Kredītreitings: ja tevis nav šeit, vai tevis nav vispār?

Ziņa par to, ka viena no reitingu aģentūrām pazeminājusi ASV reitingu no augstākā AAA uz AA+, mirklī apskrēja visu pasauli. Grieķijas kredītreitings apcirpts līdz "iespējamam defoltam". Zemāka reitinga dēļ, neieviešot eiro, Latvija var desmit gados pārmaksāt parāda procentos miljardu latu. Medijos laiku pa laikam uzduramies dažādiem paziņojumiem par kredītreitingiem. Kredītreitinga pieaugums vai nākotnes izredžu uzlabojums parasti tiek uztverts kā pozitīvs signāls un apliecinājums veiksmīgai valsts politiskai un ekonomiskai attīstībai. Taču var gadīties, ka sastaptie paziņojumi rada vien vieglu mulsumu, varbūt pat neizpratni – kas slēpjas aiz plaši lietotā, bet tomēr abstraktā jēdziena "kredītreitings", cik uzticamu informāciju tas sniedz, kādus taustāmus ieguvumus varēs gūt, ja tiks sasniegts kārotais – pēc iespējas augstāks kredītreitings. Pirms pasaules finanšu krīzes uzskaitītie jautājumi varētu šķist triviāli, taču vairs ne tagad, kad vadošās kredītreitingu aģentūras tiek piesauktas kā līdzvainīgās krīzes izraisīšanā un to darbībā izgaismojušies vairāki trūkumi. Tādēļ šajā rakstā mēģināšu uz tiem rast atbildes.

Kas ir kredītreitings? Kredītreitinga aģentūru galvenais uzdevums ir sniegt viedokli par novērtētā vērtspapīra vai tā emitenta maksātnespējas risku. Kredītreitingi var būt piešķirti valstij, pašvaldībai, lieliem uzņēmumiem, vērtspapīriem neatkarīgi no to emitenta. Pasaules nozīmīgākās kredītreitingu aģentūras, kas katra pēc savas metodoloģijas nosaka un sniedz viedokli par kredītreitingiem, ir Moody’s, Standard&Poor’s un Fitch. Lai gan lielākie investori un kreditori var veikt valsts vai uzņēmumu kredītspējas analīzi patstāvīgi, tas ir laikietilpīgs un darbietilpīgs process. 

Investoru lēmumu pieņemšanu atvieglo kredītreitingu uzskatāmība. Triju kredītreitingu aģentūru viedoklis tiek atainots vienā kredītreitinga rādītājā pēc noteiktas skalas, kas trijām vadošajām kredītreitingu aģentūrām savā starpā ir salīdzināmas. Kredītreitinga rādītājs apvieno plašu informācijas klāstu, valsts gadījumā koncentrējoties uz ekonomiskajiem un politiskajiem riskiem. Analizējot valsts ekonomiskos riskus, uzmanība tiek pievērsta, piemēram, pārmērīgam valsts parāda līmenim, tautsaimniecības izaugsmes iespējām, fiskālās politikas elastībai. Savukārt politiskie riski ietver valdības stabilitāti, vienprātību par ekonomiskās politikas mērķiem, tirdzniecības barjeru esamību vai neesamību. Kredītreitingu aģentūras pienākumos nav novērtēt ar vērtspapīru saistīto likviditātes risku, tirgus cenu svārstības, iespējamās vērtspapīra fundamentālās vērtības pārmaiņas vai procentu likmju svārstību rezultātā radušās vērtspapīra vērtības novērtējumu pārmaiņas.

Pastāv dažādi kredītreitingu veidi vai ar tiem saistīti rādītāji. Kredītreitingu aģentūras sniedz atsevišķus kredītreitingus saistībām vietējā valūtā un ārvalstu valūtā, kā arī īstermiņa un ilgtermiņa saistībām. Kredītreitings ārvalstu valūtā denominētajiem vērtspapīriem ir augstāks nekā pašmāju valūtā denominētajiem, jo otrajā gadījumā, valdība var segt savas saistības, "drukājot naudu", kas var radīt inflācijas spiedienu un reālā valūtas kursa vērtības samazināšanos. Par iespējamām kredītreitinga pārmaiņām – paaugstinājumu, pazeminājumu, stabilitāti vai neskaidru attīstības virzienu – liecina vidēja termiņa nākotnes izredzes outlook rādītājs un īstermiņa watch rādītājs. 

Cik pamatots ir kredītreitings? Pēdējos gados kredītreitingu aģentūru sniegums tiek arī kritizēts un padziļināti analizēts. Kredītreitingu aģentūras tiek uzskatītas par līdzvainīgām pasaules finanšu krīzes izraisīšanā, jo strukturizētajiem vērtspapīriem bija piešķīrušas pārāk augstus kredītreitingus – bieži vien pat visaugstākos AAA kredītreitingus. Tāpat ne vienu reizi vien norādīts, ka kredītreitingi savlaicīgi nebrīdina par obligāciju emitenta maksātnespējas risku, bet tiek mainīti krietni novēloti. Savukārt Eiropas parāda krīzes kontekstā tiek diskutēts, ka kredītreitingu aģentūras, strauji pazeminot krīzes skarto valstu kredītreitingus, vēl vairāk padziļināja to problēmas un netieši palielināja palīdzības sniegšanas izmaksas pārējām valstīm. Var uzdurties arī sūdzībām par to, ka kredītreitingu aģentūras ir labvēlīgākas pret lielām valstīm ar augstu ienākumu līmeni.

Pastāv vairāki iemesli, kādēļ kredītreitingu aģentūras var kļūdīties savā vērtējumā. Pirmkārt, vērtējamais vērtspapīru emitents var sniegt kredītreitingu aģentūrai neprecīzu informāciju. Otrkārt, kredītreitingu aģentūru analītiskā kapacitāte var būt nepietiekama, kas jo īpaši spilgti izpaudās pirms pasaules finanšu krīzes, kad strauji palielinājās izvērtējamo finanšu produktu skaits, kamēr kredītreitinga aģentūrās nodarbināto analītiķu skaits pieauga lēnāk. Treškārt, neatbilstošus vai novēlotus kredītreitingus var skaidrot arī ar kredītreitingu aģentūru izmantoto vērtēšanas metodoloģiju. Pašas kredītreitingu aģentūras, attaisnojot kredītreitingu novēlošanos, skaidro, ka tās nosaka kredītreitingus ilgtermiņa skatījumā, nevis sniedz konkrētā brīža situācijas novērtējumu. Tāpat krīzes apstākļos daudzi matemātiskos aprēķinos izmantotie pieņēmumi izrādījās neatbilstoši un atklājās pielietoto modeļu nepilnības. Ceturtkārt, piešķirto kredītreitingu līmeni var ietekmēt interešu konflikts, kas rodas, ja kredītreitingu aģentūru darbu maksā pats vērtspapīru emitents: kredītreitingu aģentūra var būt ieinteresēta noteikt vērtspapīra emitentam nepelnīti augstāku kredītreitingu, lai tas būtu apmierināts un neatteiktos no kredītreitingu aģentūras sniegtā pakalpojuma vispār vai veiktu augstāku maksājumu.

Novērotās kļūmes kredītreitingu darbībā ir mudinājušas meklēt dažādas risinājumu iespējas. Katru no tām var iztirzāt sīkāk, taču šeit aprobežos ar to vispārīgu iezīmēšanu. Kredītreitingu aģentūru finansēšanas modeļa "maksā emitents" nomaiņa uz modeli "maksā investors" varētu novērst augstāk aprakstīto interešu konfliktu. Pašlaik pastāvošais modelis var tikt pilnveidots, pārskatot atlīdzības izmaksas laiku – lielāko daļu no atlīdzības var izmaksāt nevis pēc kredītreitinga piešķiršanas, bet gan regulāru maksājumu veidā par kredītreitinga uzturēšanu. Vēl tiek ieteikts, ka par kredītreitingu aģentūru sniegtajiem pakalpojumiem varētu maksāt biržas. Kredītreitingu kvalitāti var uzlabot stingrākas kredītreitinga aģentūru likumdošanas prasības, piemēram, nostiprinot aģentūru atbildību par nepareizi noteiktiem kredītreitingiem; ieviešot prasību noteikt kredītreitingu intervālus, nevis vienu rādītāju; atdalot aģentūru kredītreitingu biznesu no konsultāciju biznesa. Alternatīvs viedoklis vēsta, ka daudz efektīvāk būtu izvirzīt augstākas prasības vērtspapīru emitentiem tiem pieejamās informācijas publicitātes nodrošināšanā. Attiecībā uz investoriem likumdošanas normas tiek pielāgotas tā, lai samazinātu to atkarību no kredītreitingu aģentūru vērtējuma, tādējādi mazinot emitentu vēlmi censties iegūt pēc iespējas augstāku kredītreitingu, bet mudinot uzlabot reālo sniegumu. Lielāka aģentūru savstarpējā konkurence varētu sekmēt augstāku kredītreitingu kvalitāti, taču, no otras puses, pastāv risks, ka jaunu aģentūru vēlme tirgū iekarot savu nišu vēl vairāk stimulētu aģentūras kļūt pielaidīgākām.  

Pašlaik Eiropas Komisija virza likumdošanas projektu, kredītreitingu aģentūrām izvirzot stingrākas prasības un mēģinot mazināt finanšu sektora atkarību no kredītreitingiem. Likumdošanas akta projekts iekļauj daudzas no augstāk apspriestajām idejām. Lai mazinātu pasaules trīs lielāko, ASV bāzēto kredītreitinga aģentūru ietekmi, tika apsvērta doma dibināt jaunu Eiropā bāzētu kredītreitingu aģentūru, taču šādas aģentūras dibināšanas izmaksas ir augstas. Tādēļ šobrīd uzņēmumiem un strukturizētajiem vērtspapīriem tiek virzīta prasība ik pēc kāda laika mainīt kredītreitingu aģentūru. Jautājumu par kredītreitingu pazeminājumu negatīvo ietekmi Eiropas valstīs plānots risināt, ārkārtējos gadījumos uz īsu laiku aizliedzot novērtēt valsts vērtspapīrus, kā arī pieprasot kredītreitingu aģentūrām vienu dienu pirms kredītreitinga pazeminājuma par to brīdināt valsti.

Tirgus dalībnieki, mēģinot apiet kredītreitingu novēlošanos, papildus izmanto citus uzņēmumu vai valsts kredītrisku raksturojošus rādītājus, piemēram, kredītriska mijmaiņas darījumu procentu likmju starpības (credit default swap interest rate spread). Taču arī tie nav pilnīgi, tādēļ nevar kalpot kā kredītreitingu aizvietotāji.

Ko var gūt no pēc iespējas augstāka kredītreitinga? Tirgus dalībniekiem, kas izvieto ieguldījumus, balstoties uz kredītreitingu aģentūru sniegto vērtējumu, ir liela nozīme, tādēļ arī pārējiem nākas rēķināties ar kredītreitingu aģentūru paziņojumiem. Jāatzīst, ka kredītreitingam ir lielāka loma mazās valstīs – tādās kā Latvija. Investoriem ir vienkāršāk veikt dažu lielu valstu kredītspējas analīzi patstāvīgi, kamēr notikumiem daudzās mazās valstīs ir grūtāk izsekot, tādēļ nākas uzticēties kredītreitingu aģentūru viedoklim.

1. attēls. 10 gadu valsts obligāciju ienesīguma un reitinga attiecība pasaules valstīs 2011. gada novembra sākumā

Avots: Bloomberg dati

Augstāki valsts kredītreitingi nosaka, ka valsts starptautiskos finanšu tirgos varēs aizņemties vienkāršāk un ar izdevīgākiem nosacījumiem: zemākām procentu likmēm vai garāku termiņu. Pievienotā ilustrācija ataino sakarību – pie zemākiem kredītreitingiem valsts obligāciju likmēm tendence būt augstākām, savukārt pie augstākiem zemākām. Obligāciju likmes valstīm ar vienādu kredītreitingu atšķiras, jo tās ietekmē arī citi no tā atšķirīgi rādītāji. Kredītreitinga pārmaiņu ietekme var būt atšķirīga atkarībā, kāds kredītreitings bijis piešķirts pirms tam. Ievērojama nozīme ir tad, ja pārmaiņas nosaka, vai valsts kredītreitings piederēs investīciju kategorijai (BBB- un virs), vai zeminvestīciju (zem BBB-). Obligāciju likmju starpība ar etalona likmi strauji kāpj pie katra kredītreitinga samazinājuma, sākot jau no CCC līmeņiem. Savukārt investīciju kategorijas ietvaros kredītreitinga paaugstinājumi veicina samērīgu likmju samazināšanos[1].

Parasti valsts kredītreitings ietekmē kredītreitinga novērtējumus un līdz ar to finansējuma izmaksas arī visiem pārējiem aizņēmējiem valstī, jo tiek uzskatīts, ka valsts maksātnespējas risks ietekmē arī šajā valstī darbojošos pašvaldību un uzņēmumu maksātnespēju. Kredītreitingu aģentūru paziņojumi par valsts kredītreitingiem līdzīgi kā citās valstīs arī Baltijas valstīs ietekmē akciju cenu indeksus[2].

2. attēls. Baltijas valstu ilgtermiņa valūtas saistību reitingi. Standard&Poor's 

Avots: Bloomberg dati

Standart&Poor's reitingu aģentūra Latvijai šobrīd piešķīrusi vienu reitingu zem investīciju ranga, proti, BB+ kredītreitingu, bet kredītreitingu aģentūra Fitch šī gada martā paaugstināja Latvijas kredītreitingu no BB+ līdz BBB–. Kredītreitingu aģentūra Moody's Latviju arī novērtējusi ar Baa3 kredītreitingu (atbilst BBB–). Tādējādi, ņemot vērā visu triju kredītreitinga aģentūru vērtējumu, balansējam uz robežas starp investīciju un zeminvestīciju kredītreitingu. Lai gan pēdējo gadu laikā Latvijas kredītreitingi, pateicoties atbildīgai valdības fiskālai politikai, uzrāda pozitīvas uzlabošanās tendenci, salīdzinājumā ar tuvākajiem kaimiņiem tie ir zemāki.

Secinājums. Lai gan kredītreitingiem pastāv zināmi trūkumi, pagaidām tos nevar aizstāt ar kādu labāku alternatīvu, kuru varētu izmantot investīciju vai kreditēšanas lēmumu pieņemšanā. Kredītreitingiem ir liela nozīme mazās valstīs, un ir svarīgi, kādā kredītreitingu kategorijā – investīciju vai zeminvestīciju – tas piešķirts. Kredītreitingu aģentūru darbības uzlabošanai tiek meklēti risinājumi, un atliek cerēt, ka ar laiku finanšu krīžu un tirgus satricinājumu izgaismotie trūkumi vismaz daļēji tiks novērsti.