Inflācija ripos no kalna (ja necelsim nodokļus)

Inflācija pēdējo mēnešu laikā sākusi norimt. Septembrī gada inflācija bija 4.6%, kas ir par 0.4 procentu punktiem mazāk nekā tās augstākajā punktā šogad maijā. Kāpēc ir pamats domāt, ka inflācijas kāpums tik drīz neatgriezīsies?

Kas noteica inflācijas pieaugumu šogad?

Gada inflācija ir stabilizējusies un jau pāris mēnešus svārstās 4% un 5% robežās. Turklāt gaidāms, ka šādas svārstības turpināsies līdz gada beigām. Joprojām visai augsto inflācijas līmeni Latvijā veido pēdējo divpadsmit mēnešu patēriņa cenas kāpinošie notikumi tepat Latvijā un arī ārpasaulē. Un to nav bijis mazums: nodokļu likmju kāpums, starptautiskajā tirgū tirgojamo preču cenu kāpums un lielo valūtu kursu svārstības. Īpaši strauji cenu līmenis pieauga šī gada sākumā. Taču pēdējo mēnešu laikā skaidri jūtama krituma tendence. Gada pirmajos mēnešos patēriņa cenas pieauga vidēji tuvu procentam, bet kopš maija vidēji  mēnesī cenas kritušās par 0.1%, pat neskaitot tradicionālo deflācijas mēnesi – augustu, kad cenas samazinās galvenokārt sezonas ietekmē.

Visstraujākais pieaugums ir bijis pārtikas un energoresursu grupā, un to droši vien ir pamanījis ikviens, jo pārtikai un degvielai nozīmīgu daļu savu ienākumu atvēl teju vai visi Latvijas iedzīvotāji. Ņemot vērā augstu patēriņa cenu elastīgumu Latvijā[1], cenu kāpums pasaulē ātri atspoguļojies arī veikalu plauktos. Visstraujāk, par vairāk nekā 30%, pieaugušas cukura un kafijas cenas, nozīmīgi pieaugušas arī labības izstrādājumu un piena cenas. Naftas cenu kāpums skaidri atspoguļojas degvielas cenās, kas ir kāpušas par 18.6%, ielecot arī gāzes, siltumenerģijas un elektroenerģijas cenās, kuras ir piesaistītas naftas cenu dinamikai. Kopumā šīs divas cenu grupas (pārtikas un enerģijas cenas, ieskaitot arī nodokļu likmju pārmaiņu ietekmi uz minētajām preču grupām) veido tuvu 90% visa cenu kāpuma. Pārējo preču un pakalpojumu cenas bija vien par 1.0% augstākas nekā pirms gada.

Inflāciju nozīmīgi ietekmējušas arī nodokļu likmju pārmaiņas, ko šogad pieredzējām vairākkārt. Pievienotās vērtības nodokļu kāpums janvārī paaugstināja kopējo cenu līmeni par 1.3%, un nodokļu celšana gada vidū (akcīze degvielai, alkoholam un cigaretēm, kā arī PVN un akcīzes nodokļa likmju kāpums dabasgāzes patēriņam) pievienoja vēl 0.4 procentu punktus kopējai inflācijai. Nodokļu likmju pieaugums pārtikai un enerģijai deva papildu artavu jau tā straujajam šo preču cenu kāpumam globālu procesu dēļ. Tas, kādā veidā un kurā brīdī nodokļu kāpums parādās arī veikala plauktā, atšķiras gan produktiem, gan tirgotājiem. Viens nodokļu kāpumu cenās iekļauj jau tajā brīdī, kad lēmums par nodokļu pieaugumu pieņemts, lai, tā sakot, pieradinātu pircēju. Cits nodokļu kāpuma ietekmi pārņem uz sevi vai kompensē ar kāda cita produkta cenas pieaugumu, vai, tieši pretēji, izmanto situāciju, lai paaugstinātu cenu vairāk, nekā to nosaka nodokļu likmes kāpums. Pieņemot, ka visi uzņēmumi kāpina cenas jaunās nodokļu likmes spēkā stāšanās brīdī pilnā apjomā, varam secināt, ka nodokļu palielinājums pieplusojis inflācijai 1.8 procentu punktus, t.i., ja nodokļi netiktu celti, inflācija šobrīd būtu vairāk kā par trešo daļu zemāka.

Pasaules notikumi un valdības lēmumi gan palielinājuši inflāciju, bet iespēju cenām veikalā augt straujāk nozīmīgi ierobežojusi iedzīvotāju pirktspēja, kas joprojām ir ļoti zema.

Kāpēc ir pamats domāt, ka inflācijas līmenis tuvāko gadu laikā būs mazs?

Kāpēc varam sagaidīt, ka nākamajā gadā inflācija svārstīsies jau vien 2-3% robežās?

Pirmkārt un galvenokārt to noteiks norises pārējā pasaulē. Preču cenu pieaugums pasaulē kopš šī gada vidus (atsevišķām pārtikas preču grupām jau gada sākumā) ir mazinājies, un dažās grupās jau vērojams kritums. Un, kā jau minēts, cenu tendences pasaules tirgos pēc neilga laika atspoguļojas arī Latvijas patēriņa cenās. Arī turpmāk pasaules ekonomiskie notikumi, visticamāk, risināsies tā, ka veicinās cenu kritumu. Pagājušā gada straujo kāpumu veidoja gan optimistiskās globālās izaugsmes prognozes, kas paredzēja nozīmīgu pieprasījuma kāpumu pēc energoresursiem un pārtikas, gan dažādas nebūšanas, kas ietekmēja ražotājus – sākot no ugunsgrēkiem Krievijā, kas nopostīja ražu, līdz karadarbībai Lībijā, kas radīja bažas par naftas trūkumu. Pašlaik prognozes par pasaules lielāko tautsaimniecību attīstību ir kļuvušas daudz pesimistiskākas – gan eirozonā, kas piedzīvo parādu krīzi, gan ASV un citviet pasaulē. Šī iemesla dēļ globālais pieprasījums tiek prognozēts mazāks. Naftas tirgus ir apradis ar Lībijas piegāžu pārtraukumu (tās kompensējis Saūda Arābijas un Kanādas ražošanas apjomu pieaugums) un samazināta pieprasījuma izaugsmes gaidās mazina cenas. Tāpat arī pārtikas preču tirgū nozīmīgi satricinājumi nav pieredzēti, raža tiek prognozēta visai laba, un līdz ar pieprasījuma mazināšanos vairs nav jūtams spiediens cenu kāpumam. Gan pārtikas cenu stabilizēšanās, gan naftas cenu samazinājums jau atspoguļojas patēriņa cenu pārmaiņās Latvijā, samazinot kopējo cenu kāpuma tempu.

Otrkārt, pretēji cenu kāpumam darbojas arī ekonomiskā situācija Latvijā. Cilvēki gan tērē nedaudz vairāk, bet ievērojams patēriņa kāpums nav gaidāms, jo bezdarba līmenis arī pēc krituma ir augsts un atalgojuma pieaugums neliels. Pieprasījumu attīstību ierobežo arī stagnācija kreditēšanā.

Tātad sagaidāms, ka mēneša inflācija turpinās kristies, un gada inflācija nozīmīgi mazināsies nākamajā gadā, īpaši gada otrajā pusē. Šādai prognozei gan pamatā likta valdības apņemšanās nepaaugstināt nodokļus. Ja nodokļi tomēr tiktu paaugstināti, inflācijas kritums būtu ievērojami mazāks vai nebūtu vērojams vispār, kas nākamgad uz ārējā pieprasījuma fona mazinātu arī Latvijas ražotāju konkurētspēju, spēju pārdot savu produkciju eksporta tirgos, un tas savukārt radītu sekas kā valsts, tā iedzīvotāju makos.

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 11. oktobrī