm un tautsaimniecību kopumā.
 

Latvijas energobilances apskats

Tautsaimniecības enerģētisko situāciju vislabāk raksturo energobilance. Tā satur informāciju par valstī ražotajiem energoresursiem, to importu, eksportu un patēriņu. Analizējot energobilanci, var iegūt vērtīgu informāciju par enerģētisko procesu attīstību, turklāt dati galapatēriņa pusē pieejami arī galveno tautsaimniecības nozaru dalījumā. Vienīgais energobilances mīnuss ir tās salīdzinoši lielais novēlojums – dati par 2014. gadu būs pieejami vien 2015. gada rudenī. Ņemot vērā, ka energobilances forma ir unificēta, tad Eurostat datu bāzēs var atrast tieši tādu pašu informāciju arī par citām ES dalībvalstīm, kas ir ļoti vērtīgi, veidojot starpvalstu salīdzinājumus. Energobilancē iekļautā informācija tiek izteikta (tera) džoulos (turpmāk – TJ) vai tonnās naftas ekvivalenta (toe). Energobilance nespeciālistam var šķist sarežģīta pēc savas būtības, bet centīšos to vienkāršoti izskaidrot.

Energobilance sastāv no diviem lieliem blokiem – primārā ražošanas sektora (enerģijas ražošana, imports, eksports, bunkurēšana [3], krājumu pārmaiņas utt.) un kopēja enerģijas patēriņa. Kā jau var noprast no vārda "bilance", tad primārās ražošanas sektora iznākums ir vienāds ar tautsaimniecības kopējo enerģijas patēriņu. Savukārt kopējais enerģijas patēriņš vēl iedalās divos blokos – pārveidošanas sektorā (kurā tiek patērēta daļa no enerģijas, lai saražotu cita veida enerģiju) un galapatēriņā (enerģija, ko patērē gala lietotāji – tautsaimniecības nozares, mājsaimniecības, komersanti un sabiedriskais sektors). Šajā sadaļā katru energobilances komponentu aprakstīšu nedaudz smalkāk, lai varētu saprast, kādā situācijā pašlaik atrodas Latvijas enerģētika.

Primārā ražošanas puse

Raugoties uz energobilanci kopumā, visbiežāk datu lietotājus interesē, cik  no kopējās tautsaimniecībā patērētās enerģijas saražota tepat, cik ir importēta, cik – eksportēta. 3. attēlā redzama Latvijas energobilances primārā ražošanas puse. Lai arī pozīcijas ir vairākas, tomēr svarīgākās ir trīs:

• Ražošana (energoresursi, kas saražoti no dabas izejvielām; elektroenerģijas ražošana hidroelektrostacijās un vēja elektrostacijās, kurināmā koksne, kūdra utt.);
• Imports (energoresursu apjoms, kas transportēts pāri valsts robežai no trešajām valstīm un no ES dalībvalstīm), neiekļaujot tranzītu; datos netiek iesaistīta preču plūsma muitas noliktavās un brīvajās ekonomiskajās zonās);
• Eksports (energoresursu apjoms, kas transportēts pāri valsts robežai uz trešajām valstīm un uz ES dalībvalstīm (bez preču plūsmas muitas noliktavās un brīvajās ekonomiskajās zonās), neiekļaujot tranzītu).

Energobilanci par bilanci sauc, jo pastāv vairāki vienādojumi:

Imports + ražošana + otrreizēji pārstrādāti produkti + ievests bunkurēšanai + transferts + krājumu izmaiņas + statistiskās atšķirības - eksports - bunkurēšana = patēriņš

un

Patēriņš = pārveidošanas sektorā patērētais - pārveidošanas sektora saražotais + zudumi + enerģētikas sektora pašpatēriņš + gala patēriņš

Vienkāršākiem vārdiem runājot, saražotās (un vai importētās mīnus eksportētās) enerģijas apjoms ir līdzvērtīgs patērētajam. Ko parāda 3. attēls? Galvenais secinājums ir tāds, ka aptuveni pusi no patērētās enerģijas apjoma, Latvija no primārajiem energoresursiem saražo pati (pozīciju "ražošana" attiecinot pret pozīciju "kopējais patēriņš"). Tajā pašā laikā, jāmin arī tas, ka no enerģētiskā viedokļa Latvija ir visai "atvērta tautsaimniecība", t.i., pastāv arī salīdzinoši lielas enerģijas plūsmas importā un eksportā. Tā imports pēdējos gados ir veidojis 74-91% [4] no kopējā patēriņa, bet eksports - 15-38%. No skaitļiem redzams (no eksporta atņemot importu), ka Latvija ir visai izteikta enerģijas neto importētājvalsts – nav liels noslēpums, ka ekonomiski izdevīgi iegūstamas naftas vai dabas gāzes Latvijā nav vai vismaz tā nav atklāta.

 

3. attēls. Latvijas energobilances primārā ražošanas puse un kopējais patēriņš, TJ

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Tomēr, runājot šādā griezumā, bieži tiek piemirsts un jaukts, ka zem jēdziena "ražošana" ir paslēpusies vienīgi tā ražošana, kas notiek "pa tiešo", izmantojot dabas resursus. Piemēram, kūdra, kurināmā koksne, biodegviela, poligonu un notekūdeņu dūņu gāzes, kā arī elektroenerģija (tā, kas ražota hidroelektrostacijās, vēja stacijās vai no saules paneļiem, bet ne koģenerācijas procesā iegūtais siltums vai elektroenerģija – tās tiek iegūtas pārveidošanas sektorā).

Ko tad īsti "saražojam" paši? Tie galvenokārt (81-84% no kopējās ražošanas) ir dažādi kurināmās koksnes paveidi (malka, koksnes atlikumi, kurināmā šķelda, briketes, granulas). Šī energoresursa veida ražošana pieaug gadu no gada, un kopš 2008. gada apjomi ir gandrīz dubultojušies. Pieaug arī eksporta īpatsvars – aptuveni trešdaļa no saražotās kurināmās koksnes tiek eksportēta (galvenokārt granulas, kuras atšķirībā no citiem kurināmās koksnes paveidiem, ir salīdzinoši ekonomiski izdevīgi transportēt). Gandrīz visu atlikušo saražotās enerģijas apjomu (12-16%) veido elektroenerģijas ražošana, par kuras ražošanu nedaudz detalizētāk stāstīšu tālāk rakstā.

Ko importējam? Aptuveni puse no energoresursu importa veido naftas produkti. No tiem aptuveni 50-65% veido dīzeļdegvielas imports, – pārējais ir auto un aviācijas benzīns, sašķidrinātā naftas gāze (propāns, butāns), reaktīvā degviela (aviācijas vajadzībām) u.c. mazāk nozīmīgi energonesēji. Aptuveni 30-35% veido dabasgāzes imports, kas tiek intensīvi izmantots pārveidošanas sektora koģenerācijas stacijās (par to detalizētāk tālāk rakstā). Savukārt aptuveni 10% ir elektroenerģijas imports.

Ko eksportējam? 20-40% no Latvijas energoresursu eksporta veido naftas produkti, kas ir nedaudz pārsteidzoši. Iespējams, tas saistīts ar kādām metodoloģiskām īpatnībām, kuru rezultātā Latvijā tranzītā esošā degviela parādās gan importa, gan eksporta uzskaitē. Lielākā Latvijas energoresursu eksporta daļa saistīta ar kurināmo koksni – tā veido ap 40-50% no kopējo energoresursu eksporta. Pārējo veido elektroenerģijas eksports.

Noteikti pamanījāt, ka elektroenerģiju gan importējam, gan eksportējam. Kādēļ tā? Par to vairāk stāstīšu sadaļā par elektroenerģijas tirgu.

 

Kopējais patēriņš un pārveidošanas sektors

Kopējais energoresursu patēriņš (3. attēls) pēdējos gados svārstās nedaudz zem 190 PJ. Ņemot vērā, ka notiek mērena ekonomiskā izaugsme, tad šis rādītājs vērtējams pozitīvi, proti, pakāpeniski pieaug enerģijas izmantošanas efektivitāte. Enerģijas patēriņš vidēji pēdējos četros gados katru gadu ir mazinājies par 0.8%, tajā paša laikā reālais IKP ir audzis par vidēji 4.1%. Arī 2014. gadā, pēc operatīvās statistikas, enerģijas patēriņš ir audzis lēnāk par IKP – par 0.5% (IKP audzis par 2.5%).

Tikmēr zem jēdziena "kopējais patēriņš" ir apslēpts nākamais cikls, saukts arī par "pārveidošanas sektoru", kurā enerģija no kāda enerģijas veida (dabasgāze, naftas produkti, biomasa) tiek pārveidota par citu enerģija veidu. Labākais un zināmākais piemērs ir koģenerācijas process, kura gaitā termoelektrostacijā no dabasgāzes tiek saražota elektroenerģija un siltumenerģija.

 

4. attēls. Energobilances pārveidošanas sektors, TJ

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

 

Tātad aptuveni 21-26% no kopējā energoresursu kopējā patēriņa nonāk pārveidošanas sektorā, kur tas tiek izmantots citu enerģijas veidu saražošanai. Tāpat vienmēr jāņem vērā, ka pārveidošanas procesā daļa enerģijas tiek zaudēta.

Pārveidošanas sektorā patērētais - pārveidošanas sektora saražotais = pārveidošanas sektora neto rezultāts

 Ja parasti pārveidošanas sektorā tiek "zaudēti" 17-19% no patērētās enerģijas  (aptuveni 4% no kopējā patēriņa), tad 2013. gadā šis cipars pieauga līdz pat 23% (6% no kopējā patēriņa), bet 2014. gadā pēc operatīvā novērtējuma – 24%. Grūti gan spriest par iemesliem, iespējams, ka koģenerācijas stacijas ir strādājušas vairāk kondensācijas režīmā, kas būtiski mazina pārveidošanas sektora efektivitāti. Tāpat jāmin, ka vēl pastāv enerģētikas sektora pašpatēriņš (enerģijas apjoms, ko patērē pats enerģētikas sektors savas darbības nodrošināšanai) un zudumi, kas radušies transportēšanas, piegādes, uzglabāšanas rezultātā. Enerģētikas sektora pašpatēriņš parasti svārstās aptuveni 1-2% robežās no kopējā enerģijas patēriņa, bet zudumi pēdējos gados veido 3-4% energoresursu patēriņa (siltumenerģijas pārvadē un sadalē 13-14%). Pēdējās divās desmitgadēs zudumu īpatsvars kopējā patēriņā pastāvīgi mazinās, atspoguļojot veiktās nozīmīgās investīcijas pārvades un uzglabāšanas infrastruktūrā. Tāpat jāpiezīmē vēl viena tendence, kas pēdējos gados novērojama tieši pārveidošanas sektorā. Proti, pakāpeniski mazinās tās atkarība no dabasgāzes. Ja iepriekš (2008. - 2011. gadā) pārveidošanas sektorā tika patērēti aptuveni 80% dabasgāzes, tad 2012. un 2013. gadā rādītājs samazinājās līdz attiecīgi 74% un 70%. Pēc operatīvajiem datiem, dabasgāzes īpatsvars pārveidošanas sektorā samazinājies pat līdz 64.3% 2014. gadā. Šai tendencei es redzu divus izskaidrojumus. Pirmkārt, parādībai ir pārejošs raksturs, jo to ietekmē pēdējās salīdzinoši siltās ziemas, t.i., lielās koģenerācijas stacijas (kas savā darbībā izmanto dabasgāzi) nav bijušas noslogotas. Otrkārt, kas ir noturīgāka tendence, vairākas pašvaldībās pēdējos gados darbību ir sākušas biomasas un biogāzes stacijas (galvenokārt kurināmā šķelda).

Galapatēriņš

No kopējā energoresursa patēriņa atņemot pārveidošanas sektora neto rezultātu un enerģētikas sektora pašpatēriņu un zudumus, iegūstam galapatēriņu jeb to enerģijas apjomu, ko patērē galapatērētāji – dažādas tautsaimniecības nozares un mājsaimniecības.

Kopējais patēriņš - pārveidošanas sektora neto rezultāts - enerģētikas sektora pašpatēriņš - zudumi = galapatēriņš

 

5. attēls. Latvijas energobilances galapatēriņš, TJ

 

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

No patēriņa puses tas arī ir interesantākais jautājums – kā tad īsti sadalās galapatēriņš? Pirmkārt, galapatēriņš parasti veido aptuveni 89-90% no kopējā patēriņa. Pārējie 10-11% "pa ceļam ir pazuduši" pārveidošanas procesā, enerģētikas sektora pašpatēriņā un pārvades zudumos. Gandrīz trešdaļu, 26-31% no enerģijas, galapatēriņā veido transporta nozare, no kuras aptuveni 4/5 patēriņa veido tieši autotransporta enerģijas patēriņš, mazāk dzelzceļā un gaisa transportā. Aptuveni 15-19% no Latvijas enerģijas galapatēriņa veido rūpniecības galapatēriņš, no kā lielākā daļa sadalās starp metālu, būvmateriālu, pārtikas un, protams, kokmateriālu ražošanu, kas izmanto gandrīz pusi no apstrādes rūpniecības kopējā energopatēriņa. Tikmēr komerciālais (veikali, pakalpojumi) un sabiedriskais sektors (valsts iestādes, medicīna, izglītība utt.) patērē aptuveni 14-15% no enerģijas galapatēriņa, bet mājsaimniecības – 32-37%.

 

Energointensitātes jautājumi

Viens no svarīgākajiem rādītājiem, kuram ekonomisti ikdienā pievērš pastiprinātu uzmanību, vērtējot enerģētikas sektora efektivitāti no ekonomikas viedokļa, ir ekonomikas energointensitātes līmenis. Tas arī bieži tiek lietots dažādos enerģētikas ilgtermiņa plānošanas dokumentos kā viens no atskaites punktiem. Energointensitāti parasti izsaka kā valsts iekšzemes enerģijas patēriņa un IKP dalījumu. Tādējādi pēc būtības tas norāda uz to, cik daudz pievienotās vērtības tautsaimniecība ir spējīga saražot uz vienu nosacītu enerģijas vienību (šajā gadījumā – toe). Rādītājs vispārīgi norāda uz attiecīgās tautsaimniecības energoefektivitāti – cik efektīvi enerģija tiek izmantota.

6. attēls. Energointensitātes rādītājs, kg toe uz tūkst. EUR pievienotās vērtības (2013. gads)

Datu avots: Eurostat

No 6. attēla redzams, ka energointensitātes ziņā Latvija, tāpat kā citas ES "jaunās dalībvalstis", būtiski iepaliek no "vecās Eiropas". Tomēr Latvijai, tāpat kā citām ES "jaunajām dalībvalstīm", pēdējā desmitgadē ir izdevies panākt būtisku uzlabojumu, konverģējot energointensitātē. Uz to jau norādīju iepriekš, vērtējot, ka pēdējā laikā IKP izaugsme ir bijusi straujāka par enerģijas patēriņa pieaugumu (pēdējos gados pat sarukumu). Ja 2002. gadā Latvijas energointensitātes rādītājs bija 410.6 (kg naftas ekvivalenta uz 1000 EUR pievienotās vērtības), tad 2013. gadā šis rādītājs ir būtiski zemāks – 310.6, kas nozīmē, ka pēdējās desmitgades laikā esam iemācījušies enerģiju lietot racionālāk (daļu no uzlabojuma gan varētu skaidrot ar tautsaimniecības strukturālajām pārmaiņām – lielāku daļu no pievienotās vērtības veido mazāk energointensīvas nozares). Acīmredzot arī ieguldījumi infrastruktūrā, ko balsta Kohēzijas fonda finansējums, ir devuši savu artavu. Tomēr tajā pašā laikā ir redzams, ka uzlabojumu potenciāls vēl ir milzīgs. Proti, Latvijas energointensitātes rādītājs vēl joprojām 2013. gadā ir 2.2 reizes augstāks nekā vidēji ES-28 (tātad, iekļaujot arī pārējās valstis ar zemo intensitātes rādītāju). Ko darīt un kam tas vajadzīgs? Jārūpējas par energoefektivitāti rūpniecībā (par to vairāk jau rakstīju savā rakstā par Latvijas apstrādes rūpniecību), komerciālajā un sabiedriskajā sektorā, kā arī, protams, mājsaimniecībās. Tas arī pakāpeniski tiek darīts. Pateicoties Klimata pārmaiņu finanšu instrumentam (KPFI), ir notikusi dzīvojamo māju un rūpniecisko objektu siltināšanas. Divi virzieni, kuros būtu jāturpina aktīvi strādāt, ir:

(i) rūpniecisko objektu energoauditu izmantošanas pienākumu paplašināšana (arvien vairāk rūpniekiem ir jāapzinās tie labumi, ko sniedz veiksmīga energopārvaldība uzņēmumā);

(ii) aktīvāka sabiedriskā sektora (gan centrālās valdības, gan pašvaldību) iesaistīšanās savu īpašumu energoefektivitātes paaugstināšanā.

Latvijas tautsaimniecības vājā enerogointensitāte nozīmē vien to, ka esam jutīgāki pret jebkāda veida enerģētikas (t.sk. cenu šoka) satricinājumiem.

 

Energoefektivitātes direktīva

Energointensitātes jautājuma saistībā jāmin, kāds būtisks apstāklis, kas vidējā termiņā skars ikvienu enerģijas patērētāju, proti energoefektivitātes direktīvas ieviešana. Interesanti, ka par šo tēmu publiskajā telpā diskusiju šobrīd gandrīz nav (varbūt vienīgi nozares ekspertu vidū).Tomēr tam, kā Latvija ķersies pie energoefektivitātes direktīvas ieviešanas praksē, var būt liela ietekme gan uz enerģijas tarifiem, gan uz investīciju dinamiku. Tēma gan ir pietiekami specifiska, iespējams, tādēļ par energoefektivitātes direktīvas ieviešanu pārsvarā spriež vien nozares speciālisti.

Centīšos vienkāršoti izskaidrot. 2012. gadā pieņemtā energoefektivitātes direktīva paredz, ka visām ES dalībvalstīm līdz 2020. gadam jāveic energoefektivitātes paaugstināšanas aktivitātes visā enerģijas ķēdes posmā no ražošanas līdz patērēšanai. Energoefektivitātes direktīva tika pieņemta ar mērķi stiprināt virzību uz iepriekš nosprausto 20% energoefektivitātes pamatmērķi 2020. gadā. Pie energodirektīvas ieviešanas ieguvumiem tāpat tiek minēts siltumnīcefekta gāzu SEG emisiju samazinājums, energoatkarības mazināšana, kā arī pats galvenais – enerģijas gala patēriņa samazinājums izraisītu lietotāju maksājumu sarukumu. Lai sasniegtu energoefektivitātes direktīvu var iet divus ceļus:

1. ieviest energoefektivitātes pienākumu shēmu (EPS).Tas paredz, ka paredzētos ietaupījumus, veicot energoefektivitātes veicināšanas pasākumus, panāk centralizētās siltumapgādes, elektroapgādes un gāzes apgādes uzņēmumi.

2. alternatīvie pasākumi – mājokļu un rūpnieciskā sektora energoefektivitātes celšana (t.sk., izmantojot ES finansējumu un klimata pārmaiņu finanšu instrumentu) u.c. pasākumi (transporta energoefektivitātes veicināšana, "zaļā iepirkuma" principu plašāka lietošana, energoauditu un energopārvaldības principu ieviešana uzņēmumos).

Jāmin arī tas, ka, ieviešot praksē direktīvas prasības, jāpilda arī papildu mērķi: katru gadu jāsasniedz 1.5% valsts galalietotājiem piegādātās enerģijas ietaupījums un katru gadu jārenovē vismaz 3% valstij piederošo ēku platības. Tie neapšaubāmi ir ļoti ambiciozi un grūti sasniedzami mērķi. Pašlaik nedaudz biedē, ka publiskajā telpā nav diskusijas par to, kā šos, nu jau apstiprinātos mērķus, sasniegt.

Jaunajā energoefektivitātes likumā, ko jau izskatījis Ministru kabinets (MK), bet vēl nav pieņēmusi Saeima, attiecībā uz EPS minēts, ka "Atbildīgā ministrija (Ekonomikas ministrija) nosaka obligāto enerģijas galapatēriņa ietaupījuma mērķi un seko tā izpildes gaitai" un "Obligāto enerģijas galapatēriņa ietaupījuma mērķi sasniedz, piemērojot alternatīvos energoefektivitātes pasākumus galapatēriņā, energoefektivitātes pienākuma shēmu vai abu iepriekš minēto iespēju kombināciju". Diemžēl vismaz šobrīd līdz galam nav skaidrs, kāds būs procentuālais sadalījums starp EPS un alternatīvajiem pasākumiem. Ja sākotnēji tika runāts par 80 pret 20% (par labs EPS), tad laika gaitā sadalījums ir kļuvis vienāds.

Ko galapatērētājiem nozīmētu viena vai otra ceļa izvēle? Ja uzsvars tiek likts uz EPS, tad, no vienas puses, mērķis ir sasniedzams vienkāršāk – AS "Latvenergo", AS "Rīgas siltums" un AS "Latvijas Gāze" energoefektivitātes pasākumus ievieš katrs pēc saviem principiem un, iekļaujot izmaksas tarifā, faktiski sadala šīs izmaksas proporcionāli starp galapatērētājiem. Tomēr tādā gadījumā ir divas negatīvas konsekvences:

1) neizbēgams tarifu pieaugums (gan tādēļ, ka jāsedz ieguldījumi, gan tādēļ, ka mazinās pieprasījums pēc šo uzņēmumu produkcijas);

2) neveicina galapatērētāju energoefektivitāti – guvums ir vienmērīgs visiem – gan tiem, kas ir strādājuši pie energoefektivitātes veicināšanas, gan tiem, kas nav.

Līdz ar to faktiski nedarbojas direktīvas ieviešanas mērķis par energoefektivitātes uzlabošanu visā ķēdes posmā – efektivitāte pieaugtu galvenokārt ražošanas un pārvades posmos. Turklāt galapatērētāja motivācija ieguldīt energoefektivitātes paaugstināšanā šajā gadījumā tiek vājināta, jo tarifu pieaugums skars gan tos, kas to būs veikuši, gan tos, kas to nebūs darījuši. Protams, galapatērētājs šādā gadījumā ar veiktajiem pasākumiem būs ievērojami labākā pozīcijā). Otrs variants ir alternatīvie pasākumi, bet tas ir sarežģītāks darbs – jāpārliecina (jāmotivē vai jāpiespiež?) galapatērētāji veikt energoefektivitātes pasākumus. Piemēram, ir ieviests princips, ka lielajiem rūpniekiem vienu reizi četros gados ir obligāti jāveic energoaudits, kas ir solis pareizajā virzienā, bet noteikti ļoti neliels pret vēl plānoto distanci. Mērķis – ik gadu par 1.5% samazināt galapatēriņu – ir pietiekami ambiciozs, lai bez kādiem jauniem un visai asiem instrumentiem to nevarētu sasniegt. T.i., ja tiks izvēlēts likt uzsvaru uz alternatīvajiem pasākumiem, tad jābūt ļoti "kārdinošam burkānam" vai "sāpīgai pletnei", lai motivētu galapatērētāju ķerties pie energoefektivitāti veicinošiem pasākumiem.

Jebkurā gadījumā – būs interesanti redzēt, kurā virzienā dosies Latvija, jo pārējo dalībvalstu rīcība ir ļoti dažāda – izskatās, ka nav vienotas receptes. Ir valstis, kas izvēlas visu uzsvaru likt uz alternatīvajiem pasākumiem (Somija, Zviedrija, Vācija, Nīderlande), bet ir arī tādas, kas visu liek uz EPS kārts (Dānija, Bulgārija).

 

Elektroenerģijas tirgus

Runājot par elektroenerģijas tirgu, pēdējos gados lielāka uzmanība ir pievērsta elektroenerģijas tirgus liberalizācijai un no tā izrietošajam cenu efektam. Proti, no 2015. gada 1. janvāra arī mājsaimniecības pērk elektroenerģiju brīvā tirgū. Tā ieviešana gan atstājusi savu ietekmi uz elektrības tarifiem – iepriekšējos gados daļēji subsidētā elektroenerģijas cena šobrīd atspoguļo reālo tirgus situāciju, nevis dažādu pieņemto lēmumu rezultātu.

Elektroenerģijas patēriņš veido 8-10% no kopējā tautsaimniecības energoresursu patēriņa, tomēr tas ir nozīmīgs komerciālā un sabiedriskā sektora energopatēriņā (35-39% no enerģijas galapatēriņa veido elektrība), kā arī atsevišķās apstrādes rūpniecības apakšnozarēs – metālu ražošanā (10-50%; īpaši kopš "KVV Liepājas metalurgs" darbojas ar elektrisko krāšņu palīdzību), automobiļu un piekabju ražošanā (48-52%), gatavo metālizstrādājumu ražošanā (47-52%), tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošanā (20-40%), kā arī gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošanā (28-36%).

Ja raugāmies uz elektroenerģiju no "ražošanas puses", tad Latvijā no vietējiem dabas resursiem (galvenokārt hidroelektrostacijām (HES)) tiek saražota elektroenerģija, kas līdzvērtīga 56-80% no kopējā elektroenerģijas patēriņa (2012. un 2013. gados – ap 69%). Lielais svārstīgums saistīts galvenokārt ar hidroloģisko apstākļu variāciju jeb, vienkāršāk sakot, faktoriem, kas nosaka ūdens pieteci upēs un tādējādi nodrošina elektroenerģijas ražošanas potenciālu.

7. attēls. Elektroenerģijas neto ražošana, piegādes vietējam tirgum, eksports un imports, TJ

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Kas attiecas uz eksportu un importu, elektroenerģijas gadījumā bilance ir negatīva – proti, importējam vairāk, nekā eksportējam. Tā kā Latvijas elektroenerģijas ražošanas maksimums parasti ir vērojams ziemas mēnešos un agrā pavasarī, tad parasti tieši šajos mēnešos arī elektroenerģijas ārējās tirdzniecības bilance kļūst pozitīva. Tas saistīts ar to, ka elektroenerģiju šajā laikā var ražot lielajās koģenerācijas stacijās, ražojot gan siltumu, gan elektrību, kas ir efektīvākais veids. Koģenerācijas stacijas elektrību var ražot arī pārējā laikā, bet kondensācijas režīmā, kas ir mazāk efektīvi un attiecīgi arī izmaksās dārgāk. Tādējādi pārējā laikā ir izdevīgāk elektroenerģiju importēt, bet darbināt koģenerācijas stacijas kondensācijas režīmā var vien kādos izņēmuma gadījumos. Neto imports veido 20-40% no elektroenerģijas kopējā patēriņa (pēdējos gados 31%).

No 7. attēla redzams, ka vismaz 2014. gads ir bijis salīdzinoši neveiksmīgs no elektroenerģijas ražošanas viedokļa, pat mirklī, kad ierasti Latvija ir neto eksportētājs, elektroenerģija tika importēta. Tas saistīts ar zemo ūdens pieteces līmeni Latvijas upēs, kā arī salīdzinoši silto ziemu, kas neļāva pilnība noslogot koģenerācijas stacijas. 2015. gada sākums ir bijis līdzīgs – koģenerācijas staciju izlaide ir bijusi salīdzinoši maza, kas arī visai spilgti atspoguļojās enerģētikas nozares negatīvajā devumā IKP izaugsmē. Turpmākie mēneši gan padevās salīdzinoši labi HES-u dēļ – ūdens pietece ir bijusi salīdzinoši labvēlīga.

Pirms dažiem gadiem publiskajā telpā bija aktīvas diskusijas par to, kā nodrošināsim sevi ar elektroenerģiju ilgtermiņā. Tika piesaukta jaunas bāzes jaudas stacijas būvniecība (dažādi tās veidi – dabasgāzes, biomasas, ogļu) un Latvijas dalība Visaginas atomelektrostacijas būvniecībā, kas teorētiski ļautu mazināt energoatkarību no dabasgāzes. Pēdējos gados gan diskusijas pieklusušas un fokuss pavirzījies vairāk uz atbilstošu starpsavienojumu ar Skandināviju nodrošināšanu, kas ir ātrāks veids, kā būtiski uzlabot energoapgādes drošību un efektivitāti. Pēdējos gados, īpaši pēc iekļaušanās NordPool biržā, ir redzama būtiska atšķirība starp elektroenerģijas cenu Baltijā un Skandināvijas valstīs. Kā likums, cena Skandināvijas valstu elektrosistēmā ir krietni zemāka, ko nosaka būtiska ūdens pietece Skandināvijas upēs un apstāklis, ka starp Baltijas (īpaši Latviju un Lietuvu) un Skandināvijas valstīm nav pietiekamas jaudas starpsavienojumu.

 

8. attēls. Elektroenerģijas cenas Nordpool biržā, EUR/MWh

Datu avots: NordPool

 

Kā redzams, no brīža, kad Latvijas apgabala elektroenerģijas cena tiek kotēta NordPool biržā, tās cena Latvijas un Lietuvas gadījumā ir bijusi būtiski augstāka par citām valstīm (tā ir bijusi augstāka arī līdz šim, bet kopš NordPool birža ir Latvijas apgabals, šī atšķirība ir uzskatāma). Turklāt šajā attēlā redzama mēneša vidējā cena; dienu un stundu griezumā atšķirības mēdz būt ievērojami lielākas. Par iemeslu šādām cenu atšķirībām kalpo galvenokārt nepietiekamas starpvalstu elektroenerģijas pārvades jaudas – Lietuva un Latvija šobrīd atrodas zināmā elektropārvades izolācijā. Tādējādi nākas paļauties uz vietējām elektroenerģijas ražošanas jaudām un importu. Tomēr šobrīd notiek aktīvs darbs pie vairāku starpsavienojumu izveides, kam teorētiski jau vidējā termiņā vajadzētu nozīmēt, pirmkārt, augstāku elektroenerģijas apgādes drošību (lasi – mazāku atkarību no vienas valsts); otrkārt, iespējams, arī nedaudz zemāku elektroenerģijas tarifu (neaizmirstam gan, ka elektroenerģijas gala cena patērētājam veidojas no elektroenerģijas cenas un sadales un pārvades tarifiem, obligātās iepirkuma komponentes, PVN un tirgotāju peļņas – tādējādi samazinājums elektroenerģijas biržā vien daļēji atspoguļojos gala cenā). Tuvākajā laikā tiks pabeigti divi reģionam svarīgi starpsavienojumi.

• Lietuvas – Polijas starpsavienojums, ko plānots pabeigt līdz 2015. gada nogalei. Šī starpsavienojuma (500 MW) vērtība slēpjas apstāklī, ka atsevišķos mirkļos elektroenerģijas cenas Polijā ir zemākas nekā Latvijā un Lietuvā, attiecīgi šajos brīžos varēs šo elektroenerģiju importēt. No otras puses, tas paver iespēju Latvijas un Lietuvas ražotājiem atsevišķos "pīķa brīžos" elektroenerģiju realizēt arī Polijā (piemēram, augstas pieteces gadījumā – pavasara mēnešos). Jebkurā gadījumā papildu starpsavienojums nozīmē arī augstāku elektroenerģijas piegāžu diversifikāciju.  
• Lietuvas – Zviedrijas starpsavienojums. Pēc pēdējām ziņām 2015. gada nogalē vai 2016. gada sākumā tiks pabeigts arī Lietuvas – Zviedrijas starpsavienojums (800 MW). Šī starpsavienojuma ieviešana būtiski uzlabos Baltijas valstu elektroapgādes potenciālu un visticamāk nozīmēs tarifu kritumu. Jāatceras gan, ka kombinācijā ar iepriekš minēto Lietuvas ­– Polijas starpsavienojumu Zviedrijas elektroenerģija būs pieejamāka arī Polijai, tādējādi visticamāk, veidosies jauna tirgus līdzsvara cena, kas varētu būt izdevīgāka Baltijas valstīm.
• Nedaudz tālākā nākotnē ir plāns uzsākt darbu pie trešā Latvijas – Igaunijas starpsavienojuma, kas pēc būtības darīs to pašu, ko iepriekšēji divi – vēl vairāk integrēs Baltijas valstis vienotā reģiona elektropārvades tīklā. Šā brīža pārvada jauda nav pietiekama, lai pilnībā izslēgtu cenu atšķirības starp Latvijas – Lietuvas un Igaunijas apgabalu. Tomēr jāmin, ka šis projekts, atšķirībā no iepriekšējiem diviem, lielā mēra tiks īstenots Latvijas teritorijā, nesot arī būtiskas investīcijas – ap 100 milj. EUR (lielākoties – ES finansējums). Starpsavienojumu plānots pabeigt līdz 2020. gadam.

Pēdējos gados arvien lielāka uzmanība medijos tiek pievērsta tieši elektroenerģijas cenas jautājumam. Proti, arvien vairāk rūpnieku, īpaši tie, kas darbojas energointensīvās nozarēs, sūdzas par augstajām elektroenerģijas cenām. Šim tematam es nedaudz pieskāros savā nesenajā rakstā – "Latvijas apstrādes rūpniecība šķērsgriezumā", sadaļā "Enerģijas komponente rūpniecības uzņēmumu darbībā". Ja vērtē pēc enerģijas izdevumiem attiecībā pret apgrozījumu, Latvijas apstrādes rūpniecība ir ļoti energoatkarīga. Tam ir savi skaidrojumi – Latvijas apstrādes rūpniecības struktūra ir tāda, kas pēc būtības ir ļoti energoietilpīga (salīdzinot ar citām valstīm, liels ir kokrūpniecības, metālapstrādes un būvmateriālu ražošanas nozaru īpatsvars). Tomēr arī bez šī efekta, energoresursu cenu spiediens uz Latvijas apstrādes rūpniecību ir salīdzinoši liels. Turklāt parasti visskaļāk savus iebildumus pauž elektroenerģijas lietotāji – rūpnieki. Kā izskatāmies uz Eiropas fona?

 

9. attēls. Elektroenerģijas tarifs industriālajiem patērētājiem, intervāls 70 000-150 000 MWh, EUR

Datu avots: Eurostat

Kā redzams 9. attēlā, elektroenerģijas cenas lielajiem industriālajiem patērētājiem Latvijā ir aptuveni ES-28 līmenī (situācija gan mazliet atšķiras, ja izvēlas citu patēriņa intervālu, tomēr secinājumi paliek tie paši). Tādējādi vismaz tarifa jautājumā situācija, iespējams, nav tik slikta, kā to dažreiz "mālē" rūpnieki. Tomēr rodas neliela pretruna, jo, spriežot pēc SBS (Structured business survey) datiem (ko apskatu iepriekšminētajā rakstā), Latvijas apstrādes rūpnieki enerģētikas izdevumos atstāj salīdzinoši daudz līdzekļu. Iespējams, atšķirību starp abiem rādītājiem nosaka atšķirība rūpniecības sektoru energoefektivitātē. Proti, elektroenerģijas tarifs Latvijā nav pats augstākais, bet mūs pārsvarā apsteidz valstis ar daudz labākiem energointensitātes rādītājiem – Dānija, Vācija, Lielbritānija, Itālija. Tas nozīmē, ka salīdzinoši augstās elektroenerģijas cenas ir tikai problēmas viena puse. Otra puse ir vājā rūpniecības uzņēmumu energoefektivitāte.

Jāņem vērā arī tas, ka ES valstīs bieži pastāv dažādi atbalsta mehānismi, kas energointensīvajiem uzņēmumiem mazina energoizmaksu radīto slogu. Augsto elektroenerģijas cenu dēļ Latvijā bieži locīti "KVV Liepājas metalurga", "Valmieras stikla šķiedras" un "Cemex" vārdi. Tāpat visai augsts elektroenerģijas izmaksu īpatsvars ir atsevišķos kokrūpniecības uzņēmumos. Es domāju, ka ir jāpastāv kādam mehānismam (kāds arī Latvijā ir – Obligātā iepirkuma komponente (OIK)), kas ierobežo elektroenerģijas patēriņu, veicina energoefektivitātes pieaugumu un "zaļumu" u.tml. Bet tajā pašā laikā ir uzņēmumi, kuri objektīvi nekad nebūs spējīgi būt energo-neintensīvi. Ja šiem uzņēmumiem ir sistēmiska nozīme Latvijas tautsaimniecībā, tad tiem arī jāsaņem atbalsts no valsts, kas varētu mazināt tiem enerģijas izmaksu radīto slogu. Īpaši svarīgi paskatīties, kur tarifu ziņā atrodamies starp mūsu galvenajiem konkurentiem. Igaunija ir spektra otrā galā ar cenu, kas ir par piektdaļu zemāka. Eurostat nepublicē Lietuvas cenas tik lielā patēriņa intervālā, bet vienu pakāpi zemākā patēriņa intervālā Lietuvas elektroenerģijas cenas ir nedaudz augstākas par Latvijas cenām. Pārējām reģiona valstīm – Polijai, Zviedrijai, Somijai – elektroenerģijas cenas ir būtiski zemākas. Atliek vien cerēt, ka, sākot darboties iepriekš minētajiem starpsavienojumiem, Latvijas pozīcija reģionā uzlabosies. Tikmēr Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi grozījumus, kas paredz, ka atsevišķiem uzņēmumiem pienāksies OIK atlaide, kas tādējādi vismaz mazliet mazinās elektroenerģijas tarifu radīto slogu uz apstrādes rūpniecības uzņēmumu konkurētspēju. Tiesības pieteikties uz OIK atvieglojumu būs tiem rūpnieciskajiem uzņēmumiem, kas gada laikā patērē vismaz 10 gigavatstundas elektrības un to elektroenerģijas intensitāte ir 20% vai augstāka (runa esot par 50-60 uzņēmumiem, uz kuriem šis mehānisms varētu attiekties).

 

Dabas gāzes tirgus

No energobilances viedokļa dabasgāze veido aptuveni trešo daļu no kopējā enerģijas importa un 27-31% apmērā no kopējā energoresursu patēriņa. Aptuveni 62-68% no dabasgāzes importa tiek izmantots pārveidošanas sektorā (galvenokārt kā kurināmais koģenerācijas stacijās, bet ne tikai – arī lietošanai katlumājās). Savukārt atlikusī aptuveni trešdaļa tiek patērēta galapatēriņā. Lielāko daļu (42-48%) no galapatēriņa veido rūpniecība, kur savukārt dominē divas apakšnozares – pārtikas rūpniecība un nemetālisko minerālu  (būvmateriālu) ražošana. Atlikušo galapatēriņu veido komerciālais un sabiedriskais sektors (23-26%), kā arī mājsaimniecības (25-30%).

10. attēls. Dabasgāzes imports, patēriņš un krājumu pārmaiņas

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Ja raugās uz dabasgāzes importa - patēriņa datiem, tad redzams, ka importa plūsma ir izteikta galvenokārt vasaras mēnešos, mazāk rudenī un pavasarī. Tas saistīts galvenokārt ar Inčukalna pazemes gāzes krātuves piepildīšanas ciklu – vasaras mēnešos tā tiek piepildīta, lai ziemas mēnešos no tās varētu izsūknēt gāzi un ar to apgādāt Latvijas un Krievijas patērētājus. Dabasgāzes patēriņa "pīķis" parasti ir vērojams ziemas aukstākajos mēnešos, kad pieaug pieprasījums pēc koģenerācijas staciju un gāzes katlu ražotā siltuma.

Jautājumi, kas saistīti ar Latvijas pārlieku lielo atkarību no dabasgāzes (precīzāk – no Krievijas piegādātās dabasgāzes) ir bijuši aktuāli vienmēr, bet papildu aktualitāti tie, protams, guvuši pēc Krievijas – Ukrainas konflikta eskalācijas. Sabiedrībā pastāv bažas par to, ka kādā brīdī Krievija varētu izmantot dominējošo stāvokli Latvijas enerģētikas tirgū savu politisko mērķu panākšanai. Proti, Krievija ir vienīgais dabasgāzes piegādātājs, tādējādi ir zināma atkarība no šī vienīgā resursa piegādātāja. Tomēr nevarētu teikt, ka līdzšinējā praksē Krievija būtu aktīvi izmantojusi dabasgāzes piegādes kā instrumentu politisko mērķu panākšanai. Tomēr, ņemot vērā kontekstu, interesanti paraudzīties, cik ļoti Latvija salīdzinājumā ar citām valstīm ir atkarīga no dabasgāzes un tās importa. Eurostat apkopotās ES valstu energobilances šim nolūkam ir ļoti noderīgas. No tām varam iegūt informāciju, ka Latvijā 2013. gadā bija desmitais lielākais dabasgāzes īpatsvars kopējā enerģijas patēriņā ES valstu vidū [5]. Tāpat Latvija atrodas to 16 valstu grupā, kuras vairāk par 90% no dabasgāzes ir importējušas (izteikts kā neto imports dalīts pret kopējo dabasgāzes patēriņu valstī). Un Latvija ir līdere attiecībā uz dabasgāzes izmantošanu pārveidošanas sektorā. Tā 2013. gadā 68% no dabasgāzes kopējā patēriņā bija pārveidošanas sektorā. Vēl vienīgi trīs valstis pārveidošanas sektorā izmanto vairāk par pusi no kopējā dabasgāzes patēriņa valstī – tās ir Īrija, Grieķija un Somija. Sareizinot šos trīs rādītājus, var iegūt sava veida indeksu valsts atkarībai no dabasgāzes. Ranžējot valstis pēc šī indeksa, Latvija būtu pirmajā vietā, tai sekotu Īrija, Lietuva, Itālija un Grieķija. Attiecīgi šīs ir tās valstis, kuru atkarība no dabasgāzes piegādēm ir visaugstākā. Protams, tas ir ļoti vispārīgs vērtējums, jo jāņem vērā arī pieejamās importa avotu un ģenerācijas jaudu alternatīvas. ES kopumā dabasgāze veido gandrīz ceturtdaļu no kopējā enerģijas patēriņa, turklāt neto imports veido aptuveni divas trešdaļas no patēriņa. Eiropas Ekonomikas zonas valstu vidū ir tikai divas valstis, kurām dabasgāzes ieguve spēj segt ne vien patēriņu, bet tā atliek arī eksportam – Dānija un, protams, Norvēģija. Tieši Norvēģijas dabasgāzes ieguves apjomu pieaugums pēdējos gados ir ļāvis mazliet mazināt ES valstu atkarību no citiem piegādātājiem, t.sk. Krievijas (citas svarīgas dabasgāzes eksportētājvalstis uz ES – Alžīrija, Nigērija, Katara, Lībija u.c.).

 

11. attēls. Dabasgāzes cena patērētājiem (< 20 GJ) un rūpniekiem (10 000 – 100 000 GJ) 2014. gada 2. pusgadā, eiro par kWh (ar nodokļiem)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Kā tad izskatās dabasgāzes cenas šobrīd? 11. attēlā ir redzama situācija uz 2014. gada 2. pusgadu. Dati liecina, ka Latvijas dabasgāzes cenas patērētājiem (iekļaujot nodokļus) ir Eiropas "zemajā galā", bet rūpniekiem tarifs ir aptuveni tajā pašā līmenī, kā vairumā citu ES valstu. Tātad, lai arī cena ir zemāka nekā vidēji ES, tā nav būtiski mazāka (īpaši rūpniecisko patērētāju gadījumā; ar to es domāju, tāda, kas radītu kādas būtiskas konkurētspējas priekšrocības).  To nosaka apstāklis, ka Latvijas tirgus pēc būtības ir slēgts un tajā faktiski nav alternatīvu piegāžu avotu.

 

Dabasgāzes tirgus liberalizācija

Ņemot vērā iepriekšējā rindkopā aprakstīto augsto Latvijas atkarību no dabasgāzes piegādēm, īpaši aktuāla tēma pēdējā laikā ir bijusi dabasgāžu piegāžu drošība un diversifikācija (turklāt ne tikai Latvijā, bet visas ES kontekstā). Tāpēc kādu laiku atpakaļ (2009. gadā) ES pieņēma tā saukto trešo ES enerģētikas likumdošanas paketi, kuras mērķis ir liberalizēt enerģijas apgādes sektoru un veicināt konkurenci enerģētikas uzņēmumu starpā. Tās galvenā būtība ir vienota tirgus izveide, ko nodrošinātu pārvades un sadales infrastruktūras atdalīšana no ražošanas.

Šajā kontekstā īpaši daudz tiek debatēts arī par Latvijas gāzes tirgus liberalizāciju – pēc būtības to pašu procesu, ar kuru elektroenerģijas tirgus gadījumā jau ir tikts galā. Lietas būtība grozās ap Latvijas valsts un AS "Latvijas Gāze" savstarpējo līgumu. Tas paredz, ka AS "Latvijas Gāze" ir nodrošinātas ekskluzīvas tiesības uz dabasgāzes pārvadi, uzglabāšanu, sadali un realizāciju. Tas nozīmē, ka līdz 2017. gada 2. aprīlim teorētiski dabasgāzes tirgū pastāv monopols gan dabasgāzes ražošanā (piegādē), gan sadalē, uzglabāšanā un realizācijā. Tas daļēji ir pretrunā (daļēji, jo direktīva paredz izņēmumu) ar trešo ES enerģētikas likumdošanas paketi, tādēļ arī bija brīdis, kad Latvijas valdība apsvēra ātrāku dabasgāzes tirgus liberalizāciju par spīti visai augstajam tiesvedības riskam ar AS "Latvijas Gāze".

Tomēr, ņemot vērā pēdējā laika ģeopolitiskās norises, ir būtiski aktualizējies jautājums par to, kas notiks pēc 2017. gada 2. aprīļa. No vienas puses, Latvijai līdz šim nav bijis reālu alternatīvu dabasgāzes piegādes avotu – neskaitāmi SDG termināļu projekti iestrēguši dažādās apspriedēs un nespējā vienoties ar kaimiņzemēm par to, kur šādu reģionālo termināli varētu būvēt (rezultātā peldošais terminālis ir Klaipēdā, tiek plānoti termināļi Paldiski, kas atrodas netālu no Tallinas, un Somijā). Turklāt Baltijas valstu dabasgāzes pārvades infrastruktūra ir izolēta no kopējās ES infrastruktūras. Tādēļ šobrīd ir projekti par Polijas – Lietuvas un Somijas – Igaunijas dabasgāzes tīklu savienojumu, turklāt Polijas - Lietuvas dabasgāzes savienojumu ir paredzēts pagarināt arī līdz Latvijai. Tomēr pēdējā gada laikā ir notikuši divi būtiski pavērsieni, kas liek skatīties uz dabasgāzes tirgus atvēršanu ar piesardzīgu optimismu. Proti, kamēr Latvijā sprieda par SDG izveidi, tikmēr Lietuvas pilsētā Klaipēdā tāds ir uzbūvēts. Un, lai arī tas nespēj (no kapacitātes viedokļa) pilnībā nosegt Baltijas valstu nepieciešamību pēc dabasgāzes, tā tomēr ir patīkama alternatīva, kad runājam par diversifikāciju. Pēdējos gados ir bijušas aktīvas debates par to, vai nav nepieciešams straujāk ķerties klāt pie dabasgāzes tirgus liberalizācijas, tādējādi, pārkāpjot savulaik noslēgto līgumu ar AS "Latvijas Gāze". Tomēr līdz šim šāda rīcība diez vai būtu devusi tūlītējus rezultātus – alternatīvas īsti nepastāvēja. Tagad, kad ir Klaipēdas SDG terminālis un tiek plānota Polijas – Lietuvas gāzesvada izveide 2019.-2020. gadā, dabasgāzes tirgus atvēršana ir īpaši svarīga.

Tādēļ šobrīd ir izstrādāti principi, pēc kuriem notiks dabasgāzes tirgus atvēršana. Process notiks pakāpeniski – no sākuma tika nodalīta "Latvijas Gāzes" grāmatvedība attiecībā uz maģistrālajiem gāzes vadiem, gāzes glabāšanu un tirdzniecību. 2015. gada 3. martā MK pieņēma lēmumu par pilnu īpašumtiesību nodalīšanu attiecībā uz dabasgāzes pārvades sistēmas operatora un uzglabāšanas sistēmas operatora darbībām un dabasgāzes sadali vai tirdzniecību. Likumprojekts paredz, ka 2017. gada 3. aprīlī dabasgāzes tirgus tiks pilnībā atvērts visiem lietotājiem, izņemot mājsaimniecības. Tas nozīmē, ka dabasgāzes cenu juridiskajiem klientiem noteiks tirgotāja un klienta vienošanās, bet mājsaimniecībām to joprojām noteiks Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Savukārt dabasgāzes pārvades un sadales tarifus gan juridiskām personām, gan mājsaimniecībām arī turpmāk noteiks Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Likumprojektā iekļautās normas paredz, ka līdz 2017. gada 1. janvārim vertikāli integrētajam uzņēmumam AS "Latvijas Gāze" ir pienākums izveidot divus juridiski neatkarīgus uzņēmumus – viens pildīs pārvades sistēmas operatora un uzglabāšanas sistēmas operatora pienākumus, otrs īstenos dabasgāzes sadales sistēmas operatora un tirgotāja funkcijas. Pēc 2017. gada 3. aprīļa vienotajam dabasgāzes pārvades un uzglābšanas sistēmas operatoram ir jāīsteno pasākumi, lai tas atbilstu Direktīvā 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu noteiktajām pazīmēm par pilnu īpašumtiesību nodalīšanu – tam ir jābūt pilnībā juridiski nesaistītam ar dabasgāzes apgādes komersantiem, kas nodarbojas ar dabasgāzes tirdzniecību un sadali. Tāpat īpaši svarīgi ir tas, ka saistībā ar īpašumtiesību maiņu likumprojektā ir paredzētas valsts pirmpirkuma tiesības uz vienotā dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas operatora akcijām, dabasgāzes pārvades sistēmu vai jebkādu tās daļu, un gāzes krātuvēm vai jebkādu to daļu.

Vēl viena piebilde par Inčukalna gāzes krātuvi. Lai arī to pieņemts uzskatīt par Latvijas sava veida nacionālo dārgumu, tā tomēr, vismaz šobrīd, ir privātās rokās. Proti, zeme pieder gan Latvijas valstij, gan AS "Latvijas Gāze", gan privātajiem zemes īpašniekiem, turklāt valstij nav vairākuma. Tomēr tam, kam pieder zeme virs krātuves, nav lielas nozīmes, krātuves pazemes daļa tik un tā pieder valstij (Enerģētikas likuma 20. pants). Tikmēr visas ar krātuvi saistītās tehnoloģiskās iekārtas un infrastruktūra pieder AS "Latvijas Gāze". No visa iepriekš minētā izriet, ka Latvijas valstij jābūt zināmai interesei iegādāties īpašuma daļas AS "Latvijas Gāze". Bet tik ilgi, kamēr valstij nav īpašumtiesību vairākuma, no tā nav lielas jēgas – lēmumi tāpat tiks pieņemti uzņēmuma vairākuma akcionāra interesēs. Līdz šim publiski izskanējušie viedokļi par valsts iesaisti AS "Latvijas Gāze" ir bijuši dažādi. No vienas puses tas ir stratēģisks aktīvs, pār kuru valstij vajadzētu būt zināmai kontrolei. No otras puses valstij nebūtu jānodarbojas ar komercdarbību, īpaši, ja ejam tirgus liberalizācijas virzienā.

Manuprāt, pareizāks risinājums ir aktīvi iesaistīties dabasgāzes liberalizācijas procesā, iespējams, apsverot iespēju iegādāties īpašumtiesību daļas uzņēmumā, kas pēc tirgus liberalizācijas būs atbildīgs par pārvadi un uzglabāšanu (valstij pieder pirmpirkuma tiesības). Tādā veidā vismaz daļēji valsts pārņemtu kontroli pār Latvijas dabasgāzes tirgu, jo šajā brīdī valsts notiekošo vēro vien kā skatītājs. Zināma valsts iesaiste ir nepieciešama vismaz tirgus liberalizācijas sākumposmā, lai spētu nodrošināt alternatīvu dabas gāzes piegāžu attīstību.

 

Atjaunojamo resursu īpatsvars enerģētikā

"ES stratēģija 2020" paredz, ka līdz 2020. gadam 20% no enerģijas bruto galapatēriņa ir jāveido atjaunojamajiem resursiem. Ņemot vērā, ka mērķa izvirzīšanas brīdī starta pozīcijas dalībvalstu vidū bija ļoti dažādas, arī individuālie mērķi katrai valstij tika nosprausti atšķirīgi. Uz 2013. gadu varētu teikt, ka ES šajā ziņā ir panākts zināms progress. Diez vai izdosies pilnībā sasniegt nosprausto mērķi, bet pietuvoties tam izdosies gan. 2013. gadā ES vidēji 15% no enerģijas bruto galapatēriņa veidoja atjaunojamie resursi. Īpatsvars ir gandrīz dubultojies, tas noticis dekādes laikā – 2004. gadā tas bija vien 8.3%.

 

12. attēls. Atjaunojamo resursu īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā, %, 2013. gads

Datu avots: Eurostat

Mērķa definēšanas brīdī Latvija pēc šā rādītāja ieņēma 2. vietu ES. Nekas būtiski nav mainījies arī šobrīd – Latvija ieņem 2. vietu aiz pārliecinošās līderes Zviedrijas. Tomēr pagaidām tik un tā neizpildām nosprausto mērķi – 40% 2020. gadā. Šā saraksta galvgalī esošās valstis – Zviedrija, Latvija un Somija – dominē galvenokārt divu iemeslu dēļ – bagāto ūdens un meža resursu dēļ, kas energobilancē veido lielu īpatsvaru. Ja raugās uz Latvijas rādītāju dinamikā, tad atjaunojamo energoresursu īpatsvars ir arī pakāpeniski audzis – no 32.8% 2004.  līdz 37.1% 2013. gadā. Tomēr to, šķiet, vairāk ir noteikusi ne tik daudz plānotā enerģētiskā stratēģija, bet gan apstāklis, ka nav būtiski audzis kopējais enerģijas patēriņš, bet kāpis no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas daudzums. Dekādes laikā ir būtiski augusi biomasas izmantošana (veiktas investīcijas biomasas koģenerāciju staciju izbūvē), ir veikta hidroagregātu nomaiņa HES. Atjaunojamie resursi Latvijā galvenokārt tiek izmantoti elektrības, mazāk siltumenerģijas ražošanai. Pēdējo gadu laikā aptuveni 60% no elektroenerģijas Latvijā tiek saražots no atjaunojamajiem energoresursiem, tomēr izteikti lielākā daļa no tā tiek saražota HES-os. Vien pēdējos gados strauji pieaug pārējo atjaunojamo energoresursu nozīme (vējš, biomasa, biogāze).

 

13. attēls. Latvija saražotās elektroenerģijas sadalījums, GWh

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

13. attēlā redzama kopējā elektroenerģijas ražošana Latvijā un atjaunojamo resursu izmantošana elektroenerģijas ražošanai. Lai arī, kā jau iepriekš rakstīts, kopējais saražotais elektroenerģijas apjoms 2014. gadā ir sarucis, tomēr ir turpinājusies tendence, ka arvien lielāku nozīmi saražotās elektroenerģijas struktūrā ieņem atjaunojamie energoresursi. Šāda tendence vērojama, lai arī pirms dažiem gadiem Ekonomikas ministrija ieviesa zināmu moratoriju uz jaunu atļauju izsniegšanu komersantiem, kuri plānoja ražot elektroenerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem un par to saņemt atbalstu no valsts. Pagaidām pieaugumu nodrošina tās jaudas, uz kurām atļaujas tika izsniegtas līdz moratorija ieviešanai. Visai dāsnā "zaļās enerģijas", kā arī koģenerācijas (gan gāzes, gan citas) atbalsta politika arī ir viens no galvenajiem iemesliem (gan ne vienīgais), kādēļ iepriekšējos gados strauji auga obligātās iepirkuma komponentes vērtība un nozīme elektroenerģijas gala tarifā.

 

Eiropas Enerģētikas savienība

Vēl viena enerģētikas nozares aktualitāte plašākā kontekstā ir Eiropas Enerģētikas savienības (EES) izveide. 2015. gada 19. martā Eiropadome lēma par šīs organizācijas izveidi. Viens no EES izveides galvenajiem mērķiem ir Eiropas enerģētikas tirgus fragmentācijas mazināšana. Savienības prioritātes var iedalīt piecās dimensijās:

• Piegāžu drošība (diversificēt Eiropas enerģijas avotus);
• Enerģijas tirgus integrācija (attīstīt starpsavienojumus, ļaujot enerģijai brīvi plūst ES ietvaros – bez tehniskām vai regulējumu barjerām);
• Energoefektivitātes paaugstināšana (patērēt mazāk enerģiju, tādējādi mazinot kaitējumu videi un atkarību no importa);
• Emisiju samazināšana (pagarināt emisiju tirdzniecības shēmu, kā arī panākt vienošanos par globālām klimata pārmaiņām);
• Pētniecība un inovācija (atbalstīt pētniecību zemu CO² izmešu tehnoloģijās).

Tāpat tālākā nākotnē (acīmredzot pēc pārvades infrastruktūras uzlabojumiem) tiek plānots strādāt pie vienotiem enerģijas importa iepirkumiem, kas teorētiski varētu mazināt cenas to galapatērētājiem. Pagaidām gan ir pāragri spriest par šādas institūcijas ieviešanas iespējamajiem rezultātiem. Teorētiski Baltijas valstis šajā procesā varētu būt ieguvējas, jo viena no jaunizveidotās institūcijas prioritātēm būs "pudeles kakliņu" likvidēšanas pārvades infrastruktūrā. Tomēr jau šobrīd, institūcijas izveides sākumposmā, savienība saskaras ar problēmām. Piemēram, ne visas valstis ir gatavas atklāt nosacījumus, par kādiem tās importē enerģiju. Tas arī saprotams, enerģētika tomēr ir pietiekami jutīga tēma – tas savā ziņā ir valsts iekšējās drošības jautājums. Tādēļ nebūtu jāgaida, ka EES izveide strauji un dramatiski mainīs ES enerģētikas jomas situāciju.

 

Secinājumi un priekšlikumi

• Latvija spēj saražot nedaudz mazāk nekā pusi no sev nepieciešamajiem energoresursiem. Pārējais tiek importēts. Lielākā energoatkarība, protams, ir no dabasgāzes un naftas produktu importa. Tie kopā veido gandrīz 60% no kopējā enerģijas patēriņa.
• Latvija ir pabeigusi elektroenerģijas tirgus liberalizēšanu, bet priekšā vēl ir dabasgāzes tirgus atvēršana 2017. gadā, kur Latvijas valdība saskarsies ar izaicinājumu virkni:
  • Jāveic dabasgāzes tirgus atvēršana, ievērojot iepriekš noslēgtās vienošanās, lai izvairītos no liekas tiesvedības;
  • Jātiek skaidrībā par to, kam un uz kādiem nosacījumiem īsti pieder tiesības uz Inčukalna gāzes krātuvi;
  • Jāveic viss iespējamais, lai pēc dabasgāzes tirgus atvēršanas, Latvijai būtu pieejami alternatīvi gāzes piegādes avoti. Lai to panāktu, nepieciešams stiprināt dabasgāzes pārvades jaudas ar Lietuvu un Igauniju, kā arī vēlreiz jāizvērtē SDG termināļa nepieciešamība un izvietojuma iespējas Latvijas teritorijā;
  • Ieguldīties AS "Latvijas Gāze" kapitāldaļās ir vērtīgi vien tādā gadījumā, ja var iegūt kontroli pār uzņēmuma lēmumiem.
  • Lai arī elektroenerģijas tirgus liberalizācija juridiski ir noslēgusies, par elektroenerģijas tirgus atvērtību pēc būtības varēsim runāt vien tad, kad tas būs savienots ar citiem reģiona elektroenerģijas tirgiem. Lai to panāktu, ir jāstrādā pie citu starpsavienojumu izveides, kas šobrīd arī notiek. 2015. gada nogalē un/vai 2016. gada sākumā, sākot darboties diviem jauniem starpsavienojumiem, tiks likvidēta situācija, ka Lietuva un Latvija atrodas zināmā izolācijā. Tomēr skaidrs, ka nepieciešams arī turpmāks darbs – Latvijas un Igaunijas 3. starpsavienojuma izveide, Latvijas un citu valstu gāzesvadu savienojumu paplašināšana.
  • Latvijas enerģētika ir ļoti liela izaicinājuma priekšā. Energoefektivitātes direktīvas ieviešanas prasības ir ļoti ambiciozas un māc šaubas, vai pie esošās sabiedrības un politiskās izpratnes šos mērķus izdosies sasniegt. Joprojām nav (vismaz publiski tie nav izskanējuši) skaidri principi, kā tiek paredzēts ieviest energoefektivitātes direktīvu praksē. No mana skatupunkta, alternatīvie pasākumi būtu vērtīgāki, jo aptvertu visus tirgus dalībniekus (t.sk. galapatērētājus), bet tādā gadījumā, iespējams, būtu grūtāk sasniegt formālo mērķi. Ja prioritāte ir sasniegt skaitlisko mērķi, tad EPS rezultātu sniegs ātrāk un efektīvāk, bet laikam arī netaisnīgāk pret tirgus dalībniekiem. Visticamāk, Latvijas gadījumā vienīgā pareizā pieeja ir EPS un alternatīvo pasākumu kombinēšana, tādējādi daļu no šī sloga, uzliekot lielajiem enerģētikas uzņēmumiem, bet daļu  uz galapatērētājiem. Bažas gan izraisa tas, ka ir jau 2015. gada vidus, bet aktīva rīcība līdz šim ir izpalikusi.
  • Latvijā energoresursu izmaksas apstrādes rūpniecības nozarē ir samērā augstas. Enerģētikas izdevumi izteikti pret apgrozījumu Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumos ir augstākie ES valstu vidū. Tas notiek divu iemeslu dēļ – salīdzinoši augsto tarifu un vājās energoefektivitātes dēļ. Lai vismaz daļēji uzlabotu situāciju, nepieciešami instrumenti, kas:
    • mazinātu enerģijas tarifu radīto slogu energointensīvajiem uzņēmumiem, tomēr tikai pie nosacījuma, ka tie ir sasnieguši zināmu energoefektivitātes līmeni (šobrīd ir zināma virzība šajā jautājumā);
    • palielinātu apstrādes rūpniecības nozares energoefektivitāti. Jābūt instrumentiem, kas veicina uzņēmumu vēlmi būt energoefektīviem. Derēs abi – gan stimulējošie, gan ierobežojošie instrumenti. Kā viena no prioritātēm varētu būt stingrākas energoauditu esamības prasības.

Izmantotā literatūra

• Kasjanovs, I. (2012, 07. maijs.). Enerģētika Latvijā: vai esam gatavi pārmaiņām? (I). 
• Kasjanovs, I. (2012, 21. maijs.). Enerģētika Latvijā: vai esam gatavi pārmaiņām? (II).  
• Elektroenerģijas birža "NordPool", http://www.nordpoolspot.com/#/nordic/table
• World Energy Outlook 2014, International Energy Agency
• BP Statistical Review of World Energy 2015
• Par energoefektivitātes direktīvu
• "Providus" pētījums par dabasgāzes tirgus liberalizāciju
• Likuma grozījumi dabasgāzes tirgus atvēršanai
• Īsumā par Eiropas Enerģētikas savienību