Latvija globālo mērinstrumentu jūklī: kā neapjukt?

"Topi", rangi un saraksti

Dažādu lietu apkopošana vienkopus, to sakārtošana savā galvā, prātam aptverošā veidā ir ne mazāk spēcīgs fenomens kā gēnos ierakstītā vēlme uzvarēt cīņā par mērķi/medījumu (lai ko ar to arī saprastu). Ir mērķi, uz kuriem cilvēki, uzņēmumi un pat veselas valstis virzās apzināti, un ir "mērķi", par kuriem uzzina, kad citi kaut ko ir saranžējuši un publicējuši "topu", reitingu, izlasi utml…

Savus pirmos reitingus piedzīvojam vēl agrā jaunībā, bērnudārzā un skolā sacenšoties par labākām atzīmēm vai panākumiem sportā. Tomēr reitingu – personu, notikumu, valstu sakārtojumu - ir daudz.

Tas, ka cilvēku veidotu "topu" pozīcijas ir secīgi naturāli skaitļi (diskrēti lielumi), rada iespaidu, ka katra pozīcija ir stabila un attālināta (vienādi tāla vai būtiski atšķirīga no blakusesošajām un no pārējām). Šis (līdzās subjektivitātei) ir viens no kritiskajiem argumentiem, ko izmanto ranžēšanas un "topu" veidošanas "opozīcija". Šajā apgalvojumā ir daudz patiesības, taču, pat apzinoties, ka katram var būt sava izpratne par to, kas ir konkurētspēja (kā arī jebkurš cits pētāmais lielums), daudziem ir diezgan pašsaprotami, ka būt "topa" pašā virsotnē ir labi. Ja vieta neapmierina, indeksu var modificēt, jo ranžēšanai izmantoto īpašību saraksts (pat ja tie ir vairāki simti rādītāju), visticamāk, nav precīzs un/vai pilnīgs[1].

Šī raksta mērķis ir pavērt noslēpumaino indeksu plīvuru, un nedaudz detalizētāk izvērtēt to saturu. Sīkāk apskatīšu tos indeksus, kuri saistīti ar ekonomiskiem lielumiem un kuru jēga saistīta ar resursu apsaimniekošanas problēmas risinājumiem.

"(..) vai roze nesmaržos, jebkurā citā vārdā nosaukta?"

Abstrahējoties no ranžēšanas teorijas, "topu" veidošanas tehnoloģijām, iemesliem un iespējamās subjektivitātes, ir patīkami redzēt, ka Latvija Pasaules Ekonomikas foruma (PEF) konkurētspējas novērtējumā 2013. / 2014. gada izdevumā ir nedaudz pakāpusies (no 55. uz 52. pozīciju). Vēl vairāk, PEF inovācija – koriģēšana ar ilgtspējas rādītājiem (īpaši – ar vides ilgtspējas) Latvijas pozīcijas tikai uzlabo. Konkurētspējas pozīcijā, kas koriģēta ar sociālās ilgtspējas rādītājiem (piemēram, Džini koeficientu jeb nevienlīdzības rādītāju, uzlabota ūdens, dažādu pakalpojumu pieejamību u.c.), Latvijai izdevies apsteigt 9 valstis, kuras kopējā sarakstā ir augstāk, savukārt ar vides ilgtspējas rādītāju koriģētā konkurētspējas pozīcijā – pakāpties līdz 20. vietai, apsteidzot 19 valstis, kuras ir arī kopējā sarakstā (visām kopējā saraksta valstīm nav datu koriģēšanai ar abiem ilgtspējas indeksiem, t.i., kopējā sarakstā ir 148 valstis, bet koriģētajā - 121 valsts). Uzlabojumu galvenokārt veido labas pozīcijas tādās jomās kā sauszemes biomu aizsardzība, ūdens izmantošanas intensitāte lauksaimniecībā (2007. gada dati) un dabas vides novērtējums (ekspertu novērtējuma dati skalā 1-7). Citiem vārdiem sakot - ar vides ilgtspēju koriģētajā konkurētspējas vērtējumā Latvijai trijos no 10 rādītājiem pozīcija ir augstāka par vidējo sasniegto, t.i., 20. vietu. Koriģējot ar abiem ilgtspējas indeksiem, Latvija ieņem 24. vietu 121 valsts sarakstā, un tas jau izklausās gandrīz glaimojoši.

Interesanti, ka, atverot vienu vai otru "topa" veidu (nekoriģētu vai koriģētu), nekas "reāli dabā" nenotiek (Šekspīrs varētu teikt "vai roze nesmaržos, jebkurā citā vārdā nosaukta?"). Cilvēki no tā, ka Latvija vienlaikus atrodas tik atšķirīgās topa vietās, nedzīvo ne sliktāk, ne labāk… Te runa ir par to, kā uzlūkojam vienu un to pašu lietu. Daži indeksi rada iespaidu, ka radīti cerīguma vārdā. Tātad fakts, ka Latvija spēj vismaz 17% no katra sauszemes bioma aizsargāt, daba neprasa izmantot lauksaimniecībā ūdeni vairāk nekā citur, dabas vides kvalitātes ekspertu vērtējums ir samērā augsts, kā arī iespēja vietu vēl uzlabot, papildus ratificējot vēl kādu vienu (te svarīgs skaits) dabas aizsardzības vienošanos, rada Latvijai cerīgu sajūtu. Pirmkārt, ir labāk nekā sākumā izskatās, otrkārt, ja tā turpināsies, tad, neko lāga neražojot (tādējādi uzturot labu vidi), arī var uzturēt diezgan labu koriģēto pozīciju.

Latvija ir populārāka?

Kamēr PEF ir attīstījis savu indeksu uzbūvi, Vadības attīstības institūts (IMD) 2013. gada vērtējumā pirmoreiz iekļāvis Latviju. Vēl vairāk: kamēr tapa šis raksts, Latvija šajā vērtējumā pakāpās no 41. uz 35. vietu,  t.i., tika publicēts 2014. gada saraksts.

IMD valstu saraksts ir divarpus reizes īsāks (60 valstis; bet vai tas nozīmē, ka klubiņš ir elitārāks?). Protams, valstis abu institūciju (PEF un IMD) pētījumos nav vienas un tās pašas, tāpat arī vērtējumos izmantoto īpašību saraksts atšķiras, tomēr var pamanīt atšķirības abos reitingos iekļauto valstu sarindojumā. Kam ticēt un vai vajag? Protams, ka īsākā un varbūt arī pareizākā atbilde te ir "no vienas puses…, no otras puses…".

Viena no galvenajām IMD topa veidošanas atšķirībām ir diezgan liela nacionālo ekspertu iesaiste, tādējādi arī Latvijas vērtējumā kā priekšrocības dominē izmaksu konkurētspēja, izglītots darbaspēks, bet konkurētspējas izaicinājumos – lietas, par ko vai ik dienas lasāms Latvijas plašsaziņas līdzekļos, piemēram, nepieciešamība pēc rūpniecības orientēšanās uz augstas pievienotās vērtības produkciju, reģionu attīstība ar investīciju piesaistes veicināšanu. Tāpat pētījumā apskatītas tādas lietas, ko IMD diez vai pats (datu analīzes ietekmē) iedomātos ieteikt – Pan-Baltijas politiskās un ekonomiskās sadarbības attīstība, un, kas vēl interesantāk (nav zināms, no kurienes šī izaicinājuma/mērķa kājas aug), – multikulturālas un daudznacionālas kultūrvides veicināšana (pārliecības, ka tā Latvijai trūkst visvairāk, nav, bet …). Skaidrs vienīgi tas, ka uzlabojums ranga tabulā gada laikā ar šiem aspektiem ir visai maz saistīts.

Pievēršoties tam, ka nu jau Latvija arī IMD pētījumā var izvērtēt savas pozīcijas uzlabošanos, turklāt izmantojot skaitliskus rādītājus, un apzinoties, ka IMD daudz dara, lai tos saranžētu ne vien matemātiski, bet arī emocionāli saprotami (t.i., slikto rādītāju lielās vērtības nav labākas pa mazajām, bet atsevišķiem rādītājiem tiek aprēķināta standartnovirze, lai varētu novērtēt valstu izkliedi ap vidējo/optimālo/vēlamo, nevis starpību ar lielāko vai mazāko rādītāju), tomēr ir dīvaini redzēt, ka inflācijas sarukums no 2.3% uz 0% Latvijai nesis ranga uzlabošanos, kamēr iekšzemes kopprodukta pieaugums gadā tikai par 4% pretstatā >5% gadu iepriekš ir vājuma pazīme. Tāpat interesanti, ka uzlabojies subjektīvais nodarbinātības likumdošanas vērtējums (aptaujas dati par to, vai likumdošanas veicina vēlmi meklēt darbu), kura cēlonis nav īsti skaidrs.

"Mana ģimene un citi zvēri[2]" jeb tie un citi vērtības mēri

Sarakstu veidošanas māksla ar to neaprobežojas. Pasaules valstis, izmantojot ekonomiskos lielums, var sarindot dažādi, un katra šāda vērtējuma rezultātā var izdarīt secinājumus un ieteikt kādas darbības.

2014. gadā Latvija ir samērā augstā pozīcijā Doing Business uzņēmējdarbības vides novērtējumā (nemainīga 24. vieta 189 valstu vidū). Tas nav slikti. Negribētos vilkt paralēles ar pazemajiem valsts konkurētspējas pozīcijas vērtējumiem (jo zemāka konkurētspējas pozīcija, jo vairāk "jāizlien no ādas", lai uzņēmējdarbība ietu no rokas, tāpēc šādas valstis var ieraudzīt "Doing business" augšgalā). Bet tā zināmā mērā izskatās. Tās ir trīs no 10 jomas, kurās Latvija ieņem augstāku pozīciju nekā kopvērtējumā pašas sasniegto 24. vietu. Proti, pārrobežu tirdzniecība, līgumu spēkā stāšanās un kredīta pieejamība. Un pamatā ir slavenās zemās izmaksas (piemēram, par vienu importa vai eksporta konteineru), īsais laiks un darbību daudzums, kas nepieciešams kāda mērķa sasniegšanai, kā arī kredītreģistra informācija. Arī reģistrēt īpašumu Latvijā nav ļoti sarežģīti salīdzinājumā ar citām valstīm (arī tas izmaksu un laika dēļ). Latvija, atceļot 10% minimālo sākotnējo iemaksu par nekustamā īpašuma iegādi un par katru nākamo īpašumu diferencēto reģistrēšanas nodevu (jo šie instrumenti sākotnējam mērķim vairs nepalīdzēja), savulaik arī šajā jomā uzlaboja pozīciju rangā.

Ja ir sajūta, ka minētie konkurētspējas un uzņēmējdarbības vides indeksi nepozicionē vērtības korekti un pārāk daudz balstās uz patērētāju sabiedrības komercializēšanos, ir izstrādāti arī citi vērtību mēri, piemēram, tādi, kuri valstis sarindo pēc tā, cik iedzīvotāji tajās ir laimīgi (neatmetot materiālo labklājību), jo tas ir dzīves mērķis. Jā, izmērīt var arī laimi. Taču tas nenozīmē, ka tikai vienā veidā. "World Happiness Report" un "Happy planet index" nav gluži viens un tas pats, lai gan dažas to sastāvdaļas ir līdzīgas. Ļoti vienkāršoti atšķirības starp tiem varētu aprakstīt: pirmais no tiem galvenokārt pajautā, vai jūs esat laimīgs (zināms daudzums metodoloģiski sakārtotu aptaujas jautājumu, bet papildus izmanto mazāk tādu rādītāju kā ienākumi u.c.), kamēr otrs pasaka, cik jūs esat laimīgs, papildus aptaujai izmantojot vairāk dažādas interesantas informācijas, piemēram, "ekoloģiskā pēda". Latvija pirmajā gadījumā izskatās labāk, bet abos – nebūt ne glaimojoši – "nedaudz" un "vairāk" zem vidējā. Kāds tad ir saturs?

Jāsaka, ka te nav vietas ironijai. Abi laimes indeksi, lai cik nenopietni un subjektīvi tas neizklausītos, ir būvēti uz nopietni izstrādātas metodoloģijas[3] (Kantrila kāpnes - Cantril's ladder - u.c.) pamata un kontekstā ar pārējiem rakstā aplūkotajiem ranžēšanas paņēmieniem nedaudz atgādina Maslova piramīdas veidošanos. Vispirms jāatzīmē, ka "Happy planet index" pamatindekss arī ir koriģēts līdzīgi kā PEF gadījumā – ar Džini koeficientu, taču vide (šajā gadījumā "ekoloģiskās pēdas" rādītājs, ko mēra globālajos hektāros uz vienu iedzīvotāju) vairs nav korektors, bet laimes indeksa pamatsastāvdaļa. Kopumā pamats cits, arī mērķis cits, bet koriģēšanas metode (un tieksme pēc tās) līdzīga. Starp citu, šajā gadījumā "ekoloģiskā pēda" pasliktina Latvijas pozīciju rangā, jo, līdzīgi kā citām auglīgu zemju un mežu resursiem bagātām (un to intensīvi noslogojošām) valstīm, šīs platības uz 1 iedzīvotāju ir vairāk nekā tuksnešu valstīs. Citiem vārdiem sakot, "Happy planet index" diezgan lielā mērā pārkārto, bet ne apvērš otrādi valstu secību, kāda vērojama konkurētspējas rangos (parādot, ka tas nav sods vai balva kādam, kas kaut ko nepareizi rēķina vai nepareizi uztver vērtības).

Turpinot par līdzību ar Maslova piramīdas veidošanos, kurā vajadzību hierarhija izaug no uztura, citām fizioloģiskajām vajadzībām un drošības līdz iekļaušanās sociālajās grupās un atzinības nepieciešamībai un pašapliecināšanās tieksmei, arī globālo indeksu lietojums drīzāk vedina domāt ko līdzīgu. Proti, ir vēl daudz indeksu (ekonomiskās brīvības indekss, kur Latvija 2013. gadā sasniedz 42. pozīciju no 178, turklāt ar tendenci to uzlabot; Global innovation index, kurā Latvija 2013. gadā ir 33. no 142 valstīm; World energy sustainability index, kurā Latvija ir 43. no 129 valstīm, savu pozīciju arvien vājinot; Logistics performance index, kurā Latvija 2014. gadā ir 36. no 160 valstīm, apsteidzot Lietuvu un Igauniju, turklāt uz kopējā fona relatīvi izceļoties ar laicīgumu utt.), kuriem tāpat ir sava nozīme. Un ir loģiski, ka viena valsts visos indeksos nav pirmā.

Vērtējot valstu pozīciju dažādos rangos, nevajadzētu teikt, ka kāds no tiem ir korektāks vai labāk atspoguļo situāciju kādā valstī. Lielos vilcienos varētu teikt, ka Doing business domāts – lai izdzīvotu; konkurētspējas rādītāji – lai ko pierādītu citiem; laimes indeksi – lai ko pierādītu sev. Tā kā šīs uztveres pakāpes veidojas viena no otras, tad laimes indekss savā uzbūvē nav atrauts no labklājības materiālā izpratnē, lai arī detalizēti nerunā par cenu konkurētspēju formā "izmaksas un resursu patēriņš tiecas uz nulli, bet produktivitāte – uz bezgalību (turklāt ātrāk nekā citās valstīs), tātad konkurētspēja aug".

Jāsaka vēlreiz, ka šajā rakstā ielūkojos vien tādos indeksos, kas saistīti ar ekonomiskiem lielumiem un kuru jēga saistīta ar resursu apsaimniekošanas problēmas risinājumiem. Taču pārliecību par to, ka indeksu ģenerēšana un valstu kārtošana pēc tiem ir ne vien kādu praktisku, bet arī pašapliecināšanās vajadzību apmierināšana, nostiprināja World giving index. Šī indeksa izveide ir pavisam interesanta, un arī interpretēt to varētu diezgan dažādi. Indeksa uzbūvi veido trīs apakšindeksi, kas veidojas no aptauju datiem par to, vai iepriekšējā mēneša laikā cilvēki ziedojuši naudu, laiku (brīvprātīgo darbu) un palīdzējuši nepazīstamām personām, kurām tas bijis nepieciešams. Ir skaidrs, ka te ir runa par materiālu un cilvēkresursiem; vienlaikus, aplūkojot valstu izvietojumu šajā kopvērtējumā un saliekot to kopā ar citiem jau aplūkotajiem indeksiem, kā arī indeksa veidotāju formulēto mērķi, pārņem dažādas izjūtas. Pirmkārt, "topa" augšgalā ir daļa valstu, kas ir zemās vietās pēc laimes indeksu rādītājiem, tai skaitā valstis, kas ir ar augstiem ienākumiem, bet vienlaikus ar augstu Džini koeficientu jeb nevienlīdzības radītāju. Protams, te vieta arī tradīcijām, politiskajai iekārtai, mentalitātei, kas cilvēku padara atvērtāku vai mazāk atvērtu. Tāpat neatbildēts ir jautājums, kāpēc ir situācijas, kurās nepieciešams brīvprātīgo darbs, un vai naudas ziedošana ir tas, ar ko jālepojas (citiem vārdiem sakot, kāpēc pēc tā ir nepieciešamība). Tādējādi, vai nu amerikāņus, kanādiešus, jaunzēlandiešus, Mjanmas un Kataras iedzīvotājus, īrus vai britus varam uzskatīt par devīgām un izpalīdzīgām nācijām, vai arī tās ir valstis, kurās kādu apsvērumu dēļ pēc tā ir lielākā vajadzība. Tomēr ir sajūta, ka ar augstu pozīciju World giving index var spodrināt spalvas ar nožēlas pieskaņu.

Jā, un tad?

Nebūtu grūti, bet diez vai vajadzētu rakstu noslēgt uz nots "mums ir vajadzīgs vairāk ražošanas un eksporta ar augstu, uz zināšanām balstītu, pievienoto vērtību". Vēl jo vairāk tāpēc, ka rakstā par to nav runas, lai gan tiek analizēti konkurētspējas indeksi.

Savukārt atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, ko tad gūt no tik daudziem pieejamajiem indeksiem un kā uztvert tajos ietverto informāciju par savu valsti, vispirms vajadzētu saprast, kāda ir vajadzība, kuru apmierinām, izmantojot kādu no tiem.

Nepasludinot šo sakārtojumu par absolūto patiesību (šis drīzāk ir sarakstu saraksts pēc "un tā tālāk" parauga), dažādos indeksos pēc to iespējamā lietojuma varētu palīdzēt orientēties šāda tabula:

Ir "topi", kuros balvu neviens nedod, bet ir patīkami tajos atrasties. Tāpat ir "topi", kuros dod balvu un tādēļ par tiem cīnās. Negribētos ticēt, ka kāds Latvijas uzņēmējs, lemjot par jauno produktu līniju, domā "par cik vietām šīs manas darbības dēļ Latvija pakāpsies konkurētspējas rangā?". Tomēr nav arī tā, ka laimes sajūtu vienmēr rada apmierinātība ar padarīto, neatkarīgi no tā, vai kāds par to ko zina.

Iespējams, vajadzību hierarhija darbojas ne vien indivīdu līmenī, bet arī grupās – valstīm. Tieksme pēc atzinības (t.i., kurā pozīcijā Latvija ir kādā rangā) kļūst svarīga, kad primārās vajadzības ir nodrošinātas, bet pašapliecināšanās – kad arī ar pastāvīgu atzinību ir par maz. Tā kā ir valstu loks, kas bieži dominē daudzos topos, tas, iespējams, mudina meklēt vēl un vēl veidus, kā vēl iespējams izmērīt to, vai dzīvojam tik labi, kā varētu, vai dzīvojam pareizi (it kā kāds, turklāt vēlams, no citurienes, zinātu, kā ir pareizi).

Protams, ka ir izdevīgi ražot lietas, bez kurām citi nevar iztikt. Tāpat, neatkarīgi no tā, cik augstu tehnoloģiju prece tā ir, svarīgi, ka pievienotās vērtības lielākā daļa radusies iekšzemē; ka ar inovāciju ir rasts risinājums kādai būtiski cilvēcei ikdienas prātu nodarbinošai problēmai, tas ir ērts, pieprasīts, nozīmīgs (tik ļoti, lai citu produktu reklāma nespētu traucēt).

Taču, ieraugot, ka valsts izvirzījusies līderpozīcijās – vai tas liek salikt rokas klēpī un pārstāt ražot (līdzīgi kā drūmajos viduslaikos, pārspīlēti uztverot drīzo pastardienu, motivācija ko pasākt saruka līdz nepazīšanai)? Sportists nepārtrauc dzīvot brīdī, kad pirmoreiz kļūst par čempionu. Un arī otro un trešo…