Kur pazudusi Latvijas inflācija?

Neapšaubāmi, individuāli katram, kas ik mēnesi saņem fiksētu darba algu, zema inflācija ir izdevīga – jo zemāka inflācija, jo ilgāk saglabājas algas reālā pirktspēja. Tomēr no makroekonomiskā viedokļa viss nav tik vienkārši. Inflācija valstī nepastāv pati par sevi, tā ir rezultāts noteiktām ekonomiskām tendencēm valstī un ārpus tās. Tāpat kā daudz kas cits ekonomikā, arī inflācija ir cikliska. Ekonomiskā cikla augšupejā, kad paātrinās ekonomiskā izaugsme un bezdarbs samazinās, pieaug arī darba samaksa, kas ir nozīmīgs ražošanas izmaksu postenis. Vienlaikus pieaug arī iekšzemes pieprasījums. Līdz ar to likumsakarīgi pieaug arī inflācijas rādītāji. Pēdējie gadi Latvijas ekonomikā viennozīmīgi bijuši cikliskās augšupejas gadi ar strauju izaugsmi un būtisku bezdarba samazinājumu. Bezdarba līmenis turpina samazināties jau devīto gadu pēc kārtas, un nodarbinātības līmenis sasniedzis vēsturiski augstāko līmeni pēdējos divdesmit gados – pat pirmskrīzes "treknajos" gados kopējais nodarbinātības līmenis bija zemāks. Taču inflācijas līmenis toreiz bija rakstāms ar divciparu skaitli. Pašreizējais inflācijas līmenis daudz neatšķiras no 2011. gada, kad Latvija vēl tikai atguvās no dziļās krīzes (skatīt 1. attēlu).

1. attēls. Nodarbinātības līmenis un inflācija Latvijā, 2002-2019

Protams, ja arī pašlaik inflācija būtu rakstāma ar divciparu skaitļiem, tas būtu satraucoši un norādītu uz ekonomikas pārkaršanu. Taču arī pašreizējā situācija, kad nodarbinātība strauji pieaug, bet inflācija nodarbinātības kāpumam neseko, var liecināt, ka tomēr viss nav pilnīgā kārtībā. Bet kas tieši?

Viens no iespējamajiem iemesliem – oficiālā statistika nepilnīgi uztver cenu izmaiņu patiesos apjomus, kas realitātē ir daudz augstāki. Piemēram, šāds ieraksts tviterī:

Esmu šokā: šī gada februārī drēbju skapi Optimus mēbelēs pirku par 485 EUR, bet šobrīd tāds pats skapis maksā jau 610 EUR!!! Tāds cenu kāpums nav adekvāts! Te vēl labā ziņa, ka taisās palielināt minimālo algu līdz 500 EUR, tad jau vēl vairāk visam cenas pieaugs :(

— Marija (@damewort17) July 15, 2019

Tik tiešām, cenu pieaugums pusgada laikā par gandrīz ceturto daļu būtu ļoti satraucošs, ja šāds kāpums tiktu novērots visām patērētajām precēm un pakalpojumiem. Taču realitātē diez vai iespējams sastapt cilvēku, kurš regulāri visu savu naudu izlietotu, pērkot drēbju skapjus. Patiesībā ikviens ikdienā patērē dažādas preces un pakalpojumus, un daudziem no tiem cenu kāpums ir daudz mazāks, bet dažiem cenas pat samazinās. Atkarībā no tā, kādas preces un pakalpojumus cilvēks patērē, mainās arī katra individuālā inflācija, kas reizēm var atšķirties no valstī reģistrētā vidējā inflācijas līmeņa.

Cilvēki ar zemākiem ienākumiem proporcionāli lielāku ienākumu daļu tērē pārtikai un komunālajiem maksājumiem. Jo augstāki ienākumi, jo proporcionāli vairāk naudas tiek tērēts transportam, kā arī izklaidei un kultūrai. Tātad, piemēram, naftas cenu vai globālo pārtikas cenu izmaiņas atšķirīgi ietekmē pirktspēju cilvēkiem ar dažādu ienākumu līmeni.

Lai gan teorētiski šīs atšķirības var būt diezgan ievērojamas, realitātē pēdējos gados inflācijas līmenis Latvijā dažādām iedzīvotāju grupām nav bijis krasi atšķirīgs (skatīt 2. attēlu). Jā, inflācijas atšķirības starp nabadzīgākajām Latvijas mājsaimniecībām (1. ienākumu kvintile) un mājsaimniecībām ar augstākajiem ienākumiem (5. kvintile) var sasniegt pat vienu procenta punktu, kā tas bija 2011. vai 2017. gadā, kad būtiski pieauga pārtikas cenas un to vairāk izjuta mazturīgās mājsaimniecības. Savukārt 2018. gadā bija otrādi – degvielas cenu kāpums proporcionāli vairāk ietekmēja mājsaimniecības ar augstākiem ienākumiem. Tomēr kopumā inflācijas tendence visām mājsaimniecībām ir līdzīga – ja inflācija laika gaitā palielinās, tad visiem, ja vidējā inflācija samazinās, tad arī tas attiecas uz visiem Latvijas iedzīvotājiem. Praktiski nav iespējama situācija, kad pie vidējās inflācijas valstī ap 3% dažām iedzīvotāju grupām faktiskā inflācija sasniegtu, piemēram, 25% un vairāk.

2. attēls. Gada inflācija mājsaimniecībām ar dažādiem ienākumu līmeņiem (%)

Tātad zemā inflācija attiecas uz visiem. Bet kas ir šīs zemās inflācijas iemesls? Iespējams, labāku priekšstatu var iegūt, sadalot visas cenu izmaiņas pa sastāvdaļām, līdzīgi kā to dara Eiropas Centrālā banka (ECB). Šādi iegūst četras cenu grupas – pārtikas preču cenas, enerģijas cenas, pārējo preču un pakalpojumu cenas. Katras grupas cenas Latvijā ietekmē atšķirīgi faktori.
 
Pārtikas cenu dinamiku lielā mērā ietekmē tendences globālajos pārtikas preču tirgos, līdzīgi arī enerģijas cenas nosaka globālās naftas cenu svārstības (atsevišķos gados Latvijas cenas ietekmē arī nodokļu izmaiņas, taču ilgtermiņā šī ietekme mazinās). Ja salīdzinoši īsā laika periodā Latvijā šajās grupās notiek ievērojamas cenu svārstības, tad tās, visbiežāk, nav saistītas ar norisēm Latvijas ekonomikā, bet gan atkarīgas no globālām tendencēm. Turklāt svārstības var būt gan uz augšu, gan uz leju, un tās var būtiski ietekmēt kopējos Latvijas inflācijas rādītājus. Piemēram, 2013.-2016. gadā, kad pasaulē samazinājās gan naftas, gan vairākas pārtikas preču cenas, Latvijā inflācijas līmenis bija zem 1%. Toties 2011. gadā abu šo grupu cenu kāpums radīja pēdējos gados augstāko inflācijas līmeni (skatīt 3. attēlu). Lai arī cenu svārstības absolūtos skaitļos ir iespaidīgas, to iemesli lielā mērā nav saistīti ar Latvijas ekonomikas attīstību, tāpēc šīs grupas īsti nevar izmantot, lai pateiktu ko jēdzīgu par kopējo Latvijas makroekonomisko situāciju.

3. attēls. Gada inflācijas sadalījums pa apakšgrupām (% punkti)

Interesantāk ir ar abām pārējām grupām – nepārtikas un ne-enerģijas cenas parāda, kāda ir situācija ar pieprasījumu Latvijas ārējos tirgos, bet pakalpojumu cenas raksturo situāciju valsts iekšienē. Šo grupu cenu dinamika uzrāda diezgan skaidras un pilnīgi atšķirīgas tendences – ja pārējo preču cenas pēdējos piecos, sešos gadus vispār nepieauga vai pat atsevišķos gados nedaudz samazinājās, tad pakalpojumu cenas uzrādījušas stabilu un noturīgu pieaugumu. Tādejādi vismaz attiecībā uz iekšzemes pieprasījumu sakarība starp nodarbinātību un cenām joprojām strādā – pieaugot nodarbinātībai, pieaug arī gala produkta (pakalpojumu) cenas. Savukārt tirgojamo nepārtikas un ne-enerģijas preču cenu devums kopējā inflācijā pēdējos gados ir pat nedaudz negatīvs.

Tā arī ir atbilde uz jautājumu "kur pazudusi Latvijas inflācija?". Pēdējos gados netipiski zemā inflācija Latvijā daļēji ir vienkārši apstākļu sakritības rezultāts – šajā laikā pasaules naftas un pārtikas cenu dinamika bijusi samērā labvēlīga. Pakalpojumu cenu inflācija nekur nav pazudusi – pakalpojumu cenas kāpj līdz ar kopējo ekonomisko izaugsmi, kā tam būtu arī jābūt. Tomēr pārējo preču cenas Latvijā līdz šim bijušas netipiski zemas. Vai tā ir problēma?

Vērtējums ir atkarīgs no skatpunkta vai, precīzāk, – no konkrētas darbības jomas.  4. attēlā redzams, kā laika gaitā attīstījušās importēto un eksportēto preču cenas kopā ar darba samaksas dinamiku. Ja astoņu gadu laikā importa cenas pieaugušas par (tikai!) 5% un eksporta preču cenas kļuvušas par aptuveni 10% dārgākas, tad vidējā darba samaksa šajā laikā pieaugusi par vairāk nekā 60%. Nozarēs, kurās gala produkts lielā mērā sastāv no importa un tas tiek realizēts iekšzemes tirgū, šī neapšaubāmi ir ļoti izdevīga situācija. Iekšzemes pakalpojumu sniedzējiem, kas izmanto galvenokārt vietējos resursus, būtībā nekas daudz nemainās ne uz labo, ne slikto pusi. No vienas puses, darba samaksas kāpums palielina izmaksas, bet, no otras puses, – kāpjošas iekšzemes algas palielina arī iekšzemes pieprasījumu, kas ļauj paaugstināt arī gala produktu cenu (piemērs – frizētavu pakalpojumu cenas, kas laika gaitā būtiski pieaugušas). Tomēr visdramatiskākā situācija ir eksportētājiem, kuriem augošās darba samaksas dēļ būtiski pieaug kopējās ražošanas izmaksas, bet to kompensēt ar augstākām gala produkta cenām nav iespējams, jo nevienam no konkurentiem cenas tirgū būtiski nepieaug. Līdz ar to augošā plaisa starp darba algas kāpumu un cenu dinamiku eksporta tirgos ļoti apgrūtina uzņēmumu eksportspēju un spēju attīstīties.

4. attēls. Dažādu cenu un darba samaksas indekss (2011. gada 1. cet.=100)

Tas pat ir neliels brīnums, ka šādos apstākļos Latvijas eksports, lai arī ar grūtībām, bet tomēr joprojām pieaug. Protams, kādu laiku var cenu un izmaksu neatbilstību mēģināt risināt uz augošā darba ražīguma rēķina, taču nevajadzētu arī lolot ilūzijas, ka šāda situācija var pastāvēt ilgstoši. Bez veiksmīgiem eksportējošiem uzņēmumiem arī kopējā Latvijas tautsaimniecība nevarēs veiksmīgi attīstīties. Tāpēc ir tikai divi iespējamie risinājumi – vai nu jāsamazinās algu pieauguma tempiem Latvijā (tikai kurš no mums būtu apmierināts ar šādu risinājumu?), vai arī beidzot jāsāk pieaugt cenām arī ārpus Latvijas.

Šo problēmu Latvijas Banka viena pati, protams, nevar atrisināt, tas jādara visām eiro zonas centrālajām bankām kopā ar ECB. Tāpēc pašlaik notiekošās debates par ECB monetāro politiku, nestandarta monetārajiem instrumentiem un kopējo monetārās politikas ietvaru ir svarīgas arī Latvijai. Var šķist – kāda mums vispār daļa par to, vai tāds abstrakts jēdziens kā ECB cenu stabilitātes definīcija ir simetriska vai asimetriska[1]? Lai par to diskutē ekonomikas profesori. Tomēr tā gluži nevar – viss ir saistīts, un arī mums šie jautājumi ir svarīgi. No tā, kāda ir ECB izmantotā cenu stabilitātes definīcija un cik veiksmīgi ECB savu mērķi sasniedz, ir atkarīga arī Latvijas turpmākā attīstība. Ja arī turpmāk ECB nespēs ilgstoši sasniegt savu inflācijas mērķi (vai arī pats mērķis būs nepareizs) un eiro zonas inflācija atradīsies pašreizējā līmenī, Latvijā algas nevarēs pieaugt tik strauji, kā līdz šim. Produktivitātes kāpums, protams, atrisina daudzas problēmas, tajā skaitā arī šo. Tomēr ilgtermiņā arī Latvijas tautsaimniecībai vēlamāka situācija būs tad, ja ECB sasniegs savu mērķi un Eiropā inflācijas līmenis būs augstāks nekā pašlaik.

[1] https://www.ecb.europa.eu/press/pr/date/2019/html/ecb.mp190725~52d3766c9e.lv.html