Kāpēc jauniešiem krāt vecumdienām? LOL, nav vērc?

Vai es maz nodzīvošu līdz pensijai?

No 2025. gada janvāra Latvijā tiesības uz vecuma pensiju gan sievietēm, gan vīriešiem būs no 65 gadu vecuma [1], ja apdrošināšanas stāžs nebūs mazāks par 20 gadiem. Tiesa, ja esi jaunietis, diezgan droši varu minēt, ka Tavs paredzamais pensionēšanās vecums varētu būt pat lielāks, jo, pieaugot cilvēku sagaidāmajam mūža ilgumam un pensionāru īpatsvaram uz kopējo iedzīvotāju skaitu, kā arī iztrūkstot darbaspēkam, vairākās valstīs ir vērojama tendence pensionēšanās vecumu paaugstināt. Piemēram, atsevišķās Eiropas valstīs pensionēšanās vecums sasniedzis 67 gadus [2].

Viens arguments, kas nereti izskan kā attaisnojums neveidot uzkrājumus vecumdienām, ir pa ausu galam dzirdēta statistika par vidējo mūža ilgumu valstī. Lai šie skaitļi ir mums acu priekšā: 2023. gadā vidējais mūža ilgums vīriešiem Latvijā bija 70.4 gadi, sievietēm 80.4 gadi. Tātad sievietēm šis arguments jāatmet pavisam. Arī vīriešiem nav gluži tā, ka vidēji pensijā tiek pavadīti vien pieci gadi.

Skatoties vidējo sagaidāmo mūža ilgumu konkrētā vecumā, tiem vīriešiem, kuri šobrīd sasniedz pensionēšanās vecumu, paredzamais mūža ilgums ir 14.3 gadi, sievietēm 19.2 gadi (skatīt 1. attēlu). Tātad diezgan ticami ir tas, ka pensijā nāksies pavadīt vismaz gadus desmit vai divdesmit. Iespējams, tomēr ir vērts veltīt dažas minūtes pārdomām par to, kādi ir Tavi plāni šim laikam un kur Tu gatavojies iegūt līdzekļus šo plānu finansēšanai.

Kaut kāda pensija jau būs…

Jā, droši vien, kaut kāda jau būs. Jautājums ir – kāda un vai ar to pietiks cilvēka cienīgai dzīvei, nerunājot par atbalstu bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem? Vidējā izmaksātā vecuma pensija valstī 2023. gadā bija 514 eiro. Tomēr jāievēro, ka vairāk nekā 70 tūkstošiem cilvēku (tostarp piektajai daļai vīriešu, kam piešķirta vecuma pensija) tā bija vien apmērā līdz 350 eiro. Domājot, ka ar šādiem ienākumiem jāpavada desmit, divdesmit vai vairāk dzīves gadu, šīs nav pārāk iepriecinošas ziņas.

Bet vecumdienās jau neko daudz cilvēkam nevajag…

Centrālā statistikas pārvalde ir aprēķinājusi, ka ar vidējo vecuma pensiju mēnesī varētu nopirkt 177kg rudzu maizes vai, piemēram, 147kg vistas gaļas [3]. Varētu jau likties, ka tas ir pilnīgi pietiekami mēneša iztikšanai. Kas zina, varbūt tā arī būtu, ja nebūtu jāmaksā ne par ko citu. Bet ir jāmaksā.

Atkarībā no sadzīves apstākļiem, ievērojama ienākumu daļa pensionāriem ir jāatvēl komunālajiem maksājumiem. Tomēr, vecumam pieaugot, pieaug arī izdevumi veselības aprūpei. Lai arī daļa cilvēku šajā vecumā vēl tīri labi var turpināt savas darba gaitas, tā papildinot savus ikmēneša ienākumus, tomēr ne visi var paļauties uz šādu iespēju. Puse 65 gadus veci un vecāki cilvēki Latvijā savu veselību novērtē kā vidēju, tomēr aptuveni trešdaļa to vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu (skatīt 3. attēlu).

Lai gan lielākā daļa no ikmēneša izdevumiem, neatkarīgi no cilvēka vecuma, Latvijā tiek izmantota pārtikas iegādei, mājsaimniecības, kur galvenais ienākumu guvējs ir gados vecāks, proporcionāli daudz lielāku izdevumu daļu velta veselības aprūpei un dažādiem komunālajiem maksājumiem (skat. 4. attēlu). Droši vien ne velti jubilejās tiek novēlēta laba veselība: ja tā pieklibo, izdevumi var būt vērā ņemami.

Vai tiešām šiem iedzīvotājiem neko vairāk par veselību, mājokli un pārtiku nevajag, vai tomēr izdevumu struktūras iemesls varētu slēpties finansiālajās iespējās

Talkā nāk dzīves cikla teorija

Jau krietni pasen, 1950. gados ekonomists Franko Modigliani (Franco Modigliani) un Ričards Brumbergs (Richard Brumberg) attīstīja dzīves cikla teoriju. Saistībā ar šiem pētījumiem F. Modigliani vēlāk ieguva arī Nobela miera prēmiju (Modigliani, 1985 [4]). Dzīves cikla teorijas pamatā ir doma, ka cilvēkiem būtu interese savas dzīves laikā saglabāt nemainīgu patēriņa līmeni. Proti, “ir jauki” tērēt vairāk un vairāk, bet, rēķinoties ar to, ka kaut kad aktīvās darba gaitas beidzas un pensijas vecumā ienākumu līmenis var būtiski sarukt, jau augstāku ienākumu periodā jādomā par uzkrājumiem, lai nodrošinātu, ka iespēja tērēt būtiski nemainās arī pēc darba gaitu noslēgšanas.

Cik uzkrāts un cik lieli ir ienākumi pensijas vecumā?

Saskaņā ar Latvijas Bankas novērtējumu pašlaik 1. un 2. pensiju līmeņa kopējā atalgojuma aizvietojamība ir 40.9 %. Bet jau 2040. gadā tas saruks līdz 30.2 % no personas vidējā bruto atalgojuma [5]. Ko tas nozīmē? Paļaujoties uz 1. un 2. pensiju līmeņa ienākumiem, vidējais sagaidāmais ienākuma līmenis pēc 20 gadiem pensijas vecumā būs aptuveni trešdaļa no algas. Pieņemsim, ka Tava alga ir 1000 eiro –pensionējoties ienākumi samazinās līdz 300 eiro.

Tas nozīmē, ka  būtiski jāpazemina dzīves kvalitāte vai arī jādomā par alternatīviem ienākumiem, lai saglabātu dzīves līmeni nemainīgu vai vismaz tuvu tam, kāds tas bija aktīvās darba dzīves laikā. Turklāt pensiju rēķina no legāli saņemtās algās, par ko ir nomaksāti nodokļi, jo no aplokšņu algām neuzkrāj ne pensijai, ne citam atbalstam (slimības, maternitātes, bezdarba u. tml.). Strādājot ilgākus gadus un legāli, ir iespējams savu pensiju palielināt. Tomēr, neveidojot vēl papildu uzkrājumus, rīcībā esošie ienākumi, sasniedzot pensijas vecumu, visdrīzāk būtiski samazināsies (skat. 5. attēlu).

Savukārt, lai mazinātu šo būtisko ienākumu sarukumu, jādomā par citiem ienākuma avotiem vai jālūkojas, cik daudz dzīves laikā ir uzkrāts. Latvijas Bankas veiktās mājsaimniecības finanšu un patēriņa aptaujas dati liecina, ka līdz pensijas vecumam pamazām pieaug uzkrātie finanšu aktīvi, savukārt pēc pensijas vecuma sasniegšanas šie aktīvi strauji samazinās. Gados vecāku mājsaimniecības locekļu turība vairāk ir uzkrāta reālajos aktīvos (piemēram, kā nekustamā īpašuma vērtība), arī mājsaimniecību kopējā uzkrātā bagātība pensijas vecumā strauji samazinās (skat. 6. attēlu).

Iespējams, risinājums lielāku rīcībā esošo ienākumu nodrošināšanā pēc pensijas vecuma sasniegšanas varētu būt kādu reālo aktīvu pārdošana, tomēr tas nav tik viegli, kā varētu šķist. Pat nerunājot par pieķeršanos kādai dzīvesvietai – ne visi reālie aktīvi ir viegli realizējami un varētu sniegt atbilstošu pienesumu ikdienas rīcībā esošajiem ienākumiem, bet to realizēšana varētu nozīmēt kādu citu ikdienas izdevumu, piemēram, īres maksas, būtisku pieaugumu.

Līdzīgi kā tika atzīmēts dzīves cikla teorijā, arī Latvijas datos redzams, ka ienākumi, kas gūti ekonomiski aktīvajā dzīves posmā, pieaug un pēc tam strauji samazinās. Savukārt mājsaimniecību uzkrājumi Latvijā ir nepietiekami, lai nodrošinātu stabilu ienākumu plūsmu visa mūža garumā.

Lai tad bērni par mani parūpējas…

Saskaņā ar Latvijas Bankas Latvijas iedzīvotāju pratības aptaujas 2022. gada rezultātiem [6] četras piektdaļas aptaujāto plāno pensijas vecumā saņemt ienākumus no valsts pensijas, trešdaļa cer turpināt strādāt, piektā daļa aptaujāto norāda, ka plāno tērēt savus uzkrājumus, bet tikpat – piektā daļa no aptaujātajiem – pensijas vecumā plāno paļauties uz savu bērnu vai citu ģimenes locekļu atbalstu.

Ja iespējamo pensijas apmēru, darba iespējas un uzkrājumus jau nedaudz esam aplūkojuši iepriekšējos punktos, varbūt ceļš uz pārticīgākām vecumdienām ir paļaušanās uz bērniem un citiem ģimenes locekļiem?

Lai gan dažiem paļaušanās uz bērniem varētu būt labākais (vai vienīgais) variants, tomēr kopumā demogrāfiskās tendences spožas cerības uz šo risinājumu nevieš. Ja pašlaik Latvijā uz katru iedzīvotāju vismaz 65 gadu vecumā ir nepilni trīs iedzīvotāji darbaspējas vecumā, atbilstoši Eiropas Komisijas prognozei tuvāko desmitgažu laikā šī proporcija strauji pieaugs (skat. 7. attēlu). Prognozēs izdarot pieņēmumus par nedaudz atšķirīgiem dzimstības, mirstības un migrācijas līmeņiem, tās mainās, tomēr to draudīgums nemazinās.

Kādas ir iespējas par uzkrājumiem parūpēties pašam

Rūpēties par saviem nākotnes ienākumiem un pietiekamiem uzkrājumiem var dažādos veidos. To var darīt, rūpīgi izvēloties 2. pensiju līmeņa pārvaldnieku un ieguldījumu stratēģiju, šeit talkā nāk valsts, no šī gada jūlija mainot regulējumu. Tas pensiju pārvaldniekiem ļauj uzrunāt klientus, piedāvājot atbilstošāko plānu, jo šobrīd ievērojama daļa 2. pensiju līmeņa dalībnieku uzkrājumu atrodas neatbilstošā uzkrājumu plānā, mazinot to potenciālos ieņēmumus.

Palielināt savus nākotnes ienākumus var, arī ieguldot 3. pensiju līmenī vai veicot dažādus citus uzkrājumus un ieguldījumus atbilstoši savam paredzamajam ieguldīšanas horizontam un riska tolerancei. Par to, kā veicies dažādiem pensiju plāniem, vairāk varat lasīt kolēģa Dana Štaermana rakstā.

Turklāt, lai ieguldītu, nav jāpelna miljoni. Konsekventi mācoties noguldīt kaut nelielas summas katru mēnesi, veidojas gan labi ieradumi, gan finansiālais drošības spilvens negaidītu izdevumu segšanai, gan ilgtermiņā – potenciāls uzlabot savu dzīves kvalitāti arī laikā, kad veselības vai kādu citu iemeslu dēļ aktīvās darba dzīves gaitas nebūs iespējams turpināt. Turklāt informatīvie resursi par ieguldīšanu ir gana plaši. Pirmos padomus un idejas par ieguldījumu veikšanu iespējams apgūt Latvijas Bankas vietnē Naudas skola. 

Un kā ar citām likstām?

Es krāju, bet naudas maiņa uzkrājumu padarīja nevērtīgu

Nereti no paaudzes, kas piedzīvoja Padomju Savienības sabrukumu, dzirdam skumīgus, pat bezcerīgus pieredzes stāstus, kā viņi gadiem ilgi krājuši bērniem vai savām vecumdienām, bet naudas maiņas rezultātā uzkrājumi kļuvuši bezvērtīgi. Jā, šāda situācija tika piedzīvota, tomēr jāņem vērā, ka tā bija būtiska politiskā režīma maiņa un neraksturo Latvijas, bet gan iepriekšējās sistēmas ne-dzīvotspēju. Vai ar līdzīgām bažām varam skatīties nākotnē arī tagad? Ja mēs šaubītos par Latvijas valsts pamatsistēmas ilgtspēju, tad droši vien pensijas apmērs nebūtu galvenā problēma, par ko uztraukties.

Manus uzkrājumus apēdīs inflācija

Inflācija patiešām ir "monstriņš", kuram patīk noēst zeķē iekrātas naudas pirktspēju. Tomēr minēšu dažas lietas, ko atcerēties:

• Pirmkārt, nekrājot nemaz, mūsu pirktspēja nākotnē pavisam noteikti būs zemāka nekā tad, ja tiks veikti uzkrājumi.
• Otrkārt, varbūt arī zeķe nav īstā vieta, kur likt savu uzkrājumu, vērts painteresēties par dažādām ieguldīšanas iespējām, kuru sagaidāmais ienesīgums ir virs zeķes solītajiem 0 %.

Piemēram, Latvijas 2. pensiju līmeņa vidējais ienesīgums laika posmā no 2018. līdz 2021. gadam uzkrājumus palielināja par 23 %, kamēr patēriņa cenu līmenis šajā periodā pieaugu vien par 6.2 %. Straujās inflācijas periodā 2022. gadā gan 2. pensiju līmenis vidēji uzrādīja zaudējumus, bet jau 2023. gadā atkal tā ienesīgums pārspēja inflāciju.

Finansiālās plānošanas māksla

Dzīvē nekad viss nav tik vienkārši, kā kādām teorijām gribētos to skaidrot, un ir daudz nezināmo, bet arī šīs (ekonomikas) teorijas var palīdzēt padomāt par dažādiem jautājumiem plašāk. Tas, par ko cilvēki var būt diezgan pārliecināti – ekonomiskās aktivitātes gados viņiem būs salīdzinoši augstāki ienākumi, bet pēc tam sagaidāms to kritums. Te nu ir jautājums, vai ko darīsim, lai šo problēmu risinātu, vai tomēr vienkārši paļausimies uz to, ka (kaut kādā brīnumainā kārtā) viss atrisināsies pats no sevis? Vai krājot ilgtermiņā daļu no uzkrājuma vērtības noēdīs inflācija? Jā. Tomēr, veidojot kādus uzkrājumus, vecumdienās pieejamie resursi būs lielāki, nekā gadījumā, ja par to neparūpēsimies arī paši.

[1] Pašlaik tiesības uz pensijas vecumu ir no 64 gadu no 9 mēnešu vecuma, ja apdrošināšanas stāžs ir vismaz 15 gadi.

[2] Dati par pensionēšanās vecumu un vecumu, kādā faktiski nodarbinātie beidz savu darba mūžu, pieejami Charted: Retirement Age by Country (visualcapitalist.com)

[3] Pensionāru pirkstspēja 1995 - 2023.

[4] Modigliani, F. Life Cycle, Individual Thrift and the Wealth of Nations. Nober prize lecture. December 9, 1985.

[5] Ir iespēja aprēķināt savu prognozējamo pensijas lielumu portālā www.latvija.lv sadaļā VSAA informācija un pakalpojumi.

[6] Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības aptauja 2022. Latvijas Banka. Pieejams: Finansu-pratibas-aptauja-2022.pdf (bank.lv)