Latvijas iestāšanās OECD – vai piena upes ķīseļa krastos?

Latvija savā salīdzinoši īsajā neatkarības periodā ir daudz paveikusi, un pie lieliem sasniegumiem pieskaitāms arī nesenais uzaicinājums kļūt par daļu no pasaules attīstītāko valstu apvienības – OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija / Organisation for Economic Co-operation and Development).

Taču nav arī noslēpums, ka Latvijai pārējās OECD dalībvalstis “jāiedzen” daudzās jomās. Viens no indikatoriem, ko ekonomisti salīdzina vispirms, ir iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju, jo tas liecina par dzīves līmeņa atšķirībām starp valstīm. Šobrīd vērojamais strukturālo reformu trūkums un iedzīvotāju novecošanās komplektā ar lēno eksporta izaugsmi un izteikti zemo investīciju līmeni neko labu par Latvijas izredzēm pārskatāmā nākotnē palielināt produktivitātes pieaugumu un noķert pārējās OECD valstis neliecina. Iestāšanās OECD var konverģences (tuvināšanās) procesu paātrināt, ja ieklausīsimies mums veltītajās rekomendācijās un ieviesīsim tās dzīvē.

Latvijas ērkšķainais ceļš uz OECD

Latvija jau kādu laiku ir pilntiesīga Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts, kopš 2014. gada esam arī eiro zonas sastāvdaļa, savukārt līgumu par iestāšanos OECD gatavojamies parakstīt jau šī gada 2. jūnijā. Iestāšanās OECD bijusi viena no Latvijas valdības prioritātēm, taču viss nenoritēja tik gludi, cik plānots.

Procesu kavēja Latvijas neatbilstība OECD normām vairākās kategorijās. Piemēram, Krimināllikuma grozījumus un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) likuma grozījumus, ar mērķi izpildīt OECD rekomendācijas par kukuļošanas apkarošanu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju Saeima to galīgajā lasījumā pieņēma tikai dažas dienas pirms OECD Pretkukuļošanas darba grupa lēma par Latvijas gatavību pievienoties organizācijai. Neskatoties uz darba grupas pozitīvo vērtējumu, izpildītas ir tikai prioritārās rekomendācijas – darāmā vēl šajā ziņā ir ļoti daudz.

Lai gan pēdējā laikā vērojams zināms progress, ļoti lēns ir bijis arī valstij piederošo uzņēmumu pārvaldes uzlabošanas process. To atbilstoši labākajai praksei neesam varējuši (vai varbūt – gribējuši) sakārtot jau daudzus gadus, lai gan par to ļoti centīgi atgādinājušas arī citas starptautiskās institūcijas (gan Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), gan Eiropas Komisija (EK) gan finanšu atbalsta programmas laikā (2009-2012), gan Eiropas Semestra ietvaros) [i]. OECD korporatīvās pārvaldības komiteja solījusi arī pēc Latvijas uzņemšanas uzmanīgi sekot tam, kā praksē tiks ieviesta valdības apņemšanās uzlabot valsts kapitāla daļu pārvaldību. Kopumā nepamet sajūta, ka pozitīvas izmaiņas valstī galvenokārt notiek brīžos, kad gribam iestāties kādā organizācijā. Taču, ja vēlamies arī turpmāku dzīves līmeņa uzlabošanos, šim “ieradumam” būtu jāmainās.

Vēl ir, kur augt

OECD sastāvā līdz šim bija 34 dalībvalstis, tajā skaitā arī mūsu kaimiņi igauņi, kuri paspēja organizācijai pievienoties jau 2010. gadā. Arī lietuvieši ir uzsākuši pārrunu procesu un cer tuvākajos gados tajā iestāties. Apskatot 1. attēlā Latvijas un salīdzināmo valstu IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes (jeb ņemot vērā cenu līmeni katrā valstī), redzams, ka esam nabadzīgāki ne tikai par OECD valstīm vidēji, bet arī par tuvākajiem kaimiņiem. IKP uz iedzīvotāju (lasi – dzīves līmenis) 2015. gadā Latvijā bija par 40% zemāks nekā vidēji OECD valstīs. Zemāk par Latviju ierindojas tikai Čīle, Turcija un Meksika. Pozitīvi, ka šajā rādītājā novērojama būtiska konverģence – kopš 2000. gada esam par 26 procenta punktiem (pp) pietuvojušies OECD vidējam rādītājam. Lai gan abu mūsu kaimiņvalstu starta pozīcijas bija labākas nekā Latvijai, lietuvieši spējuši pārvarēt pat veselus 33pp, kamēr igauņi nedaudz mazāk nekā mēs – 24pp no starpības ar OECD vidējo ienākumu līmeni [ii].

Svarīgākais rīks dzīves līmeņa uzlabošanai ir produktivitātes celšana. Ekonomists un filozofs Ādams Smits jau 1776. gadā savā darbā Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem argumentēja, ka viens no galvenajiem tautu bagātības vairotājiem ir darbaspēka produktivitāte. Arī nesenais OECD pētījums par produktivitātes indikatoriem liecina, ka ienākumu līmeņa atšķirības pa valstīm galvenokārt skaidrojamas ar darbaspēka produktivitātes atšķirībām. Viens no piemērotākajiem darbaspēka produktivitātes indikatoriem ir IKP uz nostrādāto stundu. Pētot OECD valstu 2014. gada produktivitātes datus redzam, ka Latvija ierindojas pat vēl zemāk, nekā mērot IKP uz iedzīvotāju [iii]. 1. attēls liecina, ka arī Latvijas produktivitātes līmenis ir audzis kopš 2000. gada, tomēr OECD valstu vidējam rezultātam tas tuvojas lēnākā tempā, nekā IKP uz iedzīvotāju. Līdz ar izglītības kvalitātes paaugstināšanu, uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, spēcīgākas konkurences attīstīšanu utt. celt produktivitātes un ienākumu līmeni Latvijā varam, veicinot eksporta izaugsmi un investējot infrastruktūrā. Par pēdējām divām iespējām arī turpināšu izvērstāk.

Eksports

Latvija ir maza, atvērta ekonomika, kas nozīmē, ka ilgtermiņā varam augt tikai, tirgojoties ar citām valstīm. Dati rāda, ka gan šobrīd, gan arī vēsturiski eksports veido mazāku daļu no mūsu IKP, nekā salīdzināmās ekonomikās (2. attēls) – 2015. gadā eksports veidoja zem 60% no Latvijas IKP, kamēr Lietuva un Igaunija ir krietni atvērtākas (tuvu 80% no IKP).

Vairums ekonomistu ir vienisprātis – starptautiskā tirdzniecība pozitīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi [iv]. Jaunākās starptautiskās tirdzniecības teorijas (piemēram, Melitz, Impact of trade on intra-industry allocations) atzīmē, ka lielāka konkrētas industrijas piedalīšanās starptautiskajā tirdzniecībā veicina tajā esošo resursu pārvietošanos uz eksportējošajiem uzņēmumiem, kas tiek uzskatīti par produktīvākiem. Līdz ar to pieaug industrijas produktivitāte un tādējādi arī kopējais produktivitātes līmenis ekonomikā. K. Beņkovskis nesen veiktajā pētījumā par resursu izlietojuma neefektivitāti Latvijā secinājis, ka arī Latvijā apstiprinās pieņēmums par produktivitātes prēmijām eksportējošajiem uzņēmumiem, tāpēc valstij jāpievērš pastiprināta uzmanība eksportētāju atbalstam.

Iepriekš (no 2000 līdz 2012. gadam) eksporta īpatsvaram IKP bija augoša tendence, bet pēdējos trīs gados situācija labākajā gadījumā vērtējama kā stagnējoša. 2015. gadā reālais eksports auga tikai par 1.4%, turklāt pie vainas nav tikai aktivitātes sarukums pasaules tirdzniecībā. Kopš 2012. gada indekss, kas raksturo Latvijas eksporta tirgus daļas pasaules importā, nav audzis, un pagājušajā gadā bija pat vērojams lielāks kritums nekā krīzes periodā (2. attēls).

Gan Latvijas Bankas, gan OECD ekspertu prognozētais eksporta pieauguma temps tuvākajos gados ir salīdzinoši neliels un līdzīgs eksporta tirgu izaugsmei – tirgus daļu palielināšana netiek prognozēta. Konkurēt ar lētu darbaspēku kļūst arvien grūtāk, it īpaši, ņemot vērā pēdējā laika straujos algu pieauguma tempus, no kuriem atpaliek produktivitātes izaugsme. Tas nozīmē, ka arvien lielāku nozīmi spēlēs ne-cenu konkurētspēja – inovācijas, produktu kvalitāte un dizains, to piemērotība konkrētam klientam, to izplatīšanas tīkla efektivitāte utt. Bieži vien šādi produkti un idejas rodas nevis jau eksistējošās firmās, bet jaunu uzņēmēju vai pat potenciālo uzņēmēju prātos.

Lai veicinātu ne-cenu konkurētspējas attīstību ilgtermiņā, cilvēki jāmāca domāt vairāk kā uzņēmējam, nevis izpildītājam, saskatīt iespējas un uzdrošināties tās izmantot. Tam nepieciešamas izglītības sistēmas izmaiņas, jau sākot no pirmajām klasēm. Protams, lai idejas nepaliktu nerealizētas, svarīgi nodrošināt piemērotu uzņēmējdarbības vidi, kur tām attīstīties, un iespēju jauniem uzņēmumiem iegūt finansējumu.

Investīcijas

Nākotnes faktiskā un potenciālā izaugsme ir vistiešākajā veidā atkarīga no šodienas investīcijām jaunās iekārtās, tehnoloģijās, izpētē un attīstībā, kā arī publiskajā infrastruktūrā. Mēs esam valsts, kas ir attīstības procesā, tomēr investīciju apjoms procentos no IKP pašlaik ir zemākajā līmenī kopš 1998. gada, un ir tikai nedaudz virs OECD valstu rādītāja (kurās šis līmenis pašlaik ir vēsturiski zems; skat. 3. attēlu).

Privātajās investīcijās situācija nav iepriecinoša – uzņēmumi izvairās investēt ārējās vides neskaidrības, nepietiekošas sagaidāmā pieprasījuma izaugsmes vai kādu citu faktoru ietekmē (piemēram, "jo tāpat ir labi"). Taču uzņēmumi nav vienīgie, kas investē. Publiskā sektora investīcijas Latvijā spēlē ļoti svarīgu lomu – esam pirmajā desmitniekā, sarindojot OECD valstis pēc publisko investīciju daļas kopējās investīcijās (4. attēls). Pēdējos gados publiskās investīcijas veido ap 19% no kopējām investīcijām (augstāks līmenis bija tikai krīzes laikā), kamēr vidēji OECD valstīs tas ir ap 16% [v].

Jāatceras, ka "publiskās investīcijas" ietver ne tikai valsts finansējumu, bet arī ES fondus, un, kā skaidrojusi kolēģe B. Traidase savā rakstā, tieši pēdējie veido lielāko daļu – 70% – no šī publisko investīciju groza. Turklāt daļa no privātajām investīcijām ir ļoti cieši saistītas ar ES fondu ciklu, jo uzņēmumi gaida līdzfinansējumu, lai realizētu investīciju projektus.

Līdz 2020. gadam (jaunā plānošanas perioda ietvaros) esam nodrošinājuši ES struktūrfondu līdzekļus, taču tālākā nākotne ir miglā tīta – vienīgais, par ko varam būt droši – Latvijai piešķirtie ES fondu līdzekļi būs mazāki nekā šobrīd. Ņemot vērā lielo publisko investīciju nozīmi Latvijas ekonomikā, jādomā par alternatīvām ES fondiem nākotnē. 

Viena iespēja valstij ir aizņemties ar mērķi ieguldīt infrastruktūrā – Latvijas ilgtermiņa valsts parāda vērtspapīru likmes šobrīd ir pat zemākā līmenī nekā vidēji eiro zonas valstīs, un valsts parāda apjoms mums ir salīdzinoši zems (viens no zemākajiem OECD). Taču jāatceras, ka investīcijas, kas tiek veiktas pirms tam nepierādot to efektivitāti un derīgumu, var radīt nevajadzīgu papildu slogu valstij, palielināt tās parāda finansēšanas izmaksas un tādējādi apdraudēt finanšu tirgu uzticību Latvijai.

Kādu laiku atpakaļ valdības pārstāvji publiski atzinuši  - ja "Rail Baltica" nebūtu Eiropas finansējuma, tad būtu jādomā par tā realizācijas lietderību. Tas liek aizdomāties arī par visu pārējo ar ES fondu palīdzību veikto un veicamo investīciju "lietderību". Rodas sajūta, ka pašlaik, kad pieejami ES fondu līdzekļi, par tādiem sīkumiem kā ex ante efektivitātes un lietderības pierādīšana var nesatraukties, taču būtu vēlams jau laikus trenēties – ja nākotnē vēlēsimies redzēt investīcijas publiskajā infrastruktūrā, pierādījumi to lietderībai būs vajadzīgi [vi].

Runājot par ieguvumiem no publiskajām investīcijām, redzam, ka gan teorētiski, gan empīriski pētījumi uzsvēruši pozitīvo sakarību starp augstas kvalitātes publisko infrastruktūru un ekonomikas produktivitāti [vii]. Pētījumi par publisko investīciju atdevi veikti arī Latvijā. Piemēram, O. Krasnopjorovs un R. Freimane Finanšu ministrijas pasūtījuma ietvaros veikuši pētījumu, kurā secināts, ka publiskajam kapitālam Latvijā ir pozitīva un statistiski nozīmīga ietekme uz ražošanas apjomu. Taču diemžēl publiskās investīcijas bieži cieš no efektivitātes trūkuma, kā rezultātā pozitīvais devums ekonomikā ir daudz mazāks, nekā varētu cerēt.

IMF pētnieki, salīdzinot publiskā kapitāla un infrastruktūras pārklājuma un kvalitātes mērus dažādās pasaules valstīs secinājuši, ka aptuveni 30% no potenciālajiem ieguvumiem no publiskajām investīcijām tiek pazaudēti neefektīvo procesu dēļ.

Runājot par efektivitāti, varam arī apskatīt ļoti vienkāršotu piemēru. Tuvu 30% no ES struktūrfondu līdzekļiem gan iepriekšējā (2007-2013), gan šajā (2014-2020) plānošanas periodā (katrā periodā pieejami vairāk nekā 4 miljardi EUR) tikuši atvēlēti transporta infrastruktūras attīstībai, no kuriem vairāk nekā puse ieguldīta ceļu infrastruktūrā. Interesanti paskatīties, ko no šīm investīcijām esam ieguvuši. Viens veids, kā izvērtēt šo investīciju efektivitāti, ir pavērot kā mainījušies vērtējumi attiecīgajās Pasaules ekonomikas foruma veidotā Globālā konkurētspējas indeksa sadaļās. 5. attēlā redzam, ka, lai gan kopējā Latvijas transporta infrastruktūras kvalitāte nedaudz uzlabojusies un pietuvojies OECD valstu rādītājam, ceļu infrastruktūras novērtējums, neskatoties uz veiktajām investīcijām, kopš 2006. gada spītīgi turas neiedomājami zemā līmenī. 2015. gadā Latvija ceļu infrastruktūras ziņā 140 valstu konkurencē ierindojās godpilnajā 96. vietā (starp Urugvaju un Filipīnām). Ja pieņemam, ka Pasaules ekonomikas foruma aptaujātie biznesa līderi nav nepamatoti kritiski, šis rezultāts liecina par zināmu publisko investīciju neefektivitāti konkrētajā sektorā. Mērķa sasniegšanai – kopējās ekonomikas produktivitātes celšanai un konverģences ar OECD valstīm nodrošināšana – nepieciešams efektivitāti uzlabot.

Vai OECD mūs glābs?

Dzirdēti izteikumi (piem. no Ventspils mēra A. Lemberga), ka Latvijas iestāšanās OECD nekādā veidā neveicinās labklājības pieaugumu. Virspusēji skatoties – tā ir taisnība – pats fakts, ka esam daļa no attīstīto valstu grupas, automātiski nenozīmē piena upes ķīseļa krastos. Tomēr tas, ka atsevišķas (pārsvarā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas) OECD valstis konkrētos rādītājos ir sliktākā pozīcijā nekā Latvija nenozīmē, ka mēs no dalības neko neiegūsim. Atrašanās OECD valstu saimē par sliktu noteikti nenāks: iegūsim lielāku atpazīstamību un uzticamību pasaules finanšu tirgos un investoru acīs, kā rezultātā iespējama arī pozitīva ietekme uz valsts kredītreitingu (un tādējādi arī zemākas valsts parāda izmaksas).

OECD ir papildu platforma, kas piedāvās iespēju runāt par mums interesējošajiem jautājumiem ar tādām spēcīgām ekonomikām kā ASV, Kanāda vai Japāna. Iestāšanās OECD mudināti esam jau pieņēmuši vairākas izmaiņas likumdošanā, kam pamatā OECD vadlīnijas un labākās prakses. Piemēram

• pieņemti stingrāki pretkorupcijas standarti;
• grozīts Krimināllikums, pastiprinot sodus par kukuļošanu, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu;
• 2014. gadā pieņemtas izmaiņas jau iepriekš minētajā valsts kapitālsabiedrību pārvaldības likumā;
• pieņemti grozījumi Konkurences likumā, kas modernizē konkurences tiesību aizsardzību Latvijā, kā arī palielina Konkurences padomes iespējas efektīvāk novērst konkurences tiesību pārkāpumus.

Tā kā šīs izmaiņas nāk par labu (lielākajai daļai no mums), jācer, ka turpināsim veikt uzlabojumus un pieturēties pie OECD labākās prakses arī pēc iestāšanās un ka ar minimālo prasību izpildi centieni nebeigsies.

Ļoti svarīgi arī apzināties, ka OECD ir papildu kapacitāte, zināšanas par dažāda veida valsts politiku veidošanu, un daudzveidīgās pieredzes dēļ arī idejas par to, kas konkrētā valstī "strādās". OECD var analizēt valsts politiku konkrētās nozarēs un sniegt personalizētas rekomendācijas Latvijai, savukārt mūsu eksperti var tās attiecīgi izvērtēt un piemērot Latvijas situācijai [viii]. Šī visa rezultātā mūsu iespējas uzlabot valsts pārvaldi, ekonomiskos procesus Latvijā un līdz ar to paaugstināt produktivitāti un pietuvoties OECD valstu labklājības līmenim palielināsies. Protams, tikai no mums pašiem atkarīgs, vai mēs OECD dotās iespējas mācēsim izmantot.