13.04.2023.

Lai investīcijas nekļūst par slogu: mēra sajūta enerģijas pieprasījumā

Ilustratīvs attēls cilvēki sarunā
Foto: Shutterstock

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā centieni sasniegt klimata neitralitāti enerģijas jomā daudzviet pasaulē, tajā skaitā Latvijā, ieguva papildu dimensiju. Diskusijas un risinājumu meklējumi plaši skāruši enerģijas piedāvājuma pusi: droša, garantēta un neatkarīga enerģijas apgāde, neaizmirstot par pietiekamu apjomu un saprātīgu cenu. Risinājumi sašķidrinātās gāzes piegādes infrastruktūras izveidē, lēmumi par vēja parku straujāku attīstību un teju vai ažiotāža saules enerģijas ražošanā savā īpašumā pašu patēriņa vajadzībām nav gājuši secen arī Baltijas jūras reģiona valstīm. Šajā skrējienā enerģijas pieprasījuma un patēriņa tendences mēdz palikt otrajā plānā (ja neskaita sūrošanos par gauso ēku energoefektivitātes progresu vai nepieciešamību taupīgi izlietot pieejamo enerģiju krīzes apstākļos). Vai enerģijas pieprasījums un patēriņš ilgtermiņā ir kas tāds, uz ko var vien bezpalīdzīgi noskatīties, vai arī to iespējams mērķtiecīgi virzīt, un kādi ir iespējamie ieguvumi – par to šajā rakstā. 

Īsumā

  • Energoapgādes sistēmas transformācijā klimata neitralitātes virzienā šobrīd dominē inženiertehniski un tehnoloģiski risinājumi;

  • Enerģijas nākotnes pieprasījuma tendenču izvērtēšana ļauj plānot tās ražošanai, pārvadei un uzkrāšanai vajadzīgās jaudas, novērš ieguldījumus pārmērīgās jaudās, kuru uzturēšana kļūtu par slogu, kā arī mazina nepieciešamību pēc investīcijām videi nodarītā kaitējuma neitralizēšanā;

  • Enerģijas patēriņa dinamiku ietekmē tautsaimniecības struktūra, energoefektivitātes līmenis ražošanas procesos, transporta veidu pārmaiņas, ikdienā lietojamo ierīču daudzums, to energoefektivitāte un lietošanas paradumi, kā arī mainīgās sabiedrības dzīvesveida tendences;

  • Enerģijas intensitāte Latvijā vēl arvien ir augstāka nekā vidēji ES valstīs, taču, augot produktivitātei, atšķirība starp Latvijas un ES vidējo enerģijas intensitāti ir sarukusi.

  • Noteikts enerģijas pieprasījuma un patēriņa apjoms nav pašmērķis, ne arī nolemtība.

  • Tas ir mērķtiecīgi virzāms, īstenojot gan energoefektivitātes, gan lieka enerģijas patēriņa novēršanas pasākumus, nepasliktinot dzīves kvalitāti. Saprātīga enerģijas pieprasījuma samazināšana (zema enerģijas pieprasījuma virziens) var būtiski samazināt nākotnes enerģijas patēriņu.

Enerģiju nevarot saražot par daudz…

Runājot par iespējamajām energoapgādes sistēmas nākotnes transformācijām klimata neitralitātes virzienā, šobrīd dominē trīs samērā inženiertehniski un tehnoloģiski virzieni:

  1. esošo fosilo energoresursu jaudu aizstāšana ar atjaunīgo energoresursu jaudām; 
  2. efektīvāka resursu izmantošana; 
  3. jaunu energonesēju attīstība un dažādošana, kā arī straujāka elektrificēšana [1].

Pirmais virziens balstās uz izteiktu atjaunīgo energoresursu vai zema oglekļa tehnoloģiju attīstību. Šobrīd atjaunīgo energoresursu ziņā dominē saules enerģijas, vēja enerģijas, koksnes kurināmā un siltumsūkņu tehnoloģijas.

Otrais virziens sevī ietver zudumu samazināšanu enerģijas pārveides, pārvades un sadales procesā, kā arī pārkārtošanos uz noslēgtāku resursu (izejvielu, materiālu, preču un produktu) aprites un bezatkritumu pieeju. Praksē tā būtu, piemēram, vecā apkures katla nomaiņa ar jaunāku un energoefektīvāku. Vai arī ražošanas procesā radušos siltuma pārpalikumu atgūšanas nodrošināšana un daļēja to atkārtota izmantošana procesu siltumam.

Savukārt trešais virziens ir vērsts uz līdz šim mazāk izmantotu enerģijas nesēju, energoresursu un tehnoloģiju izmantošanu, piemēram, apjomīgāka elektrificēšana, sintētiskās degvielas, biometāns vai “zaļais” ūdeņradis. Te var pieskaitīt arī oglekļa uztveršanas vai uzkrāšanas tehnoloģijas, kuru pielietojums galvenokārt ir esošo fosilo energoresursu izmantošanas virzienā.

Šie virzieni, lai arī akūti un nepieciešami, tomēr sevī neietver citu būtisku energoapgādes sistēmas elementu – enerģijas galalietotāju un tā vajadzības pēc enerģijas nākotnē. Citiem vārdiem sakot, tā būtu attīstība, kas radītu daudz mazāku pieprasījumu pēc enerģijas (jeb zema enerģijas pieprasījuma virziens [2], [3], [4]), nekā to paredz visi trīs iepriekš apskatītie virzieni.

Investīcijas vai slogs?

Iepriekš minētajos energoapgādes sistēmas nākotnes transformācijas virzienos ir jaušama koncentrēšanās uz enerģijas piedāvājuma puses stiprināšanu un enerģētikas nozares attīstības iespējām. Taču no enerģijas nozares ilgtermiņa funkcionēšanas aplēšu viedokļa (infrastruktūras izbūve, savietojamība, uzturēšana) ne mazāk svarīgi ir saprast arī gaidāmo pieprasījuma attīstību. Visas valstis un reģioni neattīstās vienādi: kamēr daļā globālās sabiedrības ir aktuāla enerģētiskā nabadzība, citā pastāv iespēja enerģiju izlietot ekonomiskāk. Qingsong Hua et al. (2022) [5], piemēram, atzīmē, ka Ķīnā enerģijas trūkums kavē tautsaimniecības izaugsmi, un nesaražotā vērtība lēšama kā 20-60 reizes lielāki par atbilstošā enerģijas apjoma vērtību. Ar enerģijas trūkumu saprotama situācija, kad enerģijas pieprasījums (t.i., enerģijas daudzums, ko sabiedrība vēlētos iegādāties un varētu atļauties) pārsniedz patēriņu, ko ir iespējams nodrošināt ar pieejamajiem enerģijas avotiem. Vienlaikus citās valstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē (AK) un Francijā, pētnieki enerģijas jomā veic jau pavisam cita veida aplēses, proti, kā nepatērēt enerģiju lieki.

Arvien vairāk ikdienā ienākot dažādiem viedajiem risinājumiem, gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu līmenī, iespēja attīstīt patēriņa pieprasījuma vadības un elastīga pieprasījuma risinājumus būtiski pieaug. Arī t.s. enerģijas prosumerisma (energy prosumer (no angļu val.) jeb enerģijas lietotājs, kas ir gan enerģijas patērētājs, gan enerģijas ražotājs) attīstīšanās pastiprina enerģijas galapatērētāja lomu visas energoapgādes sistēmas pārkārtošanā klimata neitralitātes virzienā.

J. Barret u.c. (2022) [6] atzīmē, ka, AK līdz 2050. gadam var nesasniegt klimata neitralitātes mērķus ar energoefektivitātes pasākumiem vien. Tie papildināmi ar enerģijas pieprasījuma samazināšanu. Laikus novēršot daļu enerģijas pieprasījuma visās tautsaimniecības jomās, iespējams ne vien sasniegt izvirzītos klimata mērķus, bet arī samazināt gada vidējos ieguldījumus elektroenerģijas ražošanas sistēmas paplašināšanā par 40%, mazināt paļaušanos uz augsta riska oglekļa dioksīda emisijas atdalīšanas tehnoloģijām, kā arī sasniegt veselības ieguvumus, gaisa piesārņojuma mazināšanos pilsētvidē un līdzsvarotāku darba un mājas dzīvi. Vienkāršojot, mazāka (un elastīgāka) vajadzība pēc enerģijas rezultējas mazākā vajadzībā enerģiju saražot, pārvadīt un uzglabāt.

Te varētu arī runāt par t.s. atkarību no uzsāktā ceļa (path dependency), jo ieguldījumi enerģijas infrastruktūrā ir ilgtermiņa ieguldījumi ar atbilstošām uzturēšanas izmaksām, un reiz izvēlētu sistēmas darbības modeli nekavējoties fundamentāli pārskatīt un izmainīt, tiklīdz mainās viedoklis vai pieejamās tehnoloģijas, nevar. Tādā veidā jau veiktās investīcijas var kļūt par slogu. Pasaulē jau ir pilsētu maksātnespējas piemēri, piemēram, zema apdzīvotības blīvuma un nesamērīgas infrastruktūras dēļ, kas veidota augošam automašīnu skaitam, vienlaikus uzstājot uz striktu funkcionālo zonējumu (dzīvojamajā zonā, kas plešas t.s. suburbs un pat exurbs teritorijā, nedrīkst būvēt citu funkciju ēkas, tādējādi iedzīvotāju dzīvesvieta attālinās no ikdienas vajadzībām un prasa ilgstošus braucienus un enerģijas patēriņu, nerunājot par infrastruktūras uzturēšanu).

Rezumējot, bez visaptverošas energoapgādes sistēmas pārkārtošanas, ir jānotiek enerģijas izmantošanas paradumu, t.sk., dzīvesveida izmaiņām. Ne mazāk svarīgi atzīmēt, ka siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas nav ilgtspējas vienīgais aspekts: pat, ja bez maksas būtu pieejams neierobežots apjoms zaļās enerģijas, to izmantojot būtu iespējams turpināt mazināt bioloģisko daudzveidību (palielinot t.s. net land-take jeb dabai atņemtas teritorijas cilvēka būvētās infrastruktūras vajadzībām) un piesārņot apkārtējo vidi ar daudz plašāku vielu klāstu, ne tikai CO2 vai cietajām daļiņām gaisā.

Enerģijas pieprasījumu un patēriņu noteicošie faktori

Enerģijas patēriņa dinamiku ietekmē daudzi faktori, piemēram, tautsaimniecības struktūra, energoefektivitātes līmenis rūpniecības procesos, pāreja uz citiem transporta veidiem, ikdienā lietojamo ierīču daudzums, to energoefektivitāte un lietošanas biežums, kā arī dažādas laikmetīgas un laika gaitā mainīgas sabiedrības tendences. Francijas Ekoloģiskās pārejas ministrija [7] Francijas klimata un enerģijas stratēģijā [8] izmanto Odysée-Mure projekta enerģijas patēriņa pārmaiņu dekompozīcijas pieeju [9], kas rāda, ka, piemēram, laika periodā no 2006. – 2016. gadam Francijā kopējā enerģijas patēriņa pārmaiņas ietekmēja ekonomiskās aktivitātes sarukums (periods iekļāva globālo finanšu krīzi) un energoefektivitāte, kamēr enerģijas patēriņu palielinoša ietekme bija demogrāfiskajai tendencei un “citiem faktoriem” (daļa, kas atkarībā no sektora atspoguļo, piemēram, nepilnīgi izmantotu kapacitāti transportā vai apkures paradumu maiņu mājsaimniecībās). Līdzšinējos Odysée-Mure vērtējumos aplūkotajos periodos tikai niecīgu daļu Francijas enerģijas patēriņa bijis iespējams attiecināt uz tādu faktoru kā dzīvesveida (mode de vie) pārmaiņas.

Odysée-Mure mājaslapā pieejamais rīks ļauj arī citām ES valstīm izveidot enerģijas galapatēriņa pārmaiņu dekompozīciju galveno faktoru dalījumā šā gadsimta laikā, ciktāl tas iespējams ar pieejamajiem datiem (te gan diemžēl nav atrodams dzīvesveids kā viens no faktoriem). Latvijā laikā no 2000. – 2019. gadam enerģijas kopējo galapatēriņa pieaugumu noteicis ekonomiskās aktivitātes kāpums, kā arī t.s. “citi faktori”, nedaudz arī tautsaimniecības struktūras pārmaiņas, kamēr pieaugumu vienlaikus mazinājusi energoefektivitāte (tehnoloģiskā). Transportā, piemēram, būtiska enerģijas patēriņu palielinoša ietekme bijusi pārejai uz citiem transporta veidiem (modal shift), ko, visticamāk, izskaidro pakāpenisks automobiļu skaita uz 1000 iedzīvotājiem pieaugums ilgākā laika periodā.

H. Brugger u.c. (2021) [10] atzīmē, ka Parīzes vienošanās mērķu sasniegšanai nepieciešama kā energoefektivitāte, tā energoapgādes dekarbonizācija, taču līdz šim energoefektivitātes radītos ieguvumus daudzās jomās atsvērušas tādas sabiedrības tendences kā pāreja uz lielākiem personīgajiem automobiļiem un lielāku dzīvojamo platību izmantošanu, kā arī interneta datu pārraides apjoma palielināšanās un enerģijas pieprasījums serveru, datu centru un IT infrastruktūras vajadzībām. Jaunu sabiedrības tendenču apzīmēšanai šajā pētījumā izmantots Vācijas ekspertu 2017. gadā publicētais apkopojums [11], kas aptver nesenas, iepriekš neizpētītas tendences un paradumus, kas var iegūt zināmu inerci tās atbalstošu tehnoloģiju iespaidā vai arī tad, ja plašāka sabiedrības daļa tām sākt piešķirt pietiekamu vērtību. Dokuments ir interesanta lasāmviela arī tiem, kas nedzīvo Vācijā un kam varētu likties, ka šīs tendences tuvākajā laikā nav aktuālas (piemēram, Eiropas islāma kultūras veidošanās), jo kopumā aprakstītais sabiedrības tendenču saraksts ir garš un plašs no pārdomām par demokrātijas attīstību līdz izpratnei par dzīves izskaņu [12]. Taču šajā plašajā intervālā ir ne mazums Latvijai aktuālu vai potenciāli aktuālu tendenču, kas varētu ietekmēt dažādu preču un pakalpojumu patēriņu un tādējādi – to ražošanai vai izmantošanai nepieciešamās enerģijas patēriņu: digitālās kompetences, t.s. atsitiena (rebound) efekts, personīgā ekoloģiskā pēda, pārdomāts patēriņš (t.s. slow consumption) pretstatā ātrajai modei, jaunas ekonomiskās izaugsmes un sabiedrības labklājības paradigmas, ekonomiskā aktivitāte ekstrēma klimata reģionos, pārliecības par sabiedrības progresa esamību mazināšanās, sabiedriskās telpas atgūšana (pilsētvidē), valdību “jaunā arhitektūra” jeb politikas veidotāju spēja darboties post-demokrātiskā sabiedrībā.

Pēc H.Brugger [10] et al. Var izdalīt četras lielas faktoru grupas jeb klasterus, kam būs ietekme uz nākotnes enerģijas pieprasījumu:

  1. Digitalizācija – no individuālā līmeņa līdz tautsaimniecības līmenim (viedie risinājumi un tehnoloģijas, sākot no elektroierīcēm un mājām, līdz pat valstu energosistēmām);
  2. Jauni sociālie un ekonomiskās sadarbības modeļi (koplietošana u.c.);
  3. Rūpniecības procesu transformēšana un aprites ekonomika;
  4. Dzīves kvalitātes uzturēšana (t.sk. veselība un vides kvalitāte, urbanizācija un administratīvi teritoriālās izmaiņas u.c.).

Ierīču kļūst vairāk, bet augusi arī energoefektivitāte

Enerģijas pieprasījums (t.i., enerģijas daudzums, ko sabiedrība vēlētos iegādāties par pieejamo cenu) un enerģijas patēriņš (faktiski patērētais tās apjoms) nav gluži viens un tas pats. Taču ne konkrēts enerģijas patēriņa, ne tās pieprasījuma apjoms nav pašmērķis: svarīgi ir tas, ko un cik daudz mēs varam un vēlamies paveikt, izmantojot šo enerģiju. Enerģijas intensitāte Latvijā vēl arvien ir augstāka nekā vidēji ES valstīs, taču līdz ar relatīvi straujāku iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu Latvijā, atšķirība starp Latvijas un ES vidējo enerģijas intensitāti ir sarukusi (1. attēls). Iekšzemes kopprodukts auga relatīvi straujāk tehnoloģiju attīstības, nozaru struktūras pārmaiņu, līdz ar to produktivitātes kāpuma ietekmē. Tikmēr enerģijas kopējā patēriņa tendence ir līdzīga ES vidējai.

 

2. attēlā redzam, ka pārsvarā augstāka enerģijas intensitāte raksturīga valstīm ar augstāku preču nozaru īpatsvaru pievienotās vērtības struktūrā (labās puses attēlā salīdzinājumā ar kreisās puses attēlu izslēgti atsevišķi izņēmumi, piemēram, Islande un Bulgārija ar specializāciju energointensīvā metalurģijā). Tas, protams, nenozīmē, ka tautsaimniecībā radītās pievienotās vērtības dematerializācija ir pārliecinošs risinājums: kamēr sabiedrības preču un pakalpojumu kopējais patēriņš nav pilnībā atsaistīts no materiālām vērtībām (uzturs, apģērbs, pajumte utt.), tas kādam jāsaražo.

 

Tomēr viens no lielākajiem Latvijas enerģijas galapatērētājiem ir mājsaimniecības, kas 2021. gadā patērēja 50364 teradžoulus (TJ) (~13.99 TWh) enerģijas, kas bija gandrīz 30 % no visa Latvijas enerģijas gala patēriņa (174624 TJ jeb ~48.51 TWh 2021. gadā). Savukārt elektroenerģijas patēriņš 2021. gadā bija mazāk nekā 13 % no visa mājsaimniecību enerģijas galapatēriņa jeb 1,8 TWh. [13]

 

Ja aplūko laika periodu no 2010. līdz 2022. gadam (3. attēls), mājsaimniecību skaits ir bijis samērā stabils (vairāk par 800 tūkst.), savukārt mājsaimniecību vidējais lielums lēni, bet konsekventi ir samazinājies. Elektroenerģijas patēriņš 2022. gadā ir nedaudz samazinājies, ja salīdzina ar 2010. gadu. Tomēr elektroenerģijas patēriņš mājsaimniecībās, sākot ar 2019. gadu, sāka nedaudz pieaugt un 2021. gadā jau bija 1,8 TWh – ko noteikti ietekmēja COVID-19 ierobežojumi un dzīves norises (skola, darbs, e-komercija u.c.) attālinātā režīmā. Savukārt 2022. gadā elektroenerģijas patēriņš atkal ir samazinājies, ko ietekmēja gan augstās elektroenerģijas cenas, gan saules mikroģenerācijas teju eksponenciāla attīstība.

Pieaugoša tendence ir novērojama arī dažādu mājokļos izmantojamo elektroierīču izmantošanā. To veicinājusi gan šo elektroierīču pieejamība, gan sabiedrības vēlme pēc augstāka komforta. 4. attēlā ir apkopota informācija par elektroierīču izmantošanas tendencēm mājokļos laika posmā no 2010. un 2020. gadam. Diemžēl šobrīd nav datu par to, kāda ir bijusi COVID-19 ietekme (īpaši attālināts darbs, e-komercija u.c.), bet var prognozēt, ka izmantoto elektroierīču izmantošana pēc 2020. gada ir palielinājusies.

 

Zināma pārkārtošanās ir vērojama arī mājsaimniecību sadalījumā pēc gada vidējā elektroenerģijas patēriņa. Joprojām vairāk nekā 40 % mājsaimniecību patērē vairāk par 1800 kWh/gadā, lai arī šādu mājsaimniecību īpatsvars ir samazinājies no 47.1% 2010. gadā uz 43.3 % 2020. gadā. Savukārt pieaudzis ir to mājsaimniecību īpatsvars, kas vidēji gadā patērē 600-1199 kWh (no 22.6 uz 26.5 %) un 1400-1799 kWh gadā (11.1 uz 12.8%). 

 

Saules mikroģenerācijas (mājsaimniecībās uzstādītie saules paneļi elektroenerģijas ražošanai) attīstība noteikti turpināsies, jo, sākot ar 2018. gadu, uzstādītā saules mikroģenerācijas jauda mājsaimniecībās pieaugusi teju eksponenciāli, un 2023. gadā martā saules paneļu uzstādītā jauda mājsaimniecībās jau sasniedza 100 MW (pēc vienkāršotām aplēsēm [14] – tas būtu jau vismaz 0,1 TWh elektroenerģijas gadā, ko saražo ar saules paneļiem). Tas nozīmē, ka šāds elektroenerģijas apjoms tiek saražots pie paša patērētāja un nav jāsaražo citur un jāpārvada.

Īpatnējais mājsaimniecību elektroenerģijas patēriņš Latvijā, visticamāk, nedaudz palielināsies, jo turpinās pieaugt dažādu elektroierīču skaits (t.sk. siltumsūkņu izmantošana), notiks arī pāreja (lai arī salīdzinoši gausa) uz elektroauto un attīstīsies energokopienas. Savukārt mājsaimniecību kopējo elektroenerģijas pieprasījumu ietekmēs Latvijas mājsaimniecību skaita un lieluma (jeb personu skaits, kas ir vienā mājsaimniecībā) izmaiņas nākotnē. Un, ņemot vērā demogrāfisko situāciju, nav gaidāms, ka mājsaimniecību skaits piedzīvos strauju pieaugumu. 

Uz enerģijas patēriņu nav tikai bezpalīdzīgi jānoskatās

Jau minētajā Barret J. et al. pētījumā "Energy demand reduction options for meeting national zero-emission targets in the United Kingdom | Nature Energy" autori atzīmē, ka ziemeļvalstīm kopumā ir liels potenciāls samazināt enerģijas pieprasījumu, un klimata neitralitātes mērķu sasniegšanai nacionālajām klimata politikām pastiprināti jāizstrādā un jāietver enerģijas pieprasījumu mazinoši pasākumi. T.i., papildus energoefektivitātes pasākumiem būtu jāparedz būtiski enerģijas ietaupījumi, nepatērējot enerģiju lieki: līdz 2050. gadam (salīdzinājumā ar 2020. gadu) no kopējā 52 % enerģijas patēriņa ietaupījuma AK ap 2/5 -tiktu panākts, novēršot lieku enerģijas izlietojumu, t.i., neradot vajadzību pēc enerģijas patēriņa un tādējādi – enerģijas ražošanas un atbilstošās infrastruktūras izbūves un uzturēšanas, bet it īpaši – pēc maz zināmu / nepārbaudītu oglekļa dioksīda atdalīšanas tehnoloģiju straujas ieviešanas. Svarīgi atzīmēt, ka runa ir par tādiem enerģijas patēriņu mazinošiem pasākumiem, kas neliek pasliktināt dzīves līmeni. 

Līdzīgi asociācija négaWatt piedāvā savu scenāriju [15] (tas 2022. gadā jau ticis aktualizēts) energoefektivitātes paaugstināšanai un enerģijas lieka patēriņa novēršanai dažādās sadzīves jomās. Pieeja ir līdzīga iepriekš minētajam AK autoru pētījumam: tiek aplūkotas galvenās enerģijas izlietojuma jomas – rūpniecība, ēkas, transports utt., un tiek vērtēts, kā, pārkārtojot ikdienas paradumus, dzīvesveidu, prioritātes utt., iespējams novērst būtisku enerģijas patēriņa daļu. Šī enerģijas patēriņa novēršana tiek saukta par sobriété énergétique (angļu versijā energy sufficiency) ar domu, ka katrs patērētājs apzinās tās racionālu samērīgu izlietojumu. Jāatzīmē, ka négaWatt scenāriju autori (tāpat kā minētā AK pētījuma autori) akcentē dzīves kvalitātes saglabāšanu.

Dzīves kvalitāte, protams, ir plašs jēdziens. Ja, piemēram, pilsētvides jaukta lietojuma zonējums ļauj būtiski saīsināt ikdienas pārvietošanās trajektorijas, ikdienā vajadzīgo sasniedzot ar mazāku enerģijas un laika patēriņu, diez vai nenobraukto kilometru dēļ šāds piemērs būtu uzskatāms par dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Tāpat arī situācijās, kad tas iespējams, darba veikšana attālināti var samazināt ceļā patērēto enerģiju un laiku. Tāpat pārtikas neizšķērdēšana un uzbūvēto platību racionāla izmantošana to dīkstāves vietā. Tomēr jāatzīst, ka starp négaWatt ieteikumiem ir arī tādi, kas ne visiem asociētos ar nemainīgu dzīves līmeni. Piemēram, atgriezties pie dzīves (t.sk., vairāku paaudžu sadzīvošanas) kompaktākās dzīvojamajās platībās, vai tuvāku ceļojumu izvēle, novēršot gaisa satiksmes radīto piesārņojumu un enerģijas patēriņu. Neiztrūkst arī jau labi zināmo ieteikumu lauksaimniecības sektoram un pārtikas industrijai, mazinot dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanu un patēriņu. Noteikti arī kāds nebūs sajūsmā par nelielu braukšanas ātruma samazinājumu enerģijas patēriņa mazināšanas nolūkā. 2022. gadā aktualizētajā scenārijā iekļauta papildu dimensija preču sektorā – importētās preces “satur” tādu pašu enerģijas patēriņa mazināšanas pieeju. Citiem vārdiem sakot, viens nav karotājs: liela daļa enerģijas taupības pasākumu īstenojama sabiedrības, ne individuālā, līmenī, turklāt pat ne vienas valsts līmenī.

A. Gaur, O. Balyk, J. Glynn et al. "Low energy demand scenario for feasible deep decarbonisation: Whole energy systems modelling for Ireland" pētot Īrijas virzību uz klimatneitralitāti secina, ka tieši zema enerģijas pieprasījuma scenāriji ļauj sasniegt dekabonizācijas mērķus ar mazāk apjomīgu visas energoapgādes sistēmas transformēšanu, zemākām kapitāla izmaksām un SEG emisiju samazināšanas vai novēršanas robežizmaksām, kā arī mazāk paļaujoties uz jaunu un inovatīvo tehnoloģiju attīstības tempiem, ja to salīdzina ar scenāriju, kurā enerģijas pieprasījums seko “business-as-usual” attīstības tendencei.

Savukārt IRENA [16] ir apkopojusi galvenos nākotnes inovāciju vilcējspēkus zema enerģijas pieprasījuma nākotnes scenārijam, kas ietver inovācijas pieprasījuma pusē – ikdienas dzīves digitalizācija (viedās tehnoloģijas, elektroierīces un mājas), jauni un decentralizēti enerģijas pakalpojumi, kā arī daudz plašāka lietotāja lomas vai statusa maiņa (piem., koplietošana, kopīpašums, energokopienas u.c.).

Kopsavilkums

Noteikta enerģijas apjoma patērēšana nav sabiedrības pašmērķis, tomēr enerģija ir nepieciešama, lai nodrošinātu dzīves kvalitāti, t.sk., vajadzības pēc uztura, drošības, pajumtes, siltuma, pārvietošanās, socializācijas u.c. Ikdienā to redzam kā atbilstošo preču un pakalpojumu patēriņu. Ir svarīgi izprast ne vien enerģijas pieprasījumu virzošos faktorus, bet arī tā samazināšanas iespējas.

Laikus novēršot pārmērīgu pieprasījumu pēc enerģijas, tiek aiztaupīta ne vien enerģiju ģenerējošo jaudu izbūve, bet arī to ekspluatācijas un atjaunošanas izdevumi, kā arī vajadzība pēc to radīto vides piesārņojumu absorbējošajām tehnoloģijām. Pētījumi rāda, ka, mērķtiecīgi veidojot dzīves vidi un ikdienas paradumus, ir iespējams būtiski mazināt patērētās enerģijas apjomu, saglabājot dzīves kvalitāti. Tikmēr no enerģijas izlietojuma skatu punkta reiz nepareizi “uz sliedēm uzlikta” ekonomika vēl ilgi ripo pa nosprausto “path dependence” taciņu un turpina radīt izmaksu slogu, piesārņojumu, veselības riskus un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, samazinot dabiskās platības un pārvēršot tās apbūvētā vidē.

Enerģijas pieprasījuma samazināšanas aktivitātes (zema enerģijas pieprasījuma virziens) var nodrošināt gandrīz uz pusi mazāku enerģijas gala patēriņu Eiropas Savienībā 2050. gadā, ja salīdzina ar 2020. gadu.


 

[1] Tsiropoulos I., Nijs W., Tarvydas D., Ruiz Castello P., Towards net-zero emissions in the EU energy system by 2050 – Insights from scenarios in line with the 2030 and 2050 ambitions of the European Green Deal, EUR 29981 EN, Publications Office of the European Union, Luxembourg, 2020, ISBN 978-92-76-13096-3, doi:10.2760/081488, JRC118592.

[2] Gregory Nemet, Jenna Greene, Innovation in low-energy demand and its implications for policy, Oxford Open Energy, Volume 1, 2022, oiac003

[3] Ankita Gaur, Olexandr Balyk, James Glynn, John Curtis, Hannah Daly, Low energy demand scenario for feasible deep decarbonisation: Whole energy systems modelling for Ireland, Renewable and Sustainable Energy Transition, Volume 2, 2022, 100024, ISSN 2667-095X

[5] Qingsong Hua, Qiang Li, Shengyu Gao, Yongqing Liu, Hong Zhu, Zhengyi Zhu and Qilin Shuai, Forecasting Method of Energy Demand of Integrated Energy System Considering Seasonal Catastrophe. Journal of Physics: Conference series, 2195 012023. 2022

[6] Barrett, J., Pye, S., Betts-Davies, S. et al. Energy demand reduction options for meeting national zero-emission targets in the United Kingdom. Nat Energy 7, 726–735 (2022)

[7] Ministrijas nosaukums vairākkārt ir ticis mainīts, ietverot, piemēram, solidaritāti, vai kā šobrīd – teritoriālo kohēziju

[8] Stratégie Française pour l’énergie et le climat. Programmation pluriannuelle de l’énergie 2019-2023 ; 2024-2028

[9] Odysée-Mure izmanto t.s. bottom-up pieeju, veidojot dekompozīciju atbilstoši energobilancē pārstāvētajiem plašajiem sektoriem. Skat., piemēram, interpretation-of-the-energy-consumption-variation-glossary.pdf (odyssee-mure.eu)

[10] Heike Brugger, Wolfgang Eichhammer, Nadezhda Mikova, Ewa Dönitz, Energy Efficiency Vision 2050: How will new societal trends influence future energy demand in the European countries?, Energy Policy, Volume 152, 2021, 112216, ISSN 0301-4215

[11] A. Zweck, D. Holtmannspötter, M. Braun, M. Hirt, S. Kimpeler, Ph. Warnke. Social Changes 2030. Volume 1 of results from the search phase of BMBF Foresight Cycle II

[12] Latviešu valodā grūti piemeklēt korektu ekvivalentu tam, kas tiek apzīmēts ar “culture of dying”, bet runa ir par cieņpilnu dzīves izskaņu un ar to saistītām vajadzībām un izvēlēm (piemēram, paliatīvā aprūpe, eitanāzija

[14] Aprēķinos pieņemtā saules paneļu īpatnējā ražība – 950 kWh/1kWpeak gadā

[16] IRENA (2020), Scenarios for the Energy Transition: Global experiences and best practices, International Renewable Energy Agency, Abu Dhabi. ISBN: 978-92-9260-267-3

APA: Paula, D., Jaunzems, D. (2024, 21. dec.). Lai investīcijas nekļūst par slogu: mēra sajūta enerģijas pieprasījumā. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5894
MLA: Paula, Daina. Jaunzems, Dzintars. "Lai investīcijas nekļūst par slogu: mēra sajūta enerģijas pieprasījumā" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 21.12.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/5894>.

Līdzīgi raksti

Restricted HTML

Up