Kāpēc mēs neesam bagāti, ja esam tik gudri jeb kā pārvarēt mazas nācijas lāstu

I daļa. Mazas nācijas lāsts

Droši vien visi esam dzirdējuši šo amerikāņu kultūrā sakņoto jautājumu: "Ja jau esi tik gudrs, tad kāpēc tāds nabags?". Personiskā līmenī tas parasti ir mērenu diskomfortu izraisošs jautājums, kas liek apdomāt dzīves mērķus un pēc tam vismaz dažiem pajautāt sev: "Jā, tiešām, kāpēc tad es, neskatoties uz savu gudrību, neesmu miljonārs?". Un, iespējams, izdarīt sev neglaimojošus secinājumus. Taču individuālā līmenī mēs spējam atbrīvoties no diskomforta sajūtas, attaisnojoties ar to, ka mēs nemaz negribam būt bagāti, labāk izvēloties nevis materiāli, bet garīgi bagātu dzīvi.

Taču valsts līmenī no šī jautājuma ir grūti izvairīties. Valsts iedzīvotāju labklājība parasti ir galvenais valsts mērķis. 2010. gada maijā apritēja 20 gadi kopš neatkarības deklarācijas pieņemšanas. Divas desmitgades ir pietiekams termiņš, lai secinātu, vai mums ir izdevies sasniegt tos mērķus, ko toreiz izvirzījām. Un šodien varam droši atbildēt - nē, nekas mums nesanāca. Pēc PSRS sabrukuma visas Austrumeiropas valstis nonāca vienā kategorijā "pārejas ekonomikas". Jau tolaik daudzi ekonomisti uzskatīja, ka ar laiku šī valstu grupa sadalīsies pa vēsturiski sev atbilstošām vietām. Tagad tas ir noticis: tādas valstis kā Čehija, Slovākija un Slovēnija (un pēdējā laikā arī Igaunija) tagad parasti tiek iedalītas attīstīto valstu grupā. Latvija parasti tiek iedalīta citā grupā: mūs apzīmē kā "attīstības tirgi"  (emerging market) kopā ar daudzām Dienvidamerikas un Āfrikas valstīm. Runājot aukstā kara gadu terminoloģijā, mēs esam iekļāvušies "trešajā pasaulē".

Latvijā būtu nepieciešama padziļināta diskusija, kāpēc tā ir noticis. Kur mēs kļūdījāmies? Diemžēl, tādas diskusijas nav. Tā vietā mūs katru dienu "apber" ar ziņām par nesvarīgām problēmām. Šo izkropļoto pasaules skatījumu pastiprina ES finansējums, kas, lai gan finansē atzīstamus mērķus, publiskajā telpā aizņem vietu, kas neatbilst šo problēmu svarīgumam Latvijā. ES prioritātēm ir bijusi visai negatīva ietekme arī uz cilvēkresursu atlasi: ir izveidojušās veselas kohortas ar zinātniekiem un ierēdņiem, kas nodarbojas ar dzimumu līdztiesības vai tolerances jautājumiem, jo tie tiek finansēti; tikmēr citi, iespējams, svarīgāki jautājumi, kā izglītības, nodokļu sistēmas vai tieslietu sistēmas kvalitāte paliek ārpus uzmanības loka un vispār netiek pētīta. Arī tādas institūcijas kā SVF skatās uz pasauli caur specifisku prizmu: SVF mandāts aptver visai ierobežotu jautājumu klāstu, kas pamatā saistīts ar monetāro ekonomikas pusi un krīžu īstermiņa seku novēršanu.

Šī raksta mērķis ir izcelt svarīgākos Latvijas attīstības ierobežojumus. Pilnībā piekrītot uzstādījumam, ka jebkura teorija, kura nav paskaidrojama vienkāršiem vārdiem, visdrīzāk ir meli, centīšos skaidrot savu viedokli cik vien iespējams vienkārši. Tātad, ja kaut kas ir pārprasts vai ir palicis nesaprasts, vainu pilnībā uzņemos es.

Galvenais mūsu nabadzības iemels ir tas, ka mēs esam pārāk maza nācija. Daudzu svarīgu problēmu cēlonis (kā ekonomiskā atpalicība, korupcija vai pat pašreizējā krīze) dziļākajā būtībā ir šā "mazas tautas lāsta" sekas.

Maza nācija cieš no sava izmēra. Globalizācija un ES tirgu pieejamība nevar aizstāt mājas tirgu. Mājas tirgus lielumam vēl aizvien ir tāda pati nozīme kā agrāk, it sevišķi tas attiecas uz maziem uzņēmumiem. Latvijas uzņēmumam sākt jaunu biznesu uzreiz Zviedrijas tirgū ir gandrīz tikpat neiespējami kā pirms 15 gadiem.

Lai konkurētu ar lielām valstīm, mums jābūt gudrākiem par tām

Mazs tirgus nozīmē to, ka vairāk jābalstās uz eksportu. Un, ja valstij nav īpaši daudz dabas resursu, tas nozīmē, ka ir jāmāk pārliecināt citu valstu iedzīvotāji, ka mūsu saražotā prece ir kādā veidā labāka par viņējo. Jeb, citiem vārdiem, jābūt gudrākiem par lielu valstu iedzīvotājiem.

Bet vai vispār ir iespējams būt gudrākiem par lielvalstīm? Īsa atbilde ir "gandrīz nē". Lielām valstīm ir lielāka iespēja atlasīt talantus. 1.3 miljardu valstī Ķīnā gudru cilvēku noteikti ir vairāk nekā Latvijā. Pat ja mazā valstī talantu daļa populācijā ir tāda pati, iespēja, ka talants netiks izmantots atbilstoši spējām, ir daudz lielāka atbilstošas infrastruktūras trūkuma dēļ. Tā kā finansējuma apjomi lielās valstīs ir nesalīdzināmi lielāki par Latvijas rīcībā esošajiem resursiem, lielvalstis var nodrošināt zinātnes infrastruktūru daudz vairāk jomās. Tas savukārt ļauj ātri iekļauties jaunās straujas izaugsmes nozarēs. Somu Nokia mobilo komunikāciju tirgū varbūt bija brīnums, taču sekojošie tādu lielvalstu uzņēmumu kā Sony, Motorola un tagad Apple panākumi jau ir likumsakarība. Kvalitatīva augstākā izglītība ļauj piesaistīt zinātniekus no visas pasaules, kas nodrošina pilnu ražošanas vai izpētes ciklu, tādējādi ļaujot ātri uzsākot ražošanu jebkurā perspektīvā jomā. Latvijā zinātnieks ir lielākoties vientuļš un, neskatoties uz talantu, var tikai noskatīties kā lielās peļņas iespējas paslīd garām.

Ilustrēšu ar piemēru. Pieņemsim, ka Latvijā ir radies izcils matemātiķa talants. Pirmkārt, Latvijas sistēmā viņam ir lielāka iespēja neizkulties cauri drošības un veselības sistēmai, mirstot jaunam. Tāpat ir diezgan liela iespēja, ka viņa vecāki emigrē. Pieņemsim, ka tas nav noticis. Ņemot vērā, ka pamata  un vidējā izglītība Latvijā ir relatīvi kvalitatīva, visdrīzāk, viņa talants tiek atklāts vidusskolā. Taču tālāk viņš, visticamāk, izvēlas Latvijas kontekstā perspektīvāku ekonomista vai jurista profesiju, kas viņam dotu lielāku atdevi. Pieņemsim, gadījums viņu novērš no šī lēmuma. Taču neapšaubāmi kvalitatīvākas izglītības piedāvājums ārvalstīs palielina motivāciju emigrēt augstākās izglītības apguves laikā. Un faktiski ir izslēgts, ka pasaules līmeņa talants studē doktorantūrā Latvijā. Kāds ir rezultāts? Pat ja šis zinātnieks, noraidot virkni greznu piedāvājumu ārvalstīs, patriotisma vārdā atgriežas Latvijā, viņam ir grūti šeit veikt zinātnisko darbu, jo lielākoties viņš ir vienīgais, kas pārzina savu specializācijas jomu visā Baltijas reģionā. Un atbilstošas industrijas neesamības dēļ viņa spējas netiek reāli lietotas. Tā kā no šīm spējām Latvijas uzņēmumiem, kuru vairākums nodarbojas ar daudz zemāka  līmeņa ražošanu, ir maza pievienotā vērtība, attiecīgi arī zinātnieka atalgojums ir nožēlojams. Emigrācija ir praktiski neizbēgama.

Iespēja, ka dabas dotais talants tiek izmantots par visiem 100 procentiem mazā valstī ir tuva nullei. Pasaules uzbūvi raksturo centrtieces spēki, pret kuriem ir grūti cīnīties globalizācijas apstākļos.

Mazām valstu "izsišanās" uz augstas labklājības valstu grupu ir izņēmums, nevis likumsakarība

Ekonomiskās attīstības kontekstā "small is beautiful" ir vienkārši meli. Arī vēsturei ir nozīme: ja palūkojamies apkārt, nav pārāk daudz piemēru, kad bijušās kolonijas (kas, pēc būtības, ir arī Latvija) spētu pārcelties uz attīstīto valstu grupu. Mierinājums un cerība mums var būt ir tas, ka viena no retajām valstīm ar līdzīgu kvazi-kolonijas vēsturi, kas ir "izsitusies", ir tepat netālu - Somija. Tāpēc tālāk par to, ko mēs varētu darīt, lai šo mazas nācija "lāstu" mazinātu.

II daļa. Kas jādara lai mazinātu mazas nācijas "lāstu"

Pirmkārt, mazām valstīm ir jāspecializējas vairāk nekā lielām

Mazām valstīm ir jākoncentrē līdzekļi un jāatbalsta tikai tās nozares, kurās ir iespējams sasniegt rezultātus starptautiskā līmenī ar pēc iespējas mazākām izmaksām. Jebkurā nozarē pastāv minimālais slieksnis nepieciešamajam finansējumam un pētniecības aktivitātēm, lai nozare vispār spētu pastāvēt. Ir nepieciešama vide un infrastruktūra, kas pētniekiem ļauj radoši lietot savas zināšanas.

Tāpēc ir jāvirza prioritāras nozares, kuras būtu nepieciešams vairāk atbalstīt. Un tas ir jādara nevis tāpēc, ka tādā veidā būtu iespējams "izvilkt lielo lozi", bet tāpēc, ka visu nozaru atbalstīšanai mums vienkārši nepietiek naudas. Būtu ļoti labi, ja Latvijas sabiedrība spētu visaugstākajā līmenī atbalstīt visu nozaru  pētniecības infrastruktūru. Tas dotu iespēju ātri "ielēkt" jebkurā nozarē, kur notiek tehnoloģisks izrāviens. Tādu stratēģiju var piekopt ASV vai Ķīna. Maza valsts to nevar atļauties. Mēģinot dalīt ierobežotus līdzekļus vienmērīgā slānī visu nozaru atbalstam (pētniecības finansējumam, nodokļu atlaidēm), nauda tiek kaisīta vējā.

Nepieciešamība pēc specializācijas nozīmē arī to, ka iesaistīšanās starptautiskās institūcijās un starptautiskā kooperācija ir mūsu interesēs. Tai būtu jābūt daļai no valsts politikas. Mēs nekad nevarēsim apmaksāt augsta līmeņa speciālistus ierēdniecībā un dārgu pētījumu veikšanu, izvērtējot alternatīvas likumdošanas iniciatīvas. Latvijā ir paveicies, ka šīs izmaksas mēs lielā mērā varam pāradresēt citām Eiropas valstīm, veidojot kopējo ES likumdošanu. Ja tādas ES nebūtu, mums, iespējams, būtu vienpusēji jāpārņem kādas lielākas valsts likumdošanas ietvaru. Šī paša iemesla dēļ mums nākotnē ir nepieciešama kooperācija ar citām valstīm zinātnē. Daudzās jomās mums būs lētāk apmaksāt studijas ārzemēs mūsu studentiem, nevis uzturēt kvalitatīvu izglītības sistēmu attiecīgajā nozarē, tāpēc svarīgi ir uzlabot kooperāciju Baltijas valstu augstskolu un ierēdniecību starpā un vēlāk šo kooperāciju paplašināt uz Ziemeļvalstīm.

Mazām valstīm ir jāizmanto savus cilvēkresursus efektīvāk nekā lielām valstīm.

Mazai valstij ir daudz grūtāk noturēt savu intelektuālo potenciālu un, pat ja tas kādā nozarē izdodas, ir grūti sasniegt pietiekamu nozares lielumu, lai tam būtu atdeve. Taču mēs neesam vienīgā mazā valsts pasaulē, un citas valstis ir atradušas veidus kā mazināt mazas valsts "lāsta" ietekmi. Viena pieeja ir efektīvāk izmantot savus cilvēkresursus.

Tā nav sagadīšanās, ka tieši mazas un pārtikušas valstis raksturo vislielākā vienlīdzība un vislielākās iespējas kāpt pa sabiedrības kāpnēm. Tas vienkārši ir izdzīvošanas jautājums. Mazas valstis nevar un nedrīkst atļauties savus cilvēkresursus šķiest, dodot kādam lielākas iespējas tikai tāpēc, ka viņš kādam svarīgam cilvēkam ir dēls vai draugs.

Kā piemēru varam palūkoties uz sporta pasauli un salīdzināt, kāda tā ir Dānijā un Latvijā. Kāpēc mazā Dānija spēj konkurēt pasaules populārākajā sporta veidā - futbolā, bieži uzvarot daudzreiz lielākas nācijas, kurās arī šis sporta veids ir kulta līmenī? Lielām nācijām noteikti ir lielāks skaits dabas dotu talantu. Atbilde ir sabiedrības efektivitāte. Kamēr lielas valstis kā Brazīlija var atļauties bezrūpīgi attiekties pret saviem talantiem, Dānijā nav iespējama situācija, ka talants paliek nepamanīts un vēlāk neattīstīts. Klubu sistēmas ietvaros, kur praktiski visi dāņi ir iesaistīti kādā sporta klubā, tiek notestētas visu bērnu spējas. Vēlākai talanta attīstībai nav nekādu izcelsmes vai līdzekļu ierobežojumu. Viens no pārsteigumiem Skandināvijā ir milzīgais kvalitatīvu futbola laukumu skaits, kur bērni var brīvi spēlēt futbolu, kad to grib. Ja vēl ņemam vērā, ka futbols ir demokrātisks un lēts sporta veids, tad nav brīnums, ka valsts vēl aizvien spēj konkurēt ar futbola grandiem. Uz līdzīgiem principiem darbojas visu Skandināvijas valstu ekonomikas. Caur kvalitatīvas izglītības sistēmas filtru atlasās labākie, kas spēj sasniegt pasaules līmeņa rezultātus. Un tā nav iegriba vai tradīcija - tas vienkārši ir vienīgais ceļš kā izdzīvot.

Kā ir Latvijā? Mūsu sabiedrību atspoguļo mūsu nacionālais sporta veids - hokejs. Elitārs sporta veids, ar ko var nodarboties relatīvi pārtikušu vecāku atvases, un liela daļa no jauniešu izlasēm sastāv no sponsoru dēliem. Kādus rezultātus mēs varam sagaidīt no šādas "pārtikušo un radinieku" atlases? Domājams, neko daudz. Līdzīgi neefektīvi strādā arī visa ekonomika: nekvalitatīva augstākās izglītības sistēma dod neskaidru priekšstatu par studentu patiesajām spējām. Tādējādi pat saprātīgi uzņēmēji ir spiesti paļauties uz pazīšanos, nemaz nerunājot par to, ka tas rada sistēmu, kurā jebkura persona teorētiski var nonākt jebkurā amatā valsts sektorā (kaut kādu diplomu jau var dabūt jebkurš). Rezultātus mēs redzam - pilnīga konkurētnespēja gandrīz visās jomās.

Mazās valstīs patēriņš ir jāapliek ar lielākiem nodokļiem nekā lielās

Ekonomika ir vienkārša. Latvijas pamatproblēma: kā nodrošināt pietiekamu eksportu, kas segtu mūsu attīstībai nepieciešamā importa vajadzības. Eksports un imports ir saistīti jēdzieni - to mums šī krīze beidzot ir labi iemācījusi.

Mazām valstīm, lai konkurētu ar lielām, ir lielāka nepieciešamība pēc importa. Iedomāsimies teorētisku piemēru. Pieņemsim, ka ir 100 preces, bez kurām valsts attīstība nav iedomājama (piemēram, datorprogrammas, celtņi, ražotņu tehnoloģijas, grāmatas, zinātnes žurnālu abonementi, utt.). Lielā valstī - kā ASV - no šīm 100 precēm, domājams, tiek ražotas 95. Pārējās piecas ir jāimportē, lai sabalansētu importa/eksporta bilanci, līdz ar to arī eksports ir nepieciešams tikai tik, cik maksā šīs atlikušās piecas preces. Tātad tikai nelielai sabiedrības daļai ir jābūt starptautiski konkurētspējīgai. Mazā valstī pašu mājās ražo tikai 5 no šīm 100 precēm. Tas nozīmē, ka eksporta apjoms, kas nepieciešams, lai tās iegādātos, ir daudz lielāks. Pēc būtības tas nozīmē, ka lielākajai daļai no iedzīvotājiem ar savām darbībām ir jāspēj pārliecināt ārvalstniekus par to, ka viņi kaut ko dara labāk.

Bet ko darīt, ja nemākam saražot preces pietiekamā apjomā, kas spētu nosegt mūsu importa vajadzības? Atbilde: lai sabalansētu eksporta un importa bilanci, ar nodokļiem (ar PVN, akcīzes nodokli un citām nodevām) ir jāapliek nevajadzīgais patēriņš , kas attiecīgi samazinātu šo preču importu.

Vai tā ir sagadīšanās, ka tajās Ziemeļvalstīs, kurās neražo automašīnas, transportlīdzekļu nodokļi ir drakoniski? Vai tā ir sagadīšanās, ka Skandināvijas valstīs arī PVN ir vieni no augstākajiem pasaulē? Dānijā automašīnas ir vairāk sagrabējušas nekā Latvijā, savukārt eksporta/importa bilance gandrīz vienmēr ir bijusi pozitīva.

Neobligātu patēriņa preču aplikšana ar nodokļiem, tajā pašā laikā piemērojot nodokļu atlaides attīstībai svarīgām jomām, ļauj valstij sabalansēt ārējo bilanci. Tādējādi ienākumi, skaitot eiro, ir samērā augsti, taču par šiem ienākumiem nopirkt jaunas automašīnas vai citus nevajadzīgus "grabuļus" dāņi nevar. Tajā pašā laikā dāņu studenti var nopirkt jaunākās grāmatas, kuras maksā 60 latus, vai iegādāties jaunākās datorprogrammas. Ar saprātīgām nodokļu atlaidēm un attīstībai nevajadzīgās patēriņa daļas aplikšanu ar nodokļiem tiek nodrošināta vieglāka pieeja zināšanām un tehnoloģijām jomās, kurās tas ir vitāli nepieciešamas valsts attīstībai.

Patēriņa aplikšanai ar nodokļiem ir arī otra pozitīva ietekme: tā veicina nozaru orientāciju uz eksportu. Uzņēmumu iekšienē svarīgākas kļūst vajadzības, kuras ir saistītas ar eksportu. Šo procesu mēs lielā mērā varējām novērot Latvijā: viena no krīzes pozitīvajām sekām bija tas, ka uzņēmumi, vietējam tirgum sašaurinoties, sāka beidzot interesēties par eksportu. Pirms tam, "burbuļa" apstākļos, tendence bija pretēja: straujā vietējā tirgus izaugsme "pārsita" jebkurus eksporta rādītājus un veicināja aizvien lielāku resursu novirzi par labu vietējam tirgum.

Pašreizējos krīzes apstākļos jebkura nodokļu celšana nebūtu vēlama. Tomēr, ja tas tiks izdarīts un PVN  būs pacelts, no tā nebūtu lietderīgi viegli atteikties, tikko krīze būs garām.

Mazās valstīs ir jāveido lielāki uzkrājumi

Iestājoties ES, Latvija ir apņēmusies agri vai vēlu ieviest eiro, kas pēc būtības ir stingri fiksēts kurss. Fiksēta kursa apstākļos, kas mazām valstīm ir piemērots, ir tikai viena iespēja mīkstināt ekonomisko krīžu ietekmi: krīžu laikā izlietot uzkrājumus. Galvenais iemesls, kāpēc Igaunija vieglāk par Latviju pārdzīvoja krīzi, bija uzkrājumu esamība. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc Āzijas valstis šo krīzi pārdzīvoja vieglāk; viņi bija mācījušies "1997. gada klasē" (1997. gadā notika Āzijas krīze). Mazas valstis nevar cerēt uz veiksmīgu krīžu pārvarēšanu bez valsts uzkrājumiem.

Un, jo mazāka valsts, jo relatīvi (pret IKP) lielākus uzkrājumus vajag. Lielas valstis ir mazāk atkarīgas no ārējiem tirgiem, tāpēc vieglāk pārdzīvo krīzes, bet mazām valstīm, kas ir atkarīgas no eksporta, krīzes parasti ir ar daudz nepatīkamākām sekām. Latvijas gadījumā būtu jāmērķē uz uzkrājumu līmeni vismaz 20 procentu no IKP apjomā. Ņemot vērā, ka no šīs krīzes mēs iziesim ar parādu aptuveni 50 procentu no IKP līmenī, atbildīga politika nozīmēs daudzus valsts budžeta pārpalikuma gadus nākotnē. Jā, tas ir grūti, taču kāda ir alternatīva? Dzīvošana bez uzkrājumiem nozīmē to, ka mēs nodotu savas valsts likteni bezatbildīgu finanšu spekulantu rokās, kuri jebkurā brīdī var izdomāt jaunu stāstu par to, kuras valstis viņi uzskata par drošām un kuras nē. Latvija to jau ir piedzīvojusi. Mēs mācījāmies "2008. gada klasē". Vai vēlreiz gribam piedzīvot šādu situāciju?

Mazām valstīm ir jāatceras, kā ir būt pieticīgiem

Vēl 20 gadus atpakaļ mēs ticējām, ka Latvija ir laba vieta investīcijām, kur ir "relatīvi izglītots darbaspēks". Tā sen vairs nav! Un ne jau mēs esam kļuvuši dumjāki, bet gan pasaule virzās straujiem soļiem uz priekšu. 19. gadsimta beigās vidzemnieki un kurzemnieki ar savu nullei tuvo analfabētisma līmeni un eliti, kas vācu valodu zināja labāk par latviešu, tiešām bija izcili konkurētspējīga sabiedrība.

Ar to visu mēs varam lepoties vēl tagad, taču jāapzinās, ka tagad mūsu relatīvā vieta pasaulē ir pasliktinājusies. Vispārējā izglītība pasaulē vairs nav nekas unikāls, savukārt augstākās izglītības kvalitāte Latvijā jau atpaliek no daudzām valstīm, uz kurām nez kāpēc kādreiz noraugāmies no augšas. Lai cik skeptiska būtu mūsu attieksme pret dažādiem reitingiem, Latvijas Universitāte parasti reitingos ir ne tikai aiz labākajām Austrumeiropas valstu, bet arī Kostarikas, Malaizijas un Čīles universitātēm, nemaz nerunājot par lielākām valstīm kā Indija, Brazīlija, Argentīna, Taizeme, kuru universitātes jau spēj sacensties ar labākajām Rietumu augstskolām. Daudzu "attīstības valstu" līderi lepojas ar doktora grādiem ASV elites universitātēs un plašu starptautisku pieredzi. Latvijas zinātniskā elite lielākoties patiesi labā līmenī pārzina tikai krievu valodu. Šīs zināšanas ir nenoliedzami noderīgas, tomēr to ietekme uz sabiedrības un tehnoloģiju attīstību noteikti ir mazāk pozitīva nekā vācu valodas ietekme 19. un 20. gs. sākumā. 19. gadsimts ir palicis aiz muguras, mums ir jāpaskatās spogulī un ar pieticību un latviešiem raksturīgo vēlmi mācīties jāsāk kārpīties tajā stikla kalnā atkal augšā.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 21. decembrī.