Energoefektivitāte ēkās: izdevīgs un zaļš risinājums pret laikazobu un nepārdomātu enerģijas patēriņu

Ēku uzturēšanai Eiropas Savienības (ES) valstīs vidēji tiek izlietots ap 40% kopējā enerģijas patēriņa, tādējādi tas ir gan būtisks izmaksu, gan piesārņojuma (tostarp CO₂ izmešu) avots. Ēku energoefektivitāte Latvijā, iespējams, kādam var asociēties tikai ar sērijveida daudzdzīvokļu ēku fasāžu "iepakošanu", tomēr runa ir gan par pilnīgu šo ēku renovāciju (iespējams, atsevišķos gadījumos pat rekonstrukciju), gan arī par energoefektivitāti ēkās, kas nav mājokļi. Tāpat iespējams ne vien būtiski mazināt jau pastāvošu enerģijas patēriņu, bet jau projektēšanas stadijā neradīt lieku tās pieprasījumu nākotnē, vienlaikus padarot mājokļus pieejamākus (affordable housing). Enerģijas patēriņa un piesārņojuma mazināšana iespējama visos ēkas dzīves cikla posmos un skatāma integrēti ar ēkas plānoto dzīves ilgumu, funkcionalitāti, kā arī jau vienā no iepriekšējiem rakstiem minēto pilsētplānošanu.

Cik enerģijas patērējam un kam tas jāmazina

Atceroties populāro saukli, ka viszaļākā (arī vislētākā) ir enerģija, kas netiek patērēta, enerģiju taupīt var ikviens: energoefektivitāte nav specifisks pienākums tieši mājsaimniecībām vai tieši uzņēmumiem un nav attiecināms uz vienu atsevišķu energoresursu veidu. Tiek lēsts, ka ēku (nedzīvojamo un dzīvojamo) uzturēšana ES veido ap 40% kopējā enerģijas patēriņa (skatīt 1. atsauci). Enerģijas patēriņš ēkās rodas būvniecības, ēku ekspluatācijas, rekonstrukcijas un nojaukšanas laikā, tātad visu ēku visos dzīves cikla posmos.

Tomēr regulāri dati par gandrīz nulles enerģijas ēkas (skatīsim vēlāk) prasību atbilstības vērtējumā ietveramo primārās enerģijas daudzumu ēku uzturēšanas vajadzību dalījumā apkurei, dzesēšanai, ventilācijai, apgaismojumam un ūdens uzsildīšanai nav pieejami. Lai gūtu kaut daļēju priekšstatu par enerģijas patēriņu Latvijā, īsi ieskatīsimies Latvijas energobilancē.

Enerģijas kopējais galapatēriņš Latvijā pēdējos gados ir bijis svārstīgs, taču 2020. gadā tas bija mazāks nekā pirms 10 gadiem, (1a. attēls) punkts), tostarp mājsaimniecību sektorā patērētais enerģijas apjoms – par gandrīz 20% (1b. attēls) punkts). Industriālajā sektorā enerģijas patēriņš audzis galvenokārt uz kokrūpniecības rēķina. Pārējais sabiedriskais un komercsektors patērē aptuveni pusi no enerģijas apjoma, ko izlieto mājsaimniecības; tādējādi ir gana būtisks arī ēku energoefektivitātes kontekstā.

1. attēls. Atsevišķu enerģijas galapatēriņa rādītāju dinamika Latvijā

1a. Enerģijas galapatēriņš, TJ

1b. Mājsaimniecību patērētā enerģija

1c. Siltumenerģijas un koksnes kurināmā patēriņa īpatsvars tautsaimniecības kopējā energoresursu patēriņā

Tikmēr mājsaimniecībās ilgākā laikā sarucis ne vien patērētās enerģijas apjoms, bet arī mājsaimniecību patēriņa īpatsvars kopējā enerģijas galapatēriņā tautsaimniecībā, tostarp kopējā siltumenerģijas patēriņā (1c. attēls) punkts). Kopējā mājsaimniecību enerģijas patēriņa samazināšanās nav pārsteigums, ja ņem vērā iedzīvotāju skaita pārmaiņas, kā arī, kaut nelielā apjomā, tomēr ēku renovāciju (to detalizēti skatīsim tālāk rakstā) un jaunu dzīvojamo ēku būvniecību, un šeit nevar nepieminēt aktualitāti, ka no 2021. gada visām iecerētajām jaunbūvēm jābūt gandrīz nulles enerģijas ēkām [1]. Tas attiecināms uz enerģijas patēriņu tādām vajadzībām kā apkure, dzesēšana, ventilācija, karstā ūdens sagatavošana un apgaismojums. Neraugoties uz to, ka mājokļa uzturēšanas izdevumi kā būtisks slogs tiek minēts arvien retāk, 2020. gadā arvien vairāk nekā piektdaļai mājsaimniecību ar mājokli saistīto izmaksu segšana bija liels apgrūtinājums un gandrīz 47% tā bija nedaudz apgrūtinoša. Mājokļa izmaksu slogs Latvijā ir zemāks nekā OECD valstīs vidēji, tomēr interesanta iezīme ir plašs "neatbalstītais vidusslānis" – 44% mājsaimniecību ienākumi, no vienas puses, ir pārāk lieli, lai izmantotu pabalstus, bet, no otras puses, pārāk zemi, lai atļautos aizņēmumu mājoklim.

Ēku nepilnvērtīga izmantošana – viens no enerģijas patēriņa un uzturēšanas izmaksu avotiem

Nespēja atļauties jaunu mājokli kombinācijā ar cenas un ēkas novietojuma/telpu funkcionalitātes neatbilstību varētu lielā mērā izskaidrot samērā augstos neizmantoto telpu rādītājus. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2021. gada mājokļu skaitīšanas datiem 23.8% mājokļu 2021. gada sākumā bija neapdzīvoti (tukši, sezonāli izmantoti kā vasarnīca vai otrā mītne, vai īslaicīgi izīrēti nerezidentam). Tas ir augstāks rādītājs nekā daļai OECD valstu (te gan jāatzīmē, ka salīdzināmība var nebūt pilnīga uz mājokļa īstermiņa izīrēšanas nerezidentam rēķina). Daļēja daudzdzīvokļu ēkas apdzīvotība nozīmē arī lieku enerģijas patēriņu un izmaksas telpu tehniskā stāvokļu uzturēšanai.

Turklāt interesanti, ka daudz augstāks neizmantoto mājokļu īpatsvars (pārsniedz trešdaļu vai pat tuvojas 40% attiecīgajā grupā) ir ēkās, kas Latvijā būvētas t.s. starpkaru periodā, un ēkās, kas būvētas pēdējā desmitgadē. Tātad vienai daļai varētu būt pienācis, tēlaini sakot, "pussabrukšanas periods", un par spīti to kultūrvēsturiskajai vērtībai ļoti sliktas uzturēšanas gadījumā nav izslēgta to tuvošanās kāršu namiņu stāvoklim. Tikmēr citās tā varētu būt neveiksmīga ēkas atrašanās vietas, plānojuma, būvniecības kvalitātes un galu galā cenas kombinācija potenciālā mājokļa pircēja vai īrnieka acīs.

Ja esošās ēkas nav iespējams pilnvērtīgi izmantot un tādējādi jārod iespējas būvēt nepieciešamās platības citur – tālāk no apdzīvotības un pakalpojumu pieejamības centriem, mazinās apdzīvotības blīvums konkrētās teritorijās un aug ikdienas transporta vajadzības. Tādējādi arī enerģijas patēriņš transportam un tam nepieciešamajai infrastruktūrai, par ko jau runāts citā rakstā. Nepilnīgi izmantots Rīgā, pēc Colliers International datiem, jau ilgāku laiku tiek arī nedzīvojamo ēku fonds (2. attēls).

2. attēls. Neizīrēto telpu īpatsvars (%)

Covid-19 un ar to saistītā attālinātā darba iespējas vai aktivitātes sarukums atsevišķos uzņēmumos varētu būt iemesls, kāpēc nedzīvojamajās ēkās audzis neizmantoto platību īpatsvars visās Baltijas valstīs, tomēr Latvijā, piemēram, B klases biroju un mazumtirdzniecības telpu segmentā, tas jau pirms pandēmijas bija relatīvi augstāks nekā kaimiņos. Pandēmija sakrita ar jaunu apjomīgu platību ienākšanu ekspluatācijā Rīgā, un, kā rāda 3. attēls, būvniecības stadijā ir vēl visai apjomīgas platības.

3. attēls. Uzkrātais jaunuzbūvēto komerctelpu piedāvājums Baltijas valstu galvaspilsētās kopš 2019. gada sākuma (%)

Piedāvājuma pārpalikums, protams, nenozīmē, ka jebkurš interesents sev viegli var piemeklēt vēlamo, un šādos gadījumos, iespējams, ir vērts apsvērt "built to suit" (būvē no jauna, bet atbilstoši specifiskām telpu nākotnes lietotāja vajadzībām) risinājumu. Tas, ka Rīgā par spīti vismazākajam izīrējamo biroju telpu kopējai platībai Baltijas galvaspilsētu vidū ir visaugstākā to neizmantošanas pakāpe, liek uzdot jautājumu par to, ko sagaida klients pretēji tam, kas tiek būvēts. Līdzīgi kā mājokļu tirgū, acīmredzot pastāv novietojuma pilsētā, vienkopus esošo telpu izvietojuma, cenas un citu faktoru kombinācijas neatbilstība klienta vēlmēm. Taču arī daļēji izmantotās komerctelpas tiek kopīgiem spēkiem uzturētas gluži kā daļēji izmantotie dzīvojami nami. Būvniecībai un uzturēšanai tiek patērēti materiālu un energoresursi, kā arī sabiedrība kopumā tā vai citādi sedz to izmaksas.

Dzīvot neenergoefektīvā mājoklī kļūs aizvien neizdevīgāk

Mājoklī pavadām būtisku daļu no dzīves laika – it sevišķi pandēmijas periodā, kad tas nereti kļuvis ne vien par privāto telpu atpūtai, bet arī darba un izklaižu vietu, kādam arī pat par sporta zāli. Gluži dabiski vēlēties, ka tajā jūtamies omulīgi un silti. Tālāk aplūkosim, kā svarīgā nepieciešamība dzīvot aizvien zaļāk un energoefektīvāk ietekmēs izvēli starp energoefektīvu un neefektīvu mājokli un šīs izvēles izmaksām, kādi ir Latvijas plāni attiecībā uz mājokļu fonda energeofektivitātes paaugstināšanu un to, cik lielā mērā mēs esam tam gatavi.

Mājokļu sektora energoefektivitātes kāpināšana kā svarīgs pasākums klimata mērķu sasniegšanai noritēs visā Eiropā, par to liecina Eiropas Komisijas priekšlikums [2] izveidot atsevišķu emisiju tirdzniecības kvotu sistēmu (ETS) arī ēkām. Tas ir, līdzīgi kā tas šobrīd ir energoietilpīgiem rūpniecības uzņēmumiem, elektroenerģijas ražotājiem un aviokompānijām, rosināts noteikt ierobežojumu siltumnīcas efektu gāzu daudzumam, ko drīkst emitēt ēkas (galvenokārt to apsildīšanas procesā radītie izmeši). Šis kopējais emisiju daudzums, ko laika gaitā plānots pakāpeniski samazināt, ar kvotu palīdzību tiks sadalīts starp tirgus dalībniekiem, un ar kvotām iecerēts tirgoties – dalībniekus motivējot tās visas neiztērēt un pārdot. Jau esošajā ETS novērojams, ka kvotu cenas pēdējo gadu laikā ir būtiski pieaugušas un prognozes liecina arī par turpmāku cenu kāpumu. Tas savukārt rezultētos augstākās mājokļu apkures, kas ģenerēta no neatjaunojamiem energoresursiem, izmaksās. Cambridge Analytics novērtējumi liecina, ka vidējie mājsaimniecības izdevumi gāzes apkurei un no gāzes ģenerētajai siltumenerģijai līdz 2030. gadam pieaugs par 30% – šie aprēķini turklāt balstīti uz prognozēm par mērenāku kvotu tirdzniecības cenu pieaugumu, nekā līdz šim novērots. Jāatzīmē, ka, lai mazinātu izdevumu kāpuma negatīvo ietekmi, Eiropas Komisijas rosina ieviest arī atbalsta mehānismus mazāk turīgajām mājsaimniecībām. Bet, ņemot vērā, ka energoneefektīvu mājokļu apkures patēriņš ir vismaz divas reizes lielāks nekā mūsdienīgā energoefektīvā mājoklī, dzīvot energoneefektīvā mājoklī kopumā kļūs aizvien neizdevīgāk.

Ieguldījumi neenergoefektīvās ēkās – neizbēgami

Virzībā uz enerģijas ietaupījumiem, dzīves apstākļu uzlabojumiem un dabai draudzīgāku mājokļu fondu Latvijā darāmā vēl ir daudz. Ļoti lielu daļu no Latvijas mājokļa fonda veido daudzīvokļu ēkas, kas būvētas pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad energoefektivitātes standarti nebija augsti. [3] Turklāt tuvāko 20–30 gadu laikā lielākai daļai no šīm daudzīvokļu ēkām pagājis būs arī to vidējais kalpošanas termiņš. [4] Tas nozīmē, ka ieguldījumi šādās ēkās – to konstrukciju, elementu atjaunošanā un uzlabošanā – tuvākajos gados ir neizbēgami. [5]

4. attēls. Dzīvojamo māju platība (milj. m2) un daudzīvokļu namu sadalījums pēc to būvēšanas gada

Netrūkst arī sarežģījumu. Nereti teju katrs dzīvoklis šādā ēkā ir atsevišķas mājsaimniecības īpašumā [6] un grūtāka kļūst dažādo pārliecību salāgošana un mājas iedzīvotāju vairākuma (pārstāv 50% dzīvokļu īpašniekus + 1 balss) [7] mobilizēšana, kas nepieciešama lēmumam par daudzīvokļu ēkas renovāciju un siltināšanu.

Taču vajadzība arī noteikti nav maza – to virza ne vien nepieciešamība dzīvot zaļāk un aizvien pieaugošais energoneefektīva mājokļa neizdevīgums, bet arī nepieciešamība uzlabot nozīmīgas daļas iedzīvotāju dzīves apstākļus. Saskaņā ar "Eurostat" aptauju datiem mājokļu pārapdzīvotība Latvijā kopumā aizvien ir viena no augstākajām Eiropā (pārapdzīvotos mājokļos Latvijā dzīvo divas no piecām mājsaimniecībām, iepretim 17% mājsaimniecību ES vidēji). Pārapdzīvotība vismaz daļēji skaidrojama arī ar to, ka būtiska daļa mājokļu Latvijā nav apdzīvota, t.sk. sliktā stāvokļa dēļ. Turklāt saskaņā ar "Eurostat" ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma datiem teju viena no piecām mājsaimniecībām Latvijā 2019. gadā dzīvoja mājoklī, kam bija mitras grīdas, sienas, jumts, vai tajos veidojies pelējums (iepretim 13% ES vidēji).

Nākamās desmitgades mērķi: jaunu mājokļu būvniecības temps – trīskāršojams, esošo mājokļu fonda renovācija - vairāk nekā astoņkāršojama

Cik strauji Latvijā plānojam virzīties uz aizvien enerģiju efektīvāk patērējošiem mājokļiem un labākiem dzīves apstākļiem, ļauj noprast Nacionālajā attīstības plānā 2021. –2027. gadam (NAP 2027) un "Ēku atjaunošanas ilgtermiņa stratēģijā" nospraustie mērķi attiecīgi jaunu mājokļu būvniecībā un esošā dzīvojamā fonda renovācijā. Jaunbūvju kontekstā svarīgi atgādināt – no šī gada visu jaunbūvju energoefektivitātei jāatbilst A klasei [8] (vienkāršoti salīdzinot, tai jābūt vismaz 2 reizes energoefektīvākai nekā nesiltinātajai sērijveida ēkai), līdz ar ko straujāka jaunu, pieejamu un energoefektīvu mājokļu būvniecības tempa kāpināšana ne vien palīdz uzlabot lielas daļas iedzīvotāju dzīves apstākļus, bet arī veicina spējāku mājokļa fonda energoefektivitātes uzlabojumu.

NAP 2027 definēts mērķis ekspluatācijā pieņemto jauno dzīvokļu (gan viena dzīvokļa mājās, gan daudzīvokļu ēkās) skaitu kāpināt līdz 7000 2024. gadā un līdz 10 000 2027. gadā. Salīdzinājumam, saskaņā ar CSP datiem 2019. gadā ekspluatācijā kopā pieņemti 3315 bet 2020. gadā – 3101 jauno dzīvokļu. Pēdējos gados Latvijā kopumā dzīvokļu piedāvājuma izaugsme bijusi gausa, to labi ilustrē arī krasā atšķirība ar Baltijas kaimiņiem (5. attēls). Lai kāpinātu jaunu dzīvokļu būvniecību un nodrošinātu kvalitatīvu un pieejamu mājokļu cenu piedāvājumu, nepieciešams risināt nepilnības, kas saistītas ar būvniecības procesu un tā izmaksām (piemēram, darba spēka trūkums vai birokrātiskas nepilnības), kā arī ierobežot ēnu ekonomiku – tā ne vien kropļo konkurenci nozarē, bet arī iegrožo mājsaimniecību spēju aizņemties mājokļa iegādei, ja tai ir tāda vēlme vai nepieciešamība. Turpretī būvniecības pārkaršanas risku mazināšanai vidējā termiņā ļoti svarīgi ir uzlabojumi publisko investīciju efektīvā plānošanā un koordinēšanā ministriju starpā (vairāk par pārkaršanas riskiem būvniecībā).

5. attēls. Jaunuzbūvēto mājokļu kopējā platība uz vienu iedzīvotāju (m²)

Viena un daudzīvokļu mājas. Analizēti dati (dubulta pirmā pusgada vērtība LV) par 2021. gadu

Svarīga ir arī pieejamu īres namu piedāvājuma palielināšana, it sevišķi reģionos, kur iedzīvotāju relatīvi zemāka rocība un mājokļu tirgus seklums līdz šim iegrožojis jaunu mājokļu iegādes iespējas. Aptuveni 700 īres namu būvniecībai reģionos līdzfinansēšanai no Eiropas Atveseļošanas fonda finansējuma plānots atvēlēt teju 42.9 miljonus eiro. Lai nodrošinātu īres namu pieejamību reģionos, noteikti griesti īres maksai un to būvniecības izmaksām. [9] Taču līdz ar straujo būvniecības izmaksu kāpumu tautsaimniecībā kopumā (6. attēls), aug risks, ka noteikto pieejamības un skaita mērķi neizdosies izpildīt.

6. attēls. Būvniecības izmaksas (indekss; 2018. gada janvāris = 100)

Lai arī ļoti nepieciešama, jaunu mājokļu būvniecības tempa nozīmīga kāpināšana visas vajadzības apmierināt nespēs, tajā skaitā tādēļ, ka daļai iedzīvotāju rocība mājokļa iegādei jaunbūvē šobrīd ir par mazu. Ļoti būtiska ir arī esošā – platības ziņā galvenokārt no energoneefektīvām daudzīvokļu mājām sastāvošā – mājokļu fonda renovācija.

Daudzīvokļu ēku Latvijā renovācija ar ES fondu atbalstu norit kopš 2009. gada, un kopš šī perioda renovēts aptuveni 1000 ēku [10]. Iepretim renovācijas vajadzībām un turpmākiem plāniem, kas definēti "Ēku atjaunošanas ilgtermiņa stratēģijā", šie apjomi noteikti ir mazi. Proti, stratēģijā mērķis noteikts atjaunot 27 000 daudzīvokļu ēku līdz 2050. gadam [11]. Tie ir 70% no visa daudzīvokļu ēku skaita – 30% no ēkām atjaunošana noteikta kā nelietderīga, t.sk. iedzīvotāju samazinājuma prognožu dēļ. [12] Turklāt 30% no šīm ēkām jeb attiecīgi 8100 ēku iecerēts renovēt līdz 2030. gadam. Tātad nākamajos 8 gados jārenovē aptuveni 8 reizes vairāk ēku nekā līdz šim.

Plānojot masveida renovāciju sērijveida dzīvojamajās ēkās (to īpatsvaru dzīvojamajā fondā jau apskatījām), nepieciešams arī saprast, kāds būs tā tipiskā iedzīvotāja dzīvesveids, kam pēc 10–15 gadiem, kad šīs ēkas atbilstoši plāniem būtu relatīvi nesen renovētas un pieejamas lielā apjomā, būs nepieciešama tieši šāda 2-2.2 m² vannasistaba vai 5.3-6.5 m² virtuve, kur varētu būt grūti savietojama aktuālā sadzīves tehnika. Kāds būs šī tipiskā iedzīvotāja dzīvesveids aprites ekonomikas kontekstā – vai viņš būs lietu pircējs vai lietotājs (piemēram, ja runājam par auto un tā novietošanas iespēju)? Vai tiešām saglabājams nemainīgs telpu plānojums, ņemot vērā t.s. "mājas biroja" vajadzības (tās pandēmijas laikā saasināja atbilstošu mājokļu trūkumu daudzviet Eiropā) u.tml.? Sociālekonomiski šis ir plašāks konteksts nekā tikai noteiktu fasāžu platību nosiltināšana vai noteikta cauruļu un logu skaita aizstāšana ar jauniem, tomēr kvalitatīvai analīzei par to trūkst datu.

Ar sabiedriskā sektora finansējumu vien nepietiek

Atgriežoties pie "Ēku atjaunošanas ilgtermiņa stratēģijas" mērķiem – ar sabiedriskā sektora finansējumu vien tos noteikti nesasniegsim. Turpmākajiem gadiem daudzdzīvokļu renovācijai no Eiropas Atveseļošanās fonda atvēlēti 57.28 miljoni eiro [13], bet no kārtējā ES fondu cikla 2021. –2027. gadam energoefektivitātes kāpināšanai dzīvojamās ēkas atvēlēti 163.1 miljons eiro [14]. Pieņemot, ka vidējās renovācijas izmaksas saglabājas līdzšinējā līmenī [15](un tas noteikti ir ļoti konservatīvs pieņēmums, ņemot vērā pēdējā laikā pieredzēto samērā straujo būvniecības izmaksu kāpumu), kā arī līdzfinansējums veido pusi no visām izmaksām (kas ir līdzšinējā prakse), tad atvēlētais finansējums tuvākajos gados nodrošinās vēl aptuveni 1000 ēku siltināšanu.

Arī citur Eiropā valsts finansējums vien nespēj nodrošināt vajadzību mājokļu fondu renovēt pilnā apmērā, nepieciešama arī privātā sektora iesaiste. Nozīmīgu devumu renovācijas tempu kāpināšanā var sniegt energoservisa uzņēmumu (ESKO) aktīvāka iesaiste [16]. Pieprasījums pēc ESKO iesaistes renovācijā Latvijā līdz šim bijis visai ierobežots – to iegrožojusi māju iedzīvotāju piesardzība iesaistīties ilgtermiņa līgumattiecībās, informācijas trūkums, kā arī atsevišķi negatīvas pieredzes gadījumi.

Renovācijas procesa iekustināšanai un mājokļu pieejamības uzlabošanai svarīgi vairāki “zobrati”

Tātad bez finanšu līdzekļiem – gan fondu, gan papildu privātā finansējuma – renovācijas tempu iekustināšanai vajadzīgi arī citi “zobrati”. Kā liecina Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) iedzīvotāju un ekspertu aptaujas un enerģētikas un klimata modelis [17], svarīgi gan tādi aspekti kā iedzīvotāju informētība un zināšanas par citiem, kas dzīvo siltinātās ēkās, gan pārliecība par ieguvumiem, mājas vecāko aktivitāte u.c. Turklāt svarīgi, lai katrs no šiem “zobratiņiem” darbotos pietiekoši jaudīgi. Savukārt par to, ka "var arī labāk", liecina gan citu valstu, piemēram, Lietuvas [18], gan arī atsevišķu Latvijas pašvaldību, piemēram, Liepājas, Valmieras, pieredze.

Jau minējām, ka vienošanos par renovāciju varētu padarīt vienkāršāku samazināta prasība pēc īpašnieku piekrišanas. Tomēr, pat neraugoties uz to, var iztēloties neērtības, ko nevēlas piedzīvot neviens. Ēkā, kas bijusi ekspluatācijā jau desmitiem gadu, iedzīvotāju sastāvs ir raibs. Tajā būs kāds, kas renovācijai pretosies ar vārdiem "manam mūžam jau pietiks", kāds "es te tikai uz brīdi, kamēr sakrāju pirmajai iemaksai vai kamēr uzbūvē un iekārto manu "īsto" dzīvokli", un kāds, kurš mājoklī nesen veicis apdares remontu un kuram nešķiet, ka tā tūlīt jāizārda mājas kopējās renovācijas vārdā. Tā kā renovācija līdzās no ārpuses viegli pamanāmiem fasādes siltināšanas darbiem ietver ūdens un apkures stāvvadu, radiatoru, logu nomaiņu u.c. remontdarbus, jānodrošina remontējamo daļu pieejamība, jārēķinās putekļiem un nepieciešamību pēc iekšējās apdares remonta.

Pārcelšanās uz remonta laiku un apdares remonta radītās neērtības un izmaksas ir vēl viens arguments, kāpēc "mājoklis, ko var atļauties" (affordable housing) varētu būt aktuāls; šajā gadījumā – īres tirgū. Iespējams, garantēti atrisināta, vienkārša īslaicīga pārcelšanās ar saprātīgām izmaksām nomierinātu daudzus prātus, kam "negribas ar to ņemties, vieglāk ir pārcelties pavisam", un renovācija noritētu stipri raitāk.

Mājoklis, ko var atļauties, nebūtu panākams uz neapmierinošas kvalitātes būvniecības rēķina, taču vienlaikus šāds mājoklis nebūtu identificējams arī ar t.s. sociālo māju. Mājsaimniecība var vairāk līdzekļu veltīt kvalitatīvam mājoklim, ja ir iespējas objektīvi ietaupīt citas, piemēram, transporta izmaksas. Tas, protams, prasa arī jaukta tipa (dzīvojamās un komercapbūves līdzās) veicināšanu, kas mazina transporta vajadzības, neradot t.s. izraisīto pieprasījumu (induced demand). Vairāki pētījumi [19] norāda uz obligātā nodrošināmā autotransporta stāvvietu minimuma atcelšanu vai aizstāšanu ar maksimumu. Tas ļauj projekta attīstītājam izvērtēt reālo nepieciešamību un samazināt ēkas projektēšanas, būvniecības un uzturēšanas izmaksas (īpaši, ja stāvvietas plānotas ēkas apakšējos stāvos vai pazemē), un attiecīgi mazina enerģijas patēriņu un izmešus gan šajos ēkas dzīves cikla posmos, gan transportā. Tāpat šajos pētījumos kā risinājums piedāvāts uzlabot mājokļu pieejamību, konkrētu dzīvokļu īpašumu iegādi vai īri atsaistot no stāvvietu esamības un tādējādi to izbūves un ekspluatācijas izmaksām: tās dalāmas tikai uz tiem, kas stāvvietas iegādājas vai īrē un izmanto.

Ar ēkām saistītais enerģijas patēriņš ne vienmēr ir tik uzkrītošs kā rēķins par patērēto siltumenerģiju. Apsteidzot laikazobu un pārdomāti plānojot jaunu ēku būvniecību, iespējams gan novērst liekus izdevumus, gan nodrošināt labāku dzīves vidi.

[1]https://likumi.lv/ta/id/307966-noteikumi-par-latvijas-buvnormativu-lbn-002-19-eku-norobezojoso-konstrukciju-siltumte. Saskaņā ar šiem noteikumiem izņēmums būtu situācija, kad attiecīgo prasību piemērošana nav tehniski vai funkcionāli iespējama vai ja izmaksu un ieguvumu analīze par attiecīgās ēkas kalpošanas laiku norāda uz zaudējumiem. Energoefektivitātes prasības pēdējos gados augušas gan dzīvojamām, gan nedzīvojamām ēkām privātajā un sabiedriskajā sektorā.

[2]Priekšlikumi ir daļa no "fit for 55" priekšlikumu paketes ar mērķi ES par vismaz 55%, salīdzinot ar 1990. gadu, samazināt siltumnīcefektu gāzu emisijas. Priekšlikumi vēl jāapstiprina Eiropas Parlamentam un dalībvalstu valdībām.

[3]Piemēram, būvnormatīvu prasības ar vērā ņemamiem uzlabojumiem siltumtehniskajās prasībās ēku norobežojošajām konstrukcijām (ārējās sienas, jumti, bēniņu pārsegumi, pārsegumi, kas saskaras ar āra gaisu, grīdas virs neapkurināmiem pagrabiem, aukstās pagrīdes un grīdas uz grunts, pagraba ārsienas, kas saskaras ar āra gaisu vai grunti, ārsienu logi, durvis u.c.), stājās spēkā vien 2003. gadā.

[4]Kalpošanas termiņš katrai ēkai var atšķirties atkarībā no tās nolietojuma, taču Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajam prasībām nosaka tipveida ēku vidējo kalpošanas termiņu. Atkarībā no konkrētās dzīvokļu sērijas, tie ir 70 vai 60 gadi.

[5]Skatīt, piemēram, jau identificētās nepieciešamības - Ekonomikas ministrijas pētījumu un atzinumu par nepieciešamību atjaunot tā dēvēto “hruščova” sērijas mājokļu balkonus.

[6]Saskaņā ar "Eurostat" aptauju datiem, Latvijā kopumā 2019. gadā mājoklis paša īpašumā bija 80.2% mājsaimniecību iepretim 69.8% ES vidēji.

[7]Minimālā dzīvokļu īpašnieku pārstāvniecība šā gada februārī samazināta – pirms tam nepieciešamas bija vismaz divas trešdaļas balsu (sk. grozījumus Dzīvokļu īpašumu likumā).

[8]Minimālās energoefektivitātes prasības nosaka Ēku energoefektivitātes aprēķina metodes un ēku energosertifikācijas noteikumi.

[9]Sākotnēji attiecīgi 5.5 eiro par kvadrātmetru un 1200 eiro par kvadrātmetru, vēlāk izmaksu griesti pārskatīti uz 1400 eiro par kvadrātmetru.

[10]Avots: Ekonomikas Ministrija, renovēto ēku statistika.

[11]Skatīt 14. tabulu stratēģijas dokumentācijā, ēku skaita noteikšanai izmantoti Valsts Zemes dienesta dati.

[12]Stratēģijā izmantotas Eurostat bāzes prognozes iedzīvotāju skaita pārmaiņām līdz 2050. gadam, iedzīvotāju skaitam samazinoties no 1.9 miljardiem līdz 1.4 miljardiem.  

[13]Eiropas Atveseļošanas fonda komponenšu finansējuma statistika .

[14]Ekonomikas ministrijas infografika.

[15]Izmantoti Altum aprēķini par daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes programmas vidējām izmaksām – 430 000 eiro.

[16]Mājas iedzīvotāji ar ESKO noslēdz ilgtermiņa līgumu, kurā iedzīvotājiem renovācijas rezultātā tiek garantēti noteikti energoefektivitātes uzlabojumi un līguma periodā (parasti ap 20 gadiem) nemainīgas apkures izmaksas, bet uzņēmumam – ieņēmumi no līguma laikā ietaupītajām apkures izmaksām. ESKO veic dokumentācijas saskaņošanu, renovē ēku un uztur to pēc renovācijas, kā arī līguma laikā uzņemas renovācijai nepieciešamās saistības. Līguma termiņam noslēdzoties, mājas īpašnieki iegūst no ēkas renovācijas – turpmāk zemākiem apkures izdevumiem nekā tie būtu bijuši bez renovācijas, ēkas vērtības celšanās.

[17]Par to, cik svarīgs ir mājokļu sektors kopējo enerģētikas mērķu sasniegšanai un kā to ietekmē dažādi politikas lēmumi ikviens var iepazīties ar RTU izstrādātā modeļa palīdzību: https://exchange.iseesystems.com/public/andra/nekp02062021/index.html#page1

[18]Neskatoties uz līdzīgiem sarežģījumiem, kas saistīti ar balsu saskaņošanu daudzīvokļu ēkās, Lietuvā renovēto dzīvokļu īpatsvars ir augstāks – to veicinājusi gan ātrākā ēku renovācijas uzsākšana (vēl pirms 2009.gada), gan aktīvāka starptautisko finanšu institūciju iesaiste, gan atsevišķu pašvaldību veiksmes stāsti. Vairāk par ēku renovāciju un tās ilgtermiņa stratēģiju Lietuvā

[19]Piemēram, The Effect of Minimum Parking Requirements on the Housing Stock un Parking standards as steering instrument in urban and mobility planning