Kāda ir centrālo banku digitālo valūtu loma?

Centrālo banku radīta digitālā nauda būtu trešā naudas forma, papildinot  skaidro naudu un caur bankām līdz iedzīvotājiem nonākošo bezskaidro naudu. Teorētiski, piekļuve centrālās bankas veidotajai digitālai naudai no gala lietotāja perspektīvas ievērojami neatšķirtos no šā brīža bezskaidrās naudas sistēmas. Centrālā banka veidotu un uzturētu sistēmu, iekš kuras uzraudzīti starpnieki nogādātu centrālās bankas digitālo naudu gala lietotājiem. Šāds izplatības modelis jau šobrīd pastāv centrālo banku digitālās naudas izveides līderu valstīs – Nigērijā un Bahamu salās. Būtiskākās izmaiņas noritētu tā dēvētajā sistēmas aizmugures slānī. Centrālās bankas digitālā nauda, lai gan izsniegta gala lietotājam no starpnieka puses, ir centrālās bankas izdots un garantēts maksājumu līdzeklis kā skaidrā nauda tikai digitālā veidolā. Savukārt, sistēmas dalībnieki, jeb starpnieki, kas tiek uzraudzīti no centrālās bankas puses, spētu izmantot šo sistēmu, lai piedāvātu saviem klientiem ērtākas un inovatīvas norēķinu iespējas.

Raugoties uz centrālās bankas digitālās valūtas potenciālu, ir (vismaz teorētiski) redzamas vairākas priekšrocības:

•  tas pavērtu iespējas sistēmas lietotājiem radīt jaunas, efektīvākas un ērtākas lietotājiem norēķinu iespējas, nepaļaujoties tikai uz dažiem lielajiem globālajiem tirgus “spēlētājiem”, kas šobrīd dominē atsevišķos tirgus segmentos;
• centrālo banku iesaiste sniegtu papildus iespējas saistībā ar iedzīvotāju maksājumu privātuma līmeņa celšanu un personisko datu aizsardzību;
• šāda nauda potenciāli sniegtu būtisku pienesumu iedzīvotājiem arī no drošības viedokļa, nodrošinot līdzekļu garantiju no centrālo banku puses.

Ir saskatāmas arī nopietnas problēmas, un šobrīd vairākas centrālās bankas mēģina saprast, vai potenciālie ieguvumi no šādas valūtas atsver iespējamos riskus. Pirmkārt, jaunas papildus maksājumu iespējas padarīs visu maksājumu sistēmu daudz sarežģītāku, un ir apšaubāms, vai šāda sistēma būs izdevīga (un arī lētāka) gan tirgotājiem, gan iedzīvotājiem.

Otrkārt, nav īsti skaidrs, kādā veidā radīt jaunas alternatīvas esošajai sistēmai, to būtiski nevājinot. Kopš pašreizējās sistēmas izveides, tieši komercbankas ir bijušas galvenā sistēmas sastāvdaļa, kas savieno politikas veidotājus (centrālās bankas) ar gala lietotājiem (iedzīvotājiem un uzņēmumiem). Lai politikas transmisija jeb pārnese no centrālās bankas uz tautsaimniecību noritētu sekmīgi un gludi, svarīgs priekšnoteikums vienmēr ir bijusi stabila banku sistēma, kuras stabilitāti savukārt lielā mērā ir noteikusi banku finansējuma pieejamība un stabilitāte. Līdz šim plaša depozītu bāze ir tikusi uzskatīta par stabila banku finansējuma vienu no galvenajiem avotiem, kas turklāt lielā mērā nodrošina arī kreditēšanu tautsaimniecībā. Kā redzams 3. attēlā, Zviedrija būtiski atšķiras no Eiro zonas vidējā rādītāja ar to, ka banku depozīti nodrošina tikai aptuveni divas trešdaļas no nepieciešamā finansējuma izsniegtajiem kredītiem, savukārt eiro zonā vidēji, ilgu laiku depozīti gandrīz pilnībā veidoja finansējuma bāzi izsniegtajiem kredītiem. Latvijā pēc 2000-o gadu sākuma pārmērībām, šobrīd banku piesardzīgās attieksmes rezultātā piesaistīto depozītu apjoms ir lielāks nekā izsniegtie kredīti. 

1. attēls. Banku izsniegto kredītu/depozītu attiecība. 

Avots: ECB SDW

Savukārt gadījumā ja centrālo banku digitālā valūta nozīmētu iespējas atvērt kontu un glabāt tajā centrālās bankas izdotu naudu, liela iespējamība sagaidīt vismaz daļu no privātās naudas depozītu aizplūšanu no komercbankām Tas var izsaukt finanšu stabilitātes problēmas bankās un tam sekojošu tālāku bremzēšanos kreditēšanas jomā. Atsevišķos brīžos tas, iespējams, arī neradītu problēmas, bet šīs tomēr būtu fundamentālas un strukturālas izmaiņas, kas potenciāli mazinātu finansējuma pieejamību tautsaimniecībai un kaitētu ilgtermiņa izaugsmei. Tāpēc šajā jomā ilgtermiņa ieguvumu un zaudējumu bilance nav skaidra. Protams, var mēģināt mazināt potenciālās negatīvās blaknes, nosakot ierobežojumus un limitus šīs digitālās naudas izmantošanai, bet tādā gadījumā nav skaidrs, vai un cik liels vispār būs pieprasījums pēc šādas, izmantošanas iespējas “ierobežotas”, centrālās bankas naudas.

Treškārt, šobrīd nav skaidrība, vai šāda, centrālās bankas piedāvātā alternatīva veicinās vai tieši otrādi – bremzēs inovācijas finanšu jomā. Nozīmīgas valsts institūcijas ienākšana tirgū rada jautājumus par šāda soļa atbilstību brīvā tirgus darbības principiem, kas ir saistoši visām ES centrālajām bankām, tajā skaitā arī ECB. Turklāt papildus sarežģījumus rada apstāklis, ka paralēli mēģinājumiem izveidot jaunu maksāšanas alternatīvu, Eiropā notiek arī maksājumu sistēmu reformas ar mērķi padarīt jau esošo sistēmu atvērtāku konkurencei un inovācijām. Ja šīs reformas ir sekmīgas, tad alternatīvas sistēmas izveide, šķiet, nav nepieciešama. Savukārt, ja tomēr notiek darbs pie alternatīvām, tad var rasties bažas, ka iecerētās reformas nedos cerētos rezultātus… Ir jāpatur prātā, ka pašlaik pieminētie risinājumi  pašlaik vēl tiek pētīti, un iespējams tiks ieviesti tālākā nākotnē. Tāpēc arī pašreiz esošo maksājumu infrastruktūras uzlabošana un inovāciju veicināšana tajās ir liels solis uz priekšu mūsu ikdienas atvieglošanā. Mēs Latvijā esam pieraduši pie ātriem, un salīdzinoši lētiem maksājumiem, bet daudzviet Eiropā, līdz situācijai, kāda ir mumsvēl tāls ceļš ejams. Tāpēc, gan Payment Service Directive (PSD), gan Settlement Finality Directive (SFD) pārskatīšana varētu veicināt inovācijas un radīt jaunus maksāšanas veidus. Bieži vien jāsaprot, ka šāda veida direktīvas un regulas ierobežo īstenu inovāciju veidošanos, liekot tās grožos. Savukārt pilnīga patvaļa šajā virzienā nav pieļaujama.

Neskaidro jautājumu saistībā ar centrālo banku digitālajām valūtām ir daudz, un tas izskaidro to, kāpēc šajā virzienā pārāk lielas steigas nav. Dažas valstis (piemēram, Zviedrija) jau ir sākušas dažādu tehnoloģisko risinājumu testēšanu, kamēr citas (t.sk. ECB) vēl joprojām atrodas tikai jautājuma teorētiskās izpētes stadijā. Šis temats tiek plaši apspriests un pētīts arī ekspertu starpā, un entuziasma līmenis par centrālo banku digitālām valūtām varētu tikt vērtēts kā zems. No šīm diskusijām ir skaidrs, ka centrālo banku digitālās naudas ieviešanas projekti ietver būtiskus riskus un apsvērumus, kurus nepieciešams risināt, lai rezultātā tie nebūtu, pēc Eiropas Reformu Centra vecākā pētnieka Zaka Meiera (Zach Meyers) vārdiem - dārgas neveiksmes (expensive failure).

Galvenais secinājums te ir viens -jebkurš ar naudu saistīts jautājums skar ikvienu no mums, turklāt jebkuras izmaiņas var atstāt nozīmīgas ilgtermiņa sekas, ietekmējot katra valsts iedzīvotāja labklājību. Tāpēc jebkuras reformas ir ļoti rūpīgi jāizsver. No vienas puses, tehnoloģiskais progress paver plašas iespējas arī naudas izveides un izmantošanas jomā, no otras puses – naudas lietām vienmēr raksturīgs konservatīvisms, un ne bez pamata. Kā atrast pareizo līdzsvaru, un vai šāds līdzsvars vispār eksistē: par šiem jautājumiem diskutēsim arī šī gada Latvijas Bankas konferencē 3. novembrī.