Jauniešu bezdarbs

Ekonomistu diskusijā par nodarbinātību, bezdarba cēloņu un problēmas risinājumu meklējumos ļoti svarīgs ir vecuma struktūras aspekts. Saskaņā ar Nodarbinātības Valsts aģentūras (NVA) klasifikāciju viena no īpaši augstām bezdarba riskam pakļauto iedzīvotāju grupām ir jaunieši. "Delfi" slejās šoreiz konstatēsim, cik izplatīts ir bezdarbs jauniešu vidū un iezīmēsim (jeb vēlreiz apliecināsim jau zināmo) veidu, kā to mazināt, - kas tādējādi veicinātu arī ilgtspējīgas tautsaimniecības veidošanu.

Cik izplatīts ir bezdarbs jauniešu vidū?

No pirmā skatiena liekas, ka situācija ar jauniešu bezdarbu Latvijā ir dramatiska – saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes darbaspēka apsekojuma datiem bezdarba līmenis 15-24 gadu vecu jauniešu vidū ir 32.5% (2010. gada 3. ceturkšņa dati), salīdzinot ar 18.0% tautsaimniecībā kopā. Krīzes zemākajā punktā, 2009. gada 4. ceturksnī, tas bija vēl augstāks – 40.4%, tai skaitā jauniem vīriešiem – 43.4%.

Te jāatzīmē, ka bezdarba līmeni rēķina pret ekonomiski aktīvajiem jauniešiem. Tā kā 2010. gada 3. ceturksnī tikai 43% no jauniešiem bija ekonomiski aktīvi (pārējie mācījās), sarēķinām, ka no visiem jauniešiem 57% mācījās, 29% strādāja un 14% meklēja darbu. Tātad bezdarbs jauniešu vidū nav vairāk izplatīts kā pārējās vecuma grupās – līdzīgi bezdarba rādītāji ir arī 25-34, 35-44 un 45-54 gadu vecuma grupā.

Datu avots: CSP

Krīzes laikā bezdarbs jauniešu vidū ievērojami pieauga – samazinoties nodarbināto jauniešu īpatsvaram, bet viņu ekonomiskajai aktivitātei (nodarbināto un darba meklētāju jauniešu īpatsvaru summai) paliekot gandrīz nemainīgai. Tādējādi secināms, ka no darba tika galvenokārt atlaisti jaunieši, kas neturpina mācības.

Datu avots: CSP

Būtiska nozīme bezdarba riska mazināšanā ir izglītībai. Profesionālā vai arodizglītība, salīdzinot ar pamatizglītību, samazina bezdarba risku divas reizes, savukārt augstākā izglītība – trīs reizes. Apgalvošu, ka kvalitatīvas izglītības trūkums ir lielāks kavēklis darba tirgū nekā darba attiecību pieredzes trūkums.

Pirms vairākiem gadiem, viesojoties LU karjeras dienās, toreizējā Valsts Kancelejas direktore Gunta Veismane uzsvēra, ka darbam valsts pārvaldē ir nepieciešama kvalitatīva izglītība, nevis papīra atskaite par kādu darba praksi, kurai visbiežāk nav nekāda sakara ar iegūstamo izglītību. Tādu pašu nostāju LU karjeras dienas ietvaros pauda arī lielas komercbankas personāla daļas vadītājs, sakot, ka viņa pārstāvētā komercbanka labprāt pieņem darbā LU absolventus bez darba pieredzes, jo "tie nav izniekoti ar zemu darba disciplīnu".

Šāda darba devēju nostāja apšauba masu medijos bieži sastopamo apburto loku "bez darba pieredzes nekur neņem – bet ja neņem, tad kur dabūt darba pieredzi". Šī nostāja arī parāda, ka veiksmīgas karjeras pamats ir kvalitatīva izglītība, nevis mazkvalificētu darbu prakse, turklāt aizņemtība un nogurums kavē skolēnu un studentu piedalīšanos pilnvērtīgā studiju procesā.

Nodarbinātības Valsts aģentūra (NVA) pasludinājusi jauniešus par vienu no īpaši augstam bezdarba riskam pakļautām iedzīvotāju grupām. Citas riska grupas ir invalīdi, personas pēc soda izciešanas no ieslodzījuma vietām, personas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, pirmspensijas vecuma bezdarbnieki un ilgstošie bezdarbnieki. Manuprāt, vecums, it īpaši attiecībā uz jauniešiem, nevar būt kavēklis darba tirgū. Kavēklis var būt kvalifikācijas jeb prasmju trūkums.

Vidusskolas absolventi ir vāji sagatavoti pieaugušo dzīvei. Lai gan mācību priekšmetu saraksts ar laiku kļūst arvien garāks, jauniešu prasmju līmenis, visdrīzāk, nepieaug; savukārt pārlieku liela slodze var negatīvi ietekmēt skolēnu veselību. Kāpēc prasmju līmenis nepieaug? Pirmkārt, reti gadās, ka vidusskolā tiek attīstītās praktiskās lietas – gandrīz viss mācību process notiek klasēs, kur profesijas tiek iemācītas pēc grāmatām. Otrkārt, saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem, kopumā vidusskolas Latvijā nav guvušas lielus panākumus, nodrošinot jauniešus pat ar pamata prasmēm un to pielietojumu reālajā dzīvē, – runa ir par lasītprasmi (spēju saprast sarežģītus tekstus), kā arī matemātikas un zinātnes pielietojumu reālajā dzīvē. Par to liecina Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA)[1] pēdējās testēšanas dati.

Jāatzīmē, ka zemi mācību sasniegumi vidusskolā nav tikai Latvijas problēma un tai nav sakara ar budžeta konsolidācijām – tā ir visas Eiropas problēma. Arī vairākās pārtikušās valstīs skolēnu mācību sasniegumi ir visai pieticīgi. Jaunākajā PISA skolēnu mācību sasniegumu vērtējumā (2009. gads), no labākajām 10 valstīm tikai divas – Somija un Nīderlande – ir no Eiropas, lai gan pavisam valstu sarakstā puse ir no Eiropas. Latvija šajā reitingā ierindojās 30. vietā, uzrādot pieticīgus rādītājus visās trīs dimensijās – lasītprasme, matemātika un zinātne.

NVA gan īsteno vairākas pagaidu nodarbinātības programmas jauniešiem. Tā būtu laba lieta, ja šie pasākumi nebūti tik līdzīgi tā dēvētajai 100 latu programmai. Piemēram, jauniešiem ar augstāko izglītību ir iespēja iesaistīties NVA asistentu darba praksē, saņemot 150 latus mēnesī par pilnas slodzes darbu, turklāt nevis algas, bet gan stipendijas veidā (t.i., nodokļi netiek maksāti, līdz ar to jaunietis jau karjeras sākumā radinās pie nodokļu nemaksāšanas). Manuprāt, zemas kvalifikācijas jauniešu nodarbinātības subsidēšana palīdz viņiem īstermiņā, bet būtiski kavē ilgtermiņā, negatīvi ietekmējot viņu pašapziņu un vēl mazāk orientējot uz karjeras sasniegumiem. Tā vietā būtu jāstimulē jauniešus tālāk uzlabot savas prasmes un pacelt profesionālo latiņu augstāk, vai nu apgūstot arodu, vai akadēmisko izglītību. Izglītības standarti ar laiku pieaug (kas ir neizbēgams process pasaules tehnoloģiskā progresa dēļ), un, lai gan pieredzējis darbinieks labāk zinās praktiskās lietas, mācību iestāžu absolvents vienmēr labāk zinās svaigo teoriju. Tādējādi mācību iestāžu absolventi būs nepieciešami, lai jaunākie zinātnes sasniegumi tiktu iedzīvināti uzņēmumos. Un no tā, kā zināms, atkarīga kā viņu dzīve, tā nodokļu ieņēmumi valsts makā.

Kāda ir situācija darba meklētāju pārkvalifikācijas procesā, skatieties pētnieciskajā seriāla Naudas Zīmes 8. sērijā, kas LTV-1 demonstrēta 2011. gada 22. februārī.

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 22. februārī.

[1] Programm for International Student Assessment (PISA) ir OECD izstrādāta programma, pēc kuras reizi trīs gados vienlaikus vairākos desmitos valstu notiek 15 gadus vecu skolēnu testēšana. Katrā no valstīm testēšanā parasti piedalās no 5 līdz 10 tūkstošiem skolēnu. Rezultāti tiek publicēti ar viena gada nobīdi, pēdējā testēšana notika 2009. gadā, un tās rezultāti tika publicēti 2010. gada decembrī.