"Gāzi grīdā" atdzīvojies?

Atrodoties angliski runājošā zemē, kādreiz var nākties dzirdēt teicienu: "Tagad aprunāsimies par ziloni šajā telpā". Nezinot nozīmi, tas var šķist mulsinoši. Iespējams, kāds pat varētu apvainoties – vai netiek uzskatīts par minēto kustoni. Tomēr, savelkot paralēles ar biežāk dzirdēto "ziloni trauku veikalā", nozīme kļūst intuitīvi vieglāk uztverama. Tāpat kā būtu grūti nepamanīt milzīgā dzīvnieka klātbūtni telpā ar trausliem priekšmetiem, arī angļu valodā ar šo metaforu tiek saprasta acīmredzama, objektīva īstenība – bet tāda, kas tiek apzināti ignorēta vai par kuru neviens nevēlas runāt (detalizētāks skaidrojums un piemēri pieejami šeit: http://ej.uz/parziloni). Šķiet analoģisks izvairīšanās zilonis laiku pa laikam parādās arī Latvijā gan mediju diskusijās, gan pirmsvēlēšanu politiskajā retorikā.

Uz šādām pārdomām mani rosināja pēdējā laikā medijos lasītais un dzirdētais, kas lielākā vai mazākā mērā aicina atgriezties pie "gāzi grīdā" politikas – vai nu aicinot Latvijai atteikties no Māstrihtas kritēriju izpildes un palielināt budžeta deficītu (solot, ka tas ļaus paātrināt ekonomikas attīstību), vai vienkārši neturpināt konsolidāciju cerībā, ka budžets sabalansēsies pats no sevis, uz ekonomikas izaugsmes rēķina. Uzpeld arī pa piedāvājumam pagarināt Latvijai piešķirtā starptautiskā aizdevuma atmaksas termiņu, gan nepasakot, ka tas nozīmētu arī aizdevuma programmas pagarināšanu ar visām no tā izrietošajām sekām, tai skaitā sūtītu gan vietējiem, gan ārvalstu uzņēmējiem un investoriem skaidru ziņu – Latvija joprojām ir vāja un nespēj vadīt tautsaimniecību pašu spēkiem. Un tas viss laikā, kad paši tik tikko cenšamies nostāties uz kājām pēc pārdzīvotās smagās krīzes, kas nāca kā iepriekšējās "uzgāzēšanas" sekas, bet pasaulē parādu krīze vēršas plašumā.

Ko šādi aicinājumi, tos īstenojot, nozīmētu Latvijas tautsaimniecībai?

Iedomājieties kā būtu, ja jūsu viesistabā patiešām iemitinātos zilonis. Jūs droši vien izjustu neērtības, šaurību, vai pat pilnībā zaudētu iespēju pārvietoties. Tā vietā, lai atzītu, ka "viesis" jānogādā uz zooloģisko dārzu, tā atgūstot iepriekšējo ērtību, daži iesaka problēmu risināt ar pamatīgu mājas pārbūvi uz kredīta, to būtiski paplašinot. Vien neatbildēts paliek jautājums, kas maksās parādu, kad mājas pārbūve būs pabeigta. Gluži līdzīgi arī augstāk minēto piedāvājumu autori nesniedz atbildi, kādas sekas šāda rīcība izraisītu starptautiskās parādu krīzes kontekstā. Ir skaidrs, ka attīstības modelis "audzēt labklājību uz bezgalīgas aizņemšanās rēķina" sevi ir izsmēlis, un to ir grūti nesaskatīt pasaules finanšu vētru laikā.

Globālo norišu fons skaidri parāda, ka valstis tiek bargi sodītas par pārāk lieliem parādiem vai norisēm, kas nākotnē var izraisīt nozīmīgu parāda pieaugumu, piemēram, augstiem budžeta deficītiem un politiķu nespēju vai nevēlēšanos veikt konsolidāciju. Eiropā tieši tās valstis, kas vistālāk atkāpušās no Māstrihtas kritērijos noteiktā parāda un budžeta deficīta sliekšņa, visvairāk arī izjūt finanšu tirgus uzticības zudumu. Šādām valstīm samazinās aizņemšanās iespējas, aug procentu likmes un ekonomikas nākotne visdrīzāk nozīmē gan lejupslīdi un augstāku bezdarbu, gan daudz lielākus budžeta izdevumus procentu maksājumiem, atņemot pieejamos līdzekļus citām tautsaimniecības vajadzībām. Un dažos gadījumos arī nonākšanu starptautisko aizdevēju "aprūpē" – tad, ja nodzīvots tiktāl, ka tirgus finansējums vairs nav pieejams vispār vai kļūst tik dārgs, ka valsts balansē uz maksātnespējas robežas.

Ja sarindojam Eiropas valstis pēc to parāda lieluma, ieskaitot arī šīs krīzes sagaidāmo ietekmi, tad saraksta augšgalā redzamas tieši tās valstis, kurām šobrīd ir nopietnas problēmas: Grieķija, Itālija, Īrija un Portugāle. Spānija parāda apjoma ziņā atrodas labākā pozīcijā, tomēr investoriem ir bažas par to, cik drošs ir tās banku sektors, kam nonākot grūtībās, valsts parāds var strauji pieaugt. Šī iemesla dēļ arī Spānija ir pieskaitāma Eiropas problēmvalstu grupai. Visas šīs valstis ir arī vislēnāk augošās tautsaimniecības Eiropā vai pat joprojām piedzīvo ekonomikas kritumu. Piemēram, Grieķijā vērojams iekšzemes kopprodukta gada kritums 6.9%, ekonomika sarūk arī Portugālē. Īrijā, Spānijā un Itālijā ekonomika stāv uz vietas, tur vērojams pavisam niecīgs kopprodukta gada pieaugums 0.1-0.8% robežās. Šo valstu iedzīvotājiem tas nozīmē, ka ražošana neattīstās vai pat joprojām samazinās, jaunas darba vietas netiek radītas – tās drīzāk tiek zaudētas, turklāt valstu valdības aizvien paziņo par jauniem, apjomīgākiem nodokļu pieaugumiem un taupības pasākumiem, kas negatīvi skar plašu iedzīvotāju loku. Pretējā nometnes galā atrodas valstis ar visstraujāko izaugsmi, un līderpozīcijas ieņem mūsu kaimiņi – Lietuva un Igaunija, kas jau savlaicīgi mazinājušas budžeta deficītu un kuru ekonomika pieaug par 6-8% gadā, sniedzot gan jaunas attīstības iespējas to uzņēmējiem, gan darba vietas iedzīvotājiem.

Lielām un stabilām valstīm iespējama zināma atkāpe jeb, citiem vārdiem, parāda slieksnis, pie kura tās zaudē investoru uzticību, ir visai augsts. Tas redzams, piemēram, ASV gadījumā, kura, neskatoties uz kredītreitinga samazinājumu, joprojām var lēti aizņemties tirgū. Tam pamatā ir vairāki iemesli. ASV ekonomika ir liela un spēcīga. ASV dolārs ir starptautisko rezervju valūta, līdz ar to tās centrālā banka var saprāta robežās "drukāt naudu", uzpērkot valsts parādzīmes. Tā ir papildu garantija, ka valsts būs maksātspējīga pat nozīmīgu satricinājumu gadījumā. Kas īpaši svarīgi – ieguldījumiem ASV valdības parādzīmēs nav daudz alternatīvu, un šajā ziņā ASV bauda monopolstāvokli. Pieprasījums pēc ASV parādzīmēm finanšu tirgū saglabājas augsts pat pie lielā parāda līmeņa un bažām, ka pārmērīga "naudas drukāšana" galu galā izraisīs inflāciju un ASV dolāra vērtības zudumu.

Stipri atšķirīga situācija vērojama mazās valstīs, īpaši nelielās attīstības valstīs, pie kurām pieskaitāma arī Latvija. Nesen piedzīvotais spilgti parāda, ka pieeju finanšu tirgum šāda vāja valsts var zaudēt dažu nedēļu laikā pat tad, ja tās parāda līmenis ir visai zems – kā tas notika 2008. gada nogalē, kad Latvijas valdībai nācās lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību, lai būtu iespējams likvidēt milzīgo plaisu starp lielajiem budžeta izdevumiem un sarūkošajiem ienākumiem nevis vienā rāvienā, bet pakāpeniski. Citu iespēju kā mazināt deficītu tādām valstīm kā Latvija vienkārši nav, īpaši tagad, kad valsts parāds dažos gados ir vairāk nekā četrkāršojies, pērn sasniedzot 45% no iekšzemes kopprodukta.

Atšķirībā no ASV dolāra Latvijas lats nebauda starptautiskas rezervju valūtas statusu – latu ārpus Latvijas nelieto gandrīz nemaz, un Latvija nav pat īsti spējīga aizņemties savā valūtā, jo gluži vienkārši nav aizdevēju, kas būtu gatavi ieguldīt nozīmīgus līdzekļus latu parādzīmēs. Iekšējais uzkrājumu līmenis (no kā varētu nākt aizdevumi latos) ir zems, it īpaši mērot pret investīciju vajadzībām. Bet ārvalstu kapitālisti mums ir gatavi aizdot tikai ārvalstu valūtā. Turklāt pretstatā situācijai ASV ieguldījumiem Latvijas vērtspapīros ir bezgala daudz alternatīvu. Tādēļ, rodoties pat mazākajām šaubām par Latvijas valsts spēju nākotnē pildīt savas saistības, Latvijas iespējas aizņemties finanšu tirgū tiek nogrieztas kā ar nazi. Iepriekš minētais paskaidro, kādēļ lielākā daļa uzņēmumu un iedzīvotāju parāda (virs 90% no banku kredītportfeļa) un vairāk nekā četras piektdaļas valsts parāda ir ārvalstu valūtā veikti aizņēmumi.

Šādos apstākļos arī centrālajai bankai nav iespēju uzpirkt valsts parādzīmes, kā to dara ASV Federālo rezervju sistēma un – mazākos apjomos – arī Eiropas Centrālā banka, jo tas vienā rāvienā izraisītu masu neuzticības vilni Latvijas naudai un lats ātri beigtu pildīt naudas funkcijas. Pat tikai pa ausu galam dzirdētas baumas par lata devalvāciju daudziem cilvēkiem likušas mainīt latus pret ārvalstu valūtām vai uzpirkt dārgmetālus. Tādēļ nav grūti iedomāties, ka naudas drukāšana Latvijā garantēti izsauktu gan būtiska lata kursa kritumu, gan apjomīgu inflāciju.

Tālab piedāvājums atteikties no Māstrihtas kritēriju izpildes ir vai nu līdz galam neizdomātas domas auglis, vai vienkārši populisms. Cerība, ka Latvija nostāsies uz straujas izaugsmes ceļa ar budžeta deficīta un valsts parāda pieaudzēšanas palīdzību, ir brīnumjauks sapnis vasaras naktī. Pašlaik Latvijai ar milzu pūlēm ir izdevies atgūt kaut nelielu daļu no krīzes laikā zaudētās reputācijas. Valsts nostājas uz savām kājām; tā atjaunojusi spēju aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, uzņēmēji – iespēju sadarboties ar ārvalstu partneriem. Atgūta konkurētspēja, ir palielinātas eksporta tirgus daļas vairākās valstīs, rūpniecība sasniegusi pirmskrīzes ražošanas apjomu un pārējās nozares tai pakāpeniski seko. Arī iedzīvotāji lēnām sāk izjust uzlabojumu: bezdarbs pakāpeniski mazinās, un nodarbinātība pieaug, atsevišķās nozarēs mēreni pieaug algas, pakāpeniski atjaunojas drošības sajūta par nākotni. Tas atspoguļojas arī iekšzemes kopprodukta rādītājā, kas šī gada otrajā ceturksnī sasniedza 5.3% lielu gada pieaugumu.

Cik ilgi celt, tik ātri nojaukt. Sperot vienu neuzmanīgu soli (2012. gada budžeta veidošanā) uzticību varam atkal zaudēt, atgriežoties pie ražošanas krituma, lasi – bezdarba pieauguma. Zilonim trauku veikalā neklājas viegli, bet ir viena lieta, kas neplīst – tas ir parāds.

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 29. augustā.