Fiksēto likmju aizdevumi Latvijā – 1. daļa par mītiem un izvēles ilūziju

Vispirms neliela atkāpe – kādēļ gan centrālajai bankai būtu jālauza galva par to, vai kredīti tiek izsniegti ar mainīgo vai fiksēto likmi. Tam ir vairāki pamatojumi. Pirmkārt, tas nosaka monetārās politikas lēmumu ietekmi uz ekonomiku; jo vairāk kredītu ar mainīgajām likmēm, kas piesaistītas īstermiņa naudas tirgus likmēm kā, piemēram, EURIBOR, jo straujāka būs monetārās politikas lēmumu ietekme un otrādi. Šeit būtiski atzīmēt, ka straujāka un spēcīgāka centrālās bankas pieņemto lēmumu ietekme nav pašmērķis, bet nevar noliegt, ka izteikti zemais fiksēto likmju kredītu īpatsvars Latvijā mūs ievērojami atšķir no eirozonas vidējiem rādītājiem. Latvijas ekonomika daudz straujāk reaģē uz monetārās politikas izmaiņām, un procentu likmju samazinājuma gadījumā tas nozīmē ātrāku atbalstu tautsaimniecībai, tomēr tam līdzi nāk arī inflācijas riski, kas, iespējams, Latvijā jau pamazām sāk realizēties. Savukārt procentu likmju paaugstināšanas gadījumā sitiens pa Latvijas iedzīvotāju maciņiem ir straujāks, tādējādi palielinoties recesijas riskiem. Bažas par iespējamu recesijas iestāšanos bija viens no motivējošiem iemesliem valdībai iejaukties finanšu sistēmas darbībā, nosakot hipotekāro kredītņēmēju atbalstu. Iespējams, plašāka fiksēto likmju kredītu izplatība Latvijā būtu ļāvusi izvairīties no šādas situācijas.

Otrkārt, tam ir ietekme uz investīciju lēmumiem – vairākos gadījumos mājsaimniecības un uzņēmumi, kas nevēlas vai nespēj uzņemties procentu likmju risku, atliks investīcijas vai mājokļa iegādi, kas ir kritiski svarīgi apsvērumi, kur Latvijas atpalicība izceļas ne tikai uz eirozonas, bet arī uz Baltijas valstu fona. Šajā kontekstā finanšu pakalpojumu dažādība, t. sk. izvēles iespējas to cenošanā, var sniegt ievērojamu atspaidu.

Latvijā fiksēto likmju kredītu īpatsvars ir svārstījies robežās no 2 līdz 10 % no kopējā kredītportfeļa, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem eirozonā. Stipri līdzīga situācija ir arī Lietuvā, Igaunijā, kā arī Somijā. Tajā pašā laikā valstīs kā Vācija, Nīderlande vai Beļģija šis īpatsvars ir ap 20 % no visiem uzņēmumu kredītiem un vairāk nekā 90 % no visiem hipotekārajiem kredītiem. Lai gan situācija Latvijā nav visai glaimojoša, labā ziņa ir tāda, ka tā ir labojama, un to pēdējo gadu laikā ir pierādījušas virkne valstu.

Kredītu cenošanas pieredze Eiropas valstīs

Nepieciešams kliedēt atsevišķus mītus, ar kuriem situācija Latvijā bieži tiek attaisnota. Viens no šiem mītiem ir tāds, ka kredītu cenošanas prakses galvenokārt nosaka dažādi valstīm specifiski kulturālie faktori. Nenoliedzami, vēsturiskie un kulturālie faktori ieņem svarīgu lomu, veidojot patērētāju uztveri un rīcību saistībā ar dažādiem finanšu instrumentiem, tostarp izvēli par kredītu procentu likmju fiksācijas termiņu. Piemēram, Vācijā tradicionāli mājokļa iegādei tikuši izvēlēti kredīti ar fiksēto likmi, jo tā nodrošina stabilitāti un paredzamību kredītu procentu maksājumos [1].  Savukārt Spānijā vēsturiski bijuši pieprasīti mājokļa kredīti ar mainīgo procentu likmi, galvenokārt regulējuma dēļ, kas pieļāva augstus līgumsoda maksājumus pirmstermiņa atmaksas gadījumā [2]. Tāpat nozīmīga ir finanšu tirgu attīstība un finanšu instrumentu pieejamība konkrētajā valstī, kas var būtiski ietekmēt kredītiestāžu iespēju piedāvāt dažādus finanšu produktus, tai skaitā kredītus ar fiksētajām likmēm.

Analizējot dažādu valstu pieredzi laikā, redzam, ka šie vēsturiskie faktori nav nepārvarami un eirozonā ir atrodamas valstis, kuras pēdējos gados kāpinājušas fiksēto likmju kredītu īpatsvaru, kā, piemēram, Itālija, Horvātija, Slovēnija, Austrija vai Spānija, kas savstarpēji ievērojami atšķiras gan ar vēsturisko, gan ar kulturālo mantojumu (sk. 1. attēlu). Šo valstu pieredze netieši norāda, ka kulturālos faktorus, kas varētu ierobežot turpmāku fiksēto procentu likmju kredītu attīstību Latvijā, ir iespējams pārvarēt.

Arī iedzīvotāju finanšu pratība tiek piesaukts kā apsvērums, kas ierobežo fiksēto likmju kredītu izplatību. Finanšu pratība Latvijā nav visai iepriecinoša, un tā var ietekmēt finanšu lēmumu pieņemšanu, t.sk. arī izvēli starp mainīgo vai fiksēto procentu likmi, tomēr diez vai šajā gadījumā tā būs problēmas sakne. Piemēram, Somijā, kas ir eirozonas valsts ar visaugstāko finanšu pratību, kredīti ar fiksētajām procentu likmēm gandrīz nepastāv (sk. 2. attēlu). Tajā pašā laikā Slovākijā un Horvātijā, kas ir valstis ar Latvijai pielīdzināmu finanšu pratības līmeni, dominē mājokļa kredīti ar fiksētajām procentu likmēm.

Bet varbūt ir citi objektīvi apsvērumi, kas padara fiksēto likmju aizdevumus nepievilcīgākus? Šeit talkā nāk zinātniskā literatūra, kas sniedz vairākus pavedienus par potenciālām likumsakarībām. [3] Jāsaka gan, ka literatūra lielākoties apspēlē jautājumus, kas saistīti ar mājsaimniecību hipotekāro kredītu tirgu, tomēr virkne turpmāk aprakstīto faktoru ir attiecināmi arī uz uzņēmumu kredītu segmentu. Pirmkārt, mājsaimniecības, kuras satraucas, ka mainīgo procentu maksājumu nasta ar laiku var kļūt nepanesama, biežāk izvēlēsies aizdevumus ar fiksēto likmi. Ir virkne liecību, kas liek domāt, ka Latvijas mājsaimniecību vēlme uzņemties papildu risku ir zema. Uz to norāda ne tikai pētījumi, bet arī fakts, ka mājsaimniecības izvēlas izvietot savus brīvos līdzekļus noguldījumos bankās, nevis akcijās vai obligācijās. [4] Tātad fiksēto likmju kredīti varētu būt pievilcīgi.

Savā būtībā izvēle starp mainīgo un fiksēto procentu likmi ir ne tikai izšķiršanās par riska apjomu, kuru esam gatavi uzņemties, bet tā ir arī izvēle starp to, kādu risku esam gatavi uzņemties – procentu likmju risku vai inflācijas risku. Mainīgās likmes gadījumā risks iestājas tad, ja procentu likmes kāpj attiecībā pret situāciju, kad kredīts tika izsniegts. Šī riska iestāšanos arī lielākā daļa Latvijas kredītņēmēju izjuta uz savas ādas pēdējo divu gadu laikā. Varētu šķist, ka fiksētās likmes aizdevuma gadījumā riska nemaz nav, un zināma taisnība tajā ir, jo maksājums naudas izteiksmē nemainās. Tomēr gadījumā, ja ir sagaidāma deflācija un naudas pirktspēja jeb vērtība pieaug, tad reālā izteiksmē procentu maksājumi pieaugtu, bet inflācijas gadījumā notiek pretējais. Eiropas Centrālas bankas mērķis ir 2 % inflācija gadā, tāpēc varbūtība nonākt situācija, kad deflācijas risks materializējas, ir zema.

Ieguvumi no fiksētās likmes

Ir vairāki ieguvumi, kurus fiksētās likmes aizdevumi būtu snieguši mājsaimniecībām Latvijā pēdējo gadu laikā. Pirmkārt, laikā, kad procentu likmes strauji pieauga, mājsaimniecības būtu pasargātas no pieaugošiem procentu maksājumiem. Otrkārt, procentu un pamatsummas maksājumi reālā izteiksmē samazinātos, ņemot vērā izteikti augsto inflāciju, kura Latviju piemeklēja pēc Krievijas iebrukšanas Ukrainā.

Tāpēc kaut arī fiksētās likmes kredīti var sākotnēji šķist neizdevīgi ar izsniegšanas brīdī augstākām procentu likmēm, ilgākā termiņā tie var izrādīties lētāki. Piemēram, sākotnējais mēneša maksājums  100 tūkstošu eiro kredītam, kas izņemts 2015. gadā uz 20 gadiem, ar mainīgo likmi būtu 505 eiro (eirozonas vidējā 2 % likme), bet ar fiksēto 2.4 % likmi – ¬530 eiro. Toties, kad 2022. gada vasarā Eiropas Centrālā banka sāka monetārās politikas likmju paaugstināšanu, pieauga arī esošu mainīgo likmju kredītu izmaksas. Par piemēru ņemtā kredīta ikmēneša maksājums pieaugtu par vairāk nekā 100 eiro līdz 620 eiro, kamēr fiksētās likmes kredīta maksājums nemainītos. Ņemot vērā finanšu tirgus gaidas par turpmāko bāzes likmju attīstību, mainīgais maksājums turpmāk samazinātos tikai līdz 570 eiro. Kopējie procentu maksājumi visā kredīta termiņā mainīgās likmes gadījumā būtu 32 tūkstoši eiro, bet fiksētās likmes ¬– 26 tūkstoši eiro.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem secināms, ka no pieprasījuma puses Latvijā nav novērojami būtiski šķēršļi plašākai fiksēto likmju kredītu izplatībai. Tomēr faktiskais iznākums ir pretējs. Galvenais iemesls tam, visticamāk, ir neapmierinošais banku piedāvājums. Fiksēto likmju kredītu procentu likmes Latvijā ir ievērojami augstākas nekā kredītiem ar mainīgajām procentu likmēm ne tikai salīdzinājumā ar eirozonas vidējiem rādītājiem, bet bieži pat salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju (sk. 3. attēlu). Būtiski atzīmēt, ka vairumā eirozonas valstu likmes fiksēto likmju kredītiem un kredītiem ar mainīgajām procentu likmēm atšķiras nebūtiski. Brīžiem tās mēdz būt pat zemākas, kā tas ir šobrīd faktiski visās eirozonas dalībvalstīs.

Līdz ar to Latvijas kredītņēmējam izšķiršanās starp aizdevumu ar fiksētu vai mainīgu procentu likmi patiesībā ir tikai izvēles ilūzija un nav pārsteigums, ka šādos apstākļos nenovērojam lielāku fiksēto likmju kredītu īpatsvaru Latvijā. Jāatzīst, ka no banku perspektīvas ir vairāki apsvērumi, kas var ierobežot fiksēto likmju kredītu piedāvājumu. Par šiem jautājumiem drīzumā lasiet raksta 2. daļā.

[1] Diamond, D. B., & Lea, M. (1992). Housing finance in developed countries: an international comparison of efficiency. Journal of Housing Research, 3(1), 1-271.

[2] Holmberg, U., Janzén, H., Oscarius, L., van Santen, P., & Spector, E. (2015). An analysis of the fixation period for Swedish mortgages. Sveriges Bank Economic Commentaries.

[3] Skatīt, piemēram, Campbell, J. Y., & Cocco, J. F. (2003). Household risk management and optimal mortgage choice. The Quarterly Journal of Economics, 118(4), 1449-1494. vai Albertazzi, U., Fringuellotti, F., & Ongena, S. (2024). Fixed rate versus adjustable rate mortgages: evidence from euro area banks. European Economic Review, 161, 104643.).

[4] Fadejeva, L., Mauris, J., Opmane, I., & Fisenko, A. (2023). Household Finance and Consumption Survey 2020 in Latvia: Summary Report (No. 2023/01).