Kādas (super)spējas var izmantot apdrošinātāji Latvijā klimata pārmaiņu bremzēšanā?

Priekšnosacījumi risku apdrošināšanai

Ja balstāmies tirgus principos, tad primāri parakstītajām prēmijām jeb polišu cenai ir jānosedz izmaksas, kā arī plānotā peļņas marža. Detalizētāk apskatot izmaksas, redzams šāds vienādojums:

Izmaksas= iespējamie zaudējumi + risku novērtēšanas izmaksas + produkta attīstība + marketings + operatīvās izmaksas + atlīdzību izvērtēšanas izmaksas [1].

Apdrošināšanā uzsvars tiek likts uz iespējamajiem zaudējumiem. Atšķirībā no pārējiem izmaksu elementiem, tiem ir gadījuma raksturs (mainīgi, neparedzami). Apdrošinātājs tos var prognozēt vien ļoti aptuveni. Attiecīgi bieži iestājoties fiziskajiem klimata riskiem, neizpildās viens no apdrošināšanas pamatnosacījumiem par zemas varbūtības jeb gadījuma notikumu. Protams, apdrošinātājs var ik gadu prēmijā paprasīt mājas atjaunošanas cenu, bet tad klients atteiktos to maksāt. Sevišķi, ja ir ļoti augsta varbūtība, ka māja (katru gadu) applūdīs vai pavirši uzlikts jumts nākamajā vētrā (atkal) tiks aizpūsts. Tāpēc galvenais, ko katrs varam darīt – mazināt iespējamo zaudējumu apmērus jeb adaptēties.

Ir pierādīts, ka valstis, kurās apdrošināšanās līmenis ir zems, pēc dabas katastrofām piedzīvo lielāku IKP kritumu un būtiskākus valsts budžeta izdevumus [2] [3], jo kādam radušies zaudējumi ir jāsedz, turklāt ir jāatjauno iznīcinātie (privātie un valsts) aktīvi – īpašumi un infrastruktūra. Daudz izdevīgāk ir iepriekš īstenot adaptācijas un klimata pārmaiņu bremzēšanas pasākumus, nekā vēlāk ciest zaudējumus no klimata pārmaiņām. Jāpiebilst, ka zaudējumus no šīm katastrofām visbiežāk cieš  finansiāli neaizsargātākā  sabiedrības daļa [3].

Turklāt, ja fiziskie aktīvi, piemēram, nekustamais īpašums, nav apdrošināti, tas paaugstina kredītrisku bankām (samazina aktīva vērtību un palielina aizņēmēja maksātnespējas risku), kuras šo aktīvu iegādi ir finansējušas [4]. Tādēļ, vismaz Latvijā ir izplatīta prakse, bankām izsniedzot hipotekāros kredītus, aicināt aizņēmēju ne tikai iegādāties kredīta apdrošināšanu, bet arī nekustamā īpašuma apdrošināšanu.

EIOPA (Eiropas līmeņa apdrošinātāju uzraugs) jau 2020. gadā publicēja novērtējumu par katras dalībvalsts apdrošināšanas aizsardzības plaisu (protection gap). Tajā secināts, ka kopumā ES un arī Latvijā šī plaisa ir neliela (skalā no 0 līdz 4, rādītāja vērtība ES ir 1, kamēr Latvijā tā ir 0.9). Lai arī informācija par pieejamo segumu pret fiziskajiem klimata riskiem nav pilnīga, jau pašlaik vairākās valstīs seguma pieejamība pret plūdu, vētru un meža ugunsgrēku zaudējumiem ir ļoti ierobežota.

Apdrošinātāji, piedzīvojot zaudējumus no dabas katastrofām, pārskata savus produktus, kas ir pirmais un vienkāršākais ceļš. Visbiežāk tas nozīmē atteikšanos sniegt kādu apdrošināšanas pakalpojumu noteiktās vietās, prēmiju paaugstināšanu vai izmaiņas citos polises nosacījumos. Piemēram, apskatot klimata riskiem pakļauto teritoriju kartes, apdrošinātāji var atteikties īpašumu apdrošināt, palielināt prēmijas cenu un samazināt segumu (tas jau novērojams dažās bieži applūstošās vietās Latvijā) kā arī aicināt iedzīvotājus nepārcelties uz šīm zonām. To dēvē arī par negatīvo atsijāšanu. Šāds filtrs nemotivē sabiedrību pārvaldīt fiziskos klimata riskus, bet mudina no apdrošināšanas atteikties vai tieši otrādi - iebāzt galvu smiltīs kā strausam.

Tomēr apdrošinātāji var arī veicināt klientu adaptācijas pasākumus, tā uzlabojot klientu gatavību fiziskajiem klimata riskiem un samazinot iespējamos zaudējumus. Tas tad būtu otrs ceļš, kā apdrošinātāji pārvalda klimata fiziskos riskus. Ilgtermiņā šāds klientu portfelis mazina kopējo apdrošināto risku profilu (augsts riska līmenis nozīmē papildus rezerves kapitāla uzturēšanu) [5], bet klientiem dod zemākus prēmiju maksājumus. Vienlaikus klients ir ieinteresēts veikt adaptācijas pasākumus, ja ir skaidri redzama atdeve, tas nozīmē, ka veiktajiem izdevumiem ir jābūt mazākiem nekā prēmijas samazinājumam noteiktā periodā. Problēma, ka parasti (līdz šim) šis periods bieži vien ir bijis ilgs (retos gadījumos pat 20 gadi, bet pieaugot postošu klimata katastrofu biežumam, atmaksāšanās periods var sarukt pat līdz 5 gadiem) un klients tādēļ nesaredz tūlītēju labumu no adaptācijas. To varētu risināt ilgtermiņa apdrošināšanas līgumi, taču tā nav izplatīta prakse ne Latvijā, ne Eiropā.

Jebkurā gadījumā negatīvu atsijāšanu strikti uzrauga patērētāju tiesību aizsardzības iestādes, savukārt uzņemto risku no pašiem riskantākajiem klientiem (no angļu valodas – positive screening) (vai apdrošinātājam ir lielas kapitāla rezerves un tas ir likvīds) – prudenciālie uzraugi. Visbiežāk atlīdzību izmaksa par dabas katastrofās radušiem zaudējumiem nav izkliedēta, līdz ar to īsā periodā ir jāizmaksā liels apjoms atlīdzību, un apdrošinātājiem var rasties maksātspējas problēmas. Ne velti vēsturē pastāv skaudri piemēri, kad, nespējot izpildīt klientu prasības, bankrotē pat vidējas sistēmiskas nozīmes apdrošinātāji [6].

Vēl pastāv trešais ceļš – piedāvāt prēmiju “atlaides”, ja ir īstenoti atbilstoši adaptācijas pasākumi, piemēram, elektrības un apkures sistēmas uzstādīt virs zemes līmeņa un plūdu risku zonas, applūstošo stāvu grīdās ieklāt ūdens izturīgu segumu, piemēram, flīzes, uzstādīt plūdu vairogus [7].

Tomēr, par spīti adaptācijas mehānismu pieejamībai, ne visās valstīs šāds risinājums strādā. Piemēram, Lielbritānijā veikta pētījuma rezultāti liecina, ka apdrošinātāji nespēj pārliecināt klientus ieviest adaptācijas rīkus [1].

Apdrošinātāji var arī mazināt risku segumu jeb apdrošināto risku veidus un apmērus, polisē iekļaujot zādzību un ugunsgrēku risku, bet ne plūdu risku. Tātad, vieglākais mehānisms, lai motivētu klientus adaptēties – pielāgot prēmijas cenu. 

Adaptācija - solis zaudējumu mazināšanai

Šī raksta noslēgumā pieskarsimies tam, ko valsts, pašvaldības, uzņēmumi un iedzīvotāji var darīt, lai mazinātu fizisko klimata risku, ierobežotu potenciālos zaudējumus un attiecīgi arī mazinātu apdrošināšanas prēmijas cenu.

Adaptācijas pasākumu kopums

Autoru veidots, balstoties uz avotiem - [1], [5], [2], [3], [8]

Adaptācijas pasākumu kopums ir plašs, turklāt tajā ietilpst gan indivīda atbildībā esošās iespējas, gan pašvaldību un valsts atbildībā esoši rīki. Daudzi no tiem ir pieejami arī Latvijā. Piemēram, četrām Latvijas lielākajām upēm ir izstrādāti Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni un Plūdu riska pārvaldības plāni, visiem interesentiem ir pieejamas plūdu riska un plūdu draudu kartes (atkarībā no teritorijas pavasara palu, ledus plūdu un/vai jūras vējuzplūdu), ir pieejams ES fondu finansējums, lai īstenotu pielāgošanās pasākumus klimata pārmaiņām, teritorijās ar appludinājuma varbūtību reizi 10 gados netiek izsniegtas būvatļaujas u.c.

Apskatot pašreizējo Latvijas apdrošināšanas tirgu, var novērot, ka konkrētas prēmiju atlaides par jau īstenotajiem adaptācijas pasākumiem netiek piešķirtas. Tiek praktizēta arī konkrētu risku izslēgšana no apdrošināšanas polises seguma, piemēram, netiek apdrošinātas teritorijas, kurās iepriekš ir bijuši plūdi vienu reizi pēdējo 5 vai 10 gadu laikā vai divas reizes pēdējo 20 gadu laikā. Nereti plūdu risks nekustamā īpašuma apdrošināšanas polisē ir jāpiepērk papildus.

Tomēr jāatceras, lai arī tiek  īstenoti adaptācijas pasākumi,  aizvien pastāv iespēja, ka klimata katastrofas īpašumam nodarīs kaitējumu. Piemēram, plūdu gadījumā dambis var tikt pārrauts un it kā aizsargātā teritorija var tikt skarta vai bojāts tajā esošais īpašums. Reizēm ar lielāku aizsprostu būvēšanu var būt par maz, turklāt aizsprosts no vienas zonas var pārnest plūdu riskus uz citu [9].

Lai mazinātu potenciālos zaudējumus no klimata pārmaiņām, vienlīdz nozīmīgi ir gan emisiju mazinoši pasākumi, kas ļautu izvairīties no arvien postošākām dabas katastrofām nākotnē, gan adaptācijas pasākumi, kas ļauj samazināt dabas katastrofu radītos zaudējumus. Tikai īstenojot šos abus pasākumus kopā, būs iespējams pasargāt Latvijas ekonomiku no būtiskiem šokiem.

Šis ir otrais raksts autoru pētījumam par fizisko klimata risku ietekmi uz Latvijas ekonomiku un apdrošinātāju lomu šīs ietekmes mazināšanā. Jau drīzumā gaidi rakstu par dabas katastrofu radītājiem zaudējumu un apdrošinātāju segto zaudējumu daļu prognozēm Austrumeiropas un Ziemeļeiropas reģionā.

[1] Surminski, Swenja (2014) The role of insurance in reducing direct risk: the case of flood insurance. International Review of Environmental and Resource Economics, 7 (3-4). pp. 241- 278. ISSN 1932-1473

[2] The Geneva Association (2018). Climate Change and the Insurance Industry: Taking Action as Risk Managers and Investors Perspectives from C-level executives in the insurance industry. p. 1-48

[3] Golnaraghi M., Surminski S., Kousky C. (2020). Building Flood Resilience in a Changing Climate. Insights from the United States, England and Germany. The Geneva Association. pp.1-58

[4] Financial Stability Board (2020). The Implications of Climate Change for Financial Stability. https://www.fsb.org/wp-content/uploads/P231120.pdf P.1-32.

[5] EIOPA (2021). Report on non-life underwriting and pricing in light of climate change. EIOPA-BoS-21/259. Pp.1-47

[6] Born, P., & Viscusi, W. K. (2006). The catastrophic effects of natural disasters on insurance markets. Journal of risk and Uncertainty, 33(1-2), 55-72. https://law.vanderbilt.edu/files/archive/263_The-Catastrophic-Effects-of-Natural-Disasters-on-Insurance-Markets.pdf

[7] Report on non-life underwriting and pricing in light of climate change. EIOPA (2021). pp. 47

[8] IAIS (2021) Application Paper on the Supervision of Climate-related Risks in the Insurance Sector. https://www.iaisweb.org/page/supervisory-material/application-papers/file/97146/application-paper-on-the-supervision-of-climate-related-risks-in-the-insurance-sector

[9] Storey, B., Owen, S., Noy, I. & Zammit, C. (2020). Insurance Retreat: Sea level rise and the withdrawal of residential insurance in Aotearoa New Zealand. Report for the Deep South National Science Challenge. https://deepsouthchallenge.co.nz/wp-content/uploads/2021/01/Insurance-Retreat-December-2020-Final-Report.pdf