Kas nosaka valsts zinātnisko potenciālu?
Latvijas Universitātes 93. gadadienas tuvošanās īsi pēc Latvijas valsts neatkarības 93. gadadienas ir atgādinājums tam, ka jebkuras valsts ilgtermiņa panākumu atslēga ir tās zinātniskais potenciāls. Tieši zinātniskais potenciāls ir tas, kas paliek pāri pēc ekonomikas cikla nerimstošām svārstībām un postošiem kariem. Tieši zinātniskais potenciāls lielā mērā nosaka kādu valsti (un zemeslodi) atstāsim nākamajām paaudzēm.
Lai gan Latvijas zinātnes potenciāls tiek ar uztraukumu minēts daudzās diskusijās, līdz šim publiskajā telpā vienīgi Rīgas Ekonomikas augstskolas docents Vjačeslavs Dombrovskis ir nācis klajā ar skaitliskiem datiem. Viņš konstatējis, ka Latvijā tiek publicēts daudz mazāk zinātnisko rakstu nekā Igaunijā, Lietuvā, Somijā un Zviedrijā, it īpaši sociālās zinātnēs, starp kurām ir arī ekonomika (šeit ir hipersaite uz viņa blogu politika.lv, rakstu Baltic Journal of Economics un ziņojumu Stratēģiskās analīzes komisijā).
Jautājums par valsts zinātnes potenciālu ir pārāk svarīgs un neviennozīmīgs, lai tālākā uz kvantitatīviem datiem pamatota diskusija varētu turpināties monologa veidā. Pat pieņemot, ka izvēlētais kritērijs (zinātnisko rakstu skaits Thomson Reuters datu bāzē ISI Web of Science angļu valodā) izmantojams kā viens no Latvijas zinātnes kvantitātes un kvalitātes rādītājiem, paliek neskaidrs, kāpēc Latvijas sniegums tiek salīdzināts tieši ar šīm ES valstīm. Turklāt nav skaidrs, kas īsti nosaka valsts zinātnes potenciālu jeb kāpēc tieši, citējot Vjačeslava Dombrovska ziņojumu Stratēģiskās Analīzes Komisijā, "starpība pārsteidz": "starpība pārsteidz - 1990.-2008. gadu periodā Latvijas zinātnieki sociālajās zinātnēs nopublicēja tikai 112 SSCI rakstus. Salīdzinājumā, Zviedrija un Somija nopublicēja attiecīgi 21038 un 10641 SSCI rakstus".
Šajā rakstā es izmantoju to pašu valsts zinātnes potenciāla kritēriju (zinātnisko rakstu skaits Thomson Reuters datu bāzē ISI Web of Science angļu valodā) un tieši to pašu apakšindeksu, pēc kuras Latvijas sniegums Vj. Dombrovskim liekas pārsteidzoši mazs (SSCI: Social Sciences Citation Index). Šīs apakšindekss ietver zinātniskās publikācijas tādās zinātnes nozarēs kā valodniecība, ģeogrāfija, socioloģija, ekonomika, psiholoģija, medicīna, vēsture, politoloģija utt.
ES valstu starpā SSCI zinātnisko publikāciju skaits atšķiras vairākas reizes. ES vidēji 2010. gadā tika nopublicēti nedaudz virs 100 SSCI zinātnisko rakstu uz 1 milj. iedzīvotāju. Reitinga augšējo daļu veido ES vecās dalībvalstis ar Nīderlandi priekšgalā (389 rakstu uz 1 milj. iedzīvotāju gadā). Savukārt reitinga apakšējā daļā atrodas vairākums jauno ES dalībvalstu. Latvijā zinātnisko rakstu skaits ir otrais zemākais ES pēc Bulgārijas (11 uz 1 milj. iedzīvotāju gadā). Tikai trijās jaunajās ES valstīs zinātnisko publikāciju skaits pārsniedz ES vidējo rādītāju: Kiprā, Slovēnijā un Igaunijā.
SSCI rakstu skaits angļu valodā uz miljonu iedzīvotāju (2010. g.)
Avots: Thomson Reuters ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins
Jāatzīmē, ka no Baltijas valstīm tieši Igaunijā publikāciju skaits pēdējā desmitgadē pieaudzis visstraujāk.
SSCI rakstu skaits angļu valodā uz miljonu iedzīvotāju
Avots: Thomson Reuters ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins
Tomēr arī Igaunijas sniegums neizskatās pēc brīnuma, ja to salīdzina ar līderpozīcijas ieņemošām valstīm – Nīderlandi, Zviedriju un Somiju. Absolūtos skaitļos starpība starp līderpozīcijas ieņemošām valstīm un Igauniju laika gaitā nesarūk.
SSCI rakstu skaits angļu valodā uz miljonu iedzīvotāju
Avots: Thomson Reuters ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins
Šeit varētu likt punktu un Latvijas vājajā zinātniskās publicitātes sniegumā vainot vai nu mūsu pētniekus, kuri it kā nespēj iziet caur starptautiskas recenzijas sietu, vai arī "neefektīvu sistēmu", kas it kā nepietiekami motivē viņus publicēties angļu valodā, vai "sliktu valdību", kuras piešķirtais zinātnes finansējums nav pietiekams, lai Latvija panāktu Zviedrijas vai Igaunijas sasniegumus. Tomēr tie ir nekvantificējami mainīgie, uz kuriem pamatoties ir visai nedroši.
Šajā rakstā iesim citu ceļu – mēģināsim saprast, kādi faktori mēdz noteikt valsts zinātnisko potenciālu, gan nepretendējot nosaukt visus iespējamos faktorus – droši vien diskusijā varēsit šo sarakstu papildināt. Tātad tālāk par atsevišķiem, manuprāt, svarīgiem un kvantificējamiem faktoriem kas nosaka tik krasas zinātniskās publicitātes atšķirības ES ietvaros.
Ienākumu līmenis
Vienlaicīgi saranžējot ES valstis pēc ienākumiem un zinātniskās publicitātes, regresijas taisne sadala tos 2 klasteros, kuru var nosacīti iedalīt līderu grupā (virs taisnes) un atpalicēju grupā (zem taisnes).
Ienākumi un SSCI angļu publikāciju skaits (2010. g.)
Avots: ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins.
Līderu grupā (1. klasterī) ir vērojama statistiski nozīmīga pozitīva sakarība starp ienākumu un publikāciju skaitu.
Ienākumi un SSCI publikāciju skaits (2010. g.): 1. klasters
Avots: ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins.
Tāpat ciešu korelāciju redzam arī atpalicēju klasterī (Luksemburga izslēgta kā izlecoša vērtība).
Ienākumi un SSCI publikāciju skaits (2010.g.): 2. klasters
Avots: ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins.
Tātad ienākumu līmenis ir būtisks valsts zinātnisko potenciālu (vai vismaz zinātnisko publicitāti) ietekmējošs faktors, kas, protams, nepārsteidz. Šis faktors varētu atspoguļot zinātnieku algas, kā arī izdevumu zinātnei atšķirību starp valstīm. Izcilu zinātnieku darba tirgus ir globalizēts: nabadzīgām valstīm trūkst iespējas paturēt savu zinātnes potenciālu, pat tērējot zinātnei relatīvi lielāku daļu no sava IKP un nosakot zinātniekiem lielākas algas (% no vidējās algas valstī), nekā to dara attīstītās valstis. Turklāt praksē vērojama arī pretēja sakarība: tieši bagātās valstis tērē zinātnei (R&D[1]) lielāku daļu no sava IKP (pēdējie dati ir par 2009. gadu).
Ienākums un izdevumi zinātnei (2009. g.)
Avots: Eurostat, autora aprēķins.
Salīdzinot Latvijas zinātniskās publicitātes sniegumu ar Somiju un Zviedriju, Vj. Dombrovskis saka: "starpība pārsteidz". Arī mani pārsteidz, bet tikai līdz brīdim, kad noskaidroju, ka tieši Somijā un Zviedrijā ir dāsnākais zinātnes finansējums ES. Izdevumi zinātnei šajās valstīs pārsniedz Latvijas rādītāju daudz reižu (8.2 reizes procentu no IKP izteiksmē un 31.1 reizes eiro uz vienu iedzīvotāju izteiksmē; 2009. gads). Tad SSCI publikāciju skaita uz iedzīvotāju pārsniegums 29.9 reizes vairs nepārsteidz. Jāpiemin, ka tieši SSCI indekss uzskatāms par vājāko ķēdi Latvijas sniegumā.
Paplašinoties globalizācijas procesam, zinātnes potenciāls koncentrējas. Zinātnes attīstība jo vairāk līdzinās smagsvaru skrējienam, kurā nelielām valstīm ar zemu ienākumu līmeni (un zemiem izdevumiem R&D) piedalīties nav pa spēkam. Tomēr arī šeit pastāv izņēmumi, no kuriem, iespējams, kaut ko varam iemācīties (piemēram, Igaunija). Šim nolūkam veiksmīgo valstu piemēru būtu jāanalizē zinātnes nozaru un apakšnozaru dalījumā, ko viskompetentāk varētu veikt tieši šo nozaru pārstāvji.
Tālāk apskatīsim, kas nosaka valsts piederību pie līderu vai atpalicēju klastera jeb kāpēc ar to pašu ienākuma līmeni dažas valstis sasniedz augstāku zinātnisko publicitāti nekā citas?
Skolēnu mācību sasniegumi
Ja vienā valstī piecpadsmitgadīgie skolēni savā dzimtajā valodā risina uzdevumus daudz labāk nekā citā valstī, tad tas ir pamats aizdomāties par vidusskolas apmācības sistēmas kvalitātes atšķirībām un to ietekmējošiem faktoriem. Tāpēc PISA (Programme for International Student Assessment) testa rezultāti kļuvuši par visbiežāk izmantoto vidusskolas izglītības kvalitātes rādītāju.
Starp vidusskolas pabeigšanu un kļūšanu par jauno zinātnieku paiet vismaz desmit gadu ilgs periods. Tomēr izrādās, ka valsts zinātniskā publicitāte ir tieši saistīta ar pašreizējo skolēnu mācību sasniegumiem. Tas nav pārsteigums, ņemot vērā, ka skolēnu mācību sasniegumos līderpozīcijas gadu no gada ieņem gandrīz tās pašas valstis (ES - Somija, Nīderlande, Igaunija). Visās valstīs ar ļoti augstu zinātnisko publikāciju skaitu (virs 150 uz 1 miljonu iedzīvotāju gadā), skolēnu mācību sasniegumi (PISA 2009. gadā) pārsniedz ES vidējo rādītāju (491, kas attēlā atspoguļots ar vertikālu taisni). Turklāt visās valstīs no līderu klastera PISA rādītājs pārsniedz ES vidējo.
Skolēnu mācību sasniegumi un SSCI publikāciju skaits (2010. g.)
Datu avots: ISI Web of Science, OECD, Eurostat, autora aprēķins.
Tādējādi vidusskolas izglītības kvalitāte ir svarīgs faktors, kas nosaka valsts piederību pie līderu vai atpalicēju klastera. Tas varētu nozīmēt, ka izcilu zinātnieku pirmsākumi jāmeklē vēl skolas gados: ja kādā valstī vidusskolas sistēma ļauj skolēniem sasniegt vien viduvējus mācību panākumus, nākotnē tie diez vai kļūs par izciliem zinātniekiem. Turklāt valstīs, kur zinātnieka profesija nav pietiekami godpilna, skolēniem mēdz trūkt motivācijas tiekties pēc izciliem zinātniskiem panākumiem.
Diemžēl, manuprāt, pašreizējā diskusijā par vidējo izglītību Latvijā pārlieku uzsvars likts uz kvantitātes rādītājiem (skolēnu skaits uz skolotāju, utt.), kuri paši par sevi vēl nenozīmē kvalitāti. Skolēnu mācību sasniegumus lielā mērā nosaka skolotāju personiskās īpašības un pūles. Situācijā, kad vidējā alga par pilno slodzi izglītības sistēmā kopumā (nemaz nerunājot par vidusskolām) ir mazāka par vidējo algu tautsaimniecībā, diez vai izcili speciālisti, pat izvēloties izglītības nozari par savu pamatdarba vietu, visas pūles varēs dot jaunākās paaudzes izglītošanai.
Angļu valodas zināšanas
Ir loģiski, ka zinātnisko publicitāti angļu valodā daļēji nosaka angļu valodas zināšanas. Starptautiskā zinātniskā aprite lielākoties notiek angļu valodā. Tāpēc vājas angļu valodas zināšanas mēdz kavēt ne vien publikāciju skaitu angļu valodā, bet arī pētījumu kvalitāti, tātad – valsts zinātnisko potenciālu.
Angļu valodas izmantošana starptautiskajā zinātnes apritē dod dabisku priekšroku angliski runājošām valstīm, piemēram, Lielbritānijai. Arī citās valstīs ar labām angļu valodas zināšanām (piemēram, Zviedrija un Somija) zinātnisku publikāciju skaits ir augsts (angļu valodas zināšanas dati ir par 2007. gadu, tomēr šīs rādītājs mainās lēni). Vj. Dombrovskis uzsver, ka tāpat kā Latvijā, arī Zviedrijā un Somijā angļu valoda nav oficiāla valoda, tātad, tas nav zinātniskās publicitātes starpvalstu atšķirību izskaidrojošs faktors. Manuprāt, svarīgs ir tas, cik augsts iedzīvotāju īpatsvars prot angļu valodu: Latvijā to prot 40%, bet Somijā un Zviedrijā – attiecīgi 80% un 90%. Tātad tas ir viens no zinātniskās publicitātes starpvalstu atšķirību noteicošiem faktoriem.
Labas angļu valodas zināšanas ir nepieciešams priekšnoteikums zinātniskai publicitātei: ES nav nevienas valsts, kas sasniegtu augstu zinātnisku publicitāti ar vājām angļu valodas zināšanām. Bet angļu valodas zināšanas nav pietiekams nosacījums. Piemēram, neskatoties uz labām angļu valodas zināšanām, Maltai ir vēl tālu no zinātniskās publicitātes virsotnes (daļēji tāpēc, ka izdevumi zinātnei procentu no IKP izteiksmē tur ir līdzīgi Latvijas līmenim). Tas nozīmē, ka pat, ja skolēniem iemācīs izcilu angļu valodu, bet citos priekšmetos mācību sasniegumi paliks zemi, tas diez vai uzlabos valsts zinātnes potenciālu.
Angļu valodas prasme un SSCI publikāciju skaits (2010.g.)
Datu avots: ISI Web of Science, Eurostat, autora aprēķins.
[1] Research and Development = Izpēte un attīstība
Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 22. novembrī.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Līdzīgi raksti
Komentāri ( 7 )
Prieks redzēt kvantitatīvu analīzi, kuras īptsvars sabiedriskajās diskusijās par zinātnes jautājumiem pieaug. Vēršu Jūsu uzmanību, ka publikāciju skaits SCI indeksos ir binārais rādītājs (vai nu izdevums ir iekļauts indkesā, vai nē). Tas liek uzsvaru uz kvantitāti virs noteikta sliekšņa, bet maskē kvalitatīvas atšķirības, kuras var būt ļoti ievērojamas (raksts prestīžā un līdz ar labi lasītā žurnālā atstāj kreitni lielāku ietekmi nekā publikācija lokālā, kaut arī SCI-iekļautajā izdevumā). Būtu interesanti apskatīties tendences, izmantot svarus atsevišķiem žurnāliem (Impact Factor vai Eigenfactor) vai individuālajiem rakstiem (citētu darbu skaits izvēlētajā gadā).
Dabaszinātnēs indivīda kvantitatīvais bibliogrāfiskais rādītājs jau kādu laiku de fakto ir h-indekss, kas sabalansētā veidā ņem vērā konkrētā publikāciju saraksta ietekmi uz citu zinātnieku darbu. Tas dod daudz labāku vienskaitļa novērtējumu nekā pilnais rasktu (vai pilnais citātu) skaits. Ierosinu izpētīt minēto dimensiju un novērtēt Latvijas zinātnes **kvalitātes** potenciālu salīdzinājumā ar citām ES valstīm.
Jāpiekrīt, ka SCI indekss nav pats objektīvākais, ko var piemeklēt analīzei. Ļoti iespējams, ka h-indeksa salīdzinājums neatstātu Latviju tik zemās pozīcijās visur, bet par to ir grūti spriest.
Bet tomēr, izlasot rakstu, kas balstīts uz to pašu neobjektīvo SCI indeksu, atklātās problēmas ir ļoti reālas un eksistējošas:
1) Izglītības kvalitāte vidusskolās - pēc pieredzes esmu redzējis un dzirdējis, kā ļoti respektablāks skolās (piemēram, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, Āgenskalna ģimnācija) ir problēmas kaut vai ar dabaszinātņu skolotājiem. Objektīvi skatoties uz finansiālo situāciju un skolotāju prestižu - tas nav pārsteigums.
2) Angļu valodas prasme - starpība starp Skandināviju un Latviju angļu valodas spējās ir ļoti reāla, to, dzīvojot Zviedrijā, jūtu ļoti labi, gan ikdienā, gan akadēmiskajā vidē. Mācības angļu valodā nevienam nav problēma (ne studentiem, ne pasniedzējiem). Māc šaubas, ka Latvijā situācija būtu līdzīga.
Līdz ar to es uzskatu, ka šī analīze ir ļoti labs atskaites punkts, lai teiktu:
a) Izglītība skolās ir jāuzlabo;
b) Situācija ar angļu valodu ir jāuzlabo;
Noteikti interesanti būtu izpētīt dažādas zinātnes nozares atsevišķi, piemēram, kādi rādītāji ir sociālajās zinātnēs un dabas zinātnēs.
Īsa peizīme par b):
Šoruden veicu eksperimentu ar LU FMF 3. kursa fizikas bakalauriem: kursu "Elementārdaļiņu standartmodelis" noturam angliski. Rezultāti būs skaidri pēc sesijas, bet pagaidām lielas problēmas nav uzpeldējušas.
Paldies, Vjačeslav! Vērtīgs padoms kvalitātes mērījumam.
Šim rakstam lielisks papildinājums Jūsu jūlija raksts par darba ražīgumu: http://www.makroekonomika.lv/videja-alga-latvija-vai-atbilst-darba-razi…
Domāju, ka darba ražīgums valstī arī lielā mērā atspoguļo zinātnisko potenciālu un pētījumu kvalitāti. Vēl varētu salīdzināt Nobela prēmiju laureātu skaitu pa valstīm, lai saprastu, kurā valstī potenciāli var rasties vairāk pasaules mēroga zinātniskie ieguldījumi.
Mans secinājums, ka vidējā latvieša izglītības līmenis ir zemākais Eiropā ar visām no tā izrietošajām sociālajām un ekonomiskajām sekām, turklāt visa sistēma ir tik perfekta, ka tā gadu no gada ražo identiski zema līmeņa speciālistus un speciālistus kas nav nepieciešami valsts attīstībai.
~50% no SSCI Web of Science publikācijām un laikam kādi 95% no Nobeļa laureātiem ekonomikā ir no ASV.
Nevaru piekrist, ka mūsu izglītības līmenis ir zemākais Eiropā vai pat zemākais ES. Visos laikos vairāki cilvēki no Latvijas bijuši starptautiski atzītie zinātnieki, un joprojām ir. Mēs esam ap to vietu, kādu nosaka fundamentālie faktori – darba ražīgums u.c. Un līdzīga situācija ir vairumā Austrumeiropas valstīs.
Šeit manuprāt ir jānodala divas ļoti dažādas lietas: viens ir absolūtā spice, izcilākie sasniegumi/zinātnieki, un divi ir masas centrs, vidējais līmenis. Pirmais spēj vilkt uz augšu otro, bet masas centru pa lielam nosaka fundamentālie faktori, kā Oļegs min savā komentārā.
ES jau pirms kāda laika sarpata, ka Framework Programme zinātnes atbalsts nesekmē izcilību un ar vidējā līmeņa vienmērīgu celšanu vien Ameriku nepanāks. Tādēļ pirms 6 gadiem tikai palaist European Research Council (ERC), kas fokusējas uz augšgalu un neuzspiež nekādas prioritātes. Programmas mērķi ir radīt spožākiem zinātniekiem alternatīvu emigrācijai uz ASV (tas attiecas gan uz jaunajiem spīdekļiem, gan uz vecajiem Nobeļa prēmijas laureātiem). ERC vadītāji reāli uzsver: šī programma ir čempionu līga, bet visiem jācenšas kaut reizi tajā iekļūt. Šobrīd no 11 (12?) jaunajām ES valstīm vismaz viens ERC grants ir bijis tikai 5-ās, LV un LT - neviena. Daudzas ES valstis izmanto labi novērtētus, bet naudu neieguvušus ERC pieteikumus lai identificētu un sekmētu izcilību lokālā līmenī. Latvijā tāda politikas instrumenta pagaidām nav.
Tādēļ atziņa "LV līmenis ir zems" ir abpusējigriezīga - no vienas puses ir reāli faktori, kuri ir tādi, kādi tie ir (augstāk par savu kārtu nelēksi), no otrās puses no tā nedrīkst sekot, ka neesam spējīgi uz izcilību.