Globālie faktori un "monetārā fenomena" imports Latvijā

Cenu dinamika ir ļoti nozīmīgs rādītājs centrālo banku darbā. Tieši inflācijas līmenis ir tas, kuram seko Eirosistēma (un tātad arī Latvija) un Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome, pieņemot lēmumus par nepieciešamajām korekcijām monetārajā politikā.

Latvijā tāpat kā eiro zonā kopumā inflācijas līmenis pašlaik saglabājas samērā zems, un tas lielā mērā ir izskaidrojams ar tādiem faktoriem kā naftas un pārtikas cenu kritums pasaules tirgū. To var redzēt attiecīgi enerģijas un pārtikas cenu sarukušajā devumā kopējā inflācijā. Šie faktori bieži tiek dēvēti par ārējiem jeb globālajiem faktoriem.

Tikmēr ECB Padomes īstenotie netradicionālie monetārās politikas pasākumi, tostarp  Paplašinātā aktīvu pirkšanas programma (PAPP), ir tēmēti uz inflācijas gaidu stiprināšanu, veicinot ekonomisko aktivitāti, kas ļautu virzīt inflāciju tuvāk mērķim. Mērķa inflācijas rādītājs savukārt ir tāds, kas neapgrūtina saimniecisko lēmumu pieņemšanu, kā arī neveicina atlikto patēriņu, tas ir, zemāks par, bet tuvu 2%.

Bieži piesauktais Miltona Frīdmena viedoklis par to, ka inflācija vienmēr ir tikai monetārais fenomens [1], ekonomiskajā diskusijā laiku pa laikam iegūst jaunas aprises. Ik pa brīdim ekonomisti atkal mēģina no mūsdienu skatpunkta formulēt, ko tieši M. Frīdmens ir domājis ar vārdu "monetārais": procentu likmju un valūtas kursa sviras vai finanšu sistēmas darbošanos un stabilitāti kopumā. Pie peldoša valūtas kursa (kāds ir eiro zonai kopumā un tātad arī Latvijai) globālo faktoru ilgtermiņa ietekme uz inflāciju varētu būt neitrāla. Ar to gandrīz arī varētu beigt diskutēt par to, cik ļoti Latviju ietekmē naftas cenas, citu valstu monetārā politika u.c. globālie faktori.

Taču – kas ir globālie faktori, ko nozīmē "ilgtermiņā", un kāpēc inflāciju mēdz izskaidrot ar faktoriem, kuri to it kā neietekmē? Kāpēc un vai monetārā politika pret tiem cīnās?  Par to arī šajā rakstā.

Kas ir globālie faktori, kas vismaz īstermiņā ietekmē ne vien inflāciju, bet arī tautsaimniecību kopumā?

Valoda saka priekšā, ka globālie faktori varētu būt tādi, kas veidojas starptautiskajā ekonomiskajā vidē, ietekmē daudzas tautsaimniecības un ir savstarpēji saistīti. Lai gan bieži ir vēlme tos asociēt ar ārējiem faktoriem, t.i., tādiem, kas radušies un attīstās ārpus aplūkojamās ekonomikas, atvērtā ekonomikā tos ir grūti nodalīt.

Importēto inflāciju dažreiz definē kā valūtas kursa pārmaiņu ietekmi uz inflāciju. Tomēr to mēdz formulēt arī kā dažādu faktoru kopuma mijiedarbības ietekmi uz inflāciju. Šī mijiedarbība savukārt var notikt uzreiz vai izpausties ilgākā laikā, tādējādi atsevišķu faktoru faktiskās vērtības var neietekmēt tuvāko periodu inflāciju. Empīriskos pētījumos tiek dažādi mēģināts nošķirt ārējo faktoru ietekmi no iekšzemē radušās inflācijas daļas un pat atdalīt globalizācijas ietekmi tajā. Un šāds sadalījums nav viennozīmīgs, turklāt tas izdodas ar grūtībām, jo monetārā politika (virzoties uz inflācijas mērķi) jau ņem vērā globālo faktoru faktisko attīstību: gan globalizācijas intensificēšanos, gan citu valstu ekonomisko politiku, gan pieprasījuma attīstību u.c. faktorus. Tādējādi iekšzemes monetārā politika jau ir reakcija uz to, kādas ir šo faktoru attīstības gaidas. Līdz ar to iekšzemes inflācija parasti tomēr nav īsti iekšzemes, kā to varētu gaidīt, piemēram, lielā slēgtā ekonomikā, kura pārtiktu no saviem resursiem un nebūtu ieinteresēta sadarboties ar citām valstīm. Šāds modelis mūsdienās būtu drīzāk teorētisks.

Pasaules cenu līmeņa veidošanās pamatā ir piedāvājums un pieprasījums pēc resursiem, gatavajām precēm un pakalpojumiem, taču globālais pieprasījums un piedāvājums izriet no ekonomiskās politikas (nodokļi, procentu likmes utt.), tiklab kā laikapstākļiem un ģeopolitiskajām norisēm jeb attiecībām starp valstīm. Ārpus pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbības ietekmes uz kāda resursa vai preces cenu to var ietekmēt tirdzniecības attiecības starp valstīm un globālā cenu diferencēšana. Uzņēmumi atšķirīgiem klientiem var noteikt dažādu cenu ne vien iekšzemē, bet arī atkarībā no valsts, kurā prece tiek pārdota, izmantojot visu "ražotāja renti". Tas var izrietēt no uzņēmuma vēlmēm, kā arī no valsts īstenotās ekonomiskās politikas.

Varētu teikt, ka ekonomiskā politika pasaulē kopumā darbojas pēc ūdensgultas parauga gan īsā, gan ilgākā laika periodā. Ja uz ūdensgultas novieto vairākus priekšmetus, tad atkarībā no šo priekšmetu masas daži iegrimst dziļāk un citi tajā brīdi nedaudz paceļas. Šādi ilustrējot ekonomiskās politikas un pārējo globālo faktoru mijiedarbību, redzams, ka maza tautsaimniecība ar savu monetāro politiku īstermiņā īsti nevar neitralizēt visu globālo faktoru kopsummas ietekmi. Līdzīgi to nevar izdarīt vienas valsts vai vienotas valūtas zonas reģioni ar atšķirīgu resursu pieejamību, ražošanas struktūru un patēriņa paradumiem.

Kāpēc monetārā politika cīnās ar inflāciju, ko izraisa faktori, kuriem uz to it kā nav ilgtermiņa ietekmes?

Globālie faktori nav tādi, kas ietekmē vien cenas. Biežāk tie vispirms ietekmē reālās ekonomikas rādītājus – patēriņu, izlaidi, nodarbinātību, eksportu un ienākumus (caur tiem arī cenas, kuru veidošanās vairāk notiek iekšzemē, piemēram, daudzu patēriņa pakalpojumu cenas). Bieži globālu faktoru radīta ietekme uz tautsaimniecību tiek risināta lokāli. Lai gan lielākā daļa valstu centrālo banku monetāro politiku īsteno viena mandāta, proti, cenu stabilitātes ietvaros, taču neapdraudot cenu stabilitāti kā galveno mērķi, tās mēdz palīdzēt balstīt arī kopējo ekonomisko politiku [2];[3].

Gaidot, kad ilgtermiņa globālo faktoru ietekme mazināsies, to īstermiņa ietekme uz t.s. reālo ekonomiku var būt ļoti spēcīga gan tautsaimniecībā kopumā, gan reģionos. Lai novērstu globālo faktoru radītu lielu ekonomisko svārstību veidošanos, ko pavada arī lielas inflācijas svārstības, kuras savukārt daļēji veido makroekonomisko vidi un ietekmē saimniecisko lēmumu pieņemšanu, centrālās bankas veic pasākumus inflācijas noturēšanai pēc iespējas tuvu mērķim arī īsākos laika periodos. Mērķim atbilstošs inflācijas līmenis, protams, ir tikai viens no makroekonomisko vidi veidojošiem elementiem, bet viens pats tas nespēj nodrošināt daudzus citus ekonomiskās politikas mērķus, ko risina, piemēram, strukturālā un reģionālā politika.

Monetārā politika darbojas ar identiskiem instrumentiem visā valstī vai vienotas valūtas zonā. Un tāpat orientējas uz kopīgu mērķi – cenu stabilitāti, ko raksturo vidējais cenu pārmaiņu rādītājs visai valstij vai vienotajai valūtas zonai kopumā. Tādējādi, ja globālie faktori reālo ekonomiku tās nevienmērīgo reģionālās vai sociālās attīstības pamatu dēļ ietekmē dažādi, monetārā politika šīs atšķirības tiešā veidā nevar palīdzēt mazināt. Dažādos reģionos netiek noteiktas atsevišķas procentu likmes vai valūtas kursa politika. No konverģences (dzīves līmeņa izlīdzināšanās starp reģioniem vai valstīm) viedokļa, vienota monetārā politika dažādos vienotās valūtas zonas (valsts) reģionos lielā mērā darbojas pēc savienoto trauku principa: šķidruma līmenis, ja trauks novietots horizontāli, visos traukos ir vienādi augsts. Taču, ja trauks sašķiebts, tad šķidruma līmeņa virsma ir horizontāla, bet šķidruma daudzums traukos ir dažāds: kādā tas var nebūt gandrīz nemaz, citā – līt pāri. Tāpat tautsaimniecībā, kura attīstās uz atšķirīgu fundamentālu faktoru pamata: monetārā politika, arī, ja tā reaģē uz īstermiņa faktoriem, ne(at)risina jautājumus, kurus pamatos veido dažādu ekonomikas struktūru reģionos.

Atsevišķos gadījumos monetārās politikas reakcija uz īstermiņa globālo faktoru svārstībām varētu būt saistīta arī ar vēlmi uzturēt valūtas kursu stabilāku, nostiprinot iespaidu par stabilu makroekonomisko vidi.  Tomēr t.s. "inflation targeting" valstīm tas nav ļoti raksturīgi, t.i., tās parasti nejaucas valūtas krusa dinamikā.

Kā "monetārais fenomens" var ienākt Latvijā?

Globālie faktori var ietekmēt cenu līmeni gan tieši, gan  netieši vai pat ar laika nobīdi. Ietekmes apmēru pastiprina ļoti neelastīgs patēriņš, piemēram, ja valsts ir atkarīga no liela importēto energoresursu un citu izejvielu īpatsvara, kuras tiek izmantotas iekšzemes patēriņa nodrošināšanai. Turklāt, ja šis patēriņš ir tāds, kuru būtiski samazināt nav iespējams vai to nav nevar izdarīt īsā laika periodā (pārtika, siltumenerģija). Lauksaimniecības preču un naftas cenas pārstāv visneelastīgāko pieprasījumu un veido daļu no Latvijas starppatēriņa importa, kas savukārt ir aptuveni puse no kopējā importa. Starppatēriņa preces tiek izmatotas preču un pakalpojumu ražošanai iekšzemes vai eksporta vajadzībām.

Lauksaimniecības preces Latvija drīzāk var nodrošināt pati vai rast alternatīvas piegādes. Bet ar enerģiju ir sarežģītāk resursu pieejamības un dārgas, specifiskas infrastruktūras dēļ. Latvijas energoatkarība, kas ir samērā augsta, ir saglabājusies diezgan stabila, atšķirībā no, piemēram, naftas cenas. Energoatkarība neparāda patērētās enerģijas apjomu (piemēram, 90. gados tas saruka), taču neelastīgums attiecībā pret importu norāda, ka īstermiņa ietekme uz cenu līmeni ir visai proporcionāla pasaules cenu attīstībai. Turklāt nafta ir viens no neatjaunojamajiem resursiem, un tās cenai ar zināmu īstermiņa svārstīgumu ir ilgtermiņa kāpuma tendence.

1. attēls. Latvijas enerģijas imports un Brent naftas cenas

Avots: Centrālā statistikas pārvalde (CSP);

*līdz 2007. gadam energobilance pēc NACE1.1; tālāk NACE 2

Pēc globālās krīzes Latvijas importa ietekme uz patēriņu un starppatēriņu ir augusi (2. att.). Importēto starppatēriņa preču importa attiecība pret starppatēriņa vērtību no nacionālo kontu datiem ir sasniegusi aptuveni ceturtdaļu, taču tā ir samērā svārstīga un elastīgāka nekā patēriņa precēm (patēriņu bieži vien ir grūtāk samazināt nekā nepaplašināt ražošanas kapacitāti). Gan starppatēriņš un kapitālpreces, gan patēriņš tiešā veidā – tie visi ir tirdzniecības kanāli, caur kuriem var importēt inflāciju.

2. attēls. Latvijas importēto preču grupu pēc Plašo ekonomisko kategoriju (BEC) klasifikācijas vērtības attiecība pret patēriņa un starppatēriņa izdevumiem

Avots: Eurostat

Preces importējot, ne vienmēr ir zināms, kas tās iegādāsies galapatēriņam (sabiedriskais sektors vai privātpersona). Jāņem vērā arī tas, ka daļa no šīm precēm var būt gan starppatēriņa, gan galapatēriņa preces. Izmantojot importa sadalījumu pēc BEC un Latvijas iekšzemes kopprodukta izlietojumu, varam iegūt, ka kopējos galapatēriņa izdevumos vairāk nekā ceturtdaļa varētu būt izdevumi par importu. Ja pieņemtu, ka Latvijas importa partnervalstu [4] preču cenu inflācija simetriski atspoguļojas Latvijas patēriņa preču kāpumā, tad tā tomēr būtu niecīga inflācijas daļa. Pirmkārt, preces ir tikai daļa no patēriņa groza, otrkārt, vidējais preču cenu kāpums galvenajās importa partnervalstīs ir bijis samērā zems (3. att.).

3. attēls. Latvijas patēriņa preču importa un cenu rādītāji

Avots: Eurostat, http://www.inflation.eu

Tajā pat laikā 2015. gada janvārī - aprīlī gada inflācija (PCI) bija vidēji 0.1%, bet degvielas cenu ietekme vien uz to bija negatīva un sasniedza -1.0 procentu punktu. Turklāt šajā laikā arī pārtikas cenas pasaulē saruka. Kā šo ietekmi saukt par mazu, zinot, ka Latvija visu degvielu importē? Pat vēl vairāk: monetārā politika (kas vienlaikus ir Eirosistēmas monetārā politika) ir reaģējusi uz globālā pieprasījuma piedāvājuma un naftas cenu gaidām savā virzībā uz inflācijas mērķi. Jāatzīmē, ka degviela ir tikai daļa patēriņa, bet pārtikas patēriņš ir pietiekami neelastīgs, lai, pasaules cenām sarūkot, pie nemainīgiem vai augošiem ienākumiem tās mazumtirdzniecības cenas īsā lika periodā pārāk nereaģētu. Turklāt uz šo preču cenu sarukuma rēķina citu preču tirgotājiem ir iemesls paaugstināt cenu, jo patērētāji var palielināt pieprasījumu pēc precēm, kuru cenas nav sarukušas.

Protams, papildus te darbojas tādi faktori kā cenu diferencēšana dažādos ārējos tirgos, kā arī iespēja īslaicīgi variēt ar peļņas daļu, ja ražotājs vēlas saglabāt nemainīgu cenu un tirgus daļu. Tādējādi nav iespējams apgalvot, ka ir zināms precīzs importētās inflācijas apmērs. Turklāt atsevišķi faktori var īstermiņa inflācijas svārstības ietekmēt gan tūlīt, gan ar mēneša vai ceturkšņa nobīdi. Tomēr ilgtermiņā, īstenojot atbilstošu ekonomisko politiku, to ietekmei vajadzētu ievērojami mazināties.

Preču un pakalpojumu imports tiešā veidā nav vienīgais veids, kā noteiktā laika periodā importēt inflāciju. Piemēram, brīva darba un kapitāla kustība nozīmē, ka ar finanšu instrumentiem, galvenokārt kreditēšanu, iespējams importēt citu valstu ekonomiskās politikas ietekmi. Tā izpaužas kā valūtas kurss, tirdzniecības ierobežojumi, kreditēšanai pieejamie līdzekļi, atvērts darba tirgus u.c. Tādā veidā Latvijā inflācija būtiski auga straujās izaugsmes gados, kas tā lielā mērā bija saistīta ar brīvu darba un kapitāla kustību. Tā radīja apstākļus un darbojās par labu darbaspēka aizplūdei, un tādējādi veicināja darba ienākumu pārnesi no valstīm ar augstāku ienākumu līmeni uz Latviju, kā arī algu kāpumu tepat, iekšzemē. Tāpat tā veicināja kreditēšanas attīstību no ļoti zema līmeņa apstākļos, kad pasaules finanšu instrumenti kļuva sarežģītāki un daudzveidīgāki un kreditēšana arī pasaulē attīstījās samērā strauji, tomēr daudzos gadījumos – no pavisam cita līmeņa un neizraisot tik būtiskas sekas tautsaimniecībā. Varētu teikt, ka globālie faktori nebija iemesls tam, kā attīstījās Latvijas ekonomika, taču to ietekme bija labvēlīga tam, lai nelīdzsvaroto attīstību kādā laika periodā varētu uzturēt.

Kopsavilkums

Gan globālie, gan iekšzemes faktori ilgtermiņā "satiekas" naudas daudzuma un izlaides pieauguma attiecībā, tādējādi no šī viedokļa inflāciju varam uzskatīt par monetāru fenomenu. Par globālajiem inflāciju ietekmējošajiem faktoriem varētu uzskatīt tādus, kuri darbojas ārpus vienas valsts robežām, savā starpā mijiedarbojas dažāda ilguma laika periodos un aptver lielu daļu pasaules ekonomikas. Pie peldoša valūtas kursa to ilgtermiņa ietekmei uz inflāciju vajadzētu savstarpēji izlīdzināties, tomēr īsākos laika periodos ir iespējams "importēt" inflāciju samērā tiešā veidā. Globālie faktori tautsaimniecību var ietekmēt īpaši spēcīgi atkarībā no to ekonomikas struktūras, importa atkarības utt. Monetārā politika nevar atrisināt reģionu un valstu attīstības fundamentālās atšķirības, bet var palīdzēt nodrošināt prognozējamu un saprotamu makroekonomisko vidi, neitralizējot vismaz daļu no tās īstermiņa svārstībām. Tādējādi arī šķietami neietekmējamu faktoru darbības periodos monetārā politika veic pasākumus inflācijas uzturēšanai tuvāk mērķim.