Kredītu tirgum atdzīvošanās pazīmes. Kas jāzina par likmēm?

2010. gada augustā monetārās finanšu iestādes - pamatā bankas - mājsaimniecībām un uzņēmumiem bija izsniegušas kredītus 12.4 miljardu latu apmērā jeb 100% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. No tiem 52.7% bija izsniegti uzņēmumiem, 37.9% mājsaimniecībām mājokļa iegādei, bet atlikušie 9.5% bija mājsaimniecību patēriņa un pārējie kredīti. Pastāvot klientu un to mērķu daudzveidībai, arī izsniegtie kredīti atšķiras gan pēc veida, gan valūtas, gan termiņa, gan likmes fiksācijas perioda. Kredītu veidu un procentu likmju atšķirības ne reti var radīt zināmu apjukumu par sastapto finanšu terminu nozīmi un patieso jēgu. Īpaši aktuāls šis jautājums kļūst, praktiski izsverot, kura no bankas piedāvātājām procentu likmēm ir vispiemērotākā.

Šajā rakstā īsi raksturošu elementus, kas veido to procentu likmi, kuru līgumā ierauga kredīta ņēmējs. Gan procentu likmēm kopumā, gan šiem elementiem ir raksturīgas pārmaiņas laikā - pievērsīšos arī šo pārmaiņu cēloņiem. Atsevišķas versijas vērts ir skatījums uz sagaidāmo procentu likmju attīstību nākotnē.

Kredītu un noguldījumu procentu likmes veidošanās mehānisms ir diezgan sarežģīts. Lielā mērā naudas tirgus procentu likmju dinamiku iespaido centrālās bankas īstenotā monetārā politika, ar kuras palīdzību tā var regulēt naudas piedāvājumu un bankām noteikt naudas cenu, par ko tās var aizņemties vai noguldīt centrālajā bankā. Resp., runa ir par centrālo banku procentu likmēm. Pirmskrīzes apstākļos starpbanku procentu likmes uz nakti - likmes, par kurām bankas aizņemas un aizdot naudu viena otrai uz ļoti īsu laika periodu - bija ļoti tuvas centrālās bankas procentu likmei. Tas atbilda centrālo banku uzskatiem, kā vislabāk īstenot monetāro politiku tālāk starpbanku tirgū.

Taču līdz ar finanšu krīzi situācija naudas tirgū mainījās, jo centrālās bankas monetārā politika nav vienīgais faktors, kam ir nozīmīga ietekme uz naudas tirgus procentu likmēm. Ne mazāk svarīga ir situācija starpbanku tirgū - cik tajā pieejami brīvi līdzekļi, kāda ir banku vēlme aizdot citām bankām un savstarpējā riska novērtējums. Tā, piemēram, eiro zonas naudas tirgū finanšu krīzes saasinājuma brīžos bankas, nezinot, kādus zaudējumus finanšu satricinājumi var radīt potenciālajiem darījuma partneriem, sāka izvairīties no savstarpējiem darījumiem. Naudas tirgus procentu likmes attiecībā pret centrālās bankas likmi pakāpās straujāk jeb pieauga riska prēmija, ko bankas būtu ar mieru saņemt par risku, ko tās uzņemas, aizdodot citai bankai. Šobrīd eiro naudas tirgū īsāku termiņu starpbanku tirgus procentu likmes ir zemākas par centrālās bankas procentu likmi, jo Eiropas Centrālā banka piedāvā bankām aizņemties finanšu līdzekļus neierobežotā daudzumā, tādējādi naudas tirgū uz laiku iepludinot milzīgus finanšu resursus. Arī Latvijā naudas tirgus procentu likmes ietekmē likviditāte naudas tirgū un riska uztvere starpbanku tirgū.

Naudas tirgus likmes tālāk jau kopā ar citiem faktoriem nosaka banku kredītu un noguldījumu procentu likmes. Pamatā izšķir divu veidu kredītu procentu likmes: mainīgās un fiksētās. Mainīgās procentu likmes ir piesaistītas kādai no naudas tirgus procentu likmēm. Ja izvēlēts kredīts latos, tad tā ir RIGIBOR starpbanku kredītu procentu likme. Starpbanku kredītu procentu likmi RIGIBOR un starpbanku noguldījumu procentu likmi RIGIBID aprēķina un publicē Latvijas Banka, balstoties uz pašu banku likmēm. Mainīgās likmes eiro kredītiem parasti piesaistītas EURIBOR procentu likmei, kas ir procentu likme, kuru Eiropas Monetārās savienības zonā viena vadošā banka piedāvā otrai par eiro starpbanku termiņdepozītu. Kredītiem ASV dolāros, eiro vai, piemēram, Šveices frankos ar mainīgo procentu likmi piemēro attiecīgo LIBOR procentu likmi jeb Londonas starpbanku tirgus kredītu gada procentu likmi, kas ir procentu likme, ar kādu bankas aizņemas līdzekļus viena no otras Londonas starpbanku tirgū.

Naudas tirgus procentu likmēm parasti ir dažādi fiksācijas un pārskatīšanas termiņi, piemēram, uz nakti, 1 diena, 1 nedēļa, 1 mēnesis, 3 mēneši, 6 mēneši un 12 mēneši. Uzņēmumu un mājsaimniecību vidū populārākie naudas tirgus procentu likmju termiņi ir 3 mēneši un 6 mēneši. Piemēram, šī gada augustā 64.2% no visiem uzņēmumiem no jauna izsniegtajiem kredītiem bija kredīti ar procentu likmi, kuras sākotnējās fiksācijas periods ir līdz 3 mēnešiem, savukārt 25.4% kredītiem bija ar procentu likmi, kuras sākotnējais fiksācijas periods ir no 3 mēnešiem neieskaitot līdz 1 gadam. Bieži pašas bankas ir ieinteresētas piedāvāt kredītus ar mainīgajām procentu likmēm, kas piesaistītas pie samērā īsa termiņa naudas tirgus likmēm. Šādā veidā bankas samazina savu procentu likmju risku, kas rodas, ja izsniegto kredītu procentu likmju fiksācijas termiņš krietni pārsniedz laiku, kurā pārmainās piesaistīto noguldījumu procentu likmes. Kredītņēmējiem šādas procentu likmes ir riskantākas, taču dažreiz risks var attaisnoties. Turklāt procentu likmes ar ilgāku fiksācijas termiņu var iekļaut tā saukto likviditātes prēmiju, kas kompensē bankas risku, ko tā uzņemas nofiksējot likmi uz ilgāku termiņu.

Procentu likmes fiksācijas termiņš nosaka, cik bieži kredītņēmējam mainīsies kredīta procentu likme. Likmes var būt arī fiksētas uz kādu ilgāku laika periodu, piemēram, diviem vai pieciem gadiem. Parasti ilgāka termiņa procentu likmēs ir iecenota likviditātes prēmija, kā arī tirgus dalībnieku gaidas par tālāku īstermiņa procentu likmju attīstību, kas atkarīgas no sagaidāmās tautsaimniecības un inflācijas attīstības un iespējamās centrālās bankas rīcības. Ja šīs gaidas ir iecenotas pilnībā un gala rezultātā izrādās pareizas, tad nav pamata uzskatīt, ka viena termiņa procentu likme ir izdevīgāka par cita termiņa procentu likmi - kredītiem ar mainīgo procentu ar īsāku termiņu zemu likmju periodi kompensē augstu likmju periodus, bet kredītiem ar procentu likmi ar garāku termiņu procentu likmei vajadzētu sekot vidējam scenārijam. Secinājums būtu citāds, ja tirgus dalībnieku gaidas pēc kredīta ņemšanas brīža mainītos vai izrādītos maldīgas.

Ar šīs dienas pieredzi var apgalvot, ka eiro zonā pirms trim četriem gadiem valdošajam optimismam par tautsaimniecības attīstību nav bijis pamata. Tādēļ tobrīd uz ilgāku laiku fiksētās procentu likmes eiro var izrādīties par "augstu" salīdzinājumā ar šī brīža reālo situāciju. Savukārt tie kredītņēmēji, kam kredīta procentu likmes mainīgās daļas termiņš ir īss, pašlaik noteikti ir izdevīgākā pozīcijā. Situācija būtu pilnīgi pretēja, ja pēkšņi izrādītos, ka pirms trim četriem gadiem tirgus dalībnieki novērtējuši eiro zonas tautsaimniecības attīstības izredzes pārāk pieticīgi. Tādēļ secinājums - kopējiem procentu maksājumiem par kredītu fiksētas un mainīgas likmes gadījumā ilgākā laikā teorētiski vajadzētu būt līdzīgiem, bet, tā kā dzīve pilnībā nav prognozējama, tad iespējamas rezultāta atšķirības. Kredītņēmējs te ko paredzēt vai uzminēt diez vai varēs, un tie cilvēki, kas vēlas lielāku noteiktību, izšķiras par fiksētu maksājumu, kam ilgāku laiku - trīs, piecus gadus - precīzi zināms maksājumu apmērs.

Mainīgajām kredītu likmēm bez jau minētā naudas tirgus indeksa ir arī otra būtiska sastāvdaļa. Tā ir pievienotā procentu likme. Mājsaimniecībām mājokļa iegādei eiro no jauna izsniegtajiem kredītiem pēdējā pusotra gada laikā tā svārstījusies vidēji ap 3 procentu punktiem, bet uzņēmumiem no jauna eiro izsniegtajiem kredītiem vidēji ap 4 procentu punktiem. Iepriekš, no 2005. gada vidus līdz 2008. gada augustam, tās mainījās attiecīgi robežās no 1.4 līdz 2.1 procentu punktiem un no 1.6 līdz 2.8 procentu punktiem. Latu kredītiem pievienotās procentu likmes ir svārstīgākas.

Pievienoto procentu likmi nosaka daudz un dažādi faktori. Nosacīti tos varētu iedalīt četrās lielās grupās: makroekonomiskie, finanšu tirgus raksturojošie, banku specifiskie un klienta riska faktori. Nav noslēpums, ka valstīs ar stabilāku makroekonomisko situāciju, labākām tautsaimniecības attīstības izredzēm, zemāku inflāciju, augstākiem kredītreitingiem pievienotajām procentu likmēm tendence būt zemākām un stabilākām. Arī situācijai finanšu tirgū ir nozīmīga loma, piemēram, konkurences līmenim tirgū. To sajutām kredītu "buma" laikā, kad bankas, iesaistoties konkurences cīņā par lielākām tirgus daļām, būtiski samazināja pievienotās procentu likmes, kas brīžam varēja rosināt pārdomas, vai tās, ņemot vērā visus iespējamos riska faktorus, gadījumā nav stipri par zemu. Arī naudas tirgus indeksu svārstīgums parasti tiek saistīts ar augstāku procentu likmju risku un līdz ar to augstākām pievienotajām procentu likmēm.

No nozīmīgākajiem banku specifiskiem faktoriem, kas ietekmē pievienotās procentu likmes, var minēt vairākus: banku administratīvās izmaksas, darba efektivitāte, banku riska piesardzība, bankas resursu cena, ko tā var iegūt, ņemot vērā pašas bankas finanšu rezultātus un riskus. Pēc 2008. gada rudens eiro kredītiem pievienotās procentu likmes pāris mēnešu laikā strauji pieauga un pēc tam saglabājās stabili augstas, jo bankas kļuva piesardzīgākas un lielāku uzmanību sāka pievērst iespējamajiem riskiem. Izrādījās, ka iepriekš netika pietiekami augstu novērtēti un pievienotajās procentu likmēs iecenoti iespējami kredītu zaudējumi, kas parasti rodas tautsaimniecības cikla lejupslīdē. Nākotnes prognozes parasti tiek veiktas, pamatojoties uz pagātnes datiem, kas tobrīd bija visnotaļ daudzsološi. Tālākā nākotnē var rasties gluži pretējs risks - pievienotās procentu likmes var saglabāties augstas nepamatoti ilgi, jo pagātnes dati par kredītu zaudējumiem var neprecīzi atspoguļot krietni pozitīvākas nākotnes izredzes. Lai gan pievienotajās procentu likmēs atspoguļojas gan makroekonomiski, gan finanšu tirgus un banku darbu raksturojoši rādītāji, vienas bankas ietvaros tās var krietni atšķirties dažādiem klientiem, jo katram klientam tiek noteiktas atbilstoši tā kredītriskam.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 21. septembrī.