Krievijas lācis – celsies no ziemas miega vai gulēs tālāk?

Pēdējo mēnešu laikā Krievijai tiek arvien vairāk piesolītas dažādas sankcijas un sodi gan par Rietumu pasaules vēlēšanu ietekmēšanu, gan aizdomām par saistību ar Lielbritānijā mītošā spiega saindēšanas lietu. Apskatīsimies ekonomista acīm, kas noticis Krievijā, kopš tai pēdējoreiz tika noteiktas sankcijas, un kāda ir šīs valsts tautsaimniecība pašlaik.

Ar 2016. gada 4. ceturksni Krievijas Federācija izkļuva no septiņu ceturkšņu garas recesijas. Šo sāpīgo posmu Krievijai nodrošināja, galvenokārt, zemas naftas cenas, bet savu lomu arī spēlēja pret Krieviju vērstās Eiropas Savienības (ES) un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) sankcijas. Krievijas ekonomikas galvenie parametri šobrīd šķiet stabili:

• Izaugsme pagājušajā gadā bija mazliet augstāka nekā Apvienotajā Karalistē, bet zemāka kā ES (2017. gada 3. ceturksnī 1.8%);
• Zemākā inflācija kopš valsts veidošanās (2.2% februārī);
• Vēsturiski zems bezdarbs (5.2% janvārī);
• Izteikti pozitīvs tekošais konts (1.8% no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2017. gada 3. ceturksnī);
• Ārējās valūtas rezerves aug (palielinājās par teju 48.5 miljardiem eiro pēdējā gada laikā līdz 366 miljardiem eiro).

Liela daļa Krievijas ekonomisko rādītāju norāda uz veiksmes stāstu par to, kā valsts atguvusies no ārkārtīgi nelabvēlīgiem globālajiem apstākļiem un vēl papildus tam spējusi uzvarēt karu pret terorismu Sīrijā (vismaz pēc Krievijas prezidenta teiktā). [1]. Lai arī recesija ir pārvarēta un karā uzvara pasludināta, visas valsts problēmas tomēr atrisinātas nav, līdz ar to bez papildu ievērības tās var veidot strukturālas vājības nākotnē.

Ar 1.3 triljonu eiro nominālo IKP 2017. gadā Krievija ir 12. lielākā pasaules ekonomika (aptuveni 48 reizes lielāka par Latviju). Tajā dzīvo 146.9 miljoni iedzīvotāju, kas to ierindo 9. vietā pēc populācijas, tieši virs Japānas [2] . Mazliet vairāk nekā pusi (51.5%)  Krievijas ekonomikas veido mājsaimniecību un bezpeļņas organizāciju patēriņš, gandrīz piektdaļu (18.1%) valdības patēriņš, 23.4% kapitāla veidošana, 5.2% pievieno pozitīvā tirdzniecības bilance [3] .

Radītās pievienotās vērtības sadalījumā Krievija visvairāk no ES [4] atšķiras ar izteikti augstākas daļas kopprodukta veidošanos industriālajā ražošanā, bet izteikti mazākas – izglītībā un veselības aprūpē. Industrijā vēl nozīmīgi pieminēt atšķirības detalizētākā sadalījumā. ES lielāko daļu industriālās ražošanas veido rūpniecība, bet Krievijā rūpniecība un kalnrūpniecība (kalnrūpniecība ietver naftas ieguves) saražo gandrīz vienādu daļu kopprodukta [5] .

Kalnrūpniecība – kopā ar pārtikas eksportu – veido gandrīz visu valsts eksportu. Laika posmā no 2014. līdz 2016. gadam Krievijas kompānijas no ārējā pieprasījuma zaudēja trešdaļu pēc savām precēm (35% jeb 139 miljardi eiro), eksporta apmēriem samazinoties līdz 258 miljardiem eiro. Naftas eksporta samazinājums veidoja vairāk nekā zaudēto eksporta apjomu – 158 miljardus eiro. Tas notika, jo, naftas pieprasījumam samazinoties, Krievijas rubļa kurss strauji pavājinājās. Tas radīja izcilus apstākļus citu nozaru saražoto preču eksportam, piemēram, graudiem.

Pagājušajā gadā pasaules tirgū interese par Krievijas precēm kopumā pieauga – eksportētais apmērs palielinājās par 22.5% līdz 316.1 miljardiem eiro [6] . Kā sagaidāms, lielāko daļu šīs tirdzniecības veido dažādu dabas resursu un to pārstrādājumu eksports. Naftas, dzelzsrūdu, dārgmetālu, koka u.c. resursu eksports veidoja 79% no gada laikā pārdotajām precēm, 61% no resursu eksporta veidoja nafta un tās blakusprodukti.

Toties, lai arī naftas īpatsvars kopumā vēl joprojām saglabājas ļoti augsts, tas lēnām samazinās, dodot ceļu Krievijas Federācijas dzelzsrūdu un pārtikas eksportam. Naftas un tās produktu eksporta daļa no kopējā 2013. – 2017. gadu laikā samazinājās no 71% uz 49%. Turpretim pieauga dzelzsrūdu, pārtikas un rūpniecības preču daļa no kopējā eksporta.

Kā jau minēts (un redzams 1. attēlā), 2014. gada naftas cenu sabrukums izraisīja iespaidīgu rubļa vērtības lejupslīdi, kas daudzkārt paātrināja Krievijas eksporta pārorientēšanos. Turklāt Krievijas valdība noteica sankcijas, kas aizliedza importēt pārtiku no ES, tādējādi radot perfektus apstākļus, lai ļoti īsā laikā izveidotos ārkārtīgi spējīga pārtikas industrija.

Pēdējos trīs gadus gan lauksaimniekiem, gan pārtikas ražotājiem lētais rublis un ierobežotais piedāvājums no ES tirgus bijusi absolūta svētlaime – preci tirgot ārpus valsts robežām ir bijis izteikti viegli, kamēr iedzīvotāji ir faktiski bijuši spiesti iegādāties iekšzemes ražojumus.

Šobrīd Krievijas lauksaimnieki jau otro gadu pretendē uz lielākā eksportētāja statusu pasaules tirgū. Protams, vēl nākotne nav pavisam skaidra arī šai industrijai – līdz ar naftas cenu augšupeju un tam sekojošo Krievijas naftas eksportu, rublis atkal kļūs dārgāks. Attiecīgi – eksportējošajiem lauksaimniekiem tiks atņemts viņiem labvēlīgais valūtas kurss.

1. attēls. Naftas cenas un Krievijas rublis

Savukārt Krievijā dzīvojošajiem patērētājiem nacionālās valūtas kursa vājums un ierobežotais piedāvājums un tā kvalitāte nozīmē tikai galvassāpes. Pirmkārt, runa ir par trūcīgāku piedāvājumu – iedzīvotāji vairs nevar izvēlēties preci atbilstoši savām vēlmēm (izņemot, ja ir gatavi maksāt izteikti vairāk par lieguma apiešanu, piemēram, pasūtot liegtos pārtikas produktus caur pastu vai ar trešo valstu starpniecību; tam uzreiz ir iespaids uz inflāciju).

Otrkārt, vājais rublis padara ārvalstu valūtu aizņēmumus grūtāk atmaksājamus, ja ienākumi ir rubļos, kā arī visa veida importa preces ir dārgākas. Šis rīcībā esošo ienākumu sarukums un preču cenu pieaugums samazina iedzīvotāju pirktspēju un tiešā veidā paaugstina inflāciju. Šis bija viens no kanāliem, kas iestūma ekonomiku recesijā. Caur ļoti strauju inflācijas pieaugumu (no 6% inflācijas 2014. gada sākumā tā uzkāpa līdz 16% 2015. gada janvārī un noturējās virs 10% visu gadu) tika samazināts iekšējais patēriņš, kas kopā ar zemāku valdības patēriņu naftas apgrozījuma dēļ izraisīja recesiju valstī. Lai arī Krievijā šobrīd ir vēsturiski zemākā inflācija tās pastāvēšanas laikā, kas iet kopsolī ar izteikti zemu bezdarbu, valsts saviem iedzīvotājiem tomēr nav nodrošinājusi ekonomisko stabilitāti.

2. attēls. Rubļa valūtas kurss un gada inflācija

Kā vēsta Krievijas statistikas birojs, 2010. – 2016. gadu griezumā iedzīvotāju rīcībā esošie reālie ienākumi Krievijā ir samazinājušies par 1.4%, kamēr ekonomika izaugusi par 7.4% [7] . Šī atšķirība norāda uz vidējā iedzīvotāja pirktspējas samazinājumu periodā, kurā ekonomika kopumā ir izaugusi.

3. attēls. Krievijas IKP izaugsme un budžeta pārpalikums

Ar pensijām valstī ir līdzīgi, tomēr mazliet labāk – tās šajā periodā pieaugušas par 1.7%, kas vēl joprojām ir stipri zem valsts kopējās izaugsmes līmeņa. Turklāt pensiju problēmas nebeidzas ar to vien, ka to izaugsme ir zema. Lai saglabātu pensionāru pirktspēju, pensiju maksājumi valdībai katra gada janvārī jāpalielina (jāindeksē) par iepriekšējā gada inflācijas apmēru. Toties 2016. gadā pensiju indeksācija tika veikta par mazāk kā trešo daļu vērtības, ko nauda zaudējusi inflācijas iespaidā (4% indeksācija pret 15.5% inflāciju 2015. gadā).

Savukārt 2017. gadā pensiju indeksācija netika veikta – pensiju pieaugumu veidoja vienreizējs 5 000 rubļu (tolaik 86 eiro) maksājums aptuveni 43 miljoniem pensionāru, valsts ierēdņu un darba nespējīgo. Kopā šis maksājums valdībai izmaksāja 200 miljardu rubļu (tolaik 3.4 miljardus eiro), bet tik un tā neatsvēra 2016. gadā izjusto 7.1% inflāciju.

Turklāt jāņem vērā, ka tas ir vienreizējs maksājums, kurš neietekmē pensiju apmērus. Tātad – pensijas nākamajā gadā tiek indeksētas, balstoties uz divus gadus vecu bāzes līmeni. Tas nozīme, ka, lai sasniegtu dzīves līmeņa paritāti ar iepriekšējiem gadiem (lai dzīves līmenis nebūtu pasliktinājies), valdībai būs jāpiemēro izteikti augstāka indeksācijas likme 2018. gadā, kas, savukārt, netika darīts [8] .

4. attēls. Rīcībā esošie reālie ienākumi Ekonomikās sadarbības un attīstības organizācijas valstīs, % pieaugums 2015. gadā

Šī ienākumu samazinājuma vai stagnējoši vājā ekonomikas pieauguma iespaidu sabiedrība varēja arī tūlītēji just. Kopš 2010. gada iedzīvotāju skaits, kas dzīvo zem minimālās iztikas līmeņa (2016. gadā 9 828 rubļi jeb 169 eiro vidējam iedzīvotājam un 8 803 rubļi jeb 151 eiro pensionāram), ir pieaudzis no 17.7 miljoniem iedzīvotāju līdz 19.8 miljoniem, kas atbilst 13.5% valsts iedzīvotāju. Ņemot vērā arī faktu, ka recesijas dēļ tika samazināti veselības aprūpes izdevumi, dzīves līmenis ienākumu sadalījuma apakšējā galā pēdējos gados būtiski pasliktinājies.

Periodā no 2010. līdz 2014. gadam gandrīz visi Krievijas ekonomiskie rādītāji bija spīdoši – izaugsme starp augstākajām Eiropā, budžets sabalansēts, rezerves strauji pieaug. Savukārt pēc 2014. gada, naftas cenām sabrūkot, rādītāji ārkārtīgi strauji pasliktinājās. Tas varētu šķist acīmredzami, ka Krievijai ir nepieciešams attālināties no paļaušanās uz naftas cenu stabilitāti valsts labklājības nodrošināšanai. Savukārt pēc valdības sadarbības ar Naftas eksportētājvalstu organizāciju naftas ražošanas apjomu samazināšanā nešķiet, ka šāda nepieciešamība tiek integrēta valdības politikā [9] .

Valdības kopējo ienākumu daļa, kas tiešā veidā nāk no naftas u.c. izrakteņu tirdzniecības, svārstās 23.8-44.3% robežās, atkarībā no tā, vai skatās uz konsolidēto valsts budžetu, vai uz federālo valsts budžetu (kur daļa ir lielāka) [10] . Ierēķinot netiešo atkarību no naftas caur darba vietām, ienākumu pievienotās vērtības, peļņas u.c. nodokļiem, daļa no Krievijas valdības ienākumiem, kas atkarīga no naftas industrijas, ir ārkārtīgi liela, radot nozīmīgu riska faktoru.

Tāpat kā Saūda Arābija – arī Krievija nākotnē plāno investēt vairāk infrastruktūrā un izglītībā, lai nodrošinātu tuvošanos Norvēģijas, nevis Venecuēlas modelim. Turpmāk, lai nepieļautu šādas recesijas atkārtošanos, Krievijas valdība paredz, ka visi valstij piederīgie naftas ienākumi, kas nopelnīti virs 40 dolāru par barelu, tiks izmantoti, lai palielinātu ārvalstu valūtas rezerves, kas noteikti kaut kādā mērā nodrošinās stabilitāti (lai arī ar rezervju patukšošanu 2014. gada recesiju neizdevās novērst).

5. attēls. Dabas resursu daļa no ekonomikas galvenajām naftas eksportētājvalstīm

* Proporcija no IKP, no naftas, rūdas, derīgo izrakteņu nodokļiem, peļņas un apgrozījuma, atņemot ražošanas izmaksas.
** Venecuēlas jaunākie dati ir par 2013. gadu.
 

Krievijas ekonomikas daļa no dabas resursu ražošanas 2015. gadā ir viena no augstākajām starp naftas eksportētājvalstīm. Turklāt 2015. gadā ekonomikas sarukšanas apjoms (-2.8% [11] ) ir gandrīz vienāds ar sarukumu dabas resursu daļā no valsts kopprodukta (-3.4%). 6. attēls vēsta par to, kā 21. gs. sākumā tika uzsākts ražot virs 220 miljoniem tonnu naftas gadā, tā nevienu gadu ražošana nav nokritusies zem šī sliekšņa. Tas norāda, ka nevar noteikt organizētu ekonomikas diversifikāciju no dabas resursu ražošanas.

6. attēls. Krievijas naftas ražošanas apjomi un ienākumi

Krievijas valdībai ir aktīvi jādomā par to, kā nodrošināt lielāku iedzīvotāju daļas iesaisti ekonomikā un kā samazināt valdības ienākumu atkarību no zemas pievienotās vērtības preču eksporta.

Ņemot vērā, ka naftas galvenais pielietojums ir degvielas ražošana, tuvāko divdesmit gadu laikā lielas raizes Krievijai (un citām no naftas atkarīgām ekonomikām) var radīt elektromobiļu tehnoloģijas straujā attīstība. Turklāt, atjaunojamās enerģijas ieguves infrastruktūra izteikti strauji pieaug tieši lielākajās naftas patērētājvalstīs – Ķīnā un ASV (kaut arī ASV ir tuvu pašpietiekamībai).

Lai arī Krievija vēl ilgi varēs tirgot gāzi Eiropas apsildīšanai, Rietumu-Austrumu attiecībām pasliktinoties, arī šis ienākumu avots var tikt apdraudēts. Arvien pieaugot iespējai, ka melnais zelts varētu zaudēt savu zelta statusu [12] un reizē, ka Krievijas valdība neveic kardinālas izmaiņas savā ekonomiskajā politikā, liela iespēja attapties situācijā, kur neatliek nekas cits kā kopēt 19. gs. otrās puses ASV tirdzniecības modeli. Lai izvairītos no iekšējā tirgus pārpludināšanas ar Apvienotās Karalistes lētajām industriālajām precēm, ASV faktiski noslēdza savu ekonomiku ar tarifiem, lai atļautu savai rūpniecības nozarei noķert konkurentus. Šādus tarifus pat varētu būtu viegli attaisnot starptautiskajā telpā – kā iemeslu varētu minēt valsts drošību [13] .

Protams, daudz gudrāk būtu pieturēties pie pārbaudītām vērtībām – pie atvērtiem tirgiem un vieglu starptautisko tirdzniecību. Valstij būtu jāatzīst tas dzīves līmenis, ko sniedzis brīvais tirgus un vajadzētu izvairīties no globālo tirdzniecības ķēžu darbības bremzēšanas, jo tas novedīs tikai pie sarūkošas ekonomiskās izaugsmes un augstāku cenu rezultātā arī zemākas labklājības.

[1] https://www.wsj.com/articles/putin-declares-victory-in-surprise-stopover-in-syria-1512994876

[2] http://www.gks.ru/free_doc/new_site/m-sotrudn/eng_site/Key_Figures.pdf

[3] http://www.gks.ru/bgd/regl/b17_06/IssWWW.exe/Stg/d04/04-02.doc

[4] Šī brīža sadalījumā, iekļaujot Apvienoto Karalisti.

[5] http://www.gks.ru/bgd/regl/b17_06/IssWWW.exe/Stg/d04/04-01.doc

[6] https://www.trademap.org/tradestat/Product_SelCountry_TS.aspx?nvpm=1|643||||TOTAL|||2|1|1|2|2|1|1|1|1

[7] http://www.gks.ru/bgd/regl/b17_12/IssWWW.exe/stg/d01/07-01.doc

[8] http://www.pfrf.ru/en/press_center/~2017/10/26/147878

[9] https://www.ft.com/content/8a0ef5d4-17cd-11e8-9376-4a6390addb44

[10] https://analytic.nalog.ru/portal/index.en-GB.htm

[11] https://data.worldbank.org/indicator/NY.GDP.MKTP.KD.ZG?locations=RU

[12] https://www.bloomberg.com/graphics/2017-oil-projections/

[13] https://www.npr.org/2018/03/08/591744195/trump-expected-to-formally-order-tariffs-on-steel-aluminum-imports