Kāpēc pienācis laiks mazināt procentu likmes eirozonā?

Nedaudz mazāk nekā pirms diviem gadiem, 2022. gada 27. jūlijā, reaģējot uz straujo cenu kāpumu, ECB sāka procentu likmju celšanu. Pēc vēsturiskā maksimuma sasniegšanas inflācija eirozonā drīz sāka ātri samazināties un šī gada aprīlī sasniedza 2.4 % – vērtību, kas ir pavisam tuvu ECB noteiktajam vidēja termiņa mērķim, 2 %  (1. attēls). Šajā rakstā es apskatīšu, kāpēc inflācija piedzīvojusi tik straujas izmaiņas, un skaidrošu, kāpēc ECB sākusi monetārās politikas normalizāciju, samazinot tās noteiktās procentu likmes.

Kāpēc inflācija eirozonā bijusi tik mainīga?

Pēdējo gadu inflācijas straujajam pieaugumam pirmsākumi meklējami pandēmijas laikā. Pandēmijas sākumā naftas eksportētāji, lai nepieļautu naftas cenas nokrišanu līdz tiem nepieņemami zemam līmenim, ierobežoja naftas ieguvi. 2021. gadā, brīdī, kad ražošana un preču transportēšana sāka atgūties, zemās naftas ieguves un apstrādes jaudas nespēja noķert pieprasījumu, izraisot strauju cenas pieaugumu. Eirozonas inflācijā tas nozīmēja būtisku enerģijas komponentes kāpumu (2. attēls).

Cenu spiedienu uzturēja Ķīnas stingrā Covid-19 ierobežošanas politika, kas ik pa laikam izraisīja  rūpnīcu un ostu darbības pārtraukumus un kuģu sastrēgumus, sadārdzinot ražošanas procesu (veidojās piegāžu ķēžu traucējumi). Tomēr galveno augšupvērsto impulsu inflācijai Eiropā deva Krievijas uzsāktais karš Ukrainā, kas izraisīja gan vēl augstākas naftas cenas, gan vairākkārtēju dabasgāzes cenas kāpumu, gan arī pārtikas sadārdzināšanos.

Ierobežojošā monetārā politika, ko uzsaka ECB un citas vadošās centrālās bankas, un Eiropas valdību atbalsta pasākumi gala patērētājiem (piemēram, tarifu griesti) palēnināja cenu kāpumus. Tā kā inflācija ir cenu pārmaiņas, arī bāzes efekti spēlēja lomu: inflācija samazinājās pat pie relatīvi augstām cenām, jo šīs cenas auga lēnāk nekā iepriekš[1]. Šobrīd enerģijas un pārtikas cenu svārstības ir gandrīz pilnīgi “izkritušas no bāzes”, un inflāciju nosaka galvenokārt pakalpojumu cenas (2. attēls).

ECB ir vairākkārt minējusi, ka tā rūpīgi seko pakalpojumu cenu attīstībai. Tas ir tāpēc, ka šī inflācijas komponente vistuvāk atspoguļo iekšzemes pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru, ko centrālā banka spēj ietekmēt daudz tiešāk nekā globālās izejvielu cenas.

Šī gada aprīlī pakalpojumu cenu inflācija eirozonā bija 3.7 %, bet pirms tam tā četrus mēnešus pēc kārtas bija nemainīga – 4.0 %. Lai gan vēsturiski pakalpojumu inflācija ir bijusi vidēji nedaudz augstāka par kopējo inflāciju, šobrīd starpība ir īpaši liela.

Viens no galvenajiem iemesliem salīdzinoši augstajai pakalpojumu inflācijai ir stiprs darba tirgus. Neskatoties uz augstajām procentu likmēm, bezdarba līmenis saglabājas rekordzems un pieejamo vakanču skaits – samērā liels (3. attēls). Tas nozīmē, ka darbiniekiem ir viegli atrast darbu, bet darba devējiem ir grūti piemeklēt kvalificētus darbiniekus, kā rezultātā tiek uzturēti dāsni algu pieaugumi. Lai kompensētu augstākas darbaspēka izmaksas, uzņēmumi paceļ pārdošanas cenas. Tā kā pakalpojumu nozarēs darbaspēks veido relatīvi lielāku izmaksu daļu, šīs norises sevišķi spilgti izpaužas pakalpojumu inflācijā.

ECB uzskata, ka pakalpojumu inflācija īstermiņā saglabāsies virs 2 %, tomēr tā mazināsies. Pirmkārt, patlaban vērojamie pieprasījumi strauji palielināt algas joprojām atspoguļo darbinieku vēlmi atgūt iepriekšējos divos gados zaudēto algas pirktspēju; tiek prognozēts, ka algu kāpuma temps samazināsies, kad pirktspēja tiks atgūta. Otrkārt, sagaidāms, ka arī uzņēmumu peļņas maržas, kas šobrīd ir vēsturiski augstā līmenī, normalizēsies un absorbēs daļu no algu kāpuma, t.i., augstākas izmaksas tikai daļēji tiks pārliktas uz gala cenām.

Kāda ir sagaidāmā ECB rīcība šajos apstākļos?

ECB uzskata, ka kopumā inflācija virzās uz tās noteikto mērķa līmeni. Nākamajos mēnešos ir iespējamas atsevišķu rādītāju svārstības virs 2 %, tomēr darba tirgū pieejamo vakanču skaits samazinās (1. attēls), kopā ar citiem indikatoriem norādot uz pakāpenisku atslābumu darba tirgū.

Tā kā monetārās politikas lēmumi inflāciju ietekmē ar vairāku mēnešu nobīdi, sagaidīt inflācijas pilnīgu normalizāciju pirms procentu likmju samazināšanas ir pārāk dārgi – tas var maksāt darbavietas un reālo izaugsmi. Tāpēc ECB regulāri izstrādā prognozes, kas lēmumus ļauj pieņemt apsteidzoši.

Tikko publicētajās jūnija prognozēs ECB lēš, ka šogad eirozonā inflācija būs vidēji 2.5 %, bet nākamajos divos gados attiecīgi 2.2 % un 1.9 %. Šīs prognozes tiek izstrādātas, pieņemot, ka procentu likmes mainās atbilstoši finanšu tirgu dalībnieku gaidām. Nepārtraukti reaģējot uz ienākošajiem datiem, šīs gaidas mēdz būt svārstīgas, tomēr šobrīd tās paredz līdz pat trīs ECB politikas likmju samazinājumiem līdz 2024. gada beigām.

Tādējādi gan ienākošie dati, gan prognozes ļauj pieņemt lēmumu par pakāpenisku monetārās politikas normalizāciju. Jāatzīmē, ka pirmie likmju samazinājumi uzreiz neatcels iepriekš veiktos palielinājumus, tāpēc relatīvi augsts procentu likmju līmenis vēl kādu laiku turpinās ierobežot inflāciju.

Zemākas procentu likmes balstīs izaugsmi

Lai gan ECB mērķis neiekļauj konkrētu iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempu, ilgtermiņā stabila inflācija ap 2 % paredz noturīgu, veselīgu tautsaimniecības izaugsmi.

Pagājušajā gadā eirozonas IKP attīstība bija ļoti vārga (4. attēls, kreisā puse). To ietekmēja galvenokārt kara izraisītā inflācija un augstākas procentu likmes. Salīdzinot ar eirozonas galveno tirdzniecības partneri ASV, kas arī piedzīvoja procentu likmju strauju pieaugumu, eirozonas izaugsme bijusi daudzreiz lēnāka; gada otrajā pusē eirozonas IKP pat samazinājās.

ASV tautsaimniecība daudz mazāk izjuta kara Ukrainā ietekmi , tomēr daļu atšķirības izskaidro arī ilgāku laiku novērojamā darba ražīguma vājāka izaugsme eirozonā (4. attēls, labā puse). 2023. gadā atšķirība tikai pastiprinājās, ASV produktivitātei augot, bet eirozonā – samazinoties.

Zemākas procentu likmes nevarēs uzreiz atrisināt strukturālos faktorus, kas  izraisa vājāku ražīguma izaugsmi eirozonā: zemāku kapitāla un darbaspēka mobilitāti, pārmērīgu regulējumu, digitālo tehnoloģiju lēnu ieviešanu un citus. Tomēr ECB procentu likmju samazināšana, ietekmējot Euribor naudas tirgus likmes, samazina arī procentu izmaksas mājsaimniecībām un uzņēmumiem, tā veicinot patēriņu un atvieglojot produktīvo investīciju veikšanu un veidojot priekšnosacījumus turpmākai eirozonas ekonomikas izaugsmei. Tas ir īpaši aktuāli laikā, kad eirozonas rūpniecības nozare vairs nevar paļauties uz lētu enerģiju un nepieciešams pāriet uz videi draudzīgāku ražošanu.

Noslēgumā

Pēc 2022. gadā piedzīvotā straujā lēciena šobrīd inflācija eirozonā ir pietuvojusies ECB vidējā termiņa 2 % mērķim. Ekonomikā notiekošais ļauj domāt, ka mērķis tiks sasniegts jau pārskatāmā nākotnē un inflācija būs noturīgi zema. Procentu likmes nebūs tik augstas kā šobrīd, tomēr, ja vien nenotiks neparedzēti satricinājumi, kas būtiski ietekmēs arī inflāciju, tik vēsturiski zemas procentu likmes kā iepriekš, visticamāk, nepiedzīvosim. Konkrēto likmju līmeni noteiks ekonomikas attīstību raksturojošie dati un atbilstoša ECB rīcība.

Pat ja pārskatāmā nākotnē procentu likmes nesasniegs tik zemu līmeni kā pirms to paaugstināšanas, šobrīd gaidāmais likmju samazinājums tāpat atbalstīs Eiropas nākotnei svarīgo investīciju veikšanu. Vienlaikus jāatceras, ka zemākas likmes nav brīnumlīdzeklis, kas viens pats atrisinās visas eirozonas (arī Latvijas) izaugsmi bremzējošās strukturālās problēmas, tāpēc tās ir jāizmanto prātīgi.

[1] Cenu kritums nozīmētu deflāciju, nevis zemāku inflāciju. Deflāciju piedzīvoja atsevišķas preču un pakalpojumu grupas, īpaši enerģija (naftas un gāzes cenu kritumu ietekmē), bet ne kopējais patēriņa grozs.