Inflācijas "melnā kaste" jeb ar ko ir saskaņots saskaņotais patēriņa cenu indekss

Latvijas pievienošanās eiro zonai inflācijas analīzes akcentu daļēji pārnes no mums tik pierastā patēriņa cenu indeksa (PCI) uz saskaņoto patēriņa cenu indeksu (SPCI). Šajā rakstā par to, kāds ir abu indeksu – PCI un SPCI - saturs, lietojums un tendences līdz šim.

Galvenās ziņas šajā rakstā ir:

• Abi rādītāji ir pareizi, no abiem rādītājiem neviens nav labāks;
• Abi rādītāji raksturo patēriņa preču un pakalpojumu cenu pārmaiņas kādā laika periodā;
• Abus rādītājus aprēķina viena un tā pati institūcija;
• Šiem rādītājiem ir nedaudz atšķirīgs saturs un lietojums;
• No viena rādītāja nevar iegūt otru, tos koriģējot ar kādu koeficientu.

Abi rādītāji ir pareizi

Kā SPCI, tā PCI ir inflācijas rādītāji, t.i., tas ir veids, kā raksturot patēriņa cenu pārmaiņas kādā laika periodā. Šie indeksi datubāzēs ir līdzās pastāvējuši jau vairākus gadus, un neviens no tiem nav jaunums eiro ieviešanas kontekstā. To aprēķināšanā ir vairāk kopīga nekā atšķirīga; atšķiras vien statistiskie svari un viena pakalpojumu veida uztvere.

Abus minētos inflācijas rādītājus Latvijā aprēķina Centrālā statistikas pārvalde (CSP) un neviens no tiem nav kādas citas institūcijas aprēķins. PCI aprēķina kā cenu pārmaiņu rādītāju iekšzemē raksturīgam patēriņa grozam, kamēr SPCI grozs veidots tā, ka tā svaros ietverts arī nerezidentu jeb ārvalstu iedzīvotāju patēriņš Latvijā. Tātad SPCI neatspoguļo, bet ietver nerezidentu patēriņa struktūru (1. attēls).

1. attēls. 2014. gadā lietotie preču un pakalpojumu grupu svari Latvijas SPCI un PCI

Avots: CSP, Eurostat

Kā redzams 1. attēlā, tā patēriņa grupa, kuras īpatsvars atšķiras visvairāk, ir viesnīcas un ēdināšana. Transports ir nākamā lielākā grupa, kuras īpatsvars kopējos SPCI svaros nerezidentu patēriņa dēļ pieaug. Saprotams, ka, uzturoties ārvalstīs īslaicīgi, mums parasti rūp izmitināšana, uzturs un transports.

Tā kā ārvalstu viesim, kurš citā valstī uzturas samērā īsu laika periodu, bieži nav iespējas vai vēlēšanās gatavot ēdienu pašam, uz ēdināšanas pakalpojumu izmantošanas rēķina sarūk pārtikas preču iegādei veltīto izdevumu īpatsvars. Tāpat izmitināšanas pakalpojums aizstāj mājokļa uzturēšanu un remontu, un arī šīs patēriņa grupas īpatsvars kopējos SPCI svaros nedaudz sarūk. Līdzīga loģika ir apģērba un apavu iegādē, kā ar to saistīto pakalpojumu izmantošanā.

Tikmēr tas fakts, ka iekšzemes iedzīvotāju un ārzemnieku biežāk izvēlētās viesnīcas vai ēdināšanas iestādes tomēr varētu atšķirties, neveido atšķirību starp šiem diviem inflācijas rādītājiem. Abos ietilpst vienas un tās pašas preces un pakalpojumi, pieņemot, ka preču un pakalpojumu grupās vidēji cenu attīstības tendence saglabājas neatkarīgi no tā, kurš ir patērētājs (skat. tālāk tekstā). Pēc CSP datiem, 2014. gadā abu indeksu aprēķināšanai Latvijā reģistrē vairāk nekā 20 000 dažādu preču un pakalpojumu cenu (pavisam 516 precēm un pakalpojumiem SPCI un 518 precēm un pakalpojumiem PCI, jo SPCI neietver azartspēles).

Tādējādi iemesls, kādēļ abi indeksi var būt atšķirīgi, ir nerezidentu izdevumu īpatsvars kopējā patēriņā un tā sadalījums preču un pakalpojumu grupās, nevis atšķirīgs sortiments, kuram cenas ir reģistrētas.

Aptuvenu priekšstatu par to, cik lielā mērā nerezidentu patēriņš var ietekmēt PCI, sniedz attiecība starp maksājumu bilances sniegto privāto braucienu pakalpojumu vērtību (kas tuvināti attēlo nerezidentu privātā patēriņa izdevumus Latvijā) un kopējā patēriņa vērtību, ko iegūst starpībai starp kopējiem privātā patēriņa izdevumiem (no iekšzemes kopprodukta faktiskajās cenās) un maksājumu bilances saņemto privāto braucienu pakalpojumu vērtību (kas tuvināti attēlo rezidentu privātā patēriņa izdevumus ārvalstīs) pieskaitot sniegto privāto braucienu pakalpojumu vērtību. Tā ir redzama 2. attēlā.

2. attēls. Attiecība starp maksājumu bilances sniegto privāto braucienu pakalpojumu vērtību un iekšzemes privāto patēriņu* vidēji 2002.-2012. gadā

Avots: CSP, Eurostat, autores aprēķini

* - jēdziens "iekšzemes privātais patēriņš" netiek lietots oficiālajā statistikā, bet grafikā tas lietots kā saīsinājums tekstā skaidrotajam aprēķinam pirms attēla

Maksājumu bilance šeit minama arī tādēļ, ka, aptaujājot tūristus pakalpojumu ārējās tirdzniecības apkopošanas nolūkā (Robežu šķērsojušo personu apsekojums), iegūst arī nerezidentu patēriņa struktūru, kas izmantota SPCI svaros. Šīs atbildes attiecībā, piemēram, uz pārtikas izdevumu sadalījumu, gan varētu nebūt ļoti detalizētas, taču arī SPCI pārtikas cenas netiek publicētas tik detalizētās apakšgrupās kā PCI.

Latvijā līdz šim abi rādītāji ir bijuši ļoti līdzīgi (3.a attēls), un lielākā atšķirība starp gada pieauguma tempiem (0.5 pp) izveidojās īslaicīgi, 2006. gada maijā, kad Latvija rīkoja Pasaules čempionātu hokejā. Šajā periodā viesnīcu un ēdināšanas sektora pakalpojumu (kuri galvenokārt ietilpst nerezidentu patēriņā) pieaugušās cenas Latvijā būtiski palielināja SPCI.

Savukārt kopš 1998. gada sākuma uzkrātā PCI un SPCI indeksa atšķirība nesasniedz 1 pp. Lielākā uzkrātā atšķirība ir viesnīcu, kafejnīcu un restorānu patēriņa grupā (3.b attēls), turklāt tajā straujāk augušas cenas tādiem pakalpojumiem, kuri ir raksturīgi rezidentu patēriņā. Tas varētu būt saistīts ar ienākumu kāpumu no zemas bāzes. Vienlaikus redzams, ka ilgtermiņa tendence ir līdzīga abiem indeksiem.

3. attēls. Latvijas SPCI un PCI kopējam patēriņam (a) un viesnīcu, kafejnīcu un restorānu patēriņa grupā (b); 1998. gada janvāris = 100%

Avots: CSP, Eurostat

To, ka Latvijā SPCI būtiski neatšķiras no PCI, daļēji var skaidrot ar apstākli, ka SPCI struktūru ietekmē samērā neliels nerezidentu patēriņš. Tomēr arī citās valstīs atšķirība starp abiem inflācijas rādītājiem var nebūt liela un ilgākā laika periodā tai arī nevajadzētu veidoties un saglabāties. Tas, ka kādā valstī nerezidentu patēriņš ir liels (2. attēls), vēl neliecina par loģisku atšķirību starp SPCI un PCI, īpaši ilgākā laika periodā (4. attēls).

4. attēls. Kipras SPCI un PCI kopējam; 1998. gada janvāris = 100% 

Avots: http://www.mof.gov.cy, Eurostat

Cenu rādītāji SPCI un PCI kādu faktoru ietekmē var īslaicīgi atšķirties, tomēr tas ir nerezidentu patēriņš, nevis kāds korekcijas koeficients, ar kura palīdzību no viena indeksa iegūt otru. Šo patēriņa daļu var uzskatīt par "tirgojamo sektoru", savukārt tirgojamība veicina cenu izlīdzināšanos. Tikmēr straujš, neproporcionāls un tautsaimniecībai kopumā neraksturīgs izmaksu pieaugums kādā nozarē var ģenerēt cenu kāpumu kādā vienā atsevišķā patēriņa grupā. Līdzīga ietekme var būt arī pieprasījuma kāpumam pēc kādas preces vai pakalpojuma. Tādējādi, ja tā būs vienai no patērētāju grupām vairāk raksturīga patēriņa grupa, piemēram, elektroenerģija, siltumenerģija vai viesnīcu pakalpojumi, tad SPCI un PCI gada pieauguma temps īslaicīgi atšķirsies. Savukārt ienākumu kāpums veido cenu līmeņa ilgtermiņa tendenci, ap kuru piedāvājuma faktori veido īstermiņa svārstības.

Vēl ir vērts minēt, ka jebkurš cenu indekss ir nevis līmeņa, bet tendences rādītājs, tādējādi pat valstīs, kurās ir raksturīgi veidot "iezemiešiem" un ārvalstu viesiem atšķirīgu cenrādi, cenrāžu tendence ilgākā laika periodā, visticamāk, būs vienā un tajā pašā virzienā.

Cenu indekss ir vairāk nekā iemīļotā maizes klaipa vai degvielas litra cenas dinamika

Saskaņotais PCI nozīmē, ka metodoloģija ir vienota, taču vienota metodoloģija nenozīmē gluži to, ka preces un pakalpojumi, kas ietilpst cenu reģistrācijā, ir vieni un tie paši visās valstīs (tie nav pieejami visur vienādi). Valstīm ir savas patēriņa īpatnības, savukārt patēriņa grozs atspoguļo faktisko patēriņu, vienlaikus "ejot laikam līdzi", līdz ar to arī tas ietver biežāk pirktās preces un pakalpojumus.

Kā minēts raksta sākumā, abu cenu indeksu aprēķināšanā ir vairāk kopīga nekā atšķirīga:

• Ne viss, kam ir cena, ir patēriņš un ne viss, kas ir patēriņš, ietilpst cenu indeksā. Piemēram, siers un siltumenerģija ir patēriņa prece, lai kurš to patērētu, un tam ir cena arī tajā dienā, kad to nepatērē. Tikmēr dzīvokļa iegāde nav patēriņa prece, tā ir investīciju prece, lai cik interesanti būtu novērot tā cenu tendences;
• Lai sarēķinātu, vai dzīve kļuvusi dārgāka, to nevar attiecināt uz savu izdevumu kopsummu (piemēram - ja 2010. gadā par bulciņām iztērēju 10 latus, 2012. gadā 12 latus, tad bulciņu ēšana izmaksā vairāk, bet vai tās ir tieši tādas pašas bulciņas tajā pašā veikalā? Vai bulciņu ir tikpat?). Vienlaikus ir skaidrs, ka pierakstīt cenas visam veikalu vai pakalpojumu sniedzēju sortimentam nav iespējams. Tādējādi gan SPCI, gan PCI mēra identiska patēriņa groza cenu pārmaiņas kādā periodā, patēriņa grozu aprēķinot kā vidējo raksturīgo pēc mājsaimniecību budžetu apsekojumiem. Palīgā nāk arī uzņēmumu dati par atsevišķu preču un pakalpojumu patēriņu (piemēram, alkohola iegāde, telefonu pakalpojumu apjoms), kā arī jau minētais robežu šķērsojušo personu apsekojums;
• Protams, ka šajā vietā vienmēr ir jautri pavaicāt, kur gan ņemt identisku grozu un kur būtu vieta progresam, ja grozs paliktu identisks? Šeit der piezīmēt, ka runa nav par iztikas minimumu, bet par aktuālo patēriņa struktūru, un mājsaimniecību budžeta dati jau parāda, kādas ir aktuālās patēriņa tendences. Tādā veidā ir iespējams pakāpeniski aktualizēt patēriņa struktūru. Ķēdes indekss ir metode, kā ilgā laikā indeksu sasaistīt tā, ka tas atspoguļo tikai cenu pārmaiņas, bet vienlaikus ļauj aktualizēt grozu (sīkāk šeit).

Ko darīt ar SPCI un PCI?

Par SPCI un PCI nevar runāt kategorijās "pareizs" un "pareizāks" cenu indekss. Tiem katram ir sava nozīme un saturs.

PCI Latvijā ir galvenais inflācijas rādītājs, to izmanto iekšzemē, lai indeksētu fiksētus ienākumus - tādus kā pabalsti, pensijas. Šis rādītājs ir piemērots, jo saņēmēji ir rezidenti, kam raksturīga rezidentu patēriņa struktūra. Tāpat ar PCI deflē rādītājus, lai tos aprēķinātu t.s. reālajā izteiksmē, piemēram, algas, tādējādi raksturojot pirktspējas kāpumu. PCI lieto grāmatvedības vajadzībām, dažādu līgumu summu definēšanai ilgākā laika posmā, piemēram, nomas maksas līgumos u.tml.

Ja gribas zināt, vai rezidentam savā valstī ir lētāk vai dārgāk dzīvot kā pērn, tad nacionālais PCI ir tieši vietā.

Taču, ja ECB vēlas lemt par monetāro politiku, kas derīga valstu grupā (šo valstu iedzīvotājiem pārvietojoties starp tām un tēriņus veicot dažādās valstīs), tad noderīgs ir SPCI, jo tas aprēķināts pēc vienotas metodoloģijas un satur informāciju par to, kāda ir nerezidentu patēriņa struktūra. Tādējādi Eiropas Centrālā banka un eiro zonu veidojošās nacionālās bankas SPCI izmanto kopīgai monetārajai politikai; tas ir cenu stabilitātes rādītājs, kura vidēja termiņa mērķa vērtība ir zemāka nekā 2%, bet tuvai tai. Arī eiro zonai pievienoties gribošās valstis kā inflācijas konverģences kritēriju vērtē gada SPCI vidēji 12 mēnešu laikā.

Rezumējot - SPCI kļūst nozīmīgāks no prognozēšanas viedokļa monetārās politikas lēmumu formulēšanai, bet PCI saglabājas kā galvenais rādītājs patēriņa cenu tendences analīzei Latvijā.