Kreditēšanas dinamika Latvijā un eiro zonā augošo procentu likmju laikmetā

Ierobežojoša monetārā politika cīņā pret augsto inflāciju

Cīnoties pret strauji augošo inflāciju, 2022. gadā uz ievērojami stingrāku monetāro politiku pārgāja vairums pasaules vadošo centrālo banku. Šī tendence turpinās arī 2023. gada pirmajā pusē. Lai gan nedaudz vēlāk kā, piemēram, ASV Federālā rezervju sistēma, arī ECB sāka ierobežojošas monetārās politikas ciklu, 2022. gada jūlijā pirmo reizi vairāk nekā desmit gadu laikā paaugstinot refinansēšanas procentu likmi no 0.00 % līdz 0.50 %. Savukārt noguldījumu iespējas uz nakti procentu likme tika paaugstināta no -0.50 % līdz 0.00 %. Tam sekoja vēl vairāki likmju paaugstināšanas soļi – pagaidām pēdējais bija šā gada maijā, noguldījumu iespējas likmei sasniedzot jau 3.25 %, un finanšu tirgus gaidas ir, ka vasaras beigās likme varētu sasniegt šī cikla augstāko vērtību – 3.75 % vai pat 4.00 %.

Spriežot pēc eiro zonas rūkošajiem inflācijas rādītājiem un inflācijas gaidām, kas ir visai stabilas un turpina svārstīties 2 % tuvumā, Eirosistēmas monetārā politika bijusi efektīva. Inflācijas lejupslīdi ietekmējot arī globālo energo cenu korekcijai, patēriņa cenu gada inflācija eiro zonā no maksimuma 10.6 % pērn oktobrī samazinājusies līdz 5.5 % (ātrais novērtējums) šā gada jūnijā. Līdz mērķa – 2 % tuvai inflācijai vidējā termiņā – sasniegšanai vēl zināms ceļš ejams, tomēr virzība ir acīmredzama. Lai gan Latvijā inflācijas maksimums bija divreiz augstāks (22.0 % pērn septembrī), tomēr arī mūsu valstī jau vērojams tās sarukums līdz 8.1 % (ātrais novērtējums) jūnijā.

ECB galveno procentu likmju paaugstināšana ceļ vispārējo procentu likmju līmeni

Tomēr ierobežojošā monetārā politika rada dilemmu par līdzsvaru starp panākumiem inflācijas ierobežošanā un izvairīšanos no ekonomikas recesijas pārāk dārgu kredītu dēļ. Tā kā ECB procentu likmju paaugstināšana ietekmē resursu cenu naudas tirgū (3, 6 un 12 mēnešu EURIBOR, kas bieži tiek izmantotas kā atsauces likmes kredītiem gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem, palielinājies no vidēji -0.55 % 3M, -0.53 % 6M un -0.51 % 12M 2021. gada janvārī un attiecīgi +0.04 %, +0.47 % un +1.00 % 2022. gada jūlijā līdz +3.37 %, +3.68 % un 3.86 % 2023. gada maijā), atbilstoši augušas arī aizdevumu procentu likmes. Latvijā kredītiem nefinanšu uzņēmumiem tās augušas no vidēji 2.8 % 2021. gadā un 3.2 % 2022. gadā līdz 5.2 % 2023. gada 1. ceturksnī, bet mājokļa kredītiem mājsaimniecībām – attiecīgi no 2.4 % un 3.0 % līdz 5.0%. Kredītlikmes kāpušas arī eiro zonā kopumā, tomēr to vidējais līmenis saglabājas ievērojami zemāks. Kredītiem uzņēmumiem tas šā gada 1. ceturksnī sasniedza 3.9 %, mājokļa kredītiem – 2.0 % (2021. gadā attiecīgi 1.3 % un 1.7 %). Kredītu procentu likmju kāpums kā kredītiem uzņēmumiem, tā aizdevumiem mājsaimniecībām gan eiro zonā, gan Latvijā turpinājies arī šā gada aprīlī.

Kreditēšanas loma tautsaimniecībā rūk

Likumsakarīgi, ka procentu likmju kāpums bremzējis arī kreditēšanas rādītājus: gan gada kāpuma tempus, gan kredītu attiecību pret iekšzemes kopproduktu (IKP). Kā redzams 4. attēlā, gandrīz visās eiro zonas valstīs 2022. gadā un 2023. gada 1. ceturksnī kredītu attiecība pret IKP bijusi zemāka nekā 2021. gadā, tādējādi dodot savu artavu inflācijas mazināšanā, bet vienlaikus dzesējot ekonomikas temperatūru.

Eiro zonā vidēji un vairumā lielo un vidējo eiro zonas dalībvalstu kredītu attiecība pret IKP pārsniedz 70-80 % līmeni, un kreditēšanas aktivitātes ierobežošana joprojām saglabā augstu ekonomikai pieejamo kredītresursu bāzi, lai gan no jauna izsniegto kredītu mazināšanās ierobežo ekonomikas aktivitāti un sekmē inflācijas iegrožošanu. Savukārt eiro zonas valstīs ar zemu kredītu attiecību pret IKP, tai skaitā Latvijā, kur šī attiecība nesasniedz pat 30 %, vērojamā kreditēšanas aktivitātes mazināšanās ne vien sabremzē ekonomikas ciklu, bet arī turpina kavēt ekonomisko izaugsmi vidējā un ilgākā termiņā.

Viens no rādītājiem finanšu cikla novērtēšanai ir privātā nefinanšu sektora kredītu atlikuma un IKP attiecības novirze no tās ilgtermiņa tendences jeb kredītu novirze. Liela pozitīva kredītu novirze liecina, ka kredītu atlikums kļuvis pārmērīgs un rada pastiprinātus riskus finanšu sistēmai. Savukārt negatīva kredītu novirze liecina, ka šādi riski ir zemi, jo attiecīgā kreditēšanas dinamika ir vājāka par tās ilgtermiņa vēsturisko tendenci. Tomēr vienlaikus tautsaimniecība var izjust attīstībai nepieciešamo kredītu deficītu. Tā tas ir arī Latvijā, kur kredītu novirze Latvijā jau kopš 2010. gada ir negatīva. Tomēr pēdējo desmit gadu laikā negatīvā novirze samazinās, un 2023. gada 1. ceturksnī saskaņā ar kredītu šauro definīciju tā bija –11.9 %. Regulāra kredītu novirzes analīze ir iekļauta Latvijas Bankas ikceturkšņa novērtējumā par cikliskā sistēmiskā riska apmēru un piemērojamo pretcikliskās kapitāla rezerves normu [1].

Kreditēšanas tempi eiro zonā pierimst

Uzņēmumu kreditēšanas dinamikai pēdējo gadu laikā eiro zonas valstīs bijusi raksturīga līdzīga dinamika, gan atšķiroties kāpuma tempiem (sk. 5. att.). Tendenci labi parāda eiro zonas kopējais rādītājs: pandēmijas laika 6-7 % kredītu gada kāpumam, neraugoties uz stimulējošo monetāro politiku, 2021. gada otrajā pusē sekoja kreditēšanas pierimums līdz gada kāpumam tikai 1-3 % līmenī. Tomēr 2022. gadā, līdz ar augošo inflāciju, kreditēšanas tempi atsāka augt, rudenī sasniedzot gandrīz 9 % gada pieaugumu. Līdz ar to pērn jūlijā sāktais ierobežojošās monetārās politikas cikls pierādīja savu nepieciešamību arī no kreditēšanas skatu punkta, un gaidītais efekts īstenojās – jau novembrī uzņēmumu kreditēšanas temps sāka sarukt un šā gada aprīlī jau veidoja vien 4.6 %. Vienlaikus bija vērojams arī inflācijas kritums.

Arī Latvijā uzņēmumu kreditēšanas dinamika bijusi līdzīga, vien gada pārmaiņu temps līdz pērnā gada vidum atradies krietni zem eiro zonas vidējā un bijis starp trim zemākajiem eiro zonas valstu rādītājiem. Pateicoties liela apjoma īstermiņa kredītiem enerģētikas nozares uzņēmumiem, pērnā gada rudenī uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoms Latvijā būtiski pieauga un apsteidza Eiropas Savienības vidējo līmeni. Lai gan pēdējos mēnešos, līdz ar īstermiņa kredītu atmaksām un procentu likmju kāpuma ietekmi, kredītu gada pieauguma temps sācis sarukt, tas joprojām saglabājas virs eiro zonas vidējā (aprīlī 7.3 %). Piecās eiro zonas valstīs tas ir augstāks nekā Latvijā (lielākais ir Horvātijā: +15.7 %), bet četrpadsmit valstīs – zemāks (Spānijā, Itālijā, Luksemburgā, Portugālē un Kiprā – pat negatīvs).

Kopējā ainā koncentrējoties uz Baltijas valstu rādītājiem (6. att.), redzams, ka kaimiņvalstīs uzņēmumu kreditēšana bijusi aktīvāka nekā eiro zonā un arī nekā Latvijā, tomēr kreditēšanas tempu sarukums vērojams arī tajās. Atšķiras arī kredītu dinamika termiņu skatījumā (7., 8. un 9. att.) – ja Latvijā un Lietuvā straujāks bijis īstermiņa kredītu kāpums, tad Igaunijā dominējuši ilgtermiņa kredīti, kuri Latvijā savukārt sarukuši. Sākoties stingrākas monetārās politikas posmam atšķirību amplitūda gan starp valstīm, gan kredītiem termiņu skatījumā sašaurinājusies un tuvojas eiro zonas vidējam līmenim.

Izlīdzinātākas un ar šaurāku gada pārmaiņu amplitūdu bijušas mājsaimniecībām izsniegto kredītu dinamikas līknes (sk. 10. att.). Tā kā lauvas tiesu šajos kredītos ieņem ilgtermiņa mājokļa kredīti, gan pandēmijai, gan stimulējošajai un pēc tam ierobežojošajai monetārajai politikai ietekme bijusi mazāka nekā uz kredītiem uzņēmumiem. Tomēr arī kredītos mājsaimniecībām eiro zonā kopumā un lielākajā daļā tās dalībvalstu – arī Latvijā – vērojams pieaugums 2021. gada otrajā un 2022. gada pirmajā pusē un pakāpenisks tempu kritums pēdējā pusgada laikā.

Mājsaimniecību kreditēšanas pieauguma temps Latvijā (aprīlī +2.9 %) apsteidz eiro zonas vidējo līmeni kopš 2021. gada, kad Latvijā, kur ilgāku laiku turpinājās mērens un stabils mājokļa kreditēšanas kāpums, pandēmijai atslābstot, atsāka augt arī patēriņa kreditēšana. Desmit eiro zonas valstīs tas ir augstāks nekā Latvijā (lielākais – Lietuvā: +10.3 %), bet deviņās valstīs – zemāks (tostarp Grieķijā, Īrijā, Somijā un Spānijā – negatīvs).

Koncentrējoties uz Baltijas valstīm (11. att.) un kopējai dinamikai ļoti tuvo mājokļa kreditēšanu (12. att.), redzams, ka tā ievērojami aktīvāka bijusi Lietuvā un Igaunijā, savukārt Latvijā tās dinamika pēdējā gada laikā ļoti pietuvojusies eiro zonas vidējam rādītājam.

Vienīgi patēriņa kreditēšanas dinamika pēdējā gada laikā nav mainījusies – eiro zonā tā bijusi stabili zemā līmenī (13. att.), savukārt Baltijas valstīs būtiski augstāka un joprojām augoša.

Gaidīsim ekonomiskā cikla pavērsienu

Tā kā tautsaimniecības dinamika un arī kreditēšanas cikls pandēmijas periodā un Krievijas uzsāktā kara, un energoresursu cenu krīzes laikā Latvijā bijis atbilstošs eiro zonas tendencēm kopumā, Eirosistēmas monetārā politika lietderīga bijusi arī šeit. Lielākajām Latvijas komercbankām resursu trūkums kreditēšanai gan joprojām nav problēma. Aizņemšanās no centrālās bankas, kā arī starpbanku tirgū lielākoties nav bijusi nepieciešama, resursus kreditēšanai lielā mērā nodrošinot vairāku gadu garumā augušajam iekšzemes noguldījumu krājumam.

Raugoties nākotnē, kad pašlaik rūkošā inflācija būs nostabilizēta pie eiro zonas inflācijas mērķa, jautājums būs: kā risināsies pāreja uz stimulējošāku monetāro politiku, kas varētu atjaunot kreditēšanas izaugsmi ne tikai eiro zonā kopumā, bet arī Latvijā, kur šī problēma investīciju piesaistes un ekonomikas attīstības ziņā ir krietni akūtāka. Kā rāda iepriekšējo gadu pieredze, Latvijas gadījumā pat īpaši stimulējoša monetārā politika nav pavērusi ceļu plašākai kreditēšanas aktivitātei. Tādēļ problēmas risināšanā jāiesaistās arī valdībai un komercbanku sektoram, veicot virkni pasākumu, kas risinātu strukturālos kreditēšanu bremzējošos faktorus, veidotu kreditēšanai pievilcīgāku vidi, kā arī palielinātu banku riska apetīti un sekmētu kredītu piedāvājumu tautsaimniecības dalībniekiem.

[1] Kredītu novirzes novēŗtējumu veikušas Latvijas Bankas ekonomistes Ilze Vilka un Kristīna Bojāre.