Īstais brīdis ES fondiem

Par īsto brīdi rakstu ne tāpēc, ka fondu tēma aktualizējusies Eiropas Komisijas vēstules dēļ, bet gan tālab, ka šobrīd Latvijai ir labākais laiks izvērtēt paveiktā apjomu un kvalitāti, un noteikt nākamā naudas piešķīruma posma mērķus. Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums tiek plānots septiņu gadu ciklos. Pašlaik Latvija par ES fondu līdzekļiem veic tos projektus, kas ieplānoti laikam no 2007. līdz 2013. gadam. Tomēr aiz kalniem nav fondu plānošanas nākamais periods, kas paredzēts no 2014. līdz 2020. gadam, un jau tagad atbildīgās iestādes - Finanšu ministrija, Zemkopības ministrija, Ārlietu ministrija u.c. – aktīvi izstrādā šā perioda plānošanas dokumentus. Skan birokrātiski, bet bez plānošanas neiztikt, un tieši tagad ir īstais brīdis, ja nākotnē vēlamies ko mainīt ES fondu prioritātēs.

Zināma artava straujajā Latvijas eksporta kāpumā 2010.-2011. gadā varētu būt ES fondiem, kas krīzes laikā apgūti krietni vairāk. Taču to mēs nezinām – precīza fondu ietekme uz tautsaimniecību joprojām nav skaidra. Piemēram, nav precīzu datu par to, vai un cik daudz radītas jaunas darba vietas, pateicoties tieši ES fondiem, – vai varbūt tas būtu noticis tik un tā eksporta un ražošanas jaudu pieauguma ietekmē? Nav skaidrs, vai veids, kā tika ieguldīti ES fondi, ir labākais, efektīvākais – vai varbūt bija nepieciešams izvēlēties citus atbalsta veidus, lai sniegtu maksimālu labumu tautsaimniecībai? Par rītdienu domājot, šāda analīze būtu ļoti noderīga.

Tomēr vērtējot nevis kvalitāti, bet kvantitāti, proti, iztērēto līdzekļu apjomu pret kopumā pieejamajiem, fondu apguve ir bijusi samērā sekmīga. Lai arī šobrīd Eiropas Komisija ir apturējusi finanšu atmaksu Latvijai ERAF un Kohēzijas fonda ietvaros, mēs turpinām īstenot iesāktos projektus. Pagājušā gada septembrī Latvija ieņēma visai augsto 6. vietu pēc izmaksātās naudas daudzuma visu ES valstu starpā. Plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam no ES struktūrfondiem (ERAF, ESF un Kohēzijas fonda) Latvijai ir paredzēti 3,2 miljardi latu, kas būs pieejami līdz pat 2015.gadam. Pašlaik izmaksāti 1,4 miljardi latu jeb 43% no pieejamā ES struktūrfondu apjoma. Lai gan statistiskie dati rāda salīdzinoši labu progresu, joprojām ir šaubas, vai spēsim apgūt finansējumu visās jomās un vai tas būs izdarīts maksimāli efektīvi.  

Avots: Finanšu ministrija

Detalizēti apskatot nozaru progresu, vērojams, ka būtiski atpaliek lielo infrastruktūras projektu un uzņēmējdarbības atbalstam paredzēto finanšu instrumentu apguve. 2011. gadā lauzti vairāki līgumi ar ceļu būvniekiem, kuru darbu izpilde atpalika no grafika pat par gadu. Latvijā ceļu būvniecībā garantijas periods ir 3 gadi un iepirkumus veic "pēc zemākās cenas" kritērija, bet Lietuvā un Igaunijā garantijas periods ir 5 gadi un iepirkumos lieto principu "saimnieciski izdevīgākais". Līdz ar to, manuprāt, joprojām ir neatbildēts jautājums, vai katrs iztērētais ES fondu lats ir sniedzis tautsaimniecībai maksimālu labumu.

Savukārt finanšu instrumentu ietvaros maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir pieejami 109 milj. latu aizdevumu un pašu kapitāla investīciju veidā. ES fondu apguves dati rāda 100% programmas izpildi. Tomēr tā ir nauda, kas pārskaitīta starpniekinstitūcijām, nevis nonākusi, investēta uzņēmumos. Līdz 2011. gada oktobrim MVU bija ieguldīti vien 12 milj. latu, jo finansējums "iestrēdzis" administratīvo procedūru un dokumentu kalnos.

Domājot perspektīvā

Strādājot pie 2014. līdz 2020. gada ES fondu plānošanas dokumentiem, svarīgi būtu analizēt pagātnes norises un izdarīt secinājumus par to, kā nākotnē varam uzlabot ES fondu izmantošanas efektivitāti.

Pirmkārt, svarīgi būtu sekot līdz rezultātu – mērķu sakarībai. Plānošana jāveido ar pārliecību, ka katrs izvēlētais pasākums būtiski ietekmē mērķa sasniegšanu un dara to visefektīvākajā veidā. Vērtējot 2007. līdz 2013. gada plānošanas perioda dokumentus, parādās vairākas neskaidrības. Piemēram, daudzos gadījumos nav pārliecības, vai finansējums novirzīts tieši aktuālāko problēmu risināšanai un kā tieši šo problēmu risināšana iekļaujas kopējā valsts attīstības stratēģijā.

Otrkārt, prognozējot viena sektora ieguvumus, nevajadzētu aizmirst, ka tie var veidoties otra sektora izspiešanas rezultātā. Piemēram, potenciālais pieaugums dzelzceļa kravās varētu vismaz daļēji atspoguļoties sauszemes kravu apjomu samazinājumā. Tāpēc, valstiski un makroekonomiski raugoties, kopējais transporta nozares ieguvums no ES fondiem varētu izrādīties mazāks, nekā lēsts, projektus plānojot.

Treškārt, uzmanīgāk vērtējamas Latvijas reģionu atšķirības un vajadzības. Kritiski izvērtējot, var izrādīties, ka, piemēram, Latgales ekonomiskās attīstības veicināšanai nepieciešami labi ceļi, platjoslas internets un darbinieku subsīdijas, bet Rīgā vairāk vajadzīgs riska kapitāls.

Un visbeidzot – joprojām aktuāls ir jautājums par efektīvu fondu administrēšanu. Šajā plānošanas periodā ir darīts daudz, lai vienkāršotu dokumentu sagatavošanu un iesniegšanu, kā arī uzlabotu naudas plūsmu. Tomēr nākamajā periodā mazāks iestāžu skaits, pilnvērtīga informācija internetā un vienota informatīvā tālruņa pakalpojums varētu palīdzēt sistēmu veidot vieglu, saprotamu un efektīvu visiem interesentiem.

Eiropā aizvien biežāk runā par alternatīvām ES fondu ietekmes vērtēšanas metodēm. Latvijā gandrīz visas administrēšanā iesaistītās iestādes veic savus pētījumus, ar savu mērķi un uzdevumu. Ja apvienotu resursus gan pasūtītāja, gan izpildītāju pusē, mēs iegūtu pilnvērtīgāku ES fondu neto ietekmes vērtējumu, ko varētu izmantot, lai "ES fondus ieguldītu, kur lielāks efekts, nevis, kur vieglāk" (pārfrāzējot I. Šteinbukas kundzes teikto laikrakstā "Diena"). Svarīgāk par to, cik miljonus mums iedos, ir tas, ko mēs par tiem spēsim iegūt. 2012. gads ir īstais laiks, lai to labi izdomātu.

Raksts publicēts portālā Delfi 2012. gada 31. janvārī.