Kāpēc amerikāņi patērē, bet eiropieši taupa?

Kopš pandēmijas eirozonas ekonomiskā izaugsme nav spējusi atgūt iepriekšējos tempus, un viens no galvenajiem iemesliem ir vājš iedzīvotāju patēriņš. Patēriņš ir būtisks ekonomikas virzītājspēks, jo tas ļauj uzņēmumiem augt, investēt un radīt jaunas darbavietas. Savukārt augsts uzkrājumu līmenis –uzkrājumu attiecība pret rīcībā esošajiem ienākumiem – nozīmē, ka mājsaimniecības patērē mazāku daļu no saviem ienākumiem, kas ierobežo ekonomisko aktivitāti un kavē izaugsmi.

Pēc straujā mājsaimniecību uzkrājumu pieauguma pandēmijas laikā 2022. gadā uzkrājumu līmenis eirozonā atgriezās pie pirmspandēmijas rādītājiem. Tomēr kopš 2022. gada uzkrājumu līmenis atkal sācis kāpt un šobrīd jau pārsniedz pirmspandēmijas līmeni. Šī tendence rada jautājumus par patēriņa lomu ekonomikas atveseļošanā un iespējamiem šķēršļiem, kas traucē iedzīvotājus iegādāties preces un patērēt pakalpojumus.

Uzkrājumu dinamika eirozonā

Eirozonas mājsaimniecību uzkrājumu līmenis strauji palielinājās līdz ar Covid-19 pandēmijas sākumu (1. attēls). Valdību noteiktie ierobežojumi un brīvprātīgie piesardzības pasākumi būtiski samazināja patēriņa iespējas. Izolācija, slēgtie veikali un restorāni, kā arī ierobežotās pārvietošanās iespējas nozīmēja, ka cilvēki retāk iepirkās un izmantoja pakalpojumus. Turklāt, lai gan pandēmijas laikā ekonomiskā aktivitāte samazinājās, mājsaimniecību ienākumi saglabājās noturīgi, t. sk., pateicoties valsts atbalsta programmām. Tādējādi daļa mājsaimniecību ienākumu pārvērtās uzkrājumos.

Tomēr pandēmijas laikā uzkrājumu pieaugums nebija vienmērīgi sadalīts starp dažādām ienākumu grupām – turīgākās mājsaimniecības veidoja aptuveni pusi no kopējā uzkrājumu pieauguma, savukārt nabadzīgākās mājsaimniecības būtiskus uzkrājumus neveidoja vispār [1]. Šo nevienlīdzību lielā mērā noteica atšķirīgā patēriņa struktūra. Turīgākās mājsaimniecības ievērojamu daļu savu ienākumu tērē restorānos un ceļojumos – šie izdevumi pandēmijas laikā tika ievērojami ierobežoti, ļaujot viņiem uzkrāt vairāk. Savukārt nabadzīgākās mājsaimniecības, kuru izdevumi šādiem pakalpojumiem jau iepriekš bija nelieli vai neesoši, savu uzkrājumu līmeni būtiski nemainīja.

Pēc ierobežojumu atcelšanas uzkrājumu līmenis eirozonā samazinājās līdz pirmspandēmijas līmenim, taču no 2022. gada uzkrājumu līmenis atsāka pakāpeniski pieaugt, pārspējot pirmspandēmijas līmeni (1. attēls). Lai izprastu, kāpēc tā, noderīgs ir salīdzinājums ar ASV situāciju.

ASV mājsaimniecību uzkrājumu dinamika bijusi atšķirīga. Līdzīgi kā eirozonā arī ASV uzkrājumu līmenis pandēmijas laikā strauji pieauga, taču pēc pandēmijas tas ne tikai atgriezās pirmspandēmijas līmenī, bet pat saglabājās zem tā. Turklāt šobrīd ASV uzkrājumu līmenis ir ievērojami zemāks nekā eirozonā [2] (1. attēls).

Šāda atšķirība starp eirozonas un ASV patērētāju uzkrājumu paradumiem ir īpaši pārsteidzoša laikā, kad inflācija eirozonā kopš 2023. gada beigām ir nostabilizējusies un Eiropas Centrālā banka (ECB) jau kopš 2024. gada jūnija pakāpeniski samazina procentu likmes, kas uzkrājumus padarījis neizdevīgākus, bet aizņemšanos – lētāku. Ekonomisti iepriekš prognozēja, ka ienākumi, kurus mājsaimniecības pandēmijas laikā ierobežoto iespēju dēļ neiztērēja, pēc tam veidos patēriņa lēcienu, kas atbalstīs ekonomiku. Tomēr eirozonā tā nenotika.

Kāpēc eirozonas iedzīvotāji vēlas taupīt laikā, kad ekonomisti sagaidītu atgriešanos pie augstākiem tēriņiem, un kāpēc eirozonā un otrpus okeānam atšķiras patērētāju uzkrājumu paradumi? Šajā rakstā es analizēšu eirozonas un ASV mājsaimniecību uzkrājumu līmeņu atšķirības, lai noskaidrotu, kas mudina eirozonas iedzīvotājus turpināt uzkrāt arvien lielāku daļu no saviem ienākumiem.

Inflācija

Augsta inflācija negatīvi ietekmē patērētāju noskaņojumu un samazina tēriņus, jo augstās cenas padara lielus un mazāk nepieciešamus pirkumus mazāk pievilcīgus [3]. Tas savukārt noved pie lielākiem uzkrājumiem, jo cilvēki, baidoties no turpmākiem cenu pieaugumiem, izvēlas atlikt izdevumus un saglabāt naudu nākotnei.

Parasti varētu šķist, ka inflācija mudina mājsaimniecības tērēt vairāk un iegādāties preces, pirms tās kļūst vēl dārgākas. Tomēr, ja inflācija strauji pieaug un visvairāk skar pirmās nepieciešamības preces un pakalpojumus, piemēram, komunālos maksājumus, mājsaimniecībām nav iespēju tos iepriekš iegādāties, lai izvairītos no cenu kāpuma nākotnē.

Ja, piemēram, elektrības cenas turpina pieaugt un algas neaug tikpat strauji, mājsaimniecības ir motivētas veidot uzkrājumus, lai spētu segt nākotnes izdevumus. Šī ar inflāciju saistītā nenoteiktība liek iedzīvotājiem kļūt piesardzīgākiem un izvairīties no nevajadzīgiem pirkumiem.

Šis mehānisms palīdz izskaidrot, kāpēc uzkrājumu līmenis eirozonā pieauga 2022. gadā, kad cenas strauji kāpa enerģijai un pārtikai. Augošo cenu dēļ cilvēki samazināja savu patēriņa tempu un vairāk naudas novirzīja uzkrājumiem. Līdzīga tendence tika novērota arī ASV, kur līdz ar inflācijas kāpumu pieauga arī mājsaimniecību uzkrājumu līmenis.

Tomēr inflācija eirozonā tika sagrožota jau 2023. gada beigās, bet uzkrājumu līmenis turpināja kāpt visu 2024. gadu. Kas veicinājis krāšanu laikā, kad inflācijas spiediens jau mazinājies? Viens no iespējamiem skaidrojumiem ir patērētāju inflācijas uztvere, otrs – motivācija atgūt inflācijas rezultātā zaudētos ienākumus.

Inflācijas uztvere

Inflācijas uztvere ir iedzīvotāju uztvere par šī brīža inflāciju. Kopš pandēmijas eirozonas inflācijas uztvere un reālās inflācijas rādītāji atšķiras. Tas ir, uztvertā inflācija eirozonā ir manāmi augstāka, nekā inflācija ir reāli. Līdzīga tendence vērojama arī ASV [4] (2. attēls). 

Šo atšķirību starp inflāciju un tās uztveri var skaidrot divos veidos:

1. patērētāji par inflāciju domā citādāk nekā ekonomisti. Ekonomisti parasti salīdzina cenu izmaiņas viena gada griezumā, taču lielākajai daļai cilvēku šāds salīdzinājums neko daudz neizsaka. Kad ekonomisti paziņo, ka inflācija ir nokritusies līdz, piemēram, 2.4 %, patērētāju pirmā reakcija bieži vien ir teikt: bet cenas tāpat ir augstākas nekā agrāk. Tas ir tāpēc, ka cilvēki ikdienā neatskatās uz precīzu cenu līmeni pirms gada vai diviem — viņi vienkārši izjūt, ka preces kopumā kļuvušas dārgākas;
2. patērētāji īpaši jutīgi uztver cenas pārtikai un enerģijai jeb precēm, ar kurām saskaras visbiežāk, – tieši šo preču cenas spēcīgi ietekmē patērētāju noskaņojumu un inflācijas uztveri [5]. Pat ja kopējā inflācija samazinās, straujais pārtikas un enerģijas cenu kāpums pēdējos gados joprojām ir spilgtā atmiņā un turpina veidot priekšstatu, ka dzīves dārdzība arvien strauji aug.

Šī neatbilstība starp reālo un uztverto inflāciju tieši ietekmē mājsaimniecību lēmumus par uzkrājumiem. Ja iedzīvotāji uzskata, ka dzīves dārdzība turpina strauji pieaugt, neskatoties uz oficiālajiem datiem, viņi daudz piesardzīgāk attiecas pret saviem tēriņiem un izvēlas veidot papildu uzkrājumus, lai pasargātu sevi no turpmākiem cenu kāpumiem.

Ienākumu atgūšana

Intervijā Financial Times ECB prezidente Kristīne Lagarda augsto uzkrājumu līmeni eirozonā saista ar vēlmi atgūt inflācijas rezultātā zaudētos ienākumus. "Cilvēki uzkrāj neparasti daudz salīdzinājumā ar vēsturiskajiem standartiem [..] tāpēc, ka cilvēkiem ir šāda uztvere, – nevis ka inflācija turpinās pieaugt, bet gan ka viņi vēl nav atguvuši savus agrākos ienākumus," skaidro Lagarda [6]. Šādu hipotēzi atbalsta dati par mājsaimniecību nominālo un reālo bagātību.

Eirozonas mājsaimniecību neto bagātība, kas ietver nekustamos īpašumus, noguldījumus, krājobligācijas un akcijas mīnus kredītsaistības, ievērojami kāpa pandēmijas laikā, ko veicināja ar pandēmiju saistītie uzkrājumi. Mājsaimniecību nominālā neto bagātība turpināja augt arī pēc pandēmijas, lai gan mērenākā tempā (3. attēls). Turpretī reālā izteiksmē, tas ir, ņemot vērā inflācijas radīto pirktspējas samazināšanos, mājsaimniecību bagātība sāka sarukt 2022. gadā un 2023. gadā atgriezās pirmspandēmijas līmenī.

Inflācija samazina bagātības reālo vērtību, jo nauda zaudē savu pirktspēju – par to iespējams iegādāties mazāk preču un pakalpojumu nekā iepriekš. Tas nozīmē, ka, pat ja mājsaimniecībām kontos ir tāda pati vai pat lielāka naudas summa, to reālais dzīves līmenis var pasliktināties.

Šie zaudējumi, iespējams, izskaidro pieaugošo uzkrājumu līmeni – mājsaimniecības vairāk krāj, cenšoties kompensēt reālās bagātības kritumu un atjaunot savu pirktspēju nākotnē.

Hipotēze par reālās neto bagātības atgūšanu kā krāšanas motīvu palīdz skaidrot arī uzkrājumu līmeņu atšķirības starp eirozonu un ASV. Ja pirms pandēmijas eirozonas un ASV mājsaimniecību neto bagātība reālā izteiksmē auga līdzīgos tempos, tad pandēmijas sākumā novērojuma izteikta atdalīšanās (4. attēls).

Aso lēcienu amerikāņu bagātībā skaidro valdības izsniegtie stimuli un amerikāņu neto bagātības uzbūve. Amerikāņu bagātība ir diversificētāka nekā eirozonā. Eirozonas iedzīvotāju bagātību lielā mērā veido mājokļi, bet ASV iedzīvotāji ir aktīvāk iesaistīti akciju tirgos (5., 6. attēls). Veiksmīgā akciju tirgus atdeve kopš pandēmijas padarījusi amerikāņus bagātākus, turklāt arī mājokļu cenas ASV kāpušas augstāk nekā eirozonā, palielinot mājokļu vērtību. Tādējādi amerikāņi atguvušu inflācijas rezultātā zaudēto bagātību un jau ir sasnieguši augstāku reālo bagātības līmeni nekā pandēmijas periodā, ļaujot amerikāņiem patērēt vairāk un uzkrāt mazāk.

Procentu likmes

Centrālo banku noteiktās procentu likmes ietekmē patērētāju uzkrāšanas paradumus. Ekonomikas teorija paredz, ka augstākas procentu likmes veicina uzkrājumu pieaugumu un mazina patēriņu, jo, piemēram, noguldījumi un krājobligācijas kļūst pievilcīgākas, kamēr aizņēmumi sadārdzinās. Taču ja ir tik vienkārši, kāpēc eirozonas centrālo banku ekonomisti ir pārsteigti par augsto uzkrājumu līmeni?

Uzkrājumu līmeņa kāpums nav bijis samērīgs ar procentu likmju pieaugumu. ECB galvenais ekonomists Filips Leins šo nesakritību skaidro ar patērētāju uztveri. Viņš uzsver, ka uzkrājumu līmenis ir reaģējis uz procentu likmēm, kas nav "super augstas", tomēr ir ievērojami augstākas, nekā iedzīvotāji bija pieraduši kopš 2008. gada – laikā, kad likmes bija ne tikai tuvu nullei, bet pat negatīvas [7]. Šis ilgstošais periods ar ārkārtīgi zemajām likmēm veidojis patērētāju priekšstatus, un tagadējās likmes, lai arī objektīvi ne ārkārtīgi lielas, iedzīvotāji uztver kā īpaši augstas. Rezultātā kredīti šķiet ļoti neizdevīgi, bet uzkrāšana īpaši pievilcīga.

Papildus tiešajai procentu likmju ietekmei akadēmiskā literatūra norāda [8], ka mājsaimniecības, kuru finanšu portfeļos lielāku daļu veido procentus nesošie aktīvi (piemēram, noguldījumi vai krājobligācijas), procentu likmju kāpuma apstākļos mēdz palielināt uzkrājumus. Eiropas mājsaimniecībām šī saikne ir īpaši aktuāla, jo to portfeļos procentus nesošie aktīvi veido lielāku īpatsvaru nekā ASV mājsaimniecību portfeļos, kur daudz lielāka loma ir akcijām (5., 6. attēls). Šis skaidro arī, kāpēc tagad, kad ECB jau vairākas reizes samazinājusi procentu likmes, eirozonas iedzīvotāji turpina uzkrāt vairāk nekā ASV. ECB likmes, lai gan zemākas nekā ASV, vēl joprojām ir ierobežojošas, un eirozonas iedzīvotāji savu finanšu portfeļu struktūras dēļ pret tām ir jūtīgāki.

Nenoteiktība

Nenoteiktība un neskaidrība par nākotni veicina patērētāju vēlmi preventīvi palielināt uzkrājumus, lai pasargātu sevi no iespējamiem šokiem. Krievijas iebrukums Ukrainā radīja Eiropas iedzīvotājiem augstu nenoteiktību ne tikai drošības jomā, bet arī attiecībā uz enerģijas cenām. Šie riski mudinājuši patērētājus palielināt uzkrājumus, lai nākotnē būtu gatavi līdzīgiem satricinājumiem, kādus Eiropa piedzīvoja 2022. gadā.

Savukārt ASV iedzīvotāji Krievijas agresijas sekas izjūt krietni mazāk, jo kara tiešā ietekme uz viņu ikdienu ir minimāla. Nebūdami atkarīgi no Krievijas gāzes un naftas, 2022. gadā ASV iedzīvotāji nepiedzīvoja ar Krievijas agresiju saistīto energokrīzi. Turklāt amerikāņi gūst labumu no savas valsts militārā pārākuma pasaulē, kas sniedz viņiem lielāku drošības sajūtu un mazāku atkarību no sabiedroto valstu politisko līderu lēmumiem.

Papildus ārējai nenoteiktībai eirozonas uzkrājumu līmeni ietekmē arī iekšējie faktori, īpaši politiskā nestabilitāte. Pēc pandēmijas kopsolī ar populisma uzplaukumu arī politiskā nenoteiktība daudzās Eiropas valstīs ir būtiski pieaugusi (7. attēls). Īpaši spilgti tas izpaudies Francijā un Vācijā, kur sadrumstalotās valdības un neskaidrie politikas virzieni kavējuši nepieciešamās strukturālās reformas un ikdienas lēmumu pieņemšanu.

Arī fiskālās politikas lēmumi veido fonu iedzīvotāju uzkrāšanas paradumiem un personīgajai nenoteiktībai, kas neļauj iedzīvotājiem prognozēt savus nākotnes izdevumus – vai gaidāmi taupības pasākumi, vai tieši pretēji – paplašināta sociālā aizsardzība? Piemēram, Francijas februārī apstiprinātais 2025. gada budžets paredz gandrīz 4 miljardu eiro samazinājumu nodarbinātības atbalstam laikā, kad darba tirgus jau uzrāda palēnināšanās pazīmes. Šādi lēmumi tieši ietekmē iedzīvotāju uztveri par darba drošību, un pieaugošās bailes par iespējamu darba zaudēšanu tikai pastiprina vēlmi veidot uzkrājumus "nebaltai dienai".

Lai atjaunotu patērētāju pārliecību un mazinātu vēlmi pārmērīgi uzkrāt, eirozonas valdībām jānodrošina iedzīvotājiem stabilitātes sajūta – gan sociālā aizsardzība, kas nav atkarīga no politiskā cikla, gan pārliecība, ka viņi tiks pasargāti arī no ārējiem draudiem.

Produktivitātes/strukturālās problēmas

Kopš pandēmijas eirozonas izaugsme nav bijusi pārliecinoša, īpaši salīdzinājumā ar ASV (jau iepriekš analizējām Eiropas izaugsmes bremzi – produktivitāti). No šī temata nevar izbēgt arī šoreiz. Netiekot galā ar strukturālajām problēmām, kas šobrīd attur eirozonas izaugsmi, neveidosies noturīgs patēriņš. ECB galvenais ekonomists Filips Leins veiksmīgi apraksta šo saikni: "Ja [eirozonas] ekonomikas strukturālā izaugsme būtu spēcīgāka, es esmu diezgan pārliecināts, ka cilvēki justos drošāk un uzkrājumu līmenis samazinātos." Lai patērētāji palielinātu savu aktivitāti, jārada noturīga ekonomika, kurā iedzīvotāji nejūt spiedienu uzkrāt, bet ir gatavi patērēt.

Kulturālās atšķirības

Ne visu var izskaidrot tikai ar ekonomiskajiem datiem. Lielu daļu patērētāju uzvedības veido viņu uzskati un pasaules uztvere. Arī krāšanas paradumiem ir saistība ar mājsaimniecību nacionālo kultūru [9]. Iespējams, eiropieši ir piesardzīgāki un vairāk orientēti uz uzkrājumu veidošanu, kamēr amerikāņiem ir izteiktāka riska apetīte un gatavība dzīvot uz parāda. Tomēr tas nebūt nav obligāti uzskatāms par trūkumu Eiropai – piesardzība un uzkrāšanas kultūra var būt arī būtisks ieguvums.

Pārāk zems uzkrājumu līmenis nav mērķis, uz kuru eirozonai vajadzētu tiekties. Svarīgi ir atrast līdzsvaru starp pārmērīgu taupīšanu, kas bremzē patēriņu un ekonomikas attīstību, un pārmērīgi zemiem uzkrājumiem, kas padara mājsaimniecības ievainojamas pret ekonomikas lejupslīdi un citiem šokiem. Tāpēc ASV vēsturiski zemais uzkrājumu līmenis nav tikai augsta patēriņa indikators, bet var arī atspoguļot paaugstinātu finansiālo stresu daļai mājsaimniecību.

Uzkrājumu veidošana ir svarīga finanšu pratības sastāvdaļa. Katras mājsaimniecības interesēs ir izveidot drošības spilvenu, kas var nosegt neparedzētus izdevumus vismaz 3 līdz 6 mēnešu apmērā. Tāpēc eirozonas uzdevums nav pielīdzināt uzkrājumu līmeni ASV vai pilnībā mainīt savu piesardzīgo pieeju, bet gan identificēt un risināt tos cikliskos un strukturālos faktorus, kas uztur uzkrājumu līmeni nesamērīgi augstu.

Apkopojums

Eirozonas mājsaimniecību augstais uzkrājumu līmenis ir vairāku faktoru kombinācija – neizteiksmīga izaugsme, augsta nenoteiktība saistībā ar drošību un cenām, kā arī iekšējā nestabilitāte un neskaidri politikas virzieni. Tam papildus nāk pieaugošā plaisa starp uztverto un faktisko inflāciju, vēlme atgūt inflācijas apēstos ienākumus un vēsturiski zemu procentu likmju ēna, kas padarījusi tagadējās likmes par psiholoģiski augstām.

Izpratne par faktoriem, kas nosaka augsto uzkrājumu līmeni eirozonā, ļauj pievērsties risinājumiem. Es piedāvāju četrus virzienus:

1. produktivitātes celšana – noturīgas izaugsmes un pārticības apstākļos cilvēki justos drošāki patērēt un investēt,
2. nenoteiktības mazināšana – skaidri politikas virzieni un stingras apņemšanās veicināt drošību Eiropā palīdzētu atjaunot patērētāju uzticību, 
3. sociālās aizsardzības nodrošināšana – stabila un paredzama sociālās drošības sistēma mazinātu iedzīvotāju bailes par nākotni, veidojot drošības sajūtu arī nenoteiktības apstākļos,
4. finanšu pratības veicināšana – labāka izpratne par inflāciju, racionālu uzkrājumu līmeni un saprātīgu kreditēšanu palīdzētu mājsaimniecībām veidot līdzsvarotu finanšu uzvedību.

Eirozonas patēriņa atkopšanās ir tieši saistīta ar spēju mazināt pārmērīgu uzkrājumu veidošanu un atjaunot uzticību nākotnei. Šī ir ne tikai ekonomiskās izaugsmes, bet arī sabiedrības uzticēšanās atjaunošanas jautājums.

[1] Skat. The recent drivers of household savings across the wealth distribution.

[2] ASV ziņotā statistika par uzkrājumu līmeni atspoguļo mājsaimniecību neto uzkrājumu līmeni, savukārt eirozona ziņo par bruto uzkrājumu līmeni. Neto uzkrājumu rādītājs tiek iegūts, no kopējās mājsaimniecību uzkrājumu vērtības atņemot nolietojumu, kas galvenokārt attiecas uz mājokļiem. Praktiski tas nozīmē starpību starp mājsaimniecību uzkrājumiem un aprēķināto mājokļa nolietojumu. Šī pieeja samazina uzkrājumu līmeni, it īpaši valstīs, kur mājokļu vērtība ir augsta attiecībā pret ienākumiem. Šajā rakstā tiek pielietots harmonizēts ASV bruto uzkrājumu līmenis salīdzināmībai ar ASV.

[3] Skat. The impact of the recent inflation surge across households

[4] Skat. The Fed - Inflation Perceptions During the Covid Pandemic and Recovery

[5] Skat. General assessment of the macroeconomic situation | OECD

[6] Transcript: Martin Wolf interviews Christine Lagarde — Whither Europe?

[7] Transcript: Is the Eurozone in trouble? With Philip Lane

[8] NBER Working Paper series | Limited Asset Market Participation and the Elasticity of the Intertemporal Substitution

[9] Skat. Culture matters in saving behaviour | CEPR