Francijas ērkšķainais ceļš uz izaugsmi

Vērtējot eiro zonas izaugsmes tempus, redzam, ka, lai arī kopumā pēdējo gadu laikā ir vērojams uzlabojums, lielāko dalībvalstu griezumā iekšzemes kopprodukta (IKP) dinamika būtiski atšķiras. Kamēr Vācijā izaugsme ir diezgan stabila, Spānija nokļuvusi pat līdera pozīcijā izaugsmes tempu ātrumā ziņā, savukārt Francija - ir starp tām, par kurām nevarētu teikt, ka to ekonomika aug, drīzāk - tā stagnē. Vācija un Francija, ņemot vērā to ekonomiku lielumu, tiešā veidā ietekmē visas eiro zonas attīstību, līdz ar to ir būtiski saprast, kādas ir to tālākās izaugsmes perspektīvas. Visai eiro zonai, arī Latvijai, būtu labi, ja par Francijas ekonomiku drīzumā varētu teikt, ka tā ir pārliecinoši pārvarējusi grūtības un savas strukturālās problēmas, un virzās uz straujākas izaugsmes tempiem.

1. attēls. IKP izaugsmes tempi eiro zonas lielākajās dalībvalstīs, %

Avots: Eurostat

Ieskatoties eiro zonas dalībvalstu izaugsmes tempos nedaudz tālākā pagātnē - laika posmā kopš finanšu krīzes - tās ietekme Francijā ir bijusi mazāk izteikta nekā, piemēram, Spānijā. Runājot par neseno vēsturi, ir virkne iemeslu, kāpēc Francijas ekonomikas atkopšanās no krīzes notika ātrāk nekā, piemēram, Spānijā.

Stiprs iekšzemes pieprasījums palīdzēja Francijas ekonomikai salīdzinoši vieglāk pārciest globālo finanšu krīzi 2008. un 2009. gadā. Iekšzemes pieprasījums (gan publiskais, gan privātais patēriņš) turpināja augt no 2007. līdz 2010. gadam vidēji par 0.8% gadā, darbojoties kā automātiskais stabilizators. Tas ir saistīts arī ar to, ka Francija, atšķirībā no kaimiņiem Spānijā, nepiedzīvoja tik strauju kreditēšanas bumu un līdz ar to arī ekonomikas burbuļa plīšanu. Francijas nominālajā IKP eksportam ir salīdzinoši mazāks svars, 2007. gadā tas bija ap 27% salīdzinājumā ar 42% vidēji eiro zonā. Tas palīdzēja ierobežot globālās krīzes un tam sekojošo straujo starptautiskās tirdzniecības lejupslīdes ietekmi. Šo faktoru rezultātā IKP kritums Francijā bija daudz pieticīgāks nekā daudzās citās krīzes skartās eiro zonas dalībvalstīs, un Francijas IKP spēja atgriezties 2008. gada līmenī jau 2011. gadā. Vienlaikus jāatzīst, ka gan 2008., gan arī 2011. gadā Francijas IKP izaugsmes temps nemaz nebija straujš, un arī pašlaik tempi atpaliek no daudzu citu attīstītu ekonomiku izaugsmes tempiem.

Atskatoties uz Francijas situāciju pēc globālās finanšu krīzes, redzams, ka neapmierinošie izaugsmes tempi ar katru gadu arvien negatīvāk ietekmēja darbaspēka tirgu, un bezdarbs no hroniskas problēmas pārauga par akūtu, bezdarba līmenim arvien pieaugot. Savukārt, valdības deficīta būtisks kāpums 2008. un 2009. gadā, kas bija saistīts ar ievērojamo valdības ieņēmumu kritumu un vienlaicīgi valdības izdevumu būtisku pieaugumu, izraisīja ievērojamu valdības parāda līmeņa pieaugumu, kas palielinājās no 79% no IKP 2008. gadā līdz 89.6% no IKP 2012. gadā. Turklāt šī tendence turpinās, un 2014. gadā šis rādītājs sasniedza jau 95.6 %.

2. attēls. Francijas valdības parāds, % no IKP

Avots: Eurostat

Taču Francija, neskatoties uz izaugsmes tempu palēnināšanos un daudzām nesabalansētībām, par kurām ir šis raksts, joprojām ir viena no nozīmīgākajām ekonomikām pasaulē. Pēc nominālā IKP lieluma Francija ir sestā lielākā ekonomika pasaulē, pateicoties tās sasniegumiem daudzos zinātnes ietilpīgajās nozarēs (augsto un vidējo tehnoloģiju ražošana, aizsardzība, aeronautika, kodolenerģētikas nozare u.c), pie tam daudzās no šīm nozarēm Francijai neapšaubāmi ir pasaules līdera pozīcijas.

Francijai ir viens no lielākajiem iekšējiem tirgiem; tās mājsaimniecībām piemīt augsta pirktspēja, kas padara iekšzemes tirgu pievilcīgu ārvalstu eksportētājiem. Turklāt Francijas mājsaimniecībām ir ievērojams uzkrājumu līmenis – pēc Eurostat datiem 2014. gadā mājsaimniecību bruto uzkrājumi veidoja 14.8% no bruto pieejamajiem ienākumiem (tie ir resursi, kas pieejami mājsaimniecībām patēriņam vai uzkrājumu veikšanai). Attiecīgi Spānijā tie bijuši 9.6% un Lielbritānijā 5.4%, kas tikai nedaudz atpaliek no Vācijas (16.9%). Lieli privātā sektora uzkrājumi ir labvēlīga parādība ekonomikai, īpaši krīzes laikos, kad tie var kalpot kā buferis un ekonomikas finansējuma avots.

Vēl viena priekšrocība ir demogrāfiskās tendences, kas Francijā ir labvēlīgas, it īpaši salīdzinājumā ar daudzām citām eiro zonas dalībvalstīm, piemēram, Vāciju, kur iedzīvotāju novecošanās un zema dzimstība ir aktuālāko problēmu lokā. Savukārt Francijā ir vidēji divi bērni uz vienu sievieti, kas ir viens no augstākajiem dzimstības rādītājiem ES valstīs - pozitīvs priekšnosacījums privātā pieprasījuma stiprumam. Francijas darbaspēks ir augsti kvalificēts, un tā izglītības līmenis pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) novērtējuma pēdējo trīs desmitgažu laikā būtiski pieaudzis.

Pie Francijas plusiem jāpieskaita arī attīstīta infrastruktūra - gara jūras krasta līnija, kas aprīkota ar pasaules klases ostām, blīvs augstas kvalitātes auto ceļu un dzelzceļa līniju tīkls, kas veicina uzņēmumu loģistiku un tirdzniecību.

Tomēr, neskatoties uz minētajām priekšrocībām, Francija dažādos starptautiskos novērtējumos nebūt nav pirmajā desmitniekā (piemēram, Pasaules Bankas apkopotajā Doing Business vērtējumā Francija ierindojas 27. vietā). Iemesls, kāpēc neizdodas realizēt savu potenciālu, ir meklējams Francijas tautsaimniecības strukturālajās nepilnībās. Starptautisko organizāciju – Eiropas Komisijas¹ unOECD² – eksperti izdala trīs galvenās problēmas, kuru atrisināšana būtiski uzlabotu valsts pozīcijas un palīdzētu sekmīgāk attīstīties.

1. Augsti valdības izdevumi

Pirmkārt, tie ir lielie valdības izdevumi. Pēc OECD aprēķiniem valdības izdevumi Francijā 2014. gadā veidoja 57.3% no IKP, kas ir otrs augstākais līmenis OECD valstu vidū. Tik augsts valdības izdevumu līmenis prasa augsta nodokļu sloga uzturēšanu, kas savukārt rada spiedienu uz uzņēmējiem un mājsaimniecībām, apgrūtinot uzņēmējdarbību, neveicina jaunu darba vietu radīšanu un pieprasījuma pieaugumu. Tas arī padara Franciju par mazāk pievilcīgu vietu, kur varētu uzsākt uzņēmējdarbību. Daudzām citām OECD valstīm, piemēram, Kanādai, Izraēlai, Spānijai un Zviedrijai, kurās arī valdību izdevumu līmenis vēsturiski ir bijis augsts, ir izdevies sekmīgi samazināt tos vidējā termiņā, kamēr Francijā šis rādītājs joprojām saglabājas ļoti augsts.

3. attēls. Valdības izdevumi % no IKP

Avots: OECD

Starptautiskās organizācijas identificējušas vairākas jomas, kuru sakārtošana varētu palīdzēt Francijai izveidot efektīvāku valdības izdevumu izmantošanas sistēmu, tādējādi nodrošinot uzņēmējdarbības videi draudzīgāku nodokļu sistēmu. Šīs jomas ir - reģionālās pašvaldības un to finansēšanas mehānisma uzlabošana, kā arī veselības aprūpes sistēmas un pensiju sistēmas funkcionēšanas pārskatīšana un efektivizācija.

Francijā ir daudz dažāda līmeņa pašvaldību un reģionālo pārvaldes institūciju, un šīs sarežģītās sistēmas vienkāršošana jau sen tiek minēta kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kas ļautu būtiski ietaupīt valsts līdzekļus. Vietējo pašvaldību izdevumi Francijā veido ap 20% no valdības izdevumiem jeb 12% no IKP. Pirmais solis šīs sfēras sakārtošanas virzienā jau sperts 2015. gadā, kad tika pieņemts lēmums ar 2016. gadu samazināt lielo reģionu skaitu no 22 līdz 13. Starptautiskie novērotāji iesaka turpināt iesākto reģionālo reformu un samazināt arī mazo reģionālo vienību skaitu, apvienojot tos un efektīvāk pārdalot atbildības sfēras. Mazo reģionālo pašvaldību skaits Francijā ir lielākais visā ES, proti, šajā valstī atrodas 41% no visām mazajām ES pašvaldībām.

Sociālā sfēra ir vēl viens lielo valdības izdevumu bloks – Francijā izdevumi veselības aprūpes jomā, kā arī saistībā ar iedzīvotāju novecošanos ir vieni no augstākajiem Eiropā un starp OECD valstīm. Lai gan šajās sfērās pamazām tiek īstenotas reformas (piemēram, nesen tika paaugstināts nostrādāto gadu skaits, kas nepieciešams, lai varētu pretendēt uz vecuma pensiju), lielākoties sociālās sfēras izdevumi joprojām saglabājas salīdzinoši augstā līmenī, un plānu tos būtiski samazināt valdībai nav. Protams, jāņem vērā, ka sociālais taisnīgums ir viens no Francijas valsts uzbūves principiem, neatņemams valstiskuma elements. Taču arī bez sociālās sfēras pastāv citas jomas, kur efektivitātes uzlabošana ļautu ātrāk pārvarēt ieilgušo stagnāciju, un starp tām ir darbaspēka tirgus funkcionēšana un pasākumi, kas ļautu uzlabot Francijas ražotāju konkurētspēju.

2. Bezdarbs

Bezdarbs ir viena no ilgstošākajām problēmām, kas nomoka Francijas tautsaimniecību, un par ekonomikas atkopšanās sākumu var aizmirst, kamēr bezdarba līmenis nesāks samazināties. Jau vairākas desmitgades – kopš pagājušā gadsimta 80-to gadu vidus – bezdarba līmenis Francijā svārstās vidēji tuvu 9%. Tas liecina par tādu parādību kā hronisks bezdarbs. Turklāt pēdējos gados Francijā ir vērojams kopējā bezdarba līmeņa kāpums.

Francijā ir augsts bezdarba līmenis starp jauniešiem, kā arī sociāli ievainojamākajās grupās, piemēram, starp senioriem un mazkvalificētiem darbiniekiem. Situācija ir īpaši nopietna sabiedrības grupā, kurai piemīt vienlaikus vairākas ievainojamības, piemēram, jauniešiem, kuriem ir maz vai vispār nav kvalifikācijas. Bezdarba līmenis vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem 2015. gada 3. ceturksnī sasniedza 24.6% (OECD valstīs vidēji šis rādītājs ir 16.2%). Bieži vien bezdarbam Francijā piemīt ilgstošs raksturs – respektīvi, kad cilvēks ir bijis ārpus jebkādā nodarbinātības perioda, kas pārsniedz 12 mēnešus pēc kārtas. Francijā ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars ir ļoti augsts – 42.7% –, un tas ir augstāks rādītājs nekā vidēji OECD valstīs (35.1%).

4. attēls. Bezdarba līmenis Francijā, %

Avots: INSEE

Kāpēc Francijas situācija bezdarba jomā tik būtiski atšķiras no daudzām citām OECD valstīm? Atbilžu uz šo sarežģīto jautājumu var būt daudz. Pirmais, kas varētu ienākt prātā saistībā ar Franciju, ir 35 stundu ilgā darba nedēļa. Taču ir virkne citu, daudz svarīgāku iemeslu – to vidū dažas Francijas darbaspēka tirgu raksturojošās īpašības un tirgus neelastība. Kā piemēru varētu pieminēt darbaspēka tirgū pastāvošo dualitāti. Tā ir izteikta segmentācija starp beztermiņa darba līgumiem un īstermiņa fiksētajiem kontraktiem, kuru rezultātā Francijas darbaspēks faktiski tiek sadalīts divās grupās. Tie, kam ir beztermiņa līgumi, bauda stabilu, labi aizsargātu darba vidi ar mazu varbūtību kļūt par bezdarbniekiem, jo šādiem darbiniekiem parasti ir augsta kvalifikācija un viņi varētu viegli atrast jaunu darbu, ja rastos tāda nepieciešamība. Savukārt pārējie ir tie, kam ir īstermiņa/fiksētie darba līgumi, un šiem darbiniekiem parasti ir zems kvalifikācijas līmenis kā arī ierobežotas iespējas mācīties un paaugstināt savu kvalifikāciju (uzņēmumam nav izdevīgi ieguldīt pagaidu darbinieka apmācībā). Līdz ar to šai darbinieku kategorijai ir liela varbūtība kļūt par bezdarbniekiem, un viņiem bieži vien īsi nodarbinātības brīži mijas ar biežiem bezdarba periodiem. Šis kontrasts starp divām grupām ir arvien izteiktāks tādēļ, ka ir ļoti grūti pāriet no vienas kategorijas otrā.

Francijas darbaspēka tirgu raksturo arī būtisks pagaidu darbu īpatsvars. Tas ir novērots pēdējos gados, kad daudzām darba vietām ir pagaidu raksturs, tad parasti tiek slēgts arī terminēts darba līgums. Piemēram, tā var būt kāda ražotne kurai pašlaik ir finansiāla rakstura grūtības un tādēļ tā nevar atļauties nodrošināt beztermiņa darba līgumu. Šāda veida darbi, lai arī ir pagaidu risinājums, tomēr nerosina darbaspēka kvalifikācijas līmeņa celšanu. Tie neveicina adekvātas apmācības sniegšanu personālam, savukārt, attiecīgās kvalifikācijas trūkums bieži vien pats par sevi kļūst par šāda veida pagaidu darba avotu. Līdz ar to veidojas apburtais loks, un nav vienkārši no tā izkļūt.

Vēl viens faktors ir darbaspēka lieluma pārmaiņas. Francijas darbspējīgā vecumā esošo iedzīvotāju pieauguma temps laika posmā no 2010. līdz 2014. gadam ir bijis divreiz straujāks nekā, piemēram, Vācijā (tur savukārt izaugsmes temps ir bijis divreiz augstāks nekā Francijā). Lai arī potenciāli nākotnē tas var būt pozitīvs faktors, pašreizējos apstākļos, kad izaugsmes tempi ir vāji, darbaspēka tirgū nav iespējams nodarbināt visus jaunienācējus.

Mēģinot atbildēt uz jautājumu, kādēļ Francijas izaugsme ir lēnāka nekā kaimiņvalstīs, nonākam pie trešās lielās strukturālās problēmas, proti, zemās konkurētspējas.

3. Konkurētspēja

Francijas eksporta attīstība, salīdzinot ar citām lielajām ES dalībvalstīm, pēdējos gados nav bijusi īpaši sekmīga. Tas atspoguļo arvien pieaugošas eksportētāju grūtības realizēt savu produkciju ārvalstu tirgos. Francijas tirgus daļas ārvalstīs piedzīvo sarukumu jau kopš 2004. gada. Turklāt pēc 2008. gada problēmas rada arī eksporta ģeogrāfiskā specializācija, proti, lielākā daļa (tuvu 70%) Francijas eksporta tiek virzīta uz ES dalībvalstīm. Laika posms pēc globālās finanšu krīzes bija raksturīgs ar stabilu pieprasījumu jaunattīstības valstīs, un šo priekšrocību varēja izmantot tādas eksportētājvalstis, kurām nav ģeogrāfiskā eksporta specializācijas uz eiro zonu, kas tajā laika posmā piedzīvoja lejupslīdi.

Tomēr būtiskākais iemesls eksporta tirgus daļu kritumam bija Francijas eksportējošo uzņēmumu konkurētspējas zudums, kas vērojams gan cenu, gan ne-cenu konkurētspējā.

5. attēls. Francijas tirgus daļas zaudējumi pret pasauli salīdzinājumā ar periodu pirms 5 gadiem, %

Avots: Eurostat

Francijas darbaspēka izmaksas joprojām ir vienas no augstākajām eiro zonā, ko lielā mērā nosaka būtisks sociālo maksājumu īpatsvars. Nodokļu plaisa – tax wedge, – ko nosaka kā starpību starp darbaspēka kopējām izmaksām, kas veidojas darba devējam, un darbinieka neto ieņēmumiem, Francijā arī ir augstākā nekā vairumā ES valstīs, kas atkal negatīvi ietekmē cenu konkurētspēju. Francijā arī ir viena no augstākajām minimālajām darba algām ES.

Pastāv arī virkne citu faktoru, kas samazina Francijas eksporta konkurētspēju un nav tiešā veidā saistīti ar cenu veidošanas mehānismu. Piemēram, vidēja izmēra uzņēmumu trūkums Francijā arī bieži vien tiek pieminēts kā traucējošs faktors eksporta veiksmīgai attīstībai. Tas ir tāpēc, ka šāda izmēra uzņēmumiem ir grūtāk iesaistīties eksportēšanas aktivitātes, jo tās parasti saistītas ar ievērojamām fiksētajām izmaksām. Tas skaidrojams ar to, ka Francijā joprojām pastāv virkne ierobežojumu, kas saistīti ar noteikta uzņēmuma izmēra sliekšņu jautājumu, kas, piemēram, regulē attiecības darba devēju un darba ņēmēju vidū, un apgrūtina uzņēmumu efektīvu darbību.

Minētās strukturālās nepilnības tiek plaši kritizētas starptautisko organizāciju ziņojumos un pētījumos, un Francijas valdība labi apzinās, ka ir nepieciešamas strukturālās reformas situācijas uzlabošanai. Pēdējos gados Francijas prezidents Fransuā Olands un valdība ir iniciējusi virkni reformu un pasākumu, kas vērsti uz dažādu ekonomikas jomu sakārtošanu. Jautājums ir, vai tās ir pietiekamas un efektīvas?

Reformas

2012. gadā tika izsludināts tā saucamais "Konkurētspējas pakts" (CICE) – valdības iniciēta reformu pakete, kuras mērķis ir uzlabot Francijas ekonomikas un izaugsmes potenciālu. Iniciatīva mērķēta uz divām jomām, proti, cenu un ne-cenu konkurētspējas uzlabošanā, iekļaujot nodokļu atvieglojumus un pasākumus inovāciju atbalstam un mazo uzņēmumu potenciāla attīstībai, kas padarītu valsti pievilcīgāku investoriem. Šo "Konkurētspējas paktu" papildināja t.s. "Atbildības pakts" (Pacte de responsabilité), kas paredz turpmākus nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem laika posmā līdz pat 2020. gadam, bet ar nosacījumu, ka uzņēmumiem ir aktīvi jāiesaistās jaunu darba vietu izveidošanā.

Lai risinātu jauniešu bezdarba problēmu, tika uzsāktas vairākas iniciatīvas, tostarp t.s. "Nākotnes darbu programma" (Emplois d'avenir), kuras mērķis bija izveidot līdz 2014. gada beigām 150 000 darba vietu jauniešiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem, kam ir ierobežota darba pieredze vai tādas nav vispār. Darba līgumus ar jauniešiem bija paredzēts slēgt uz laiku no viena līdz trim gadiem ar nosacījumu, ka 75% no algas (kas šajā gadījumā ir vienāda ar minimālo mēneša algu Francijā) sedz valsts, bet atlikušo daļu – darba devējs. Akcents tika likts uz jauno darbinieku izglītošanu un to kvalifikācijas celšanu. Programma sasniedza savu mērķi un tika pagarināta arī uz 2015. gadu.

Arī 2016. gadā izsludināta virkne pasākumu, kuru mērķis ir uzlabot darbaspēka tirgus funkcionēšanu, piemēram, paredzēts nodrošināt 500 000 vietu ilgstošajiem bezdarbniekiem. Tā ietvaros tiks organizēti mācību kursi prioritārajās nozarēs (informācijas tehnoloģijās un apkārtējās vides aizsardzībā), kā arī tiks turpināts atbalstīt jaunu darba vietu izveidošanu bezdarbniekiem-jauniešiem un ilgstošajiem bezdarbniekiem.

No pēdējā laikā pieņemtajiem Francijas valdības pasākumiem konkurētspējas uzlabošanai būtu jāpiemin arī Francijā ļoti plaši diskutēto t.s. "Makrona likumu", kas savu nosaukumu aizguvis no viena no iniciatīvas autoriem - Francijas ekonomikas ministra Emanuela Makrona. Šis likums paredz novērst virkni strukturālo nepilnību un ierobežojumu, kuri ir raksturīgi tikai Francijai un traucē tās ekonomikas sekmīgajai funkcionēšanai dažādos sektoros. Piemēram, tagad ir atļauts svētdienas darbs tūrisma vietās, tāpat tiek īstenotas izmaiņas autobusu kustības jomā, līdz šim Francija fokusējās uz dzelzceļu kā galveno transporta pakalpojumu veidu valstī. Lai arī Francijas dzelzceļa pakalpojumi tiek vērtēti kā vieni no labākajiem un modernākajiem pasaulē, fakts, ka līdz šim autobusi nedrīkstēja kursēt vietās, kur tie varētu konkurēt ar jau esošajiem vilcienu kustības maršrutiem, kropļoja konkurenci transporta nozarē. Kopš jaunā likuma pieņemšanas ir atļauts veidot jaunus autobusu maršrutus Francijas iekšienē (maršrutos, kas ir garāki par 100 km), tādējādi tiek veicināta konkurence sabiedriskā transporta pakalpojumu sektorā.

Secinājumi

Vai Francijai ir jāīsteno tās reformas, par kurām runā starptautiskie eksperti? Pēc manām domām un to apliecina arī daudzu citu ekspertu vērtējumi, lielākā daļa piedāvāto vai jau uzsākto reformu izklausās loģiskas un varētu veicināt Francijas ekonomikas izaugsmi.

Cits jautājums ir, - vai izdosies reformas Francijā īstenot saskaņā ar plānoto? Visticamāk, tas būs tikai daļēji iespējams. Kā rāda vēsture, līdz šim Francijas valdībai nebija viegli panākt sabiedrības un parlamenta atbalstu, ierosinot izmaiņas likumdošanā saistībā ar strukturālajām reformām. Piemēram, iepriekš minētais "Makrona likums" (kritizēts gan no iedzīvotāju, gan likumdevēju puses vēl pirms tā pieņemšanas) tika pieņemts ārkārtas veidā, bez balsošanas parlamentā, izmantojot Francijas konstitūcijā paredzēto iespēju (sadaļa 49-3), kas ļauj ārkārtas gadījumā likt Nacionālo Asambleju akceptēt piedāvāto likumdošanas aktu un bez balsošanas virzīt to uz Senātu. Šāda valdības rīcība tika kritizēta kā nedemokrātiska.

Liela sabiedrības pretestība ir arī tagad – saistībā ar valdības iecerēm īstenot plašu darba tirgus reformu paketi, tostarp pārveidot attiecības starp darba devējiem un darba ņēmējiem ar nolūku samazināt augsto bezdarba līmeni. Šis priekšlikums saskārās ar lielu pretestību un sasprindzināja politisko situāciju valstī. Pastāv arī šķēršļi reformu īstenošanai, piemēram, ekonomikas lejupslīdes apstākļos uzņēmumiem ir visai ierobežotas iespējas radīt jaunas darba vietas, kas ierobežo "Atbildības pakta" pasākumu efektivitāti.

Kopumā jāsecina, ka, lai arī samērā nesen uzsāktās reformas sola zināmu progresu un ir solis pareizajā virzienā, daudzi ekspertitās vērtē kā nepietiekamas. Ceļš, kas veicams Francijai strukturālo nesabalansētību novēršanai, vēl ir garš un šķēršļu pilns.

Avoti

¹ European Commission "Macroeconomic imbalances - France 2015"

² OECD "France- Évaluation de certaines mesures de la Loi pour la croissance, l’activité et l’égalité des chances économiques et perspectives de futures réformes" 2015

BNP Paribas

Eurostat

World Bank

INSEE

Reuters