Latvijas iekšzemes kopprodukts un nacionālais kopienākums

Iepriekšējā rakstā, analizējot Eiropas valstu rādītājus, jau varēja rast nelielu priekšstatu par Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) un Nacionālā kopienākuma (NKI) samēru, kā arī vidējo līmeni uz vienu iedzīvotāju iepretim citām valstīm. Šajā rakstā Latvijas datus aplūkošu detalizētāk: gan laika perioda ziņā maksimāli pieejamo datu rindu, gan starpību starp IKP un NKI veidojošās sastāvdaļas, gan pieauguma tempu pārmaiņas, tai skaitā globālās finanšu krīzes ietekmi uz rādītājiem.

Vispirms par pašiem datiem. Pāreju no iekšzemes kopprodukta uz nacionālo kopienākumu Centrālā statistikas pārvalde publicē katru ceturksni, tās mājas lapā pie datubāzēm sadaļā "Iekšzemes kopprodukts" var atrast ne vien datus, bet arī definīcijas un aprēķinu metodes.

Jāteic, ka Latvijā NKI tiek analizēts samērā reti, un tam ir arī pamatojums: tā kā NKI un IKP līdz nesenai pagātnei skaitliski maz atšķīrās, tad vērtīgāk bija analizēt daudz plašāku informatīvo bāzi sniedzošo IKP. Tomēr kopš 2006. gada atšķirība ir palielinājusies, turklāt līdz 2008. gadam veidojās lielāks IKP pārsvars pār NKI, bet vēlāk šī pozīcija mainījās pretējā virzienā (sk. 1. attēlu). Nākotnē lomas varētu atkal mainīties, bet par to tālāk rakstā.

1. attēls. Iekšzemes kopprodukts un nacionālais kopienākums uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta

*Latvijas Bankas aprēķins: izmantoti CSP dati (NKI faktiskajās cenās un iedzīvotāju skaitu), LB NKI aplēse 4. ceturksnim un SVF dati (nacionālās valūtas konvertācijas indekss uz PPP starptautiskajos dolāros - Implied PPP conversion rate, National currency per current international dollar). Avots: IKP - World Economic Outlook Database, IMF; NKI - World Development Indicators database, World Bank

Cenšoties novērtēt NKI pēc pirktspējas paritātes uz vienu iedzīvotāju 2010. gadam, aprēķināju "savu versiju" arī iepriekšējiem periodiem. Jau Eiropas valstu analīzē vairākos gadījumos Pasaules Bankas NKI aplēses šķita īsti neizskaidrojamas. Jāteic, ka šādas aizdomas ir arī par Latvijas aprēķināto rādītāju. Tas nozīmē to, ka, iespējams, nav pamata uzskatīt, ka Latvijā iedzīvotāju labklājība joprojām saglabājas 2007. gada līmenī, un tā varētu būt tuvāka 2006. gada līmenim.

IKP uz vienu iedzīvotāju savu augstāko punktu pēc SVF aprēķiniem sasniedza 2007. gadā¹. Krīzes ietekmē IKP pret šo augstāko punktu saruka par 18.0%. Savukārt NKI uz vienu iedzīvotāju kritums bija ievērojami mazāks. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem NKI kritums salīdzinājumā ar tā augstāko punktu 2008. gadā bija 11.6%, bet, salīdzinot ar 2007. gadu, – tikai 3.0%. Kā jau minēju, tas tomēr varētu būt pārvērtēts – pēc manām aplēsēm NKI kritums pret 2008. gadu varētu būt 12.2%, savukārt pret 2007. gadu – 11.7%.

Kā redzams 1. attēlā, ja vēlamies izteikties par krīzes dziļumu, tad nav jāmeklē kā piemērs ASV lielā depresija. 1990. gadu sākumā mēs jau pieredzējām būtisku labklājības kritumu, kad samazinājums bija mērāms gandrīz par 40%, turklāt pie nesalīdzināmi zemāka līmeņa. Salīdzinājumā ar 1992.–1993. gadu labklājības līmenis Latvijā joprojām ir trīs reizes augstāks.

Jau kopš iestājas Eiropas Savienībā 2004. gadā straujāks kāpums bija vērojams IKP (2. attēls), tāpat arī straujāks kritums sekoja krīzes periodā, attiecīgi mainījās arī attiecība starp IKP un NKI.

2. attēls. IKP un NKI nominālais gada pieaugums, %

Avots: Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Bankas aprēķini

3. attēlā aplūkojamas starpību starp IKP un NKI veidojošās sastāvdaļas jeb neto faktoriālie ienākumi. Ja neto faktoriālie ienākumi kopsummā ir virs 0, tas nozīmē, ka NKI>IKP, ja zem 0 – tad IKP>NKI. Kā redzams, laika gaitā atšķirība palielinājusies. Daļēji tas skaidrojams ar cenu kāpumu, jo šie dati ir faktiskajās cenās. Tomēr galvenais noteicošais faktors ir īpašuma ienākumi, kas ļāva nerezidentiem gūt lielāku peļņu izaugsmes gados, savukārt krīzes laikā tie (galvenokārt nerezidentu bankas) cieta zaudējumus – vismaz īstermiņā iedzīvotāju labklājību šie zaudējumi neietekmē un attiecīgi NKI rādītāju koriģē augšup. Pavisam cits stāsts gan veidosies, ja runāsim par atsavinātajiem īpašumiem, kas šobrīd, iespējams, tā uzturētājam rada tikai finansiālus izdevumus (īpaši nepabeigtās celtnes un pustukšās dzīvojamās ēkas), tomēr nākotnē situācija var mainīties.

Runājot par atlīdzību nodarbinātajiem – to ienākumu daļu, kuru nopelnījuši Latvijas rezidenti ārvalstīs, kam atņemta nerezidentu saņemtā atlīdzība Latvijā; šī komponente laika gaitā palielinājusies. Straujākais kāpums bija vērojams pēc iestājas ES, kad radās iespēja bez ierobežojumiem strādāt daudzās valstīs. Saskaņā ar dažādām aplēsēm 2004.‑2005. gadā darbu ārvalstīs uzsāka 30 līdz 100 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kas bija aptuveni 2-6% no valsts iedzīvotājiem darbaspējas vecumā. Kopš krīzes sākuma vērojam otro emigrācijas vilni, un samērā droši var teikt, ka tas nav mazāks par pirmo. Šajā "atlīdzība nodarbinātajiem" pozīcijā parādīsies tikai tā darba samaksa, ko saņēmuši Latvijas rezidenti.

3. attēls. Neto faktoriālie ienākumi, faktiskajās cenās, milj. latu 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Bankas aprēķini

Pozīcijā "neto nodokļi mīnus subsīdijas" (Latvijas gadījumā subsīdiju neto plūsmām ir pozitīva ietekme, savukārt nodokļu – negatīva) skaitļi parādās tikai pēc iestāšanās ES, kas pamatā skaidrojams ar ES maksātajām subsīdijām par ražojumiem – galvenokārt lauksaimniekiem par platību un produkciju.

Jau iepriekšējos rakstos pieminēju, ka NKI attīstību var nozīmīgi ietekmēt valsts ārējais parāds un attiecīgi procentu maksājumi. Liels parāds ir vērtējams kā risks iedzīvotāju labklājības līmeņa izaugsmei. Ignorējot šo faktoru, var veidoties situācija, ka mēs priecājamies par straujāku IKP kāpumu, bet iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumi nepieaug.

4. attēls. Latvijas bruto ārējais parāds, gada beigās, miljardi latu 

*3. ceturkšņa beigas

Avots: Latvijas Banka

Naudas izteiksmē bruto ārējais parāds 2009.–2010. gadā nedaudz samazinājās (sk. 4. attēlu), tomēr strauji sarukušā IKP dēļ parāda attiecība pret IKP ir augusi (attēls). Lielākas pārmaiņas notikušas pašā parāda struktūrā – mazinoties privātā parāda daļai, bet līdz ar "Parex bankas" saistību pārņemšanu un starptautiskā aizdevuma saņemšanu savukārt palielinoties valsts (valdības un centrālās bankas) parādam. Mēs zinām, ka starptautiskais aizņēmums Latvijai šobrīd ir pieejams par samērā zemām procentu likmēm, salīdzinot ar tirgū dominējošajām. Tomēr nākotnē pēc parāda pārfinansēšanas šie izdevumi, visticamāk, augs, tā mazinot valsts NKI.

Tā kā Latvijai ir augsts parāds (tiesa, krietni atpaliekot no Eiropas negatīvajiem līderiem parāda ziņā), tad arī procentu maksājumi nav mazi. Pastāv iespēja parādu un procentu izdevumus mazināt, pārdodot aktīvus. Tomēr brīdī, kad plānojam uzņēmumu pārdošanu nerezidentiem, jāatceras, ka tā mēs vienlaikus arī samazinām savus nākotnes ienākumus. Te tad ir jānovērtē, kurš ceļš ir optimālākais – procentu izdevumu mazināšana vai vietējo uzņēmumu nākotnes peļņa. Krietni efektīvāka pieeja būtu mazināt liekos izdevumus valsts budžetā, lai neturpinātu audzēt valsts parādu, un IKP kāpināšanai mērķtiecīgi izmantot ES fondu līdzekļus, kas atšķirībā no aizdevuma nerada valstij parādu un riskus labklājības līmeņa izaugsmei.