Kā panākt NOTURĪGU Latvijas tautsaimniecības izaugsmi? Cilvēkkapitāla spēcināšanas ceļš

Īsumā

Latvijas ekonomikas izaugsmes tempu, no cilvēkkapitāla komponentes raugoties, var paātrināt par gandrīz diviem procentpunktiem (pp.) gadā: 

• mazinot priekšlaicīgu mirstību darbspējas vecumā (+0.2 pp. gadā), 
• aktivizējot iekšējās darbaroku rezerves (+0.3 pp. gadā), 
• paaugstinot izglītības līmeni (+0.2 pp. gadā), 
• paaugstinot izglītības kvalitāti (+0.5 pp. gadā), 
• uzlabojot nodarbināto iedzīvotāju veselību (+0.1 pp. gadā), 
• piesaistot augsti kvalificētus migrantus (+0.6 pp. gadā). 

Ievads

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas ekonomikas apjoms vidēji gadā auga par 2.5 %. Tikpat pieticīgs sniegums nākotnē nebūs pietiekams, lai ienākumu ziņā sasniegtu vismaz Lietuvas un Igaunijas līmeni. Kas jādara, lai panāktu Latvijas ekonomikas uzrāvienu? Šī rakstu sērija pamatojas uz augsmes aprēķinu (growth accounting) pieeju [1], un pirmais raksts veltīts cilvēkkapitāla komponentei.

Darba tirgum pieejamo cilvēku skaits Latvijā nākamajos gados turpinās lēnām samazināties. Taču tas nenozīmē, ka cilvēkkapitāla komponentes devums potenciālā iekšzemes kopprodukta dinamikā neizbēgami būs ar mīnus zīmi. Pastāv trīs instrumenti, ar kuriem var panākt cilvēkkapitāla pozitīvu devumu Latvijas ekonomikas izaugsmē:

1. palielināt iedzīvotāju skaitu darbspējas vecumā; 
2. pilnīgāk nodarbināt iedzīvotājus darbspējas vecumā; 
3. palielināt darbinieku spēju līmeni. 

Cik jaudīgs un efektīvs ir katrs no šiem instrumentiem?

🔹Instruments Nr.1 – palielināt iedzīvotāju skaitu darbspējas vecumā

Iedzīvotāju skaits valstī var mainīties trīs iemeslu dēļ – mirstība, dzimstība un migrācija [2].

Mirstība

Latvijas sabiedrība cieš no priekšlaicīgas mirstības – valstī ir viens no augstākajiem mirstības rādītājiem darbaspējas vecumā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū. Lielāka mirstība darbspējas vecumā ir tikai Bulgārijā un Rumānijā (atsevišķās kohortās arī Ungārijā). Visās valstīs mirstība pieaug līdz ar vecumu, taču Latvijā varbūtība nomirt sāk pieaugt visai agrā vecumā un aug straujāk nekā attīstītajās ES valstīs. Piemēram, Latvijā varbūtība nomirt gada laikā pārsniedz viena procenta slieksni jau 54 gadu vecumā, kamēr vairākās Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstīs – vien pēc 65 gadu vecuma. Arī varbūtība nomirt ekonomiski visaktīvākajā vecumā (30-45 gadi) Latvijā ir gandrīz četras reizes lielāka nekā, piemēram, Somijā, Zviedrijā vai Dānijā (1. attēls). Īpaši augsta priekšlaicīga mirstība ir Latvijas vīriešiem.

Latvijas iedzīvotāju priekšlaicīgā mirstība (un samērā sliktais iedzīvotāju veselības stāvoklis) ir rezultāts vairāku faktoru mijiedarbībai, piemēram, samērā zems veselības aprūpes finansējums, neefektīvs šī finansējuma izlietojums, kā arī neveselīgs dzīvesveids (liels tabakas un alkohola patēriņš, nepietiekama fiziskā aktivitāte; sk. 31.-32. lpp. šeit).

Ne visus šos faktorus var novērst reizē, taču, samazinot mirstības vecumkoeficientus katrā kohortā līdz attīstītāko ES valstu (Zviedrija, Somija, Īrija, Beļģija, Nīderlande, Dānija) vidējam līmenim, Latvija var izglābt vairāk nekā četrus tūkstošus dzīvību katru gadu (2. attēls). Attiecinot šo izglābto dzīvību skaitu uz vecumam raksturīgo nodarbinātības līmeni, iegūstam papildu nodarbināto skaitu ap trīs tūkstošiem gadā (3. attēls). Tik liels papildu nodarbināto skaits var paātrināt Latvijas iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0.2 pp. 

Dzimstība

Dzimstība Latvijā ir zema jau gadu desmitiem, taču pretēji plaši izplatītam mītam bērnu skaits uz vienu sievieti pie mums nav zemāks kā vairumā citu ES valstu [3]. Dzimstību var un vajag veicināt, piemēram, uzlabojot bērnudārzu pieejamību un kvalitāti, kā arī pasargājot jaunās māmiņas no nabadzības riska. Taču diez vai ir kāda viegla un lēta reforma, kas Latvijā zemas dzimstības problēmu atrisinātu kā ar brīnumnūjiņu. Nevienā ES valstī bērnu skaits uz vienu sievieti pat tuvu nav 2.1 – līmenim, kas nepieciešams, lai nākamā paaudze nebūtu mazskaitlīgāka par pašreizējo (4. attēls). Ja jau zema dzimstība ir kopējā ES problēma un līdz šim nevienai ES valstij nav izdevies to atrisināt, maz ticams, ka to varēs atrisināt Latvija viena pati. Tādēļ priekšlaicīgas mirstības izskaušana man šķiet daudzsološāks instruments iedzīvotāju skaita stabilizēšanai nekā dzimstības veicināšana (it īpaši, ja pēdējais notiek vairāk vārdos nekā darbos).

Turklāt pat būtisks dzimstības pieaugums nedotu tūlītēju balstu ekonomikas izaugsmes tempam, jo starp piedzimšanu un darba gaitu sākumu parasti ir aptuveni 20 gadi.

Migrācija

Ja darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits Latvijā katru gadu samazināsies par 15 tūkstošiem, vai nebūtu prātīgi šo iztrūkstošo darbaspēka apjomu “ievest” no ārvalstīm?

Manuprāt, te jānošķir augsti kvalificētu speciālistu piesaistīšana un zemas kvalifikācijas darbaspēka “ievešana”. Augsmes teorijas verdikts šajā ziņā ir nepielūdzams – lai imigrācija veicinātu ne tikai ekonomikas apjomu (jeb iekšzemes kopproduktu), bet arī dzīves līmeni valstī (iekšzemes kopproduktu uz iedzīvotāju), piesaistītiem migrantiem jābūt ar augstāku kvalifikāciju nekā vietējo iedzīvotāju vidējais līmenis [4].

Kaut arī daži uzņēmēji iegūtu arī no zemas kvalifikācijas strādnieku masveida piesaistīšanas Latvijas darba tirgum, jo tie varētu izmaksāt lētāk par vietējiem darbiniekiem vai investīcijām ražošanas procesu automatizācijā, ar lētāka darbaspēka ievešanu nevarēs panākt dzīves līmeņa pieaugumu visai Latvijas sabiedrībai. Nav arī cerību, ka Latvijas ekonomikas izaugsmi varētu balstīt bēgļu no tālām Āfrikas vai Āzijas valstīm iebraukšana, jo to iedzīvotāju vairākuma prasmes neatbilst Eiropas darba tirgus vajadzībām. Piemēram, daudzās problēmvalstīs (Somālija, Dienvidsudāna, Nigēra, Čada, Afganistāna u.c.) vairākums iedzīvotāju neprot lasīt nevienā valodā.

Noteikti neesmu pret ārvalstu talantu piesaistīšanu. Piemēram, ja Latvijas augstskolās pasniegtu arī kāds Nobela prēmijas laureāts, tas būtu ieguldījums izglītības kvalitātes celšanā, no kā ieguvēji būtu visi. Tāpat būtu aicināmi citi sava aroda meistari vai arī ārvalstu studenti ar teicamām sekmēm. Taču globālā sacensība par augsti kvalificētiem migrantiem ir sīva – cilvēkus, kas virzīs nākotnes ekonomiku, cenšas pie sevis pievilināt arī ļoti attīstītās valstis.

Pretēji plaši izplatītam mītam neliels valsts izmērs nav izšķirošs šķērslis augsti kvalificētai imigrācijai. Tieši nelielās valstīs un pilsētās mēdz būt augstāka dzīves kvalitāte, kas izpaužas kā tīrāka vide, ērtāks dzīves ritms vai lielākas iespējas iesaistīties sabiedrības dzīvē – īpašības, ar kurām tās piesaista augsti kvalificētus un radošus cilvēkus no daudzmiljonu megapolēm. Taču pēc dzīves kvalitātes rādītājiem Rīga būtiski atpaliek no Viļņas, Tallinas un vairuma Eiropas pilsētu, kas, visticamāk, ir viens no svarīgākajiem nemonetāriem faktoriem, kāpēc Latvijā un Rīgā augsti kvalificētie migranti pagaidām masveidā neiebrauc.

Kopumā augsti kvalificētā imigrācija var būt ievērojams balsts Latvijas ekonomikas izaugsmei – katri divi tūkstoši imigrantu gadā (ar līdzīgu kvalifikāciju kā vietējiem iedzīvotājiem) palielinātu iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0.1 pp [5].

Pašreizējais imigrācijas apjoms Latvijā ir ap 0.6 % no iedzīvotāju skaita gadā. Tas ir divreiz mazāk nekā kaimiņos (Igaunijā un Lietuvā) un vairākās attīstītās ES valstīs (piemēram, Dānijā, Beļģijā, Vācijā, Nīderlandē, Austrijā, Slovēnijā [6]). Ja celtu imigrācijas intensitāti līdz iepriekšminēto valstu vidējam līmenim, Latvijai tas nozīmētu 12 tūkst. papildu imigrantu gadā, kas palielinātu iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0.6 pp.

Taču jāuzsver, ka daudz svarīgāk par imigrācijas skaitļu dzīšanu uz augšu ir tādu dzīves apstākļu izveide vietējiem iedzīvotājiem, lai uz Latviju masveidā vēlētos pārcelties sava aroda meistari. Zviedrijā, Francijā un citās valstīs, kurās liela daļa no iebraucējiem nāk no zemas un vidējas cilvēkkapitāla attīstības līmeņa zemēm, aug imigrācijas pretinieku skaits – diez vai šai tendencei nav nekāda pamata.

🔹Instruments Nr.2 – pilnīgāk nodarbināt iedzīvotājus darbspējas vecumā

Vēsturiski zemais bezdarbnieku skaits Latvijā var radīt maldīgu priekšstatu, ka iekšējo darbaroku rezervju Latvijā vairs nav palicis itin nemaz. Taču tā nebūt nav. Dažās ES valstīs nodarbinātība joprojām ir būtiski lielāka nekā Latvijā (5. attēls), īpaši jauniešu un pusmūža vīriešu vidū (6. attēls).

Zems jauniešu nodarbinātības līmenis, visticamāk, atspoguļo profesionālās izglītības zemo izplatību un prestižu, nelielo mācekļu prakses vietu skaitu, kā arī stingrus noteikumus, kas kavē jauniešu nodarbinātību (sk. 18. lpp. šeit). Savukārt zema pusmūža vīriešu nodarbinātība var atspoguļot zemu mūžizglītības izplatību, nepietiekamas digitālās prasmes un veselības stāvokļa pasliktinājumu (7. un 8. attēls).

Labi saprotu, ka pasludināt mērķi uzlabot pusmūža vīriešu veselības stāvokli ir vieglāk, nekā to realizēt. Bet – pat Latvijas jauniešiem ir sliktāks veselības stāvoklis nekā viņu vienaudžiem ES valstīs ar augstu nodarbinātību – ar vecumu veselības stāvokļa plaisa starp ES attīstītajām valstīm un Latviju tikai paplašinās (7. attēls). Ja mēs šodien mērķtiecīgi nestrādāsim kaut vai ar pašreizējo jauniešu veselības stāvokli, pusmūža vīriešu vājās veselības problēma turpināsies no paaudzes paaudzē, kas, manuprāt, būtu jau nepiedodama cilvēkkapitāla izšķērdība.

Ja nodarbinātības līmenis pie mums katrā vecumgrupā būtu ne mazāks kā Vācijā, Dānijā, Nīderlandē, Īrijā, Zviedrijā un Igaunijā, nodarbināto skaits Latvijā būtu par 73 tūkstošiem lielāks (1. tabula).

Iekšējā darbaroku rezerve – 73 tūkstoši – pirmajā acumirklī šķiet nereāli liels skaitlis.  Tas ir vairāk, nekā Latvijā ir oficiālo bezdarbnieku (51 tūkstotis saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras reģistriem un 63 tūkstoši pēc Centrālās statistikas pārvaldes aptaujas). Taču jāatceras, ka vēl vairāki desmiti tūkstošu bez pastāvīga darba esošo cilvēku to nemeklē (un tādējādi netiek iekļauti oficiālajā bezdarba statistikā; sk. 7. slaidu šeit), bet būtu gatavi sākt darba gaitas, piemēram, pēc pārkvalifikācijas kursiem vai saņemot vilinošu darba piedāvājumu. Iekšējā darbaroku rezervē ietilpst ne tikai oficiālie bezdarbnieki; tāpat ne visi oficiālie bezdarbnieki ietilpst darbaroku rezervē.

Kā piemēru apskatīsim vienu iedzīvotāju grupu – vīrieši 55-59 gadu vecumā.  No kopējā vīriešu skaita šajā vecumā (58 tūkst.) ap 15 tūkstošiem nestrādā. Starptautiskā prakse rāda, ka no šiem 15 tūkstošiem reāli varētu atgriezt darba tirgū 5 tūkst. jeb katru trešo – šis mērķis ir gana ambiciozs, taču vienlaikus arī reāls (sk. 6. attēlu šeit). Ja iemesli, kāpēc šie cilvēki nav nodarbināti, ir novecojusi izglītība, vājas digitālās prasmes un veselības stāvokļa pasliktinājums, politikas veidotāju rokās ir daudzi rīki, lai viņiem palīdzētu atgriezties darba tirgū.

Iekšējo darbaroku rezervju aktivizēšana var izrādīties dārgs pasākums, kas prasīs papildu izdevumus valsts budžetā. Piemēram, ES valstis ar visaugstāko nodarbinātības līmeni aktīvai darba tirgus politikai tērē daudz vairāk nekā Latvija (9. attēls). Turklāt man nav ilūziju, ka šeit pietiks ar “aktīvo darba tirgus politiku” vien – nepieciešami arī uzlabojumi vispārējās izglītības un veselības aprūpes sistēmās (kas prasa gan finansējumu, gan efektivitātes palielināšanu).

Kāds teiks, ka lētāk darbaspēka trūkumu nosegt ar viesstrādnieku ievešanu, nevis iekšējo darbaroku rezervju aktivizēšanu. Taisnība, ja uz cilvēku raugāmies tikai kā uz ražošanas ierīci, kas kalpo ekonomikas apjoma pieaugumam. Taču ja sabiedrības virsmērķis ir maksimizēt cilvēku pašrealizācijas iespējas (sk. 12. slaidu šeit), tad tieši valsts sasniegtais ekonomikas apjoms ir instruments, lai līdzcilvēki izkļūtu no sociālās atstumtības un atgrieztos darba tirgū.

Nebūtu pareizi uzskatīt, ka katra no šiem 73 tūkstošiem cilvēku pienesums Latvijas ekonomikas potenciālam būtu līdzīgs pašreiz nodarbināto vidējam līmenim. Pirmkārt, liela daļa no iekšējām darbaroku rezervēm ir jaunieši un pirmspensijas vecuma iedzīvotāji – daudzi no viņiem strādātu tikai nepilna laika darbu [7]. Otrkārt, “rezervistiem” atgriežoties darba tirgū, viņu produktivitāte, visticamāk, būs zemāka nekā pašreizējiem darbiniekiem [8]. Pieņemot, ka “rezervistu” pienesums Latvijas ekonomikas potenciālam vidēji ir viena puse no pašlaik strādājošo indivīdu pienesuma, iekšējo darbaroku rezervju pakāpeniska aktivizēšana desmit gadu laikā var paātrināt Latvijas ekonomikas gada izaugsmes tempu par 0.3 pp [9].

🔹Instruments Nr.3 – palielināt darbinieku spēju līmeni

Pirmie divi instrumenti, lai nodrošinātu pozitīvu cilvēkkapitāla devumu Latvijas iekšzemes kopprodukta dinamikā, ietvēra darba tirgum pieejamo cilvēku skaita palielināšanu – palielinot iedzīvotāju skaitu darbspējas vecumā (1. instruments) vai arī pilnīgāk tos nodarbinot (2. instruments). Tagad ķersimies klāt trešajam instrumentam, kas ietver darbinieku spēju līmeņa palielināšanu. Jo spējīgāki ir indivīdi, jo augstāka produktivitāte tiem piemīt. Tātad, palielinot darbinieku spēju līmeni, ekonomika var saražot vairāk ar to pašu darbinieku skaitu [10].

Starp svarīgākajiem novērojamiem faktoriem, kas nosaka darbinieku algas (un tādējādi arī produktivitātes) līmeni, ir viņu izglītība un veselība.

Izglītības līmenis

Darbiniekiem ar augstāko izglītību Latvijā ir par 48 % augstāka alga (pie pārējiem nemainīgiem faktoriem) nekā darbiniekiem ar vidējo izglītību. Līdzīga augstākās izglītības prēmija, kas atspoguļo izglītības pozitīvu devumu darbinieku produktivitātē, ir arī citās valstīs.

Augstākās izglītības izplatība Latvijā kopš gadsimta sākuma ievērojami auga, turklāt straujāk nekā vairumā ES valstu – tas bija viens no ekonomisko izaugsmi (un Latvijas ienākumu tuvināšanos ES rādītājiem) noteicošiem faktoriem. Šobrīd augstākā izglītība ir 43 % Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, kas ir tikai par dažiem procentu punktiem mazāk nekā ES valstīs ar augstu nodarbinātību (10. attēls).

Darba tirgū ienākošiem jauniešiem izglītības līmenis vidēji ir augstāks nekā pirmspensijas vecuma paaudzei, kas tuvākajos gados pametīs darba tirgu (11. attēls).  Tāpēc sagaidu, ka ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļa ar augstāko izglītību turpinās pakāpeniski pieaugt (gan Latvijā, gan arī ES kopumā), atspoguļojot kaut vai iepriekšminēto paaudžu nomaiņu [11]. Tas noteiks turpmāko darba ražīguma kāpumu, tādējādi šim efektam sagaidāma pozitīva ietekme uz ekonomikas izaugsmi.

Desmit gadu laikā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļai ar augstāko izglītību Latvijā pakāpeniski pieaugot no 43 % līdz 50 %, tas palielinātu iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0.2 pp [12].

Izglītības kvalitāte

Kaut arī izglītības kvalitāti un to ietekmi uz darbinieku produktivitāti ir grūti izmērīt makro līmenī (nevis pašam apmeklējot kādu studiju programmu un pēc tam mēģinot pielietot iegūtās prasmes darba tirgū), daudzi apsvērumi liecina, ka izglītības kvalitātes celšanā Latvijai joprojām pastāv būtiska vieta uzlabojumiem.

• Redzam ļoti ievērojamas atšķirības centralizēto eksāmenu rezultātos starp Latvijas vidusskolām. Pretēji plaši izplatītam mītam tos lielā mērā nosaka nevis skolas izvietojums (pilsētā vai laukos), bet skolas lielums un skolotāju atalgojums, kas ir savstarpēji saistīti faktori – vairākas mazas skolas nevar piedāvāt augstas kvalitātes izglītību.
• Vidusskolas absolventi ar augstiem centralizēto eksāmenu rezultātiem izvēlas noteiktas Latvijas augstskolas, bet ar zemiem rezultātiem – pavisam citas augstskolas (sk. 4. slaidu šeit). Tādējādi robi vidējās izglītības posmā nekur nepazūd, bet neļauj iegūt augstāko izglītību vēlamajā augstskolā un studiju programmā.
• Pat absolvējot līdzīga nosaukuma studiju programmas dažādās Latvijas augstskolās, to absolventu alga mēdz atšķirties vairākkārt. Faktu, ka ne visur augstākā izglītība ir vienlīdz laba, var nojaust kaut vai pēc studiju virzienu un programmu akreditācijas ziņojumiem. Vājas augstskolas masveidā pieņem vidusskolu absolventus ar zemiem centralizēto eksāmenu rezultātiem, māca tos “atvieglotā” līmenī – pēc tam tiem ir vājāki panākumi darba tirgū.
• Latvijas augstskolas starptautiskajos reitingos atrodas nedaudz zemāk par Lietuvas augstskolām un būtiski zemāk par Igaunijas augstskolām, kā arī būtiski zemāk par Somijas vai Zviedrijas reģionālajām augstskolām. Šogad augstāko vietu Times Higher Education reitingā Latvijas augstskolu vidū ieguvusī Latvijas Universitāte var "izgriezt pogas" vienīgi Bulgārijas labākajai augstskolai un konkurē par 1001. – 1200. vietu ar Horvātijas un Slovākijas labākajām augstskolām (12. attēls).

Nepārsteidz, ka valstis ar labākām augstskolām ir arī bagātākas. Cēlonība šeit, visticamāk, ir abpusēja. No vienas puses, augsta izglītības kvalitāte veicina ienākumu līmeni valstī. No otras puses, bagātām valstīm vairāk iespēju uzturēt izcilas augstskolas. Taču Latvijas augstskolu pozīcijas starptautiskajā reitingā ir zemākas, nekā varēja sagaidīt, raugoties uz valstīm ar līdzīgu ienākumu līmeni (13. attēls).

Ceļot izglītības kvalitāti katrā izglītības līmenī (pamatskola, vidusskola, profesionālā izglītība, augstākā izglītība, ieskaitot maģistrantūru un doktorantūru) tādā veidā, lai absolventu vidējā alga palielinātos par 30 % (kas, pēc absolventu monitoringa datiem, nav liels skaitlis), var celt iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0.5 pp [13]. Šis nosacītais aprēķins tikai parāda izglītības kvalitātes izšķirošo nozīmi darba ražīguma celšanā un tādējādi arī ekonomikas izaugsmē – izglītības kvalitātes celšanas potenciālā ietekme uz Latvijas tautsaimniecību ir ievērojami lielāka nekā, piemēram, izglītības līmeņa celšana. Turklāt šajā piemērā apskatīta tikai izglītības kvalitātes ietekme uz algu (jeb produktivitāti), lai gan tai ir būtiska loma, arī ceļot nodarbinātības līmeni jeb aktivizējot iekšējās darba roku rezerves. 

Veselības stāvoklis

Darbiniekiem, kas cieš no hroniskām slimībām, Latvijā (pie pārējiem nemainīgiem faktoriem) alga ir par 8 % zemāka nekā veseliem darbiniekiem. Līdzīgi notiek arī citās valstīs – darbiniekiem ar veselības ierobežojumiem produktivitāte un tādējādi arī atalgojums ir zemāki (piemēram, sk. šeit).

Pakāpeniski (desmit gadu laikā) uzlabojot Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokli līdz ES valstu ar augstu nodarbinātību vidējam līmenim, var celt Latvijas iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0.1 pp. Iedzīvotāju veselībai, protams, ir daudz lielāka ietekme uz ekonomikas izaugsmi nekā tikai šī aprēķinātā ietekme uz nodarbināto algu. Veselības stāvokļa uzlabojumam ir būtiska loma, gan mazinot priekšlaicīgu mirstību, gan arī aktivizējot iekšējās darba roku rezerves.

Cilvēkkapitāls ir viens no jautājumiem, par ko 13. martā diskutējām Latvijas Bankas rīkotajā ekspertu sarunā "Kā panākt NOTURĪGU Latvijas tautsaimniecības izaugsmi?". Skaties diskusijas ierakstu!

[1] Iekšzemes kopprodukta dinamika laika gaitā aprakstīta ar cilvēkkapitāla, fiziskā kapitāla un kopējās faktoru produktivitātes pārmaiņām. Šī pieeja pamatojas uz neoklasisko ekonomikas izaugsmes modeli un Koba-Duglasa ražošanas funkciju.

[2] Kaut arī teorētiski lielāku iedzīvotāju skaitu darbspējas vecumā var panākt, arī paplašinot darbspējas vecuma definīciju, iedzīvotājiem arvien ilgāk saglabājot aktivitāti darba tirgū, maz ticams, ka būtiskas pārmaiņas šajā jomā notiks jau tuvāko desmit gadu laikā.

[3] Mazāku jaundzimušo skaitu pēdējos gados laikā lielā mērā nosaka mazskaitlīgās 90. gados dzimušās paaudzes ienākšana vecumposmā, kad Latvijā visbiežāk dzimst bērni.

[4] Darbinieku produktivitāte (jeb to devums ekonomikā) atkarīga no viņu cilvēkkapitāla un fiziskā kapitāla apjoma. Augsmes teorijā pieņemts, ka imigrants nevar sev līdzi ieviest fizisko kapitālu. Tāpēc, lai migrācija nesamazinātu iekšzemes kopproduktu uz iedzīvotāju galamērķa valstī, imigrantu cilvēkkapitālam jābūt vismaz tikpat lielam kā vietējo iedzīvotāju cilvēkkapitāla un fiziskā kapitāla summa. Citiem vārdiem, imigrantu cilvēkkapitālam jābūt ievērojami lielākam nekā vietējiem iedzīvotājiem (sk. Barro un Sala-i-Martin, 2004; lpp. 383 – 392).

[5] Tiek pielietots pieņēmums, ka 85 % no migrantiem būs darbspējas vecumā, no kuriem 80 % būs ekonomiski aktīvi, no kuriem 95 % būs nodarbināti. Tādējādi 2 tūkstošu cilvēku imigrācija palielinās Latvijas nodarbināto skaitu par 1.3 tūkstošiem jeb 0.15 %. Ar iekšzemes kopprodukta elastību pret darbaspēku 0.67 līmenī tas nozīmē papildu 0.1 % pie izlaides potenciāla.

[6] Netiek apskatītas Dienvideiropas valstis un Luksemburga, kur imigrācija ir ievērojami lielāka, jo tik lielas imigrācijas scenārijs Latvijai nav ticams.

[7] Piemēram, kaut gan augstākais nodarbinātības līmenis 15-19 gadus veciem jauniešiem ir Dānijā un Nīderlandē, 85-90 % no tiem strādā nepilna laika darbu.

[8] Indivīda atalgojumu un nodarbinātības varbūtību nosaka līdzīgi faktori (piemēram, izglītības līmenis). Hekmana korekcijas modelis (nosaukts Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Džeimsa Hekmana vārdā) ļauj novērtēt, kāda būtu vidējā alga valstī, ja strādātu visi darbspējas vecuma iedzīvotāji - empīriskajos pētījumos tā mēdz būt ievērojami zemāka par faktisko vidējo algu valstī (kas novērota tikai nodarbinātiem indivīdiem). Pieņemot, ka algas atšķirības atspoguļo produktivitātes atšķirības, izriet, ka, atgriežot nenodarbinātos indivīdus darba tirgū, viņu produktivitāte vidēji būtu zemāka par pašreizējiem darbiniekiem.

[9] 73 tūkstošu cilvēku aktivācija palielinātu nodarbināto skaitu (15-64 gadu vecumā) par 9 %. Veicot to aktivāciju desmit gadu laikā, nodarbināto skaits katru gadu pieaugtu par 0.9 %. Pieņemot, ka iekšzemes kopprodukta elastība pret nodarbināto skaitu ir 0.67 un ar nosacījumu, ka “rezervistu” produktivitāte ir puse no pašreizējo darbinieku produktivitātes, tas palielinātu iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0.3 pp.

[10] Standarta Koba-Duglasa ražošanas funkcijā šīs trešais instruments tiek ietverts kopējā faktoru produktivitātē.

[11] Tas ir, augstākās izglītības izplatība augs, pat nemainoties augstākās izglītības popularitātei jauniešu vidū. Vai ekonomisko izaugsmi var veicināt vēl vairāk, mākslīgi ceļot augstākās izglītības popularitāti jauniešu vidū, piemēram, uz profesionālās izglītības rēķina? Diez vai – tas drīzāk mazinās augstākās izglītības prēmiju. Tālāk ekonomisko izaugsmi drošāk ir veicināt, uzlabojot studiju kvalitāti visās izglītības līmeņos (par šo – tālāk tekstā).

[12] Pie nemainīgas augstākās izglītības prēmijas (48 %) tas palielinātu vidējo algu (tātad, arī vidējo produktivitāti) tautsaimniecībā par 3 % desmit gadu laikā jeb par 0.3 % katru gadu. Ar iekšzemes kopprodukta elastību pret darbaspēku 0.67 līmenī, tas var paātrināt iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0.2 pp.

[13] Pie 40 gadu darba dzīves ilguma tas celtu vidējo algu valstī (un tādējādi arī produktivitāti) par 0.75 % katru gadu. Ar iekšzemes kopprodukta elastību pret darbaspēku 0.67 līmenī, tas paātrinātu iekšzemes kopprodukta gada pieauguma tempu par 0.5 pp.