ES piena plūdi un sviesta kalni - pārdroša zinātniskā fantastika vai nopietns pamats bažām?

Šā gada 1. aprīlī visā Eiropas Savienībā (ES) tika pārtraukta piena kvotu sistēma, kas ir radījusi pretrunīgu reakciju. Šajā komentārā analizēšu piena kvotu sistēmas atcelšanas iespējamos plusus un mīnusus.

Piensaimniecība ir nozīmīgs elements Latvijas lauksaimniecības nozarē. 2014. gadā Latvijā tika saražots piens 262.6 milj. eiro vērtībā, kas ir 1.1% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Ienākumi no piensaimniecības 2000. - 2014. gada periodā veido vidēji 22% no kopējā lauksaimniecības nozarē nopelnītā, ierindojoties 2.  vietā aiz augkopības (aptuveni 53% no kopējiem ienākumiem no lauksaimniecības). Piena kvotu atcelšana nozīmē iespēju ražot un realizēt pienu bez apjoma ierobežojumiem. No vienas puses, tas izklausās ļoti daudzsološi, jo tagad varētu ražot pienu uz nebēdu un vairs nesatraukties par soda naudas maksājumiem. Līdzšinējos gados izskanēja ziņas, ka piensaimnieki reizumis mēdza pienu pat liet ārā, raizējoties no iespējamiem soda naudas maksājumiem kvotas pārpildes gadījumā. Teorētiski bezkvotu režīms varētu sekmēt nozares paplašināšanos, jo tiktu iekustinātas visas ar piensaimniecību saistītās jomas -pieaugtu lopu skaits, līdz ar to lopbarības patēriņš, ganāmās teritorijas platības, darbaroku nepieciešamība utml.

Ja pieņemam, ka saražotā piena apjoms Latvijā palielinās, vietējam pieprasījumam nemainoties, nozares paplašināšanās varētu notikt uz eksporta pieauguma rēķina. Turklāt pašlaik pasaulē kopumā valda labvēlīgi apstākļi, lai eksportu attīstītu. Saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) jaunāko pārskatu par globālo pārtikas tirgu turpmākajos gados piena un piena produktu patēriņš pasaulē pieaugs. Lielākais pieprasījuma pieaugums būs no Āzijas valstīm (Ķīnas, Saūda Arābijas, Malaizijas, AAE, Vjetnamas, Filipīnām, Taizemes un Omānas) un Āfrikas valstīm (Alžīrijas, Ēģiptes un Nigērijas).

Tik tālu viss izklausās pieņemami un cerīgi, taču, ja palūkojas uz pozitīvajiem aspektiem no otras puses, rožaino krāsu gammā iezogas arī pa kādai pelēkai ēnai.

Šķetinot pirmo aspektu, kopš 2004. gada, kad iestājāmies ES, vienlaikus iesaistoties arī piena kvotu sistēmā, ne reizi neesam pārsnieguši kvotu un nav nācies maksāt soda naudu. Soda naudu maksāšanas ēras beigas varētu būt aktuāli un izdevīgi tādām valstīm kā Īrija, Vācija, Nīderlande, kuras mēdz pārsniegt tām iedalītās kvotas. Piemēram, 2013./2014. gada periodā piena kvotas pārsniedza Vācija, Nīderlande, Polija, Dānija, Austrija, Īrija, Kipra un Luksemburga, un šīm valstīm kopā soda naudā ir jāmaksā 409 miljoni eiro [2].

Vērtējot pārējos pozitīvos aspektus, Latvijai ir zināmas priekšrocības. Piemēram, Latvijas trumpis ir daudz brīvas zemes, kuru varētu izmantot ganāmpulka paplašināšanai, kamēr daudzviet ES šis aspekts ir šķērslis, jo zemes platības ir deficīts, turklāt par augstu cenu. Cits izdevīgs faktors ir vidējās darbaspēka izmaksas, kas Latvijā salīdzinājumā ar vidējām algām ES ir zemākas, kas ir pozitīvi uzņēmējiem. Papildu pozitīva tendence pasaulē ir lopbarības cena, kam nākotnē ir lejupvērsta virzība, kas varētu sekmēt piena ražošanas izmaksu samazināšanos. Taču vienlaikus jāatceras, ka piensaimniecība ir kapitālintensīva nozare un, kāpinot lopu skaitu un izvēršot saimniecības, pieaug virkne citu maksājumu, piemēram, par saimniecības ēku paplašināšanu, par dažādām piena ieguvē izmantojamām iekārtām un par lopu labturību un to iegādi.

Nozīmīgs faktors, kas jāņem vērā, ir ES noteiktie piena kvalitātes standarti un vides prasības, kas arī paģērē zināmas investīcijas. Piemēram, šobrīd aktuāla tēma lopkopju vidū ir mēslu krātuvju izveide, kam 2014. gada beigās noslēdzās izbūvei piešķirtais termiņš. Varētu jau iztikt bez šīm krātuvēm, taču to neesamība liedz iespēju turpmāk pretendēt uz atsevišķiem ES fondu atbalsta maksājumiem. Apzinoties grūtos laikus, kas valda lauksaimniecības nozarē, jebkura atbalsta maksājuma iešana secen ietekmē finansiālo rocību. Vēl viena aktuāla problēma laukos - darbaroku trūkums.  

Domājot par piena eksporta kāpināšanu, tas ir ļoti reālistisks scenārijs, taču vienlaikus jāatceras, ka šādi nolūki ir vairākām valstīm, jo kvotu sistēma ir atcelta visā ES. Piemēram, tādas valstis kā Īrija, Vācija un Nīderlande jau priekšlaicīgi gatavojās kvotas atcelšanai, investējot ievērojamus līdzekļus, lai attīstītu un modernizētu piena slaukšanas infrastruktūru, kā arī lai pakāpeniski palielinātu slaucamo govju skaitu, turklāt tādu govju, kas uzlabotas ģenētiski un tāpēc nodrošina lielāku piena atdevi. Piemēram, Nīderlandē veikts pētījums, vērtējot piensaimniecības 2011. - 2013. gada datus, kurā secināts, ka vidēja lieluma saimniecībā par katrām papildu 15 slaucamgovīm piena ražošanas izmaksas samazinājās par 1 eiro centu kilogramā. Tas nozīmē, ka, paplašinot ganāmpulku no 60 līdz 75 govīm, vienas saimniecības izmaksas analīzes periodā samazinātājās par aptuveni 6000 eiro. Tāpat ir aprēķināts aptuvens optimālais ganāmpulka lielums, t. i., 210 slaucamgovis, pie kura saimniecība var gūt maksimālo peļņu. Noteikts, ka iepriekšējos gados Nīderlandē veiktās investīcijas ļauj kāpināt piena izlaidi turpmāko 10 gadu laikā par 20%.

Jāsecina, ka arī līdzšinējā kvotu pārpilde ir bijusi gan Nīderlandes, gan arī pārējo minēto valstu stratēģija, jo tādējādi tika iekarotas eksporta tirgus daļas, savukārt nomaksāt soda naudas nav bijis tik sāpīgi, ņemot vērā nākotnes ilgtermiņa ieguvumus, kvotu sistēmas pārtraukšanas apstākļos.

Latvijā, saasinoties jautājumam par zemajām piena cenām un piena kvotu atcelšanu, ir dzirdēts viedoklis, ka šā brīža piena nozares attīstības tendence ir vērsta uz to, ka notiks piena ražotāju koncentrācija, t.i., pamazām nozare koncentrēsies lielākajās, efektīvākajās saimniecībās. Lai arī cik pragmatiskai gribas būt, reaģējot uz šo secinājumu, negribīgi ticu, ka pienu ražojošo saimniecību skaits tuvākajā laikā varētu ievērojami samazināties, jo Latvijā govs turēšana ir kaut kas vairāk par peļņas gūšanas avotu. Tomēr vienlaikus intuitīvi ir sajūta, ka daudzās saimniecībās darbību varētu efektivizēt, ja pieķertos piensaimniecības sektoram sistemātiski un ar stratēģisku redzējumu. Lai šo paveiktu, nepieciešams vairot lauksaimnieku finanšu plānošanas pratību, izstrādāt līdzīgu modeli kā pieminētās Nīderlandes gadījumā, lai optimizētu ražošanu un novērtētu, kurus ražošanas parametrus nepieciešams pieregulēt un, vai, piemēram, Latvijas apstākļos ir izdevīgāk kāpināt piena izlaidi, palielinot slaucamgovju skaitu, vai arī automatizējot ražošanu. Lai gan šobrīd šķietami utopiska ideja, tomēr varbūt ir vērts apsvērt trīs Baltijas valstu vienota piena produktu zīmola izveidi, lai sekmētu eksporta attīstību.

Rezumējot - sliecos domāt, ka piena plūdi un sviesta kalni ES nevarētu būt smaga kalibra draudi īstermiņā. Ir tādas ES valstis, kas turpmāko desmit gadu laikā plāno palielināt piena izlaidi (pārsvarā ES-15 (valstis, kas iestājās ES pirms 2004. gada)), taču vienlaikus ir arī tādas, kurām Eiropas Komisija (EK) paredz piena izlaides samazinājumu (lielākoties ES-N13 (valstis, kas iestājās ES 2004. gadā vai vēlāk)), jo, apsverot tuvākajā nākotnē sagaidāmās piena cenas, atsevišķām saimniecībām nav telpas manevriem, lai efektivizētu ražošanu līdz tādam līmenim, pie kura saimniekošanā ieguldītais atmaksājas.

Par Latviju EK prognozē, ka izlaide samazināsies 2015. gada pirmajā ceturksnī, jo saimniecības izvairīsies no iespējamās piena kvotas pārpildes. Tomēr bažas par piensaimniecības nozares nākotni ES valstīs varētu būt aktuālāks jautājums ilgākā termiņā. Ja ES ir tikai dažas valstis, kuras pratušas efektivizē piena ražošanu, lai tā būtu peļņu nesoša un ar konkurētspējīgu cenu, tad pārējās valstīs šī nozare varētu palēnam būt pakļauta bēdīgam iznākumam. Ticu, ka no tā iespējams izvairīties.

Prognozējot nozares attīstību konkrēti Latvijā, ļoti būtisks faktors ir lauksaimnieku mentalitāte, proti, patriotisms un spīts saglabāt savu saimniecību. Turklāt lauksaimniekiem nav tik daudz veidu, kā pārorientēt savu darbību, tāpēc viņi ir spiesti meklēt dažādus veidus, kā izdzīvot un noturēties. Papildu aspekts, par ko minēju jau iepriekš, ir fakts, ka lauksaimniekam govs ir kaut kas daudz vairāk nekā tikai peļņas instruments un "apgrozāmais līdzeklis" uzņēmuma bilancē. Pragmatiska stratēģija, valsts atbalsts un mīlestība pret dabu ir tie dzinuļi, kas vienkopus varētu stiprināt piensaimniecības nākotnes potenciālu.

Komentārs izmantots žurnāla "Kapitāls" 2015. gada jūlija izdevumā.