Kāpēc Latvijas izglītības sistēmai jāvirzās uz izcilību?

Kā jau ievadrakstā minēja mans kolēģis, izglītoti un prasmīgi iedzīvotāji ir jebkuras labklājības valsts pamats. Īpaši tas ir svarīgi valstīm, kurām nav citu priekšrocību, piemēram, derīgo izrakteņu. Ja vēlamies jelkad dzīvot Latvijā, kura labklājībā un iedzīvotāju ienākumu līmenī līdzinās turīgāko Eiropas un pasaules valstu pulciņam, nav cita ceļa, kā sākt līdzināties tām. Proti, ir jāpanāk, ka Latvijas iedzīvotāju zināšanas un prasmes līdzinās turīgā valstī dzīvojošo prasmēm un zināšanām. Turklāt – ar to domājot sabiedrību kopumā. Ar nelielu saujiņu spīdekļu vien nepietiks, lai visas valsts iedzīvotāji varētu atļauties dzīvot labklājībā.

Šādu sabiedrību varam iegūt vien ar ļoti labu vai pat izcilu izglītības sistēmu. Tai būtu jānodrošina, ka tās dalībnieki iet vienā solī vai ir soli priekšā pasaulē labākajiem. Un tas jānodrošina masveidā jeb sistēmiski, nevis tikai atsevišķās ekselences kalvēs. Šajā rakstā stāstīšu par to, kā pasaulē cenšas nomērīt izglītības sistēmas, kuru valstu izglītības sistēmas ir pierādījušās sevi kā izcilākās un efektīvākās un kādas ir TOP izglītības sistēmu kopējās iezīmes.

Kā izmērīt izglītības sistēmas kvalitāti?

Pakalpojums ir tik labs, cik labs ir tā galaprodukts. Un izglītības sistēmas kontekstā iznākums ir skolēns ar mācību gaitā iegūtajām zināšanām, prasmēm un attieksmi.

Tāpēc tieši skolēni ir izglītības sistēmas kvalitātes spogulis.

Kā šo visu izmērīt tā, lai mērījumi būtu salīdzināmi ne tikai skolu un reģionu ietvaros, bet arī starp valstīm, tādējādi ļaujot saprast, kurās valstīs/reģionos skolēni ir visspējīgākie?

To, sākot jau no 2000. gada, ir centusies paveikt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD). Tā reizi trijos gados savās dalībvalstīs un partnervalstīs organizē visaptverošus testus PISA (Programme for International Student Assessment) un TIMSS (Trends in International Mathematics and Science Study).

Populārākais un izglītības aprindās visbiežāk pieminētais no šiem testiem ir PISA, kas mēra 15gadnieku prasmes un zināšanas trīs jomās – matemātikā, zinātnē un lasītprasmē. Un tie nav vienkārši testi, kur skolēnam tiek prasīts atgremot faktus vai ievietot skaitļus galvās iekaltajās formulās. PISA testi ļauj nomērīt ne vien zināšanas, bet arī skolēna prasmes šīs zināšanas pielietot dzīvē, respektīvi, domāt un secināt.

Protams, nekas nav ideāls, un PISA testi par skolēnu zināšanām un prasmēm neatklāj visu. Tie neatspoguļo to, kāda vērtību sistēma ir skolēnam, cik daudz talanta viņš attīstījis ārpusklašu nodarbībās, vai to, cik efektīvi skolēns prot sastrādāties komandā, un vēl daudz citu aspektu. Taču šo testu rezultātu sniegtā informācija par skolas, reģiona un izglītības sistēmā esošo bērnu zināšanu līmeni un domātprasmi ir neatsverama. Šobrīd vēl pilnīgāku un visaptverošāku mērījumu pasaulē nav, tāpēc ir pamatoti, ka izglītības pētnieki un rīcībpolitikas īstenotāji atsaucas tieši uz šiem mērījumiem.

Kurās valstīs skolēni sasniedz visaugstākos mācību rezultātus?

Apkopojot PISA testu rezultātus, jau vairākus gadus ir izkristalizējies, ka skolēni atsevišķās izglītības sistēmās ir soli (vai pat vairākus) priekšā citiem. Ir valstis, kas regulāri atrodas TOP augšgalā

1. attēls. OECD veikto PISA testu rezultāti 2015. gadā

Redzams, ka šie izcilnieki iedalās trijās lielās grupās:

1. TOP Āzijas izglītības sistēmas (Singapūra, Japāna, Honkonga, Dienvidkoreja, Taivāna un Šanhajas apgabals);
2. Somija un Igaunija;
3. atsevišķas attīstītās valstis (Kanāda, Austrālija).

Jā, šīs valstis pēc ienākumu līmeņa, kultūras iezīmēm, sabiedrības pamatvērtībām, izglītībai atvēlēto finanšu līdzekļu apjoma un daudziem citiem rādītājiem ļoti būtiski atšķiras. Taču vairāki apjomīgi un pamatīgi izglītības sistēmu pētījumus veikušie pētnieki, analizējot datus, intervējot pašus sistēmas dalībniekus un klātienē vērojot mācību procesus, apliecina, ka visām šīm TOP izglītības sistēmām ir kopīgas pazīmes.

Kas kopīgs visām TOP izglītības sistēmām?

Attiecībā uz izglītības sistēmu salīdzinājumu šobrīd no starptautiskajiem pētījumiem kā visaptverošākie un detalizētākie minami trīs – divi McKinsey&Co pētījumi (2007.[1] un 2010. gadā [2]), kā arī nule iznākušais vairāku izglītības pētnieku kopprojekts Empowered Educators [3] (2017). Un tajos visos tiek akcentēts, ka izcilu izglītības sistēmu pamatā ir izcili skolotāji un sistēmas, kas jaunos un esošos skolotājus par tādiem attīsta.

Un uzsvars ir uz sistemātisku un pārdomātu attīstīšanu, sākot jau no praksē balstītas pedagoģiskās izglītības, līdz pat darbam skolā, kur speciāli sagatavoti skolotāji-mentori turpina sniegt atbalstu jaunajiem vai pēc padoma prasošajiem skolotājiem. Savukārt pieredzējušie skolotāji sadarbojas ikdienā, kopīgi plāno, viens no otra mācās, vērojot stundas, un dalās pieredzē.

McKinsey&Co (2007) pētījumā tika analizētas 25 izglītības sistēmas.  10 sistēmas bija tādas, kuru skolēni iepriekšminētajos starptautiskajos testos uzrādīja visaugstākos rezultātus. Pētījumā tika secināts, ka izglītības sistēmas kvalitātē noteicošo lomu spēlē trīs faktori:

1. skolotāja profesijā nonāk/strādā tikai spējīgākie kandidāti ar atbilstošu motivāciju (izglītības sistēmas kvalitāte nevar pārsniegt tās skolotāju kvalitāti);
2. pārdomāta un nepārtraukta skolotāju attīstīšana par augsti profesionāliem skolotājiem;
3. izglītības sistēma, kas nodrošina, ka katram bērnam ir iespējas saņemt labāko iespējamo izglītību (vienīgais veids, kā sistēmai sasniegt izcilību, ir panākt, ka augstus rezultātus var sasniegt ikviens, neatkarīgi no vecāku ienākumiem, dzīvesvietas un citiem apstākļiem).

Savukārt pētījumā Empowered educators ietvaros pētnieki ir rūpīgi aplūkojuši tieši skolotāju sagatavošanas procesu, attīstīšanu un darba organizāciju piecās augsta līmeņa izglītības sistēmās: Somijā, Singapūrā, Kanādā, Šanhajas reģionā un Austrālijā. Šajās sistēmās iezīmējās vienas un tās pašas kopīgās tendences. Attiecībā uz jauno pedagogu sagatavošanu tiek ievēroti trīs galvenie principi:

1. lai kļūtu par pedagogu, ir jāpārvar rūpīga atlase – par pedagogu var kļūt tikai spējīgākie un motivētākie (atlase ir pirms, nevis pēc studijām, turklāt ir valsts noteikts studentu skaita pieprasījums, lai neveidotos pārprodukcija); tas nāk komplektā ar konkurētspējīgu atalgojumu, lai starp "atlasāmajiem" būtu arī spējīgākie;
2. pedagoģijas studijas ir praksē balstītas – topošie pedagogi savu amatu praktizē jau studiju laikā, sākotnēji mācoties un asistējot profesionāliem pedagogiem, vecākos kursos profesionāļu uzraudzībā praktizējas paši. Šeit lielisks video ar Somijas pieredzi;
3. pēc studijām jaunajam pedagogam atbalsts turpinās –  jauniņo pirmos 1-2 gadus mentorē un viņam palīdz adaptēties vai nu skolas, vai arī tās pašas augstskolas profesionālis;

Par jau esošo skolotāju profesionalitātes uzturēšanas un nemitīgu tās celšanas stūrakmeņiem tiek minēti šādi principi:

1. organizatoriskā kultūra skolas un sistēmas ietvaros, kas paredz ciešu un ikdienišķu kolēģu savstarpēju sadarbošanos, lai mācītos un uzlabotu pasniegšanas kvalitāti; šāda kopdarbošanās reizē ir arī visefektīvākais rīks augstu mācīšanas standartu uzturēšanā atšķirībā no daudziem formāliem kvalitātes standarta mēriem, kas problēmsituācijas identificē novēloti, to uzsver arī šie pētījumi;
2. skolotāju kvalitātes pakāpes un amata pienākumi ir cieši saistīti (netiek piekopta prakse, ka reizi pāris gados tiek iegūta kvalitātes pakāpe un tai neseko pienākumi). Ja esi augsta līmeņa profesionālis, tad tev vai nu jāmentorē jaunie skolotāji skolas vai sistēmas ietvaros, vai jāpiedalās mācību satura izstrādē, vai jāpārrauga kolēģu profesionālā pilnveide, vai jāveic citi konkrēti pienākumi atkarībā no tā, kādu un cik augsta līmeņa kvalifikācijai esi ieguvis (Singapūras pieredze)
3. skolu un skolu sistēmu struktūra, kas paredz karjeras veidošanas iespējas (lai virzītos pa karjeras kāpnēm, nav nepieciešams iegūt amatu skolas vadībā), sniedzot iespēju karjeras laikā attīstīt jaunas prasmes, lai pildītu aizvien augstākas kvalifikācijas pienākumus (skat. iepriekšējo punktu).

Protams, bez visām šīm pieminētajām iezīmēm, kas galvenokārt fokusējas uz skolotāja profesionalitāti, liela nozīme ir arī mācību saturam, stundas norisei un vēl lērumam citu detaļu. Taču, kā pierādījies šo TOP valstu praksē, ar augstāk minētajām iezīmēm, ceļot profesijas profesionalitāti, lielākā daļa problēmu atrisinās pašas no sevis.

Velosipēds otrreiz nav jāizgudro

Visi zinām parunu par to, ka gudrais mācās no citu kļūdām, muļķis – no savējām. Līdzīgs princips darbojas arī saistībā ar labās prakses pārņemšanu – ja kāds cits velosipēdu jau ir izgudrojis (lasi – izveidojis izcilu izglītības sistēmu), kāpēc mums to izgudrot vēlreiz (lasi – nepārņemt labās iestrādes, kas jau pierādījušās efektīvas esam, pielāgojot savām iespējām/vajadzībām, tā vietā, lai paši muļļātos vairākas desmitgades, līdz nonāktu pie līdzīgiem secinājumiem)?

Dažs gan jau minēs, ka Latvija ir krasi atšķirīga no vairākām pētījumos minētajām Āzijas pilsētvalstiņām gan ienākumu, gan kultūras, gan iedzīvotāju blīvuma un daudz citu aspektu ziņā, un minēs pareizi, taču nenoliedzams ir fakts, ka pētījumos minētie un praksē pārbaudītie principi nodrošina skolēniem sasniegt izcilus mācību rezultātus un ir piemērojami ne tikai Āzijā.

Ja kādu ļoti mulsina Āzija, tad cita, uz līdzīgiem pamatprincipiem būvēta izcila izglītības sistēma darbojas tepat kaimiņos – Somijā [4]. Ne velti aizvien biežāk dažādos plašsaziņas līdzekļos tieši izglītības kontekstā dzirdam un redzam atsaukšanos uz Somijas labo piemēru.  Īpaši tiek izcelti Somijas panākumi nevienlīdzības novēršanā [5].

Somijas izrāviena stāsts ļoti atgādina Latvijas pozīcijas šobrīd. To izcili akcentē un pamato Zanes Oliņas pirms pāris gadiem tapušais raksts par Somijas izglītības sistēmu un paralēles ar Latviju. Raksta nobeigumā minēts, ka arī mums šāds Somijas sapnis var kļūt par realitāti.

Zane Oliņa:
"Somijas izglītības modeļa veiksmes stāsts sakņots somu kā nācijas vienotā apņēmībā nodrošināt vienlīdzīgas iespējas kvalitatīvai izglītībai visiem bērniem, viņu spējā konstruktīvi un neatlaidīgi strādāt ilgtermiņā, lai attīstītu augsti profesionālu un atbildīgu skolotāju un skolu kopienu, kas spēj nodrošināt galveno – katra bērna vajadzībām un potenciālam piemērotu izglītību. Ja mēs kā sabiedrība esam gatavi pieņemt pašus svarīgākos pamatprincipus, uz kādiem balstīts somu vispārējās izglītības modelis, spējam vienoties par svarīgākajām darbībām, lai tur nokļūtu, un, galvenais, protam strādāt sadarbībā un neatkarīgi no politiskās piederības iet uz mērķi, es domāju, ka arī mums šāds sapnis var kļūt par realitāti."

Darbojoties skolotāja amatā, bija un ir patiess prieks redzēt, ka izpratne Latvijā par izcilas izglītības sistēmas nepieciešamību un priekšnoteikumiem daudzviet jau ir. Jau šobrīd vienā daļā skolu skolotāji aktīvi piekopj šīs iepriekšminētās TOP izglītības sistēmu prakses un skolu vadības ir atvērtas pārmaiņām (kaut vai šīs simts drosmīgās pilotskolas jaunajā kompetenču projektā). Taču, ja gribam izcilu izglītības sistēmu, kas nodrošina kvalitatīvu izglītību katram bērnam, tas nevar palikt pašiniciatīvas līmenī, tam jākļūst par normu sistēmas līmenī.

Nākamajos rakstos centīsimies gūt ieskatu, kā uz šī fona izglītības sistēma tiek organizēta Latvijā, kādi ir mūsu lielākie trumpji, izaicinājumi un nepieciešamie pasākumi, lai virzītos pretim izcilībai.

P.S. Raksta mērķis nav izgudrot velosipēdu no jauna, jo lielākā daļa rakstā minēto fenomenu cilvēkiem, kas aktīvi darbojas izglītības jomā, ir zināmi jau gadiem. Tā mērķis ir vēlreiz dot kopskatu par virzienu, kurā Latvijas vispārējās izglītības sistēmai būtu jāvirzās. Tādējādi tiks sniegts atbalsts tiem, kas jau aktīvi darbojas, lai šādus izcilības priekšnoteikumus iedibinātu izglītības sistēmā un virzītos uz tiem. Mūsu izglītības sistēmai ir jākļūst izcilai, lai pēc gadiem ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas izgājis tai cauri, var saulē diet.