Inflācija samazinās. Vai tas nozīmē, ka procentu likmju kāpums ir beidzies?

Inflācija Latvijā ir sākusi sarukt, un gaidāms, ka arī turpmākajos mēnešos tās rādītājs kļūs aizvien mazāks. Šāda dinamika kādu laiku novērota arī eiro zonā kopumā. Kopš pagājušā gada oktobra inflācija samazinājusies no 10.6 % līdz 7.0 % aprīlī.

Vai šobrīd varam teikt, ka monetārā politika savu darbu ir izdarījusi? Inflācija strauji samazinās, tāpēc varam gaidīt, ka centrālo banku monetārās politikas ierobežošana jeb procentu likmju kāpums ir beidzies? Diemžēl vēl ne.

Jaunākie dati norāda uz to, ka ierobežojumi piedāvājumā, ko izraisīja pandēmijas viļņi, pamazām izzūd. Mazinās arī enerģijas un pārtikas cenas, kuru straujā kāpuma pamatā bija Krievijas iebrukums Ukrainā. Šīs tendences savukārt izpaužas inflācijas samazinājumā, ko varam novērot pēdējos mēnešos.

Tomēr, lai arī straujais inflācijas kāpums aizsākās tieši ar būtisku enerģijas cenu kāpumu, brīdī, kad enerģijas cenas samazinās, sagaidīt, ka inflācija kritīsies tikpat strauji kā pieaugusi, diemžēl nevarēsim.

Straujais enerģijas izmaksu kāpums, kas aizsākās 2021. gadā, ir pakāpeniski ietekmējis pārējās cenas ekonomikā. Tās ir pieaugušas dažādām precēm un pakalpojumiem. Pamatinflācija jeb pakalpojumu un ne-enerģijas rūpniecības preču cenu kāpums veido aizvien lielāku daļu no inflācijas (1. attēls). Tas ietekmējis arī spiedienu uz algām, kas jau rezultējies diezgan būtiskos algu kāpumos visā Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā. Tā rezultātā inflācija nesamazinās tik strauji kā tika cerēts un sākotnēji gaidīts. Monetārās politikas uzdevums ir samazināt inflācijas spiedienu ekonomikā, lai nenonāktu pie ilgstoši strauji kāpjoša cenu līmeņa, kas būtiski mazinātu sabiedrības labklājību. [1]

Lai mazinātu inflācijas spiedienu, ECB Padome maijā paaugstināja ECB politikas procentu likmes par vēl 0.25 procentu punktiem. Depozītu likme šobrīd atrodas 3.25 procentu līmenī, kas no -0.5 % 2022. gada jūlijā ir ļoti straujš kāpums.

Kādi faktori noteiks turpmāko monetārās politikas virzību?

Inflācijas, bet it īpaši pamatinflācijas attīstība

Inflācijas straujo kāpumu veidoja vairāki piedāvājuma faktori. No vienas puses, pandēmijas ietekmē radās materiālu un preču iztrūkums. Kad pēc pandēmijas ierobežojumiem patērētāji bija gatavi strauji atgriezties pie patēriņa un iztērēt savus ierobežojumu laikā radušos uzkrājumus, piedāvājums tam netika līdzi, un veidojās spiediens uz cenu kāpumu. Šis process veidoja spēcīgu pamatu straujajam izmaksu kāpumam, kas "uzsprāga", Krievijai iebrūkot Ukrainā. Augstas izmaksas laikā, kad preču ražošana netiek līdzi pieprasījumam, ko kurina pandēmijas uzkrājumi, rezultējās straujā inflācijas kāpumā. Pieauga ne tikai enerģijas un pārtikas cenas, bet, uzņēmējiem sastopoties ar strauji pieaugošām ražošanas izmaksām, arī cenas pārējām precēm un pakalpojumiem.

Šobrīd kopējā inflācija jau kādu laiku samazinās enerģijas cenu krituma dēļ, tomēr pamatinflācija turpina saglabāties augstā (2023. gada aprīlī 5.6 %) līmenī. Tas atspoguļo straujā izmaksu kāpuma netiešo ietekmi uz pārējo ekonomiku un cenām, kas savukārt ir daudz noturīgāks nekā enerģijas produktu cenu svārstīgums.

Latvijā inflācija arī uzrādījusi kritumu kopš 2023. gada janvāra, tomēr tā aizvien ir būtiski virs eiro zonas vidējā līmeņa. Par iemesliem, kas šo atšķirību veido, lasiet kolēģu rakstā "Kāpēc inflācija Latvijā ir divreiz lielāka nekā eiro zonā".

Jaunākās Eirosistēmas prognozes izstrādātas, pieņemot, ka nesekos jauni izmaksu kāpuma šoki un monetārā politika turpinās rūpēties par cenu kāpuma spiediena mazināšanos ekonomikā. Šajā gadā vidēji tiek prognozēts 5.3% cenu kāpums, kas nozīmē samazinājumu no 8.6% janvārī līdz tuvu 3% gada beigās eiro zonā kopumā. Tomēr pamatinflācija, kas pašlaik, cerams, vēl tikai sasniedz augstāko punktu, samazināsies tikai pakāpeniski, jo spiediens uz cenu kāpumu turpina būt noturīgs – darba tirgus joprojām ir "silts", algas aug strauji un uzņēmumu peļņas rādītāji turpina būt labi.

Darba tirgus attīstība

Inflācijas, īpaši pamatinflācijas, noturību būtiski ietekmē situācija darba tirgū. Kopējā ekonomika ir izrādījusies daudz spēcīgāka nekā iepriekš prognozēts. Neskatoties uz straujo izmaksu kāpumu un augsto inflāciju, eiro zonas valstu ekonomikas ir spējušas turpināt izaugsmi, kas savukārt arī uzturējis augstu pieprasījumu pēc darba spēka.

Par spīti tam, ka redzam ekonomikas izaugsmes tempu palēnināšanos, darba tirgus eiro zonā pašlaik var tikt raksturots kā saspringts (3. attēls). Brīvā darbaspēka rādītāji (bezdarbs, nepietiekama nodarbinātība) joprojām ir vēsturiski zemos līmeņos. Vairumam uzņēmumu ir grūtības atrast darbiniekus un vakanču skaits, lai arī nedaudz mazinājies pēdējos ceturkšņos, joprojām ir ļoti augsts. Nodarbinātības rādītāji, reaģējot uz izaugsmes palēnināšanos, ir nedaudz sarukuši salīdzinājumā ar pagājušā gada pīķi, tomēr turpina būt pirmspandēmijas līmenī. Arī uzņēmumu gaidas par nākotnes pieprasījumu pēc darbaspēka nesarūk. Līdzdalības līmeņi darba tirgū ir augstā līmenī, kas nozīmē, ka brīvu cilvēku, kurus no ekonomiski neaktīviem vēl varētu piesaistīt darba tirgum, mazinot spiedienu, nav daudz. Reaģējot uz šādu augstu pieprasījumu pēc darbaspēka, algas ekonomikā aug strauji – gan eiro zonā kopumā, gan Latvijā. Tomēr, ņemot vērā augstās inflācijas līmeni, šis augstais algu kāpums nespēj tikt līdzi cenu kāpumam, kā rezultātā iedzīvotāju pirktspēja turpina samazināties.

Darba tirgus attīstību tuvākajā nākotnē noteiks uzņēmumu spēja noturēt augsto pieprasījumu pēc darbaspēka arī situācijā, kad izaugsmes tempi turpinās būt vāji, patērētājiem samazinot pirkumus inflācijas izraisītā pirktspējas krituma ietekmē. Laiks rādīs arī to, vai darbinieku prasīto algu kāpumu uzņēmumi spēs kompensēt no saviem labajiem peļņas rādītājiem. 

Uzņēmumu noturība

Līdz šim piedzīvoto izmaksu kāpumu uzņēmumiem ir lielā mērā izdevies pārvarēt jeb nodot tālāk patērētājiem. Tomēr augstajai inflācijai "noēdot" pirktspēju, šī iespēja pamazām izzūd. Jautājums – vai uzņēmumi būs gatavi un spējīgi kompensēt prasīto algu kāpumu uz savu peļņas rādītāju rēķina? Šobrīd peļņas rādītāji eiro zonā joprojām ir spēcīgi, tas liecina, ka daļu šoka uzņēmēji varētu uzņemties uz sevi – brīdī, kad pieprasījums mazināsies un saasināsies konkurence par tirgus daļu saglabāšanu.

Kreditēšanas attīstība

Monetārās politikas ietekme uz inflāciju ir salīdzinoši ilgs process. Lai arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes noteikto procentu likmju kāpums bijis straujš, tā ietekmi uz ekonomiku mēs redzam tikai pamazām. Centrālās bankas procentu likmes ietekmē finanšu sektora piemērotās Euribor likmes klientiem – uzkrājumus un aizdevumus mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Tas tālāk ietekmē mājsaimniecību un uzņēmumu uzvedību, tādējādi mainot pieprasījumu un piedāvājumu ekonomikā, kas savukārt ietekmē cenas. Šim procesam ir nepieciešams laiks, ko sauc par monetārās politikas transmisiju.

Šobrīd redzam, ka politikas likmju kāpums jau sekmīgi tiek nodots finanšu sektorā, un tiek gaidīts, kad tas tiks nodots tālāk reālajā ekonomikā. Kreditēšanas tempi eiro zonā ir sabremzējušies un likmes gan mājsaimniecību, gan arī uzņēmumu kredītiem ir pieaugušas no izteikti zemajiem līmeņiem (5. attēls). Banku kreditēšanas aptaujas [2] jaunākie rezultāti liecina, ka bankas turpina ierobežot kreditēšanas nosacījumus, kas liecina, ka monetārā politika darbojas. Kreditēšanas bremzēšanās savukārt samazinās aktivitāti tirgos un tādējādi mazinās arī spiediens uz cenām. 

Monetārā politika turpina darbu

Lai arī kopējā inflācija, enerģijas cenām samazinoties, iet uz leju, pamatinflācija, kas signalizē par cenu spiedienu  ekonomikā, turpina būt noturīga, turklāt tā ir noturīgāka nekā tika cerēts un prognozēts. Arī izaugsmes un darba tirgus rādītāji saglabājas augsti, kas nozīmē, ka cenu kāpums var ieilgt.

Monetārajai politikai, ceļot procentu likmes, jāturpina ierobežot inflāciju un cieši jāseko līdzi tam, kā reaģē ekonomika. Skaidri jākomunicē sava nostāja un gatavība panākt inflācijas atgriešanos pie 2 % mērķa, lai finanšu tirgi, uzņēmumi un mājsaimniecības varētu rēķināties ar to, ka inflācija vidējā termiņā samazināsies līdz 2%, kas ir ECB Padomes noteiktais mērķis.

To, ka patlaban finanšu tirgi un sabiedrība kopumā redz centrālo banku aktīvo rīcību cenu kāpuma ierobežošanā, apliecina inflācijas gaidas, kuras, lai arī pieaugušas no iepriekš zemajiem līmeņiem zem 2 %, tagad turas tuvu 2 % ilgākā termiņā (6. attēls). Lai arī gaidas nav tālu no 2 %, tās ir sasniegušas vēsturiski augstākos līmeņus, un inflācijas gaidu straujš pieaugums ir viens no būtiskiem riskiem nekontrolētam cenu kāpumam [3]. Lai nepieļautu inflācijas gaidu strauju kāpumu, ECB Padome turpina būt aktīva un pieņem lēmumus par tālāku likmju kāpumu, negaidot, kamēr līdzšinējo lēmumu ietekme parādās ekonomikas izaugsmē.

Monetārās politikas uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti. Centrālās bankas nevar ietekmēt pandēmijas vai karu iedarbību uz inflāciju, tomēr tās var nepieļaut to, ka inflācija kļūst nekontrolējama. Tieši tā skaidrojama ECB Padomes apņēmīgā rīcība, turpinot celt procentu likmes apstākļos, kad inflācijas rādītāji signalizē par tās kāpuma sabremzēšanos. Šī cīņa vēl nav galā.

[1] To, kāpēc augsta inflācija ir nevēlama, komentē ECB

[2] The euro area bank lending survey - First quarter of 2023

[3] Par to, kāpēc inflācijas gaidas ir būtiskas inflācijas apkarošanai rakstīju iepriekš rakstā "Cik svarīgi inflācijas ierobežošanā ir tas, ko mēs par to domājam?"