Kā attīstās Latvijas reģioni?

Reģionu nevienlīdzība nav tikai unikāla Latvijas problēma, tā ir vērojama arī Eiropas attīstītākajās valstīs. Piemēram, Vācijā ir būtiskas atšķirības starp ekonomiski spēcīgajiem reģioniem dienvidos un rietumos un ekonomiski vājākiem reģioniem austrumos. Savukārt Itālijā spēcīgi reģioni koncentrējas ziemeļos un ap Romu,  taču dienvidu reģioni savā attīstībā iepaliek (1. attēls). Kā skarbi teic vācu sakāmvārds: "Vienīgā vieta, kur patiešām visi ir vienlīdzīgi, ir kapsēta"; un arī par to vēl varētu strīdēties. Tomēr, protams, ka vairākumā gadījumu mazāk turīgs cilvēks vai valsts cer kļūt turīgāks. Arī sociālekonomiskās stabilitātes nolūkā valstu vai to apvienību politiskajos virzienos centieni mazināt plaisu starp bagātākajām un nabadzīgākajām valstīm un iedzīvotājiem ir vienmēr aktuāla. 

1. attēls. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta (% pret ES-28 vidējo, NUTS 2 (Nomenclature of territorial units for statistics) reģioni, 2015)

Eiropa Savienībā (ES) pēdējās divās desmitgadēs ir vērojama ienākumu konverģence jeb izlīdzināšanās, vidējam ienākumu līmenim nabadzīgākajās valstīs pieaugot salīdzinoši straujāk. Ķelnes institūta pētnieki Goecke un Huther savā pētījumā "Konverģence Eiropā" secinājuši, ka industriālā sektora attīstība pozitīvi korelē ar iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu. Tāpat autori uzskata, ka reģioni, kuri (2000.- 2011. gadā) saņēmuši ES subsīdijas, ir piedzīvojuši lielāku konverģenci (2. attēls.). Tātad ES politika šajā ziņā ir devusi rezultātu. Tomēr valstu konverģence notiek straujāk nekā reģionu konverģence. Citiem vārdiem sakot, ES valstīs straujāks ienākumu kāpums vērojams galvaspilsētās un citos attīstītākajos šo valstu reģionos, savukārt mazāk attīstīto reģionu izaugsme atpaliek, tādējādi pieaugot ienākumu nevienlīdzībai valstu iekšienē.

2. attēls. IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta pārmaiņas procentu punktos 2015. g.-2007. g. (% pret ES-28 vidējo, NUTS 2 reģioni)

Globalizācijas procesi, tajā skaitā iedzīvotāju vēlme migrēt uz galvaspilsētām vai attīstītākiem reģioniem, ir process, kuru ir teju neiespējami apstādināt. No darba ražīguma un ienākumu kāpināšanas viedokļa – tas būtu pat nelietderīgi. Tomēr šajā gadījumā reģionālās nevienlīdzības problēmas saistāmas ne tik daudz ar iedzīvotāju blīvuma pārmaiņām un urbanizāciju, bet ar ienākumu uz vienu iedzīvotāju disproporcijām un resursu efektīvu izmantošanu. Nespējot efektīvi apsaimniekot zemi un pārvaldīt nekustamos īpašumus, arvien lielāka to daļa nonāk nerezidentu īpašumā vai vispār iet bojā. Zemi ienākumi, darba vietu trūkums dzīvesvietā iedzīvotājus mudina migrēt. Labākajā gadījumā uz attīstības centriem turpat iekšzemē, bet sliktākajā – uz "jaunām mājām" citā valstī. Šie procesi negatīvi ietekmē nacionālo kopproduktu un rada arī drūmu emocionālo fonu, tādēļ šie jautājumi ir un būs politiķu dienas kārtībā.

Viena no Latvijas valdības fiskālās politikas prioritātēm jau kādu laiku ir iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšana, un jāteic, ka šajā jomā tendence ir iepriecinoša. Lai gan salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijas iedzīvotāju ienākumu plaisa starp turīgākajām un mazturīgākajām mājsaimniecībām joprojām ir gana augsta (3. attēls), tomēr ienākumu nevienlīdzību raksturojošais Džini indekss [1] pēdējā desmitgadē ir samazinājies – ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir mazinājusies (4. attēls).

Tomēr ekonomiskās aktivitātes un ienākumu plaisu starp reģioniem pagaidām neizdodas samazināt, lai gan par reģionālo politiku tiek domāts.

Latvijā starp Latvijas centrālo daļu (Rīgu un Pierīgu) un pārējo teritoriju, īpaši Latgali un Kurzemes dienvidrietumiem turpina palielināties plaisa iedzīvotāju rocības, darba iespēju un saražoto apjomu ziņā. To labi iezīmē teritorijas attīstības līmeņa indekss (TAL indekss)*, skatīt 3. attēlā, kas raksturo teritoriju augstāku vai zemāku sociālekonomisko attīstību, aprēķinā ietverot IKP, bezdarba līmeni, investīcijas, demogrāfiskās slodzes līmeni, samaksātos nodokļus u.c.). Ja salīdzina 2016. gada un 2011. gada attēlus, tad reģionu krāsojumā redzama arvien lielāka polarizācija (5. attēls), un citi attīstības centri tā arī nav iezīmējušies.

5. attēls. Novadu un republikas pilsētu TAL indekss, 2011. gadā un 2016. gadā

* TAL indekss raksturo teritoriju augstāku vai zemāku sociālekonomisko attīstību. Aprēķinā tiek ietverti vairāki rādītāji (IKP, bezdarba līmenis, investīcijas, demogrāfiskās slodzes līmenis, samaksātie nodokļi u.c.). 

Līdz ar to var secināt, ka vai nu līdzšinējie reģionālās politikas centieni ir nesekmīgi, vai arī realizēto pasākumu ietekme prasa ilgāku laiku atdeves novērtēšanai. No šobrīd aktuālajiem plāniem var minēt "Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.-2019. gadam", kā arī "Rīcības plānu Latgales reģiona izaugsmei 2015.-2017. gadam" (kas ir jau otrais plāns reģionam). Tie paredz transporta infrastruktūras sakārtošanu attīstības centru sasniedzamībai, finansiālu un praktisku atbalstu uzņēmējdarbībai, degradēto teritoriju revitalizāciju u.c. pasākumus visas Latvijas un atsevišķi arī Latgales teritorijā. Tomēr grūti iedomāties ekonomiskās aktivitātes plaisas mazināšanos reģionos, ja investīciju dinamika pati par sevi iezīmē būtiskās ieguldījumu atšķirības reģionos (6. attēls). Investīciju sarukums 2016. gadā lielā mērā skaidrojams ar ES fondu programmu finansējuma "pārrāvumu". Lai gan 2017. gada dati uzrādīs krietni optimistiskāku ainu, tomēr plaisa starp reģioniem visticamāk būtiski nemazināsies.

6. attēls. Nefinanšu investīcijas uz vienu iedzīvotāju, eiro

Kā redzams no būvniecības statistikas (7. attēls), tad Rīgā un Pierīgā vairāk tiek būvētas gan dzīvojamās ēkas, gan rūpnīcas, tātad šajās teritorijās nozīmīgāk paplašinās dzīvesvietas un darba iespējas.

7. attēls. Ekspluatācijā pieņemtās ēkas, tūkst. m2, jaunbūves, 2010.-2016.g.kopā

Privātu investīciju plūsmu, galvenokārt, nosaka tirgus nosacījumi – ražošanas platība, loģistikas veidošana, darbaspēka pieejamība, nodokļu atlaides u.c. aspekti. Tas viss veido izvēli investēt konkrētā apgabalā. To pašu var teikt par ģimenes izvēli par labu savam mājoklim – cena, uzturēšanas izmaksas, nodokļi, izglītības iestāžu pieejamība, darba vietu izvēle utt. Valsts kopējā un pašvaldību politika var ietekmēt šos aspektus, citus – vairāk, citus – mazāk un netiešāk. Iespējams, viens no tiešākajiem atbalsta veidiem ir infrastruktūras nodrošināšana, kas ir nozīmīga daļa arī valsts plānos. Piemēram, Valsts autoceļu sakārtošanas programma 2014. – 2020. gadam. Daudzi lielie autoceļi ir Pierīgā, tādēļ prāva daļa finansējuma nonāk šajā reģionā, taču Latgales reģionam atvēlēts visvairāk no pārējiem reģioniem, kamēr Zemgales reģionam – vismazāk.

8. attēls. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, tūkst. eiro

2015. gadā (patlaban pēdējā reģionālajā IKP aprēķinā) ir iezīmējies straujāks Latgales reģiona IKP kāpums (8. attēls), kas vieš cerības par plānu pozitīvu ietekmi, bet, protams, par uzlabojuma noturību vēl pāragri spriest. Pārliecinošus secinājumus patlaban izdarīt nevar, vismaz ne bez pozitīvu pārmaiņu identificēšanas arī citos rādītājos. Tādēļ turpmāk rakstā aplūkosim norises katrā reģionā atsevišķi, izvērtējot reģionu stiprās un vājās puses (tekstā izmantoti CSP dati, ja vien nav norādīti citādi).

Viedoklis

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts : Kā Jūs vērtējat līdzšinējās reģionālās attīstības plānu sekmes? 

Ir paveikts apjomīgs darbs reģionālās attīstības veicināšanai, it īpaši Latgales reģionā, kur ir viskrasākās atšķirības darbavietu pieejamībā, atalgojumā u.tml. Šobrīd Latgales programmas ietvaros atjaunoti 119 ha degradēto teritoriju, kuru sakārtošanai piesaistīti 63 milj. EUR privāto investīciju.

Latvijas reģionu stiprās un vājās puses

LATGALE

Latgalē ir viszemākais teritorijas attīstības līmenis (vidēji -1.238, Valsts reģionālā attīstības aģentūras (VRAA) dati), visaugstākais tas ir Preiļu novadā, bet viszemākais Ciblas novadā (9. attēls). Drūma aina ir vērojama lielākajā daļā ekonomisko rādītāju – Latgalē ir vismazākās investīcijas valstī, zems IKP uz iedzīvotāju, zemākā alga, augstākais bezdarbs, visaugstākais nabadzības riska indekss. 18% Latgales iedzīvotāju dzīvo dziļā materiālā nenodrošinātībā (otrs sliktākais rādītājs ir Zemgalē 16%). Reģionā ir augstākais sociālo pabalstu un pensiju īpatsvars ienākumos (35%) zemāku algota darba un citu ienākumu dēļ, tomēr pašu pabalstu apmērs ir zems. Lielā mērā šo sociālekonomisko, mazāku darba un citu iespēju nosacījumu dēļ iedzīvotāju skaits šajā reģionā ir sarucis visstraujāk. Kopš 2004. gada tas ir samazinājies par teju ¼ daļu jeb gandrīz 86 tūkstošiem cilvēku.

9. attēls. Latgales reģiona novadu teritorijas attīstības līmeņa indekss (2016)

Situācija droši vien būtu vēl bēdīgāka, ja reģiona attīstībā tik nozīmīgu artavu neveidotu divas republikas pilsētas – Daugavpils un Rēzekne, kas nodrošina vairāk nekā 1/2 no Latgalē radītās pievienotās vērtības. Priekšrocības uzņēmējdarbības veicināšanai, galvenokārt, ar nodokļu atlaidēm, reģionā sniedz divas speciālās ekonomiskās zonas (SEZ): Rēzeknes SEZ un Latgales SEZ (kopš 2017. gada 2. janvāra, aptver 5% no reģiona kopplatības). Teritoriju šķērso divas starpvalstu nozīmes automaģistrāles un trīs dzelzceļa līnijas, tādējādi Daugavpilī un Rēzeknē veidojas loģistikas centri. Reģionā ir spēcīgi metālapstrādes, mašīnbūves un pārtikas apstrādes uzņēmumi. Atsevišķi var izcelt arī Preiļu novadu, kas pozitīvi izceļas uz citu novadu fona ar saviem ekonomiskajiem rādītājiem, un te nozīmīgu artavu sniedz viens no Latvijas lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem akciju sabiedrība "Preiļu siers", šis uzņēmums pēc apgrozījuma ir arī lielākais reģiona uzņēmums (1. tabula).

1. tabula. Desmit pēc neto apgrozījuma apmēra lielākie Latgales uzņēmumi (2016)

Daudzveidīgās ainavas, daudzo ezeru un upju, aizsargājamo teritoriju ar unikālu floru un faunu dēļ Latgale ir lielisks tūristu galamērķis. Reģionā ir zema zemes ražība, kas ierobežo lauksaimniecības attīstības potenciālu. Arī mežainība reģionā ir zema, tomēr tā ir strauji augoša, kas ir saistīts gan ar lauksaimniecības zemju aizaugšanu, gan ar meža platību mērķtiecīgu veidošanu. Reģionā ir vairāki spēcīgi kokapstrādes uzņēmumi.

10. attēls. Nodarbinātības līmenis %, 15-74 g

Pievēršoties vairāk pārmaiņām dinamikai laika griezumā, ir interesanti aplūkot nodarbinātības tendences. Straujās izaugsmes gados visnozīmīgāk nodarbināto skaits palielinājās tieši Latgalē - no ļoti zema līmeņa (aptuveni 47%) 2004. – 2005. gadā tas pakāpās līdz 58% 2008. gadā, pat nedaudz apsteidzot nodarbinātības līmeni Vidzemē (10. attēls). Tomēr pēc nodarbinātības līmeņa sarukuma krīzes gados – Latgalē atšķirībā no citiem reģioniem (izņemot Kurzemi) tas nav atguvis pirmskrīzes virsotnes. Ņemot vērā 2017. gadā Latvijā kopumā vērojamo straujo tautsaimniecības izaugsmi un vienlaikus darbaspēka trūkuma problēmas nozīmīgāku aktualizēšanos, nodarbinātības līmenim patlaban vērojams straujš kāpums, tajā skaitā, strauji uzlabojas arī situācija Latgalē.

Pozitīvas pārmaiņas darba tirgū iezīmē arī Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) dati par reģistrētā bezdarba līmeni. 2018. gada 31. janvārī Latgalē joprojām ir vērojams augsts bezdarba līmenis, t.i., 16% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita, kas gandrīz divas reizes pārsniedz otru sliktāko rādītāju – 8.1% Kurzemē. Tomēr gada laikā šis rādītājs ir sarucis par 2.2 procentu punktiem, kas ir otrs straujākais uzlabojums reģionu vidū (tikai Kurzemē bezdarbs sarucis vēl straujāk – par 2.5 p.p., savukārt valstī vidēji – par 1.5 p.p.). Latgalē iedzīvotāji aktīvi reģistrējas kā bezdarbnieki, lai saņemtu pašvaldību pabalstus un varētu iesaistīties dažādās sociālās programmās. Sociālie transferti (pensijas, pabalsti), kas ir otra lielākā iedzīvotāju ienākumu sastāvdaļa, Latgalē veido augstāko īpatsvaru ienākumos (35%) (11. attēls). Tas ir procentuālais sadalījums; naudas izteiksmē uz vienu cilvēku vairāk pensijās un pabalstos saņem rīdzinieki, savukārt zemgalieši un vidzemnieki – pat mazāk.

11. attēls. Mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu sastāvs uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, eiro (2016)

Vecuma pensiju, bezdarbnieku u.c. pabalstu apmērs lielā mērā ir saistīts ar iedzīvotāju iepriekšējiem ienākumiem un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, tādēļ tas ir augstāks tajos reģionos, kur darba samaksa ir vidēji lielāka un ēnu ekonomika ir zemāka. Savukārt Latgalē, kur vidējā alga ir viszemākā, mazāka ir arī vidējā pensija un bezdarbnieku pabalsts, tiesa, to saņem lielāks skaits iedzīvotāju. Papildus tam sociālo transfertu apmēru ietekmē arī pašvaldību piešķirtie pabalsti, kas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc Vidzemē un Kurzemē sociālo transfertu apmērs pat ir zemāks (saņem mazāks skaits un zemākā apmērā).

Kopumā var secināt, ka Latgalē pēdējos gados patiešām ir vērojamas situācijas uzlabojuma pazīmes, tomēr tas var nebūt pietiekami, lai spētu būtiski mazināt plaisu starp reģioniem.

Viedoklis

Preiļu novada domes Attīstības daļas vadītāja Elita Jermolajeva

Preiļu novada domes Attīstības daļas vadītāja Elita Jermolajeva: Pēc Latvijas teritorijas attīstības indeksa (TAL) Preiļu novads Latgales reģiona ietvaros atrodas augstākajā pozīcijā. Kas ir Jūsu novada attīstības panākumu galvenie priekšnoteikumi

Viennozīmīgi, liels nopelns Preiļu novada attīstībā ir rakstā jau minētajai akciju sabiedrībai “Preiļu siers”, kas pēc apgrozījuma ir lielākais reģiona uzņēmums. Uzņēmuma ietekme uz  teritorijas attīstības indeksa aprēķinā izmantotajiem rādītājiem varētu izpausties vismaz 4 no 8, t.i., bezdarba līmenis; trūcīgo personu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā; ilgtermiņa migrācijas saldo uz 1000 iedzīvotājiem; iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz vienu iedzīvotāju. Līdztekus tam Preiļu novadā pastāvīgi tiek meklētas dažādas iespējas uzņēmējdarbības attīstībai - tiek atbalstīti gan esošie mazie un vidējie uzņēmumi, gan arī jaunu uzņēmumu veidošanās, kas ietekmē rādītāju  "Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem”, kas jau vairākus gadus Preiļu novadā ir augstāks nekā vidēji Latvijā un Latgalē.

VIDZEME

Vidzeme ir reģions ar otru straujāko iedzīvotāju samazinājumu kopš 2004. gada (par 20.6% jeb 50 tūkst. iedzīvotāju). Vidzemes teritorijas attīstības līmeņa indekss ir salīdzinoši zems (vidēji –0.776, VRAA dati), vislielākais tas ir Cēsu novadā, bet viszemākais – Varakļānu (12. attēls). Reģionā ir otri zemākie mājsaimniecību izdevumi un ienākumi valstī (aiz Latgales). Slikti rādītāji redzami materiālās nenodrošinātības jomā. Otrs sliktākais rezultāts dziļas materiālās nenodrošinātības novērtējumā, otrs augstākais ekonomiskās spriedzes līmenis [2] un lielākais iedzīvotāju īpatsvars, kas nespēj segt komunālos izdevumus (18%).

12. attēls. Vidzemes reģiona novadu teritorijas attīstības līmeņa indekss (2016)

Sliktie rādītāji lielā mērā ir saistāmi ar faktu, ka reģionā ir tikai viena republikas nozīmes pilsēta – Valmiera (13. attēls). Tā kā lauku teritorijās salīdzinājumā ar pilsētām ienākumi vidēji ir zemāki (11. attēls), tad tas, protams, ietekmē arī iedzīvotāju dzīves līmeņa novērtējumus.

13. attēls. IKP statistiskajos reģionos (t.sk. republikas pilsētās) 2015. gadā, % no kopējā IKP

Vidzemē ir augstākā mežainība Latvijā (55.8% 2014.gadā), reģionā ir spēcīgi mežsaimniecības un kokrūpniecības uzņēmumi. Ļoti labi attīstīta ir arī piensaimniecība – vidēji gadā tiek saražots vairāk nekā 238 tūkst. tonnu piena (otrs augstākais rādītājs ir Zemgalē – 204), turklāt šie rādītāji pēdējos piecos gados ir strauji auguši. Reģiona pievienoto vērtību nozīmīgi papildina arī vairāki būvmateriālu ražotāji, t.sk., reģiona lielākais uzņēmums gan apgrozījuma, gan darbinieku skaita ziņā - AS "Valmieras stikla šķiedra" (2. tabula).

2. tabula. Desmit pēc neto apgrozījuma apmēra lielākie Vidzemes uzņēmumi (2016)

Aplūkojot dinamiku, reģiona ekonomiskie rādītāji līdz ar kopējo tautsaimniecības attīstību arī uzlabojas, tomēr šis kāpums ne visiem rādītājiem ir pārliecinošs. Piemēram, IKP pēdējā pārskata gadā auga vidēji lēnāk nekā valstī kopumā, savukārt patēriņa izdevumi uz vienu iedzīvotāju pat samazinājās (14. attēls). Ar pozitīvu uzlabojumu izceļas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars.

14. attēls. Patēriņa izdevumi uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, eiro

Kopumā var secināt, ka Vidzemes ekonomiskie rādītāji ir salīdzinoši vāji, turklāt arī pēdējās tendences atsevišķiem rādītājiem ir drīzāk stagnējošas. Tā kā Vidzeme atšķirībā no "rūpju bērna" Latgales tik lielu uzmanību no politikas veidotājiem neizpelnās, tad rodas bažas par veiksmīgu tālāku attīstību.

Viedoklis

Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs

Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs: Pēc Latvijas teritorijas attīstības indeksa (TAL) Cēsu novads Vidzemes reģiona ietvaros atrodas augstākajā pozīcijā. Kas ir Jūsu novada attīstības panākumu galvenie priekšnoteikumi?

Visa pamatā ir Cēsu novada pašvaldības ilgtermiņa stratēģiskais redzējums, kas paredz investīcijas infrastruktūrā un atbalstu cēsnieku idejām un iniciatīvām apvienojumā ar konsekventu novada mārketinga stratēģiju jaunu cēsnieku un investoru piesaistei ar mērķi veidot Cēsis par izcilu vietu dzīvei.

ZEMGALE

Teritorijas attīstības līmeņa indekss Zemgalē ir vidēji zems TAL indekss (vidēji ir -0.515; VRAA dati), vislielākais tas ir Ozolnieku novadā, bet viszemākais – Neretas (15. attēls). Zemgales iedzīvotāju skaits kopš 2004. gada ir sarucis par 16% jeb 46 tūkst. iedzīvotāju. Reģionā ir salīdzinoši augsts ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars (lai gan pēdējos gados stagnē un citi reģioni sāk apsteigt), trešā augstākā vidējā bruto alga.

15. attēls. Zemgales reģiona novadu teritorijas attīstības līmeņa indekss (2016)

Zemgalē ir augsta zemes auglība, tāpēc lauksaimniecības pienesums ir nozīmīgs. Piemēram, graudaugu ražība Zemgalē ir vidēji 47 centneri no hektāra (2016. g.), būtiski pārsniedzot citu reģionu sniegumu (vidēji Latvijā – 38 cnt/ha). Likumsakarīgi, ka arī uzņēmumu ar augstāko apgrozījumu vidū ir vairāki graudaugu audzētāji, pārstrādātāji un tirgotāji (3. tabula). Neraugoties uz mazākām ganību teritorijām, reģionā ir augsti lopkopības un putnkopības rādītāji. Zemgalē ir arī augstākais ieguves rūpniecības īpatsvars, tā var lepoties ar ģeotermālajiem ūdeņiem, ģipšakmeni, kūdru, dolomītu, kaļķakmeni, smiltīm, granti un mālu.

3. tabula. Desmit pēc neto apgrozījuma apmēra lielākie Zemgales uzņēmumi (2016)

Ja aplūko ekonomisko aktivitāti un ienākumus, šķiet, ka reģionā situācija ir samērā laba, taču attiecībā uz iedzīvotāju tēriņiem un ar to saistītām problēmām tā nevar apgalvot. Zemgalē ir otra augstākā 2010.-2016.g. uzbūvēto viena dzīvokļa māju platība, samērā daudz būvētas arī citas dzīvojamās un nedzīvojamās ēkas. Vienlaikus tas rada slogu ģimeņu maciņiem. 2016. gadā reģionā ir visnegatīvāk novērtētā situācija mājsaimniecību spējai segt mājokļa uzturēšanu saistītos izdevumus – "ļoti apgrūtinoši" norāda 38% mājsaimniecību (otrs sliktākais vērtējums – Latgalē 36%, sk. 6. attēls.) . Reģionā ir arī otrs augstākais (aiz Latgales) iedzīvotāju īpatsvars, kas naudas trūkuma dēļ nespēja uzturēt mājokli siltu (13.6%) un segt neparedzētus izdevumus (66.1%). Tomēr, ja salīdzina aptauju novērtējumus dinamikā, tad jāatzīst, ka šīs finansiālās grūtības līdz ar ekonomiskās aktivitātes kāpumu strauji mazinās, un iedzīvotāju īpatsvars, kam naudas trūkuma dēļ radās problēmas ar ikdienas vai negaidītiem ārkārtas tēriņiem, pirms desmit gadiem bija divas vai pat vairākas reizes augstāks.

16. attēls. Ar mājokļa uzturēšanu saistīto izdevumu ietekme uz mājsaimniecības finansiālo situāciju, %, 2016

Kā redzams, tautsaimniecības attīstība Zemgalē virzās samērā vidējā tempā, izmantojot savas augstās zemes auglības un citu dabas resursu priekšrocības, tomēr bažas sagādā ikdienas izdevumu slogs, īpaši ar aktīvāku mājokļu būvniecību augušie uzturēšanas izdevumi, kas prāvai mājsaimniecību daļai sagādā finansiālas problēmas. Tomēr vērojamais uzlabojums gadu gaitā vieš cerības, ka šīs problēmas arvien mazināsies.

Viedoklis

Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš

Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš: Pēc Latvijas teritorijas attīstības indeksa (TAL) Ozolnieku novads Zemgales reģiona ietvaros atrodas augstākajā pozīcijā. Kas ir Jūsu novada attīstības panākumu galvenie priekšnoteikumi?

Novada ģeogrāfiskais izvietojums un vide, kopā ar  iedzīvotāju aktīvu līdzdarbošanos novadā notiekošajos procesos ļauj mums ik gadu uzlabot infrastruktūru un pakalpojumu klāstu, tā motivējot jaunu ģimeņu pārcelšanos uz dzīvi Ozolniekos! Un tur, kur ir aktīvi cilvēki, tur ir attīstība!

KURZEME

Teritorijas attīstības līmeņa indekss Kurzemē ir vidējs (vidēji -0.827; VRAA dati). Visaugstākais tas ir Nīcas novadā, bet viszemākais – Skrundas novadā (17. attēls). Reģiona tautsaimniecību nozīmīgi ietekmē divas pilsētas – Liepāja un Ventspils, kas veido gandrīz pusi no reģiona pievienotās vērtības. Kurzemes iedzīvotāju skaits kopš 2004. gada ir sarucis par 19% jeb 58 tūkst. iedzīvotāju.

17. attēls. Kurzemes reģiona novadu teritorijas attīstības līmeņa indekss (2016)

Kurzemei ir garākā jūras robeža, Liepājas un Ventspils ostas un vēl trīs mazās ostas, tādēļ šajā reģionā ir senas zivrūpniecības tradīcijas, kā arī augsts transporta un uzglabāšanas pakalpojumu īpatsvars reģiona pievienotajā vērtībā. Kurzeme ir viens no mežainākajiem reģioniem (meži pārklāj 53.7% no teritorijas; 2014), tādēļ svarīga loma ir mežsaimniecībai un kokrūpniecībai.

Ar priekšrocībām uzņēmējdarbībai vilina Ventspils brīvosta un Liepājas SEZ. Reģionā ir arī vairāki metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmumi, kas veidojušies gan vēsturiski, gan topot jaunām ražotnēm. Diemžēl, viens no nozīmīgākajiem  nozares uzņēmumiem A/S "Liepājas metalurgs" ir faktiski beidzis savu darbību. Taču Liepājā ir arī citi uzņēmumi, piemēram, tā vēsturiski izveidojusies par veļas ražotāju centru. Bet īpašas uzmanības vērta ir būvkonstrukciju ražotāja (koncerns gan aptver dažādas darbības) AS "UPB" darbību, šis uzņēmums veido nozīmīgu ietekmi gan vietējā mērogā, gan gūst panākumus starptautiskā arēnā (4. tabula).

4. tabula. Desmit pēc neto apgrozījuma apmēra lielākie Kurzemes uzņēmumi (2016)

Kurzemē pēc pēdējiem novērtējumiem ir augstākais privātā sektora pelēkās ekonomikas īpatsvars (27.3% no IKP; 2016. g.). Rīgā 27.1%, Latgalē 20.4%, Zemgalē 17.2% un Vidzemē 15.1%. (Avots: A.Sauka SSE Riga). Lielo svārstību dēļ šie dati jāuzlūko piesardzīgi, tomēr  ir vērojamas dažas nesakritības atsevišķos rādītājos, kur sava loma varētu būt ēnu ekonomikai. IKP un ienākumu rādītāji reģionā ir vidēji.

Kurzemē ir arī augstākais demogrāfiskās slodzes līmenis [3] ( 18. attēls), ko veido otrs augstākais bērnu īpatsvars (aiz Pierīgas) un otrs augstākais sirmgalvju īpatsvars (aiz Latgales). Šie faktori drīzāk negatīvi ietekmē rocību. Tomēr Kurzemē ir vispozitīvāk novērtētā situācija mājsaimniecību spējai segt mājokļa uzturēšanu saistīto izdevumus – "nemaz nav apgrūtinoši" norāda 26% Kurzemes mājsaimniecību (otrs labākais vērtējums – Rīgā 21%, sk. 16 attēlu.).

Kurzemnieki ir optimistiskāk noskaņoti nekā citviet dzīvojošie par savām iespējām katru gadu vienu nedēļu doties brīvdienās ārpus mājām (pozitīvāks vērtējums ir tikai rīdziniekiem, 19. attēls). Vienlaikus Kurzemē ir otrs augstākais reģistrētā bezdarba līmenis, kas darbaspēka trūkuma apstākļos gan ir sācis ļoti strauji sarukt. Neliela daļa no sarukuma varētu būt skaidrojama ar "Liepājas metalurga" atlaisto darbinieku bezdarbnieku pabalsta termiņa noslēgšanos, bet tā ir tikai daļa no Liepājā reģistrēto bezdarbnieku skaita samazinājuma gada laikā par 900.

Sava loma šajā samazinājumā varētu būt arī darbinieku legalizācijai, tādā gadījumā 2017. gadā ēnu ekonomikas līmeņa aplēses jau uzrādīs pozitīvākus rezultātus. Protams, šīs hipotēzes ir grūti pierādāmas, turklāt būtu jāņem vērā daudzi citi faktori – dzīvojamās platības, mājokļu energoefektivitāte utt., kas arī var ietekmēt pirmās nepieciešamības izdevumu apmēru un brīvo līdzekļu esamību, uzņēmumu paplašināšanos un citus aspektus.
 

Ilgu laiku IKP uz vienu iedzīvotāju rādītājā Kurzeme cieši sacentās ar Pierīgu par 2. vietu līderībā, tomēr pēdējos gados Pierīga ir izvirzījusies priekšā. Tas sakrīt ar laiku, kad arī nodarbinātības līmenis Kurzemē sāka būtiski atpalikt. Nenoliedzami, ka sava loma te ir arī "Liepājas metalurga" darbības izbeigšanai. Tomēr kopumā var secināt, ka kurzemniekiem klājas gluži labi, tāpēc iedzīvotāju aptaujās par ģimenes finansiālo situāciju Kurzemes iedzīvotāji ir pat optimistiskāki kā vairākums citviet dzīvojošo. Atklāts gan paliek jautājums par pētnieku identificēto augstāko starp reģioniem ēnu ekonomikas līmeni.

Viedoklis

Nīcas novada domes priekšsēdētājs Agris Petermanis

Nīcas novada domes priekšsēdētājs Agris Petermanis: Pēc Latvijas teritorijas attīstības indeksa (TAL) Nīcas novads Kurzemes reģiona ietvaros atrodas augstākajā pozīcijā. Kas ir Jūsu novada attīstības panākumu galvenie priekšnoteikumi?

Uzņēmīgi novada uzņēmēji – darba devēji, kas nodarbina novada ļaudis un godīgi nomaksā nodokļus par darbīgiem, strādīgiem novada ļaudīm – darba ņēmējiem.

PIERĪGA

Teritorijas attīstības līmeņa indekss Pierīgā ir augsts, tomēr ļoti neviendabīgs – augstākais Mārupes un Carnikavas novados, bet viszemākais – Alojas (20. attēls). Šī neviendabība redzama lielākajā daļā rādītāju, un to apliecina arī Džini indekss, kas pārliecinoši izvirza šo reģionu līderībā ar augstāko iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību: 34.8; otrs augstākais ir Zemgalē – 33.2, turklāt šī plaisa līdz ar nevienlīdzības mazināšanās tendenci kopumā visos reģionos pat pēdējos gados ir mazinājusies. Nevienlīdzības kāpums pirmskrīzes gados bija saistīts ar iedzīvotāju migrāciju uz Pierīgu – jaunos mājokļus biežāk cēla tie, kuriem bija augstāki ienākumi, tā pastiprinot atšķirības ar šajā reģionā dzīvojošiem vidusmēra turīguma iedzīvotājiem (ļoti uzskatāms piemērs ir Jūrmala). Turklāt šis reģions formāli iekļauj arī novadus, kas ir salīdzinoši tālu no Rīgas kā valsts ekonomiskās attīstības centra, to iedzīvotāji nereti pat neatzīst savu piederību Pierīgas reģionam, piemēram, Kandavas, Salacgrīvas, Alojas un Limbažu novadi.

20. attēls. Pierīgas reģiona novadu teritorijas attīstības līmeņa indekss (2016)

Pierīga ir vienīgais reģions, kurā iedzīvotāju skaits kopš 2004. gada ir audzis (par 0.3% jeb vienu tūkstoti iedzīvotāju). To veicinājusi jaunu ģimeņu migrācija – uz galvaspilsētai pieguļošajiem novadiem – prom no pilsētas trokšņiem, bet vienlaikus tuvu plašākām darba un mācību iespējām. Reģionā ir viszemākais bezdarba līmenis valstī (21. attēls). Pierīgas iedzīvotājiem ir vidēji augstāks izglītības līmenis (atpaliek vien no Rīgas), tas arī nodrošina augstāku konkurētspēju un iespējas atrast labāk apmaksātas darbavietas.

21. attēls. Bezdarba līmenis, %, 15-64 g

Avots: CSP

Pierīgas pievienotajā vērtībā līdzās lauksaimniecības zemju, mežu un ūdeņu platībām kā resursam nozīmīgāku daļu nekā citviet sniedz gaisa telpa. Mārupes novadā reģistrētas VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" un vairākas lidkompānijas (5. tabula). Prāvu pienesumu pievienotajā vērtībā sniedz būvmateriālu ražošana, ķīmiskā rūpniecība un farmācija, vieglā rūpniecība, metālapstrāde un kokrūpniecība. Sigulda un Jūrmala noteikti minamas kā tūristu īpaši iemīļotas vietas.

5. tabula. Desmit lielākie Pierīgas uzņēmumi pēc neto apgrozījuma apmēra (2016)

Pierīgā ienākumi ir otri augstākie valstī (pēc Rīgas), bieži pateicoties tieši darbam galvaspilsētā, tomēr izdevumi ir krietni mērenāki nekā galvaspilsētā, kas norāda, ka šīs mājsaimniecības spēj uzkrāt un/vai arī tām ir lielāki parāda maksājumi. Pārliecinošu atbildi par labu uzkrājumiem vai parādam grūti rast. No vienas puses, Pierīgā ir viens no zemākajiem to iedzīvotāju īpatsvariem, kas spētu segt neparedzētus izdevumus (tātad uzkrājumu īsti nav), turklāt arī mājokļu platību dinamika rāda, ka Pierīgā mājokļa vidējā platība ir augusi visstraujāk un 2016. gadā sasniedza 92 m², kas ir būtiski lielāka nekā citos reģionos (22. attēls) – otra lielākā mājokļu platība ir Vidzemē (76 m² ).

22. attēls. Mājokļa vidējā platība, m2

No otras puses, Latvijas Bankas organizētās mājsaimniecību kredītņēmēju aptaujas rezultātos Pierīgas iedzīvotāji ar kredītu nastu neizceļas, piemēram, Rīgas, Zemgales un Kurzemes iedzīvotāji ir biežāk aizņēmušies, tajā skaitā arī ar mērķi iegādāties, būvēt, remontēt mājokli (6. tabula).

6. tabula. Respondentu īpatsvars, kuriem ir kredīts, % (2017)

Kopumā raksturojot reģionu, var teikt, ka plašāk izmantotie makroekonomiskie rādītāji (bezdarba līmenis, IKP, investīcijas un komercdarbības aktivitāte u.c.) Pierīgai uzrāda salīdzinoši labus rezultātus. Vidējam Pierīgas iedzīvotājam ir laba izglītība, samērā augsti ienākumi, labs un plašs mājoklis. Tomēr, vērtējot vidējos rādītājus, jāpatur prātā augstā ienākumu nevienlīdzība reģionā, kas gan pēdējos gados samazinās.

Viedoklis

Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica

Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica: Pēc Latvijas teritorijas attīstības indeksa (TAL) Carnikavas un Mārupes novads Pierīgas reģiona ietvaros atrodas augstākajā pozīcijā. Kas ir Jūsu pārstāvētā novada attīstības panākumu galvenie priekšnoteikumi?

Jau daudzus gadus tiek diskutēts, ka teritorijas attīstības indekss būtībā neparāda novada attīstības līmeni, jo tajā iekļautie rādītāji faktiski ir vairāk sociāli – trūcīgo personu īpatsvars, bezdarba līmenis, pensionāru skaits u.c. Carnikavas novadā dzīvo turīgāki cilvēki nekā daudzviet Latvijā, un novadā īstenotās nekustamā īpašuma nodokļa politikas rezultātā pēdējos gados audzis iedzīvotāju skaits, taču tas neliecina par visas novada teritorijas attīstību, kam būtiska ir infrastruktūras attīstība. Valdība sen solījusi pārskatīt šo indeksu, lai ar to varētu raksturot teritorijas attīstību kā daudzviet pasaulē, kur vērtē izglītības u.c. infrastruktūras attīstību, dažādu pakalpojumu pieejamību, kvalitāti u.c. Mūsu novadā daudz kā no tā visa trūkst, savukārt ir novadi, kur saceltas skolas, halles, kas tagad stāv tukšas, jo iedzīvotāju skaits sarucis.

Viedoklis

Mārupes novada domes priekšsēdētājs Mārtiņš Bojārs

Pēc Latvijas teritorijas attīstības indeksa (TAL) Carnikavas un Mārupes novads Pierīgas reģiona ietvaros atrodas augstākajā pozīcijā. Kas ir Jūsu pārstāvētā novada attīstības panākumu galvenie priekšnoteikumi?
Mārupes novads visā valstī izceļas ar augstu jauno ģimeņu īpatsvaru. Novērojami liecina, ka novadu par dzīvesvietu izvēlas iedzīvotāji ar augstām izglītības un dzīves līmeņa prasībām. Savu artavu novada straujajā attīstībā ir devis ne tikai ģeogrāfiskais novietojums, bet arī pašvaldības stratēģiskie un saimnieciskie lēmumi, kas skar teritorijas infrastruktūras plānojumu un attīstību.

RĪGA

Rīga ir Latvijas tirdzniecības un transporta centrs (7. tabula). Te ir dzelzceļa infrastruktūras krustpunkts un Rīgas brīvosta. Tāpat Rīgā koncentrējas finanšu pakalpojumu sniedzēji un nekustamo īpašumu attīstītāji. No apstrādes rūpniecības nozarēm Rīgā var atsevišķi izcelt pārtikas, metālizstrādājumu un elektronikas ražošanu. Galvaspilsētā ir arī augstākais informācijas un komunikāciju pakalpojumu īpatsvars. Rīga ir un, visticamāk, arī paliks centrs ar augstu ekonomisko aktivitāti. Rīgā radītā pievienotā vērtība uz vienu iedzīvotāju ir 2-3 reizes augstāka nekā citos reģionos (8. attēls), turklāt pēdējos piecos gados šī atšķirība pieaug.

7. tabula. Desmit pēc neto apgrozījuma apmēra lielākie Rīgas uzņēmumi (2016)

Augstāka Rīgas ekonomiskā aktivitāte (23. attēls) lielā mērā ir saistīta ar veiktajām investīcijām. Nefinanšu investīcijas Rīgā vēsturiski ir bijušas visaugstākās, un straujākas tautsaimniecības izaugsmes gados tendence investīcijām plūst Rīgas virzienā tikai pastiprinās. Patlaban redzamais kritums 2016. gada investīciju dinamikā (6. attēls), kā jau minējām, ir jāuzskata par izņēmumu ES fondu programmu pārrāvuma dēļ un, visticamāk, 2017. gada datos atkal varēs redzēt kāpumu.

23. attēls. Ekonomiskās aktivitātes līmenis, %, 15-74 g.

Rīgā ir augstāks investīciju līmenis, plašākas darba iespējas, augstāka nodarbinātība, darba samaksa, pensijas, pabalsti un citi ienākumi. Vidēji augstāki ienākumi ietekmē arī patēriņa izdevumu struktūru. Reģionos ar zemākiem vidējiem ienākumiem lielāka daļa no izdevumiem ir jāatvēl pārtikai, tādējādi Rīgā pārtikas izdevumu īpatsvars ir viszemākais (23.2%, vidēji citos reģionos 28%). Lielāku ienākumu dēļ galvaspilsētas iedzīvotāji var atļauties tēriņus, kuri neietilpst primāro izdevumu kategorijā. Rīdziniekiem izdevumi atpūtai un kultūrai, restorāniem un viesnīcām, izglītībai, kā arī dažādiem citiem izdevumiem (frizieru salonu apmeklējumi, juvelierizstrādājumi, apdrošināšana, finanšu pakalpojumi u.c.) 2016. gadā veidoja 22.4%, šo izdevumu īpatsvars patēriņā vidēji citos reģionos bija 17.4%.

Jau daudzus gadus bērnu skaits Rīgā stabili pieaug. Tas ir saistīts ne vien ar dzimstību, bet arī ar Rīgā strādājošo, bet ārpus Rīgas dzīvojošo vecāku interesi savas atvases reģistrēt galvaspilsētā, ar nolūku jau laikus nodrošināt vietas pirmskolas iestādēs un/vai skolās. Bezmaksas sabiedriskais transports skolēniem un pensionāriem ir vēl viens iemesls Rīgas "popularitātei". Ilgāku laiku palielinās arī senioru skaits, tā augot demogrāfiskajai slodzei. Izņēmums ir 2017. gads (kas gan visticamāk skaidrojums ar CSP veiktajiem uzskaites metodoloģijas grozījumiem [i]). No ienākumu nevienlīdzības mazināšanas viedokļa atbalsts ģimenēm ar bērniem un pensionāriem no pašvaldības puses ir pozitīvi vērtējams, tas samazina nabadzības riska indeksu, kas Rīgā gan vēsturiski ir biji viszemākais augstāku ienākumu dēļ (24. attēls). Tomēr šie sociālie izdevumi, neapšaubāmi, ir nozīmīgs slogs pašvaldības budžetam.

24. attēls. Nabadzības riska indekss, %

Straujais algu un nodarbinātības palielinājums, kā arī īpašuma nodokļu likmju un kadastrālo vērtību kāpums ir veicinājis nozīmīgu nodokļu ieņēmumu kāpumu budžetā. Saskaņā ar Rīgas domes budžeta informāciju 2017. gadā nodokļu ieņēmumi sasnieguši 667 milj. eiro, 2014. gadā tie bija krietni mazāki – 531 milj. eiro, savukārt subsīdijām, dotācijām un sociālajiem pabalstiem Rīgā 2017. gadā izmaksāti 170 miljoni eiro (2014. gadā 152 milj. eiro). Tātad šajā ziņā situācija laika gaitā ir būtiski uzlabojusies. Jāatzīst, ka pašvaldība cenšas piesaistīt arī darbaspējas vecuma iedzīvotājus, kurus visvairāk varētu interesēt nekustamā īpašuma atlaides, kas ņemot vērā augstākas kadastrālās vērtības un likmju kāpumu laika gaitā, ir nozīmīga mājsaimniecību izdevumu daļa. Deklarēto iedzīvotāju skaita palielinājums palīdz kuplināt budžeta ieņēmumus iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumu formā.

Kopumā Rīgas situācija ir krietni labāka nekā citviet, galvaspilsētā ir plašākas darba iespējas un augstākas algas un citi ienākumi. Tomēr arī Rīgā ir savas problēmjomas. Jau ilgstoši palielinās demogrāfiskās slodzes līmenis, Rīgas domei ir arī ambiciozi kapitālo izdevumu plāni, un šī tendence uztur jautājumu par Rīgas budžeta politikas ilgtspēju. Kamēr tautsaimniecības izaugsme ir gana strauja un nodrošina budžetā ienākumu pieaugumu, tikmēr šo tendenci budžets spēj "turēt", tomēr šāda situācija var neturpināties ilgi. 

SECINĀJUMI

2012. gadā jau tika publicēts detalizētāks ieskats reģionu norisēs, kopš tā laika kopējie secinājumi nav būtiski mainījušies, lai gan kopumā situācija tautsaimniecības izaugsmes dēļ ir uzlabojusies. Tomēr joprojām nav pamata domāt, ka nozīmīgā plaisa iedzīvotāju rocības, darba iespēju un saražoto apjomu ziņā starp Latvijas centrālo daļu un pārējo teritoriju, tuvākajā laikā mainīsies. Gluži otrādi, investīciju līmenis no galvaspilsētas attālākajās teritorijās joprojām krietni atpaliek no to apjoma centrālajā daļā. Tomēr ir kāds svarīgs aspekts, kas kopš iepriekšējās analīzes brīža ir mainījies, valsts sociālekonomiskajai politikai ir izdevies lauzt sakarību, ka līdz ar tautsaimniecības izaugsmi palielinās iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Tiesa, reģionālā skatījumā ienākumu plaisas mazināšanās tendenci pagaidām īsti nevaram novērot.

[1] Džini indekss raksturo ienākumu nevienlīdzību. Tas variē no 0 līdz 100. Džini koeficients ir 0, ja pastāv absolūta ienākumu vienlīdzība (t. i., visiem iedzīvotājiem ir vienādi ienākumi), bet, jo vairāk tas tuvojas 100, jo lielāka ir ienākumu nevienlīdzība.

[2] Ekonomiskā spriedze tiek noteikta ar vairāku jautājumu palīdzību, kuros respondentiem jānovērtē spēja segt dažādas izmaksas - atļauties maltītes ar gaļu, doties nedēļu garās brīvdienās, uzturēt mājokli siltu, segt komunālos maksājumus un neparedzētus izdevumus. Mājsaimniecības, kuras uz vismaz diviem jautājumiem sniedz noraidošu atbildi, tiek uzskatītas par pakļautām ekonomiskai spriedzei.

[3] Demogrāfiskā slodze ir darbspējas vecumu nesasniegušo un pārsniegušo personu skaita attiecība vidēji uz 1 000 personām darbspējas vecumā.