Kā izaugt no saviem parādiem?

Atbalstot tautsaimniecību nedrīkst aizmirst par līdzekļu izlietojuma efektivitāti, it īpaši šobrīd, kad tas tiek darīts ar aizņemtu naudu, jo, kā jau ar visiem aizņēmumiem, tie reiz ir arī jāatmaksā. Šobrīd, īstenojot tālredzīgu fiskālo politiku, ir iespējams nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – sniegt nepieciešamo atbalstu ekonomikai, vienlaikus ieguldot Latvijas ilgtermiņa attīstībā, kas vēlāk ļautu vieglāk nomaksāt parādus.

Saskaņā ar jaunākajām aplēsēm – attīstīto valstu parāda līmenis līdz 2021. gadam palielināsies par teju 22 procentpunktiem no iekšzemes kopprodukta (IKP) un vidēji sasniegs 131.7% no IKP (1. attēls). Vienīgais līdzvērtīgais precedents pasaulē šādam valdību parāda līmenim meklējams vien 2. Pasaules kara laikā.

1. attēls. Valdību parāds 2019. un 2021. gadā (% no IKP)

Šobrīd valdības parāda pieaugums ir pašsaprotams un nepieciešams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pandēmija skaidri iezīmēja to, ka valstu veselības aprūpes sistēmas nav gatavas šādam pēkšņam noslodzes pieaugumam un turpmākai veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai ir nepieciešami papildu līdzekļi.

Otrkārt, vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumi ir būtiski apgrūtinājuši uzņēmumu darbību un iedzīvotāju spēju gūt ienākumus. Un ir tikai likumsakarīgi, ka valdība daļēji kompensē negūtos ienākumus, t.sk. ar dīkstāves pabalstiem, nodokļu brīvdienām.

Iepriekš minēto atbalsta pasākumu dēļ attīstīto valstu valdībām, arī Latvijai, nāksies dzīvot pāri saviem līdzekļiem  (2. attēls). Šajā ziņā Latvijas valdība bijusi piesardzīgāka, budžeta izdevumiem pārsniedzot ieņēmumus būtiski mazāk salīdzinājumā ar citām attīstītajām valstīm.

2. attēls. Attīstīto valstu valdību budžeta bilances (% no IKP)

To, cik liels iztrūkums ik gadu veidojas valdības budžetā, nosaka arī virkne citu faktoru, kas ne vienmēr ir saistīti ar valdības pieņemtajiem lēmumiem. Piemēram, noteicošu lomu spēlē tas, cik daudz līdzekļu tiek iztērēti jau iepriekš uzkrāto parādsaistību apkalpošanai, kāda bijusi tautsaimniecības izaugsme, kā arī valdības tēriņu plāni pirms pandēmijas sākuma.

Jāatzīst, ka, pat ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, nākas secināt, ka kopumā Latvijas valdības pieņemtie atbalsta pasākumi 2020. gada ietvaros bijuši salīdzinoši mazāki nekā citviet (3. attēls). Tas daļēji arī izskaidro to, kādēļ kaimiņvalstu tautsaimniecības piedzīvoja mazāku kritumu [1] .

3. attēls. Cikliski koriģētās primārās bilances pārmaiņas 2020. gadā (% no IKP)

Novērojums par Latvijas fiskālās politikas kūtrumu neizriet tikai no starpvalstu salīdzinājuma. Viena no fiskālās politikas funkcijām ir ekonomikas stabilizācija. Ja ekonomikā novērojamas pārkaršanas pazīmes, fiskālā politika reaģē, mazinot tēriņus vai palielinot nodokļus. Savukārt pretējs process notiek gadījumā, ja ekonomikā novērojama stagnācija. Sagaidāms, ka pandēmijas rezultātā Latvijas ekonomika atradīsies zem sava potenciāla līdz pat 2022. gada beigām, bet fiskālā politika uzņems ierobežojošu kursu jau 2021. gadā (4. attēls).

4. attēls. Latvijas fiskālās politikas nostāja (2013.-2022. gadam)

Piezīmes: Izlaides starpība ir starpība starp faktisko ekonomikas izlaidi un maksimālo iespējamo izlaidi.

Ierastajos apstākļos taupīgāka fiskālā politika būtu slavējama un tā uzlabotu valdības spēju nākotnē nomaksāt parādsaistības, tomēr – ne krīzes apstākļos.  No vienas puses, taupīgāka fiskālā politika nodrošina zemākus procentu izdevumus, bet, no otras puses, mazāki tēriņi nozīmē arī mazāku ekonomisko izaugsmi. Ir divi galvenie iemesli, kas liek svara kausiem nosvērties par labu ekspansīvai fiskālai politikai.

Pirmkārt, Latvijas valdības parāda līmenis ir zems salīdzinājumā ar citām attīstītajām valstīm. Tas norāda uz to, ka pastāv iespēja stimulēt ekonomisko aktivitāti, pārlieku neuztraucoties par parāda līmeņa nesamērību.  

Otrkārt, šībrīža situācija veido pateicīgu augsni tam, lai izlietotie resursi sniegtu pēc iespējas lielāku atspaidu Latvijas tautsaimniecībai. To, cik liels šis atspaids varētu būt, var mērīt ar fiskālo multiplikatoru, kas parāda izlaides pieaugumu, ko izraisa katrs valdības papildu iztērētais eiro.

Multiplikatora vērtību nosaka vairāki aspekti, piemēram, tas, cik lielā mērā valsts piedalās starptautiskajā tirdzniecībā, darba tirgus stīvums, automātisko stabilizatoru lielums, cikls, kurā tautsaimniecība atrodas, valdības parāda līmenis, kā arī tas, kādām vajadzībām līdzekļi tiek izlietoti un kā tie tiek administrēti.

Tautsaimniecībai atrodoties zem potenciāla, stimulējošas fiskālās politikas efektivitāte ir augstāka, jo uzņēmumiem ir daudzkārt vieglāk piesaistīt jaunus darbiniekus un kapitālu, reaģējot uz papildu pieprasījumu, kuru radījis valdības atbalsts. Savukārt, tautsaimniecībai atrodoties virs potenciāla, darba devēji saskaras ar ievērojami lielāku konkurenci par brīvajām darba rokām un kapitālu, bieži vien pat nespējot audzēt kapacitāti, lai apmierinātu papildu pieprasījumu, kā rezultātā fiskālais multiplikators ir zemāks. Tā kā Latvijas tautsaimniecība vidējā termiņā visticamāk atradīsies zem potenciāla, fiskālais multiplikators būs paaugstināts.

Tomēr iepriekš minētais apsvērums neatbild uz jautājumu par to, kā labāk šos līdzekļus izlietot. Valdības rīcībā ir vairāki instrumenti, ar kuru palīdzību atbalstīt tautsaimniecību., piemēram, nodokļu samazinājums, transfertu palielinājums, kārtējo izdevumu vai investīciju paplašināšana.

Vairums pandēmijas laikā īstenoto ekonomikas atbalsta pasākumu Latvijā ir saistīti ar tekošo izdevumu (atbalsts veselības aprūpes sistēmai) un transfertu kāpināšanu (dīkstāves pabalsti). Šiem atbalsta pasākumiem ir skaidra priekšrocība – tie ir operatīvi īstenojami, taču tiem ir arī savi trūkumi. Atšķirībā no citām krīzēm – pandēmijas laikā valdības ieviesto ierobežojumu dēļ vairāku uzņēmumu saimnieciskā darbība ir aizliegta. Tā rezultātā patērētāji, t.sk. daļa no tiem, kas saņēmuši valsts atbalstu, nespēj realizēt savas patēriņa vēlmes un veido papildu uzkrājumus, kas mazina multiplikatora efektu uz ekonomisko izlaidi. Lai gan šie pasākumi ļauj noturēt ekonomiku pie dzīvības, to ietekme uz Latvijas ilgtermiņa attīstību visticamāk būs neliela, jo diez vai uzņēmēji šādas nenoteiktības apstākļos veiks vērienīgas investīcijas, pamatojoties tikai uz valdības īstenotajiem īstermiņa atbalsta pasākumiem.

Visticamāk gudrāks risinājums, kas nodrošinātu arī augstāku multiplikatoru, ir izmantot šobrīd aizņemtos līdzekļus, lai veiktu investīcijas Latvijas sabiedrībai nozīmīgās jomās. Tādejādi īstermiņā tiks veicināts gan kopējais pieprasījums, gan arī ilgtermiņa ekonomisko izaugsme, kas priekšdienās visnotaļ palīdzēs arī atmaksāt uzkrātos parādus. Jāsaka gan, ka investīciju efektīvai izplānošanai un realizēšanai ir vajadzīgs laiks, kas ir īpaši aktuāli šobrīd, kad straujiem soļiem tuvojas Eiropas atveseļošanās fonda finansējuma apgūšanas laiks.

Kopsavilkums

Pandēmijas rezultātā sagaidāms, ka pieaugs valdību, t.sk. Latvijas, parāda nasta, kas liek uzdot jautājumus par aizņemto līdzekļu izlietojumu un parāda turpmāko ilgtspēju. Visnotaļ valdības parāda pieaugumu būtiski ietekmējuši pandēmijas laikā īstenotie atbalsta pasākumi, kas Latvijas gadījumā bijuši salīdzinoši pieticīgi. Lai gan varētu šķist, ka valdības parāda atmaksāšanai pareizā stratēģija būtu tēriņu ierobežošana, vēl lielāka fiskālā stimula īstenošana, it īpaši tāda, kas vērsta uz investīciju kāpināšanu, sniegtu Latvijas tautsaimniecībai šobrīd nepieciešamo atspaidu un vēlāk ļautu arī vieglāk atmaksāt valdības parādu.

[1] Vairāk par iemesliem tam, kādēļ kaimiņvalstīm bijis mazāks ekonomikas samazinājums lasīt kolēģes Santas Bērziņas rakstā (https://www.makroekonomika.lv/kas-kaiminvalstis-izdevies-labak-dublis-nr-2)