Kopējā monetārā politika - aktualitātes un ietekme uz Latviju

Monetārās politikas instrumenti eiro zonā un to pielietošanas aktualitātes

Eirosistēmas (kuru veido Eiropas Centrālā banka (ECB) un eiro zonas nacionālās centrālās bankas) galvenais mērķis ir cenu stabilitāte jeb, definējot skaitliski, – inflācija zem, bet tuvu 2% vidējā termiņā. Inflācijas mērīšanai tiek izmantots harmonizētais patēriņa cenu indekss (HPCI). Lai sasniegtu šo mērķi, Eirosistēma izmanto monetārās politikas instrumentus, attiecīgi palielinot vai samazinot likviditāti (brīvo naudas līdzekļu apjomu finanšu sistēmā), tādejādi vai nu stimulējot, vai arī bremzējot kopējo pieprasījumu pēc saražotajām precēm un pakalpojumiem.

Līdz pat 2008. gada finanšu krīzei Eirosistēma izmantoja tradicionālos monetārās politikas instrumentus, regulāri piešķirot naudas līdzekļus kredītiestādēm ar galvenajām refinansēšanas operācijām un ilgāka termiņa refinansēšanas operācijām, bet neregulāri tika izmantotas precizējošās operācijas un strukturālās operācijas. Savukārt likviditāti nepieciešamības gadījumā absorbēja ar termiņnoguldījumu izsolēm un naudas piedāvājuma regulēšanas instrumentu – obligātajām rezervēm.

Skaidrojot vienkāršāk, refinansēšanas operācijās centrālā banka nodrošina kredītiestādes ar naudas resursiem atbilstoši to likviditātes vajadzībām uz samērā īsu termiņu. Visus kredītus Eirosistēma izsniedz tikai pret ķīlu. Strukturālajās operācijās centrālā banka piešķir (vai tieši otrādi – samazina) ilgāka termiņa likviditāti, piemēram, pērkot (pārdodot) valsts obligācijas no kredītiestādēm. Savukārt ar obligātajām rezervēm kredītiestādēm liek turēt noteiktu procentu no piesaistītajiem noguldījumiem centrālajā bankā vidēji rezervju prasību izpildes periodā, tādējādi ierobežojot naudas piedāvājumu un radot kredītiestādēs likviditātes iztrūkumu.

Kopumā šāda monetārā politika ir bijusi pietiekami sekmīga, ko apliecina kaut vai fakts, ka kopš ECB nodibināšanas 1998. gadā līdz pat 2007. gadam vidējā gada inflācija eiro zonā bijusi 1.95%, tātad – atbilstoši noteiktajai cenu stabilitātes definīcijai.

Tomēr finanšu krīze atstāja būtisku ietekmi ne tikai uz eiro zonas valstu tautsaimniecību, bet ieviesa arī būtiskas pārmaiņas Eirosistēmas īstenotajā monetārajā politikā. Pirmkārt, mūsdienu globālajiem finanšu tirgiem raksturīga ātra reaģēšanas spēja un dažkārt arī pārspīlēta reakcija, tāpēc, apzinoties šīs krīzes lielos apmērus, paniku finanšu tirgū un nenoteiktību par kredītiestāžu finanšu stāvokli, Eirosistēma bija spiesta finanšu sistēmā iepludināt resursus nozīmīgos apjomos un īsā laika periodā, tādējādi tika novērsts tās sabrukums. Otrkārt, monetārās politikas transmisijas mehānisms vairs nedarbojās tā ierastajā kārtībā, un Eirosistēmas iespējas būtiski ietekmēt finanšu tirgu ar tradicionālajām procentu likmju izmaiņām un instrumentiem bija ierobežota. Līdz ar to kopš 2008. gada Eirosistēma ir sākusi īstenot arvien vairāk nestandarta operāciju, ar nolūku nodrošināt cenu stabilitāti arī krīzes un pēckrīzes apstākļos, stabilizēt situāciju naudas tirgū un mazināt finanšu tirgu fragmentāciju.

Pirmkārt, reaģējot uz arvien pieaugošo spriedzi finanšu tirgos, Eirosistēma uz laiku ir attiekusies no mainīgās likmes piemērošanas refinansēšanas izsolēs, pārgājusi uz fiksētas likmes izsolēm un pilna apjoma piešķīrumu . Tas faktiski nozīmē, ka apstākļos, kad krīzes ietekmē bija zudusi kredītiestāžu savstarpējā uzticība un starpbanku tirgus darījumi izsīkuši, ikviena eiro zonas kredītiestāde varēja neierobežoti un par fiksētu likmi iegūt sev tik nepieciešamos finanšu līdzekļus savas darbības nodrošināšanai, ja vien tās rīcībā bija atbilstoša ķīla. Kredītiestādēm pieejamo centrālās bankas kredītresursu ierobežojums tikai ar ķīlas apjomu un fiksētā likme ļāva kredītiestādēm pašām lemt par savas likviditātes nepieciešamību, tādējādi ļaujot gan aizstāt iepriekš starpbanku tirgū viegli pieejamos kredītresurss, gan nodrošināties pret neplānotām naudas resursu aizplūdēm. Ja mainīgās likmes izsolēs ECB vidēji ir akceptējusi 68% no kredītiestāžu pieprasītā apjoma likviditātes palielinošajās izsolēs, tad, līdz ar šo soli, kredītiestāžu pieprasītais apjoms likviditātes palielinošajās izsolēs ticis apmierināts 100% apmērā, ļaujot apgalvot, ka šis solis ir bijis sekmīgs papildu likviditātes nodrošināšanā. Tai pašā laikā jāatzīst, ka, kredītiestādēm ļaujot iegūt visus sev nepieciešamos resursus centrālajā bankā, samazinās starpbanku tirgus loma gan darījumu apjoma ziņā, gan arī, samazinoties starpbanku likmju informācijas kvalitātei, tās mazāk raksturoja likviditātes situāciju nekā pirms krīzes.

Otrkārt, krīzes laikā Eirosistēma līdz pat 3 gadiem pagarināja ilgāka termiņa refinansēšanas operāciju termiņu, kas agrāk bija 3 mēneši, ieviesa vairākas vērtspapīru pirkšanas programmas, uzsāka ASV dolāru likviditāti piešķirošās operācijas, kā arī ieviesa regulāras termiņnoguldījumu izsoles. Vērtspapīru pirkšana un ASV dolāru operācijas palīdzēja normalizēt situāciju specifiskajos tirgus segmentos un reģionos, savukārt regulāras termiņnoguldījumu izsoles bija nepieciešamas, lai absorbētu vērtspapīru tirgus programmas ietvaros piešķirto likviditāti, t.i., kredītiestādēm ar līdzekļu pārpalikumu bija iespēja veikt termiņnoguldījumus centrālajā bankā.

Visu šo operāciju rezultātā ievērojami ir palielinājusies Eirosistēmas bilance, un tādejādi pieaudzis arī apgrozībā esošais eiro daudzums. Salīdzinājumam - Eirosistēmas bilance pieauga no 1.5 triljoniem eiro 2007. gada beigās līdz 3.1 triljoniem eiro 2012. gada jūnija beigās jeb krīzes karstākajā laikā. Saspīlējumam finanšu tirgos atslābstot un kredītiestāžu vajadzībām pēc centrālās bankas finansējuma mazinoties, arī Eirosistēmas kopējā bilances vērtība ir pakāpeniski samazinājusies, un 2014. gada jūlija sākumā veidoja aptuveni 2.1 triljonu eiro, kas gan joprojām ir par 0.6 triljoniem eiro vairāk nekā pirms krīzes – šis papildus iepludinātais apjoms atbilst 5.8% no eirozonas iekšzemes kopprodukta.

Laika gaitā dažas no šīm operācijām ir beigušās un netiek turpinātas (piemēram, jaunas vērtspapīru pirkšanas programmas un 3 gadu ilgāka termiņa refinansēšanas izsoles, kā arī termiņnoguldījumu izsoles). Tā vietā ir nākušas jaunas operācijas un instrumenti, kas ir labāk atbilstoši pēckrīzes periodam, kad mazāka uzmanība jāpievērš liela apjoma likviditātes ātrai piešķiršanai, bet vairāk jārūpējas par monetārās politikas transmisijas kanāla darbības efektivitātes atjaunošanu un inflācijas atgriešanu līmenī, kas labāk atbilst Eirosistēmas noteiktajam mērķim (zem, bet tuvu 2% vidējā termiņā).

Ņemot vērā, ka finanšu tirgus darījumi ietver ne tikai īstermiņa darījumus, bet pat ļoti garus termiņus, tostarp kredītiestādes izsniedz hipotekāros kredītus uz salīdzinoši gariem termiņiem, tirgus dalībnieku tagadnes vērtējums par nākotnes attīstību ietekmē ekonomikas attīstības gaidas nākotnē. Līdz ar to ECB Padomei ir svarīgi sniegt norādes par monetārās politikas nākotnes perspektīvu, lai tirgus dalībnieki saprastu Eirosistēmas nostāju ne tikai pašreizējā momentā, bet vidējā termiņā, un varētu pieņemt atbilstošus lēmumus. Tāpēc kopš 2013. gada jūlija Eirosistēma ir ieviesusi nākotnes perspektīvas norādes (forward guidance), ar kuru palīdzību ziņo, ka vēlas turēt savas noteiktās likmes pašreizējos zemajos līmeņos. Šāds lēmums ir balstīts uz zemajiem inflācijas, kreditēšanas, kā arī ekonomikas izaugsmes rādītājiem.

Treškārt, jūnija sākumā ECB Padome pieņēma lēmumu īstenot virkni pasākumu, kas vērsti uz cenu stabilitātes nodrošināšanu vidējā termiņā. Šie pasākumi ietvēra visu galveno ECB Padomes noteikto likmju samazināšanu, kuru vidū jāatzīmē refinansēšanas likmes samazināšana no 0.25% līdz 0.15% un noguldījumu iespējas likmes samazināšana no 0% līdz -0.1%, t.i., ieviešot negatīvu noguldījumu likmi. Negatīvās noguldījumu likmes attiecas uz kredītiestāžu noguldījumiem centrālajā bankā, un nekādā gadījumā tas nenozīmē, ka kredītiestādes tagad piemēros negatīvas likmes arī savu klientu noguldījumiem

Tāpat tika nolemts, ka Eirosistēma, sākot ar septembri, organizēs jaunas ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperāciju (TLTRO) izsoles. Pirmajās divās izsolēs kredītiestādes varēs aizņemties līdz pat 7% no to izsniegto kredītu atlikuma eiro zonas nefinanšu sektoram, izņemot kredītus mājsaimniecībām mājokļu iegādei. Eiro zonas kredītiestādēm par pievilcīgām procentu likmēm būs pieejami līdz pat 400 miljardi eiro. Vēlākās izsolēs, līdz pat 2016. gada jūnijam, kredītiestādes varēs aizņemties resursus, kas 3 reizes pārsniegs to neto jauno kredītu pieaugumu (no jauna izsniegto mīnus atmaksāto) eiro zonas nefinanšu sektoram, izņemot mājsaimniecību mājokļu kredītus. Šo kredītu procentu likme būs galveno refinansēšanas operāciju likme plus 10 bāzes punkti, t.i., patlaban šī likme būtu 0.25%. Kredītu atmaksas termiņš visām šīm izsolēm ir noteikts 2018. gada septembris. Pēc 2 gadiem kredītiestādes, ja vien vēlēsies, šos kredītus varēs atmaksāt pirms laika.

Papildus Eirosistēma ir atteikusies no termiņnoguldījumu izsoļu un no viena mēneša (jeb precīzāk – no termiņa, kas bija viens rezervju prasību izpildes periods) refinansēšanas operāciju organizēšanas. Tāpat ECB Padome pagarināja galveno refinansēšanas operāciju un 3 mēnešu ilgāka termiņa refinansēšanas operāciju izsolēs izmantoto tagadējo praksi – fiksētas procentu likmes izsoles ar pilna apjoma piešķīrumu tiks rīkotas tik ilgi, cik tas vien būs nepieciešams, bet vismaz līdz 2016. gada decembrim. Šie lēmumi nostiprina īstermiņa likviditātes piedāvājumu eiro zonā.

ECB Padomes jūnija lēmumu iespaidā ir samazinājušās starpbanku tirgus likmes: ja pirms lēmuma pieņemšanas EONIA bija apmēram 0.2% un 3 mēnešu EURIBOR likme 0.3%, tad tagad tās ir nokritušas līdz attiecīgi 0.03% un 0.2%. Negatīvās noguldījumu likmes noteikšana starpbanku tirgus darījumu likmi ir samazinājusi līdz gandrīz 0%.

Analizējot situāciju naudas tirgū, jāatzīst, ka, lai arī tirgus fragmentācija lēnām samazinās, tā joprojām pastāv un īsā laika periodā to ievērojami samazināt nevar. Joprojām ir valstis, kurās starpbanku tirgus darījumi nenotiek aktīvi ar lielām darījumu likmju svārstībām - vienu dienu likme var būt 0.02%, bet nākamajā dienā - 0.2%, ko nosaka darījumos iesaistīto kredītiestāžu dažādais kredītriska novērtējums.

Vidējā termiņā ECB Padomes lēmumiem būtu jāsamazina starpbanku tirgus fragmentācija un darījumu apjomiem jātuvojas līmeņiem, kas raksturīgi normālai tirgus funkcionēšanai. Tomēr ilgstošam zemu procentu likmju periodam ir arī savas ēnas puses – paļaujoties uz zemajām procentu likmēm un viegli pieejamajiem centrālās bankas kredītresursiem, finanšu institūcijas var pārtraukt uzlabot savu bilanču kvalitāti un sākt uzņemties jaunus, augstākus riskus, tādejādi atkal palielinot savu ievainojamību. Šajā kontekstā regulatoriem būtu jāpievērš uzmanība mazāk regulētajām finanšu institūcijām – pensiju fondiem, apdrošinātājiem un citām nebanku finanšu institūcijām. Šie negatīvie efekti var sākt izpausties tad, kad Eirosistēmai būs jāpāriet uz ierobežojošu monetāro politiku un jāsāk paaugstināt procentu likmes. Ja procentu likmes augs, obligāciju, akciju un citu finanšu instrumentu pircējiem, kuri darījumus noslēguši zemo likmju apstākļos, var nākties ciest zaudējumus.

Skats nākotnē

Līdz šim Eirosistēma ir darījusi daudz, lai nodrošinātu efektīvas monetārās politikas funkcionēšanu eiro zonā. Taču tas nenozīmē, ka ECB ir izsmēlusi savas iespējas. Nākotnē ir iespējami arī citi pasākumi – protams, tikai tādā gadījumā, ja riski cenu stabilitātei vidējā termiņā nozīmīgi pieaugs. Tāpēc ECB pārstāvji pēdējo mēnešu laikā ir izteikušies par dažādiem riskiem, ar ko Eirosistēma var saskarties un kurus centīsies mazināt nākotnē, ja šie riski pieaugs tiktāl, ka sāks apdraudēt cenu stabilitāti vidējā termiņā.

Pirmā risku grupa ir saistīta ar procentu likmēm, likviditātes nosacījumiem un valūtas kursu:

• starpbanku tirgū likviditāte var samazināties līdz apmēriem, kad sāk pieaugt naudas tirgus likmes un pieaugums var nelabvēlīgi atspoguļoties uz vidēja termiņa likmēm;
• var pieaugt valdības obligāciju likmes, ko varētu veicināt likmju pieaugums ASV (līdz ar ierobežotāku ASV īstenoto monetāro politiku). Tiesa, pēdējā laikā Eiropas valstu obligāciju likmes nav cieši sekojušas ASV obligāciju likmju izmaiņām;
• var turpināties eiro valūtas kursa tālāks pieaugums – lai arī Eirosistēmas monetārā politika nenosaka kādu noteiktu eiro kursa līmeni, tomēr tā pieaugums īstermiņā nozīmē stingrākus monetārās politikas nosacījumus (eiro paliek dārgāks) un tas darbojas kā inflācijas samazināšanas faktors.

Šos riskus var mazināt, pielietojot tradicionālos monetārās politikas instrumentus, ar kuriem var risināt īslaicīgas likviditātes svārstības.

Otrais potenciālo problēmu loks saistās ar monetārās transmisijas kanāla turpmākas traucētas darbības risku, par ko liecina kredītiestāžu kredītu uzņēmumiem un mājsaimniecībām negatīvais pieauguma temps. Neskatoties uz to, ka procentu likmes ir ļoti zemas un kredītiestādēm ir pieejami lēti finanšu resursi, ekonomikas izaugsmes tempi atpaliek no potenciālajiem, un, lai arī kredītiestāžu bilanču kvalitāte uzlabojas, tās turpina ierobežot kredītu izsniegšanu, jo ir pastiprināti kredītiestāžu regulatīvie standarti, kā arī tās mazāk vēlas uzņemties jaunus riskus. Kreditēšana tiek ierobežota ne tikai no piedāvājuma puses, arī pieprasījums ir vājš – ja nefinanšu uzņēmumu nākotnes izaugsmes iespējas ir ierobežotas vai neskaidras, ražotājcenas ir negatīvas, tad arī lēmumi par jaunām investīcijas tiek atlikti. Lai arī centrālās bankas iespējās nav tieši veicināt kredītu pieprasījumu, šajā situācijā Eirosistēmai ir iespējas realizēt tādu politiku, kas veicinātu kredītiestāžu kredītu izsniegšanu tautsaimniecības attīstībai. Septembrī plānotā TLTRO programmas uzsākšana ir šādas politikas īstenošanas piemērs.

Trešais risku loks saistās ar zemu inflāciju vidējā termiņā. Zemo inflācijas līmeni veicina zemais kopējais pieprasījuma līmenis, zemās pārtikas un energoresursu cenas, fiskālās reformas un vājais kredītiestāžu sektors, kas maz kreditē tautsaimniecību. Zemas inflācijas riska draudu pastiprināšanās un deflācijas gadījumā centrālā banka var piemērot tādus netradicionālos monetārās politikas instrumentus kā vērtspapīru uzpirkšana lielos apjomos. Jūnija sākumā ECB Padome lēma arī par sagatavošanas darbu veikšanu attiecībā uz ar aktīviem nodrošināto vērtspapīru pirkšanu. Tādejādi, ja cenu stabilitātes riski nākotnē nemazināsies, bet, tieši otrādi, būtiski pieaugs, Eirosistēmai būs iespējas iegādāties vērtspapīrus.

Latvijas situācija

Ja runā par pieminētajiem riskiem (īstermiņa naudas tirgus likmju pieaugumu, kredītiestāžu likviditātes pārpalikuma samazināšanos vai obligāciju likmju pieaugumu), Latvijas situācija ir labāka nekā vidēji eiro zonā. Līdz pat jūnijam – kamēr vien Eirosistēma veica termiņnoguldījumu izsoles, Latvijas kredītiestādes tajās arī aktīvi piedalījās. Maija beigās tās bija noguldījušas termiņnoguldījumos 1.04 miljardus eiro, bet galvenās refinansēšanas un ilgāka termiņa refinansēšanas darījumi netika izmantoti. Savukārt kredītiestāžu norēķinu kontos vēl atradās papildu 1.0 miljards eiro, lai arī rezervju prasības ir nedaudz zem 200 miljoniem eiro. Tas parāda, ka Latvijā kredītiestādēm ir likviditātes pārpalikums un tās pamatā nogulda naudas resursus ECB, nevis pieprasa ECB kredītus. Turklāt Latvijas kredītiestādes nav saņēmušas no ECB ilgāka termiņa refinansēšanas kredītus ar termiņu uz 3 gadiem, tāpēc arī nav gaidāms likviditātes sarukums, tos atmaksājot, pretstatā citu eiro zonas valstu kredītiestādēm.

Pēc jūnija ECB Padomes lēmumiem Latvijas kredītiestādes samazināja savus noguldījumus Latvijas Bankā, lai nebūtu jāmaksā negatīvā noguldījumu likme, un likviditātes pārpalikums Latvijas kredītiestādēm samazinājās (skat. attēlu). Tā kā eiro finanšu instrumentu tirgus ir liels, var atrast īsa termiņa instrumentus ar pozitīvu likmi, kur izvietot līdzekļus. Tomēr joprojām kredītiestādes savos kontos Latvijas Bankā tur vairāk naudas nekā nepieciešams rezervju prasību izpildei. Jūnija beigās kredītiestāžu norēķinu kontos atradās 1.0 miljards eiro, lai gan obligāto rezervju prasību izpildei būtu pieticis aptuveni ar 200 miljoniem eiro. Tātad – kredītiestādes tur aptuveni 800 miljonus eiro virsrezerves, par kuras glabāšanu centrālajā bankā tās ir gatavas pat piemaksāt, un šī nauda netiek laista apritē; jāatzīmē, ka virsrezervju sadalījums nav viendabīgs un daudzām kredītiestādēm virsrezerves ir nelielas.

Attēls. Latvijas kredītiestāžu likviditātes situācija (milj. eiro, mēneša beigās)

Avots: Latvijas Banka

Līdz ar to viens no būtiskākajiem riskiem attiecībā uz turpmāko izaugsmi Latvijā patlaban saistāms ar vājo kreditēšanas attīstību. Šeit Latvijas situācija ir līdzīga eiro zonas situācijai, kur turpina samazināties izsniegto kredītu atlikums. Tomēr Latvijas gadījumā vērtspapīru tirgus ir seklāks nekā eiro zonā un praktiski nav vērtspapīru, kas būtu nodrošināti ar kādiem kredītiestāžu prasījumiem kreditēšanas rezultātā. Ja nākotnē tiks uzsākta kāda programma, kuras ietvaros Eirosistēma uzpirks vērtspapīrus, kas nodrošināti ar kredītiestāžu izsniegtajiem kredītiem privātajam sektoram, Latvijas kredītiestādes tajā nevarēs piedalīties. Līdz ar to pašreizējā Eirosistēmas pieeja šī jautājuma risināšanā varētu dot vielu pārdomām, vai kredītus izsniedzošajām kredītiestādēm nākotnē nevajadzētu padomāt par ar kredītiem nodrošinātu vērtspapīru emisiju, tādejādi veicinot kreditēšanas un līdz ar to arī visas tautsaimniecības tālāku attīstību. Tomēr Latvija nav vienīgā valsts eiro zonā, kurai nav šādu vērtspapīru, no 18 valstīm tikai 8 valstīs ir atrodami vērtspapīri, kas nodrošināti ar kredītiestāžu izsniegtajiem kredītiem privātajam sektoram.

Latvijas iesaiste Eirosistēmas monetārajā politikā

Kopš Latvijas iestāšanās Eirosistēmā, Latvijas Banka aktīvi ir iesaistījusies monetārās politikas īstenošanā. Atgādinājumam - pirms eiro ieviešanas Latvijas Bankas monetārā politika balstījās uz nacionālās valūtas piesaisti eiro - šis mehānisms bija tuvs valūtas padomei (currency board) un citus monetārās politikas instrumentus Latvijas Banka varēja lietot tikai mazos apjomos, lai netiktu apdraudēts piesaistes kurss. Savukārt tagad Latvijas Bankas vadībai un speciālistiem ir iespējas sniegt savus priekšlikumus par monetārās politikas instrumentiem un to pielietošanu.

Šajā pēckrīzes periodā Eirosistēma vēlas iedarbināt monetāros instrumentus, kas varētu atrisināt aktuālākās problēmas monetārās transmisijas mehānismā, tāpēc likviditātes piešķiršana top aizvien mērķtiecīgāka, t.i., mērķēta uz kādu konkrētu finanšu tirgus daļu, lai tiktu sasniegta augstākā monetārās politikas iedarbības efektivitāte, kas ir iespējama. Eirosistēmai ir svarīga arī atgriezeniskā saite, kas ļautu apkopot nacionālo centrālo banku informāciju par pielietoto monetārās politikas instrumentu rezultātiem. Latvijas gadījumā jāsaka, ka esam maza valsts, ātrāk un elastīgāk reaģējam uz notikumiem, piemēram, mūsu finanšu tirgus dalībnieki uz ECB noteikto negatīvo likmi reaģēja pavisam īsā laika periodā, kamēr lielajās valstīs šis process notiek lēnāk, kur saslēgto ilgāka termiņa līgumu ir vairāk.

Noslēgumā jāatgādina, ka monetārā politika nav brīnumnūjiņa, ar kuru varētu atrisināt arī visas citas Eirosistēmas valstu problēmas, kas atrodas ārpus centrālās bankas kompetences. Jāatceras vēl par dažiem ne mazāk svarīgiem riskiem, kas gan tiešā veidā nav saistīti ar monetāro politiku. Ļoti svarīgi ir turpināt saprātīgu un sabalansētu budžeta politiku. Sabiedrībā ir redzamas vēlmes palielināt budžeta izdevumus daudzos virzienos vienlaicīgi, tomēr jāņem vērā, ka Latvijas, kā arī citu valstu kopprodukts vairs neaug ar divciparu skaitli gadā, attiecīgi arī budžeta izdevumu pieauguma tempiem jābūt salīdzināmiem ar kopējo ekonomisko izaugsmi. Ilgtspējīga un sabalansēta budžeta nodrošināšana ir neatņemams priekšnosacījums ilgtermiņa investīciju piesaistei un jaunu vērtību radīšanai, kas līdz ar budžeta ienākumu palielināšanu ļaus palielināt arī izdevumus valsts sociālās un ekonomiskās labklājības palielināšanai.