Kāpēc (pamat)inflācijas kritums varētu kavēties?

Kopējā inflācija krīt visā Eiropā, bet pamatinflācija kavējas

Kopš gada sākuma visas eirozonas valstis piedzīvojušas kopējās inflācijas kritumu. Straujāk inflācija samazinājusies tieši Latvijā (skat. 1. attēlu). Taču pamatinflācija jeb inflācija, izņemot pārtiku un enerģiju, vēl joprojām neatkāpjas. Pamatinflācijas kritums ir visai pieticīgs, un tā turas augstā līmenī (skat. 2. attēlu).

Inflācija strauji krīt, jo izgaist pagājušā gada bāzes efekti. Straujais inflācijas kāpums Latvijā bija vērojams pagājušā gada pirmajā pusē. Taču tie mēneši ar strauju inflācijas kāpumu vairs neietekmē inflāciju šī gada otrajā pusē, jo izkrīt no gada pieauguma tempu “uzskaites”. 3. attēls uzskatāmi parāda, cik lielu ietekmi kopējās inflācijas kritumā sniedz pēdējie mēneši un mēneši pirms gada. Bāzes efektiem zūdot, ir likumsakarīgi, ka gada izskaņā varētu sagaidīt inflācijas kritumu zem 1 %. Taču pamatinflācijas kritums ir mērenāks. Pēdējos mēnešos joprojām vērojams neliels uzliesmojums, kas var kavēt pamatinflācijas kritumu nākotnē (skat. 4. attēlu).

Būtiski mazinājies arī inflācijas impulss. Inflācijas tūlītējs spiediens, ko varētu dēvēt par impulsu – trīs mēnešu pret trīs mēnešu vidējais pieaugums gada izteiksmē – strauji krities kopējai inflācijai, bet enerģijas un pārtikas inflācijai jau ir pat negatīvs, atspoguļojot cenu kritumu. Savukārt pamatinflācijas impulss joprojām ir pārliecinoši augstā līmenī (skat. 5. attēlu).

Rūpniecības preču inflācijas kritumu sekmē piegāžu ķēžu normalizācija. Pēc pandēmijas globālā tirdzniecība atgūstas, un piegāžu ķēdes atgriežas savās sliedēs, mazinot spiedienu uz ilga lietojuma un vidēji ilga lietojuma preču cenām. Taču veidojas redzama inflācijas šķēre starp ilga lietojuma un īslaicīga lietojuma preču cenām (skat. 6. attēlu). Īslaicīga lietojuma preču cenu pieaugums bijis straujāks. Iespējams, straujāku cenu pieaugumu izskaidro algu kāpums. Mūsu aplēses liecina, ka pārsvarā īslaicīga lietojuma preču cenas statistiski nozīmīgi korelē ar darba algas kāpumu (skat. 7. attēlu). Šīs fakts norāda, ka pašreizējais straujais algu kāpums varētu daļēji bremzēt rūpniecības preču inflācijas kritumu nākamgad.

Pakalpojumu sniedzēji uztur inflāciju augstā līmenī. Covid laikā bija stipri ierobežotas uz saskarsmi ar cilvēkiem vērstās pakalpojumu nozares. Pandēmijas ierobežojumu dēļ visvairāk cieta ēdināšanas, atpūtas un izmitināšanas pakalpojumi. Daži uzņēmumi slēdza biznesu vai arī, atjaunojot darbību, saskārās ar grūtībām atrast darbiniekus. Pēc ierobežojumu atcelšanas piedāvājums, būdams krietni ierobežots, saskārās ar augstu pieprasījumu. Kā rezultātā būtiski auga pakalpojumu cenas, acīmredzot kompensējot Covid laikā radītos zaudējumus ar augstākām cenām – ar atpūtu saistītā pakalpojumu inflācija bijusi straujākā starp pakalpojumu cenām (skat. 8. attēlu). Dārgākas kļuvušas arī izejvielas – pārtika un enerģija. Darbinieku tieksme kompensēt dzīves dārdzību rezultējas ar prasībām pacelt algas. Kā rezultātā kāpj arī pārējo pakalpojumu cenas.

Līdzīgi kā preču cenām, mūsu novērtējums rāda, ka lielāku noturīgumu uzrāda pakalpojumu cenas, kas saistītas ar darbaspēka intensīviem pakalpojumiem – darbs, kur būtisku lomu pievienotās vērtības radīšanā spēlē darba rokas (skat. 9. attēlu).

Mūsu aplēses liecina, ka pakalpojumu cenu inflāciju veicināja gan augstākas enerģijas cenas, gan atalgojuma kāpums. Straujš enerģijas cenu kāpums nav gājis secen pakalpojumu cenām. Kopš strauja enerģijas cenu kāpuma būtiski augušas tās cenas pakalpojumiem, kas jutīgi reaģē uz enerģijas cenu izmaiņām (skat. rakstu “Energoresursu cenu kāpums nav gājis secen rūpniecības preču un pakalpojumu cenām”). Mūsu jaunās aplēses rāda, ka enerģijas šoka ietekme ir bijusi visai būtiska uz pamatinflāciju (skat. 10. attēlu). Tāpat pakalpojumu cenas nosaka arī atalgojuma kāpums, un tā devums pēdējā laikā ir pieaudzis (skat. 11. attēlu). Atalgojuma kāpuma ietekmi uz pakalpojumu cenām apstiprina arī pakalpojumu deflators no pievienotās vērtības puses. Pēc straujā uzcenojuma kāpuma pagājušajā gadā šogad to nomaina atalgojuma kāpums kā noteicošais faktors pakalpojumu izmaksu pieaugumam.

Preču un pakalpojumu inflācijas kritums kādu laiku turpināsies. Kaut vai tāpēc, ka pakāpeniski izgaist enerģijas šoka ietekme. Taču pašlaik ir vērojama tendence, ka ārējo faktoru lomu inflācijas noteikšanā pārņem iekšējie faktori.

Pieprasījuma kāpums precēm drīzāk bremzēsies, pakalpojumiem vēl ir liels potenciāls. Pašlaik reālais preču patēriņš ir virs ilgtermiņa tendences, kura prevalējusi pēdējos 10 gadus pirms Covid pandēmijas (skat. 13. attēlu). Savukārt pakalpojumu patēriņš ir zem tās tendences (skat. 14. attēlu). Covid laikā ieviestie ierobežojumi lika iedzīvotājiem mainīt pirkšanas paradumus – no pakalpojumiem uz precēm. Pēc ierobežojumu atcelšanas iedzīvotāji steidzās atgūt ierasto – iet uz restorāniem un braukt ceļojumos. Pakalpojumu patēriņš krietni atguvās. Taču joprojām redzam, ka pakalpojumi ir zem savas ilgtermiņa spējas (skat. 15. attēlu). Daļēji tāpēc, ka pakalpojumu piedāvājums drīzāk nav pilnībā atguvies. Tāpat nodarbinātība profesionāliem, zinātniskiem un tehniskiem pakalpojumiem, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumiem, un izklaides pakalpojumiem joprojām ir krietni zem 2019. gada līmeņa. Arī enerģijas cenu kāpums  samazināja cilvēku pirktspēju. Covid periods ieviesa arī jaunās darba vēsmas – attālināto darbu. Tādēļ daži pakalpojumi, iespējams, varētu arī neatgūties līdz pirms Covid vērojamā līmeņa, piemēram, darba braucieni.

Kā patērētāju pirkšanas uzvedība ietekmēs patēriņa cenas? Preču patēriņš, visticamāk, normalizēsies, un preču inflācija mazināsies – tas ir tas, ko mēs novērojam jau tagad. Taču pakalpojumu patēriņš atpaliek. Vai tas ir jaunais normālais stāvoklis, grūti teikt. Pastāv daži apsvērumi, kāpēc pakalpojumu patēriņš atgriezīsies pie sava ilgtermiņa līmeņa. Pirmkārt, darba atalgojums strauji kāpj. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji atgūst reālo pirktspēju. Vairāk naudas paliks gan izglītībai un medicīniskajiem pakalpojumiem, gan atpūtai un tūrismam. Otrkārt, Latvijā pakalpojumi patlaban veido 26 % no patēriņa cenu groza, un tas ir pamatīgs kritums no 35 % 2020. gadā. Salīdzinājumam, eirozonā pakalpojumi veido 43 % no patēriņu cenu groza. Jo turīgāki kļūstam, jo vairāk naudas varam veltīt tam, kas nav preces. Šādi ar laiku tuvosimies eirozonas patēriņa struktūrai, un pakalpojumu patēriņš augs. Tādējādi pakalpojumu cenu kāpumam joprojām ir liels potenciāls, kurš varētu likt pamatinflācijas kritumam kādu laiku kavēties.

Nobeigumā

Kopējā inflācija Latvijā strauji krīt, un gada beigās tā varētu būt jau zem 1 %. Lai arī inflācija strauji samazinās, mēs neprognozējam deflāciju. Globālais inflācijas uzliesmojums gan pierimst, taču ar algu kāpumu saistītā iekšzemes inflācija varētu pārņemt stafeti. Mēs novērojam, ka preču un pakalpojumu inflācija, kas nozīmīgi korelē ar algas kāpumu, uzrāda noturīgumu. Mēs paredzam, ka preču patēriņš normalizēsies un preču inflācija mazināsies. Taču pakalpojumu patēriņš ir zem līmeņa, ko vērojām pirms Covid, un, ņemot vērā iedzīvotāju ienākumu pieaugumu gan īstermiņā, atgūstot pirktspēju, gan ilgtermiņā, augot labklājībai, pakalpojumu inflācija kāps straujāk nekā preču inflācija.