Latvijas kokapstrādes attīstība: riski un iespējas

Mežs daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgs ienākumu avots. Kokapstrādes īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā pēdējo trīs gadu laikā svārstījies robežās no 2.5 līdz 3.0%, un, ja ņem vērā arī mežizstrādes daļu, nozares īpatsvars palielinās līdz vairāk nekā 5%. Kokrūpniecība 2012. gadā veidoja 21.5% no apstrādes rūpniecībā saražotās produkcijas apjoma. Tā ir arī viena no nozarēm, kas eksportē lielāko daļu savas produkcijas (2012. gadā 73.2% no nozares izlaides tika eksportēta) un kopumā 2012. gadā veidoja 15.1% no visa Latvijas preču eksporta.

Šie skaitļi apstiprina, ka kokrūpniecībai ir īpaša loma Latvijas ekonomikā. Dziļāk izpētot dažus aspektus pēdējo gadu pieprasījuma un piedāvājuma attīstībā, atklājas, ka kokapstrādes nozare, kas bijusi viens no galvenajiem eksporta dzinējspēkiem pēckrīzes periodā, pēdējā laikā saskaras gan ar pieprasījuma, gan piedāvājuma problēmām. Pieprasījums pēc kokapstrādes produkcijas, ņemot vērā lielo izlaides daļu, kas tiek realizēta eksportā, ir ļoti atkarīgs no situācijas Eiropas Savienības (ES) tirgos, kas pašlaik nav spīdoša un arī tuvākajā nākotnē nesolās tāda būt. Arī skatoties no piedāvājuma puses, jāsecina, ka esam arvien vairāk atkarīgi no ārējā tirgus. Koksnes piedāvājums iekšējā tirgū, kas pirms pāris gadiem bija salīdzinoši augsts, strauji samazinās ciršanas apjomu krišanās dēļ. Tāpēc, lai kokapstrāde varētu sekmīgi attīstīties, nepieciešams importēt arvien vairāk izejmateriālu.

No otras puses, kokapstrādes produktu pieprasījuma attīstība pasaulē ilgtermiņā tiek vērtēta kā pozitīva. Iepriecina arī tas, ka, lai arī lēni, tomēr palielinās apstrādātās produkcijas daļa kokrūpniecības eksportā. Koksnes piedāvājuma ziņā varam nākotnē cerēt uz izejmateriālu importa pieaugumu no Krievijas, kā arī uz iekšējā piedāvājuma pieaugumu, pateicoties mežu efektīvākai apsaimniekošanai.

Piedāvājuma puses analīze

Analizējot koksnes piedāvājumu, jāpievērš uzmanība gan Latvijas mežos sagādātajiem izejmateriāliem, gan koksnes importa datiem. Meži kopumā aizņem 52% no valsts teritorijas (esam ceturtajā vietā Eiropā) un aptuveni puse no tiem pieder Latvijas valstij. Latvijā ir vairāk nekā 140 tūkstošu privāto mežu īpašnieku, taču lielākā daļa no tiem ir mazi – 92% pieder mazāk nekā 20 hektāri meža, un šie mazie mežu īpašnieki bieži nav spējīgi efektīvi apsaimniekot savu īpašumu[1].

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati rāda, ka krīzes ietekmē kokmateriālu vidējās iepirkuma cenas ievērojami saruka, tādēļ privātie mežu īpašnieki vairs nebija ieinteresēti koksnes ieguvē. Arī apaļkoku imports no Krievijas 2008. un 2009. gadā faktiski tika apturēts paaugstināto kaimiņvalsts eksporta tarifu dēļ. Tādēļ, lai atbalstītu kokrūpniecības nozari, ciršanas apjomi valsts mežos ar valdības lēmumu tika strauji palielināti[2] unpieauguma ietekme bija vērojama līdz pat 2011. gadam. Šāds valdības solis glāba daudzus kokapstrādes uzņēmumus no bankrota, nodrošinot koksnes resursu pieejamību, un tieši kokrūpniecība aizsāka apstrādes rūpniecības pieaugumu krīzes dziļākajā posmā. 2010. un 2011. gadā palielinājās arī privāto mežu ciršanas apjomi, taču ar 2012. gadu plānotie apjomi ir samazinājušies gan valsts, gan privātajos mežos, un kritums, visticamāk, būs vērojams vismaz pāris turpmākos gados. Par to liek domāt uz šo brīdi pieejamie Valsts meža dienesta plānoto ciršanas apjomu dati (1. attēls), skujkoku mežaudžu ilgtspējas saglabāšanas nepieciešamība, kā arī fakts, ka kokmateriālu iepirkuma cenas Latvijā joprojām saglabājas salīdzinoši zemas.

1. attēls. Plānotie ciršanas apjomi, milj. m³; kokmateriālu importa dinamika, milj. LVL[3]

Avots: CSP, VMD, autores aprēķini

Kokapstrādē trūkstošais izejmateriālu daudzums tiek kompensēts ar importētiem kokmateriāliem galvenokārt no kaimiņvalstīm (1. attēls). Mūsu lielākās koksnes un tās produkcijas importa partnervalstis (2. attēls) 2012. gadā bija Lietuva (30%) un Igaunija (19%). Pirms izvedmuitas paaugstināšanas daudz koksnes importējām no Krievijas - 2007. gadā gandrīz 40% no kopējā kokmateriālu importa. Nākotnē ir cerība šo importu atjaunot, jo, kaimiņvalstij nesen iestājoties Pasaules Tirdzniecības organizācijā[4], eksporta tarifu barjeras tiek pazeminātas. Pagaidām gan strauju apaļkoku importa atsākšanu kavē birokrātiskās un arī infrastruktūras problēmas[5].

2. attēls. Galvenās kokrūpniecības importa partnervalstis 2012. gadā, % no importa

Avots: CSP

Tātad piedāvājuma pusē kokapstrādes nozares attīstību ierobežo izejmateriālu pieejamība. Ņemot vērā to, ka liela daļa no privātajiem mežiem mazo platību dēļ netiek profesionāli apsaimniekoti, daudz vērtīgās un pieejamās koksnes kokapstrādē neizmantojam.

Tomēr ir arī pozitīvi signāli - 2012. gada rudenī Saeima apstiprināja grozījumus Kooperatīvo sabiedrību likumā, ieviešot mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību[6]. Šīs izmaiņas ļauj mazajiem mežu īpašniekiem apvienoties kooperatīvos, pretendēt uz uzņēmumu ienākumu nodokļu atlaidēm un, galu galā, veiksmīgāk apsaimniekot savus mežus. Tas dod cerību, ka ilgtermiņā iekšēji spēsim apmierināt lielāku daļu no kokapstrādes nozares pieprasījuma; un nevis uz neilgtspējīgas mežu izciršanas, bet gan uz labākas resursu apsaimniekošanas rēķina.

Pieprasījuma puses analīze

Ņemot vērā eksporta nozīmi kokrūpniecībā, nozares pieprasījuma analīzē liela uzmanība jāpievērš eksporta partneru izpētei. Lielākās eksporta partnervalstis 2012. gadā (3. attēls) bija Zviedrija (14%), Lielbritānija (13%) un Vācija (11%). Mēs paši esam nozīmīgi importa partneri kaimiņvalstīm - Lietuvai (imports no Latvijas veido 24% no kopējā koksnes importa valstī) un Igaunijai (20%), kā arī Zviedrijai (14%)[7].

3. attēls. Galvenās kokrūpniecības eksporta partnervalstis 2012. gadā, % no eksporta

Avots: CSP

Viens no nozīmīgākajiem ekonomiskajiem rādītājiem, izskaidrojot pieprasījumu (vai tā trūkumu) pēc mūsu eksporta produkcijas kokrūpniecības nozarē, ir būvniecības tirgus attīstība eksporta tirgos. Svarīgi arī saprast, ka, kaut gan ES ir mūsu lielākais tirdzniecības partneris, iekšējie tirgi ES valstīs strukturāli būtiski atšķiras un kopējais ES27 valstu būvniecības indekss var nebūt īsti reprezentatīvs atspoguļojums situācijai mērķa tirgū. Tas redzams, izveidojot Latvijas lielāko eksporta partnervalstu ES būvniecības indeksu un to salīdzinot ar kopējo ES27 būvniecības indeksu (4. attēls)[8]. Varam novērot, ka, pretēji ES27 tirgum, situācija būvniecības tirgū mūsu eksporta partnervalstīs manāmi uzlabojās 2010. un 2011. gadā, kas palīdz izskaidrot Latvijas kokmateriālu eksporta straujo pieaugumu, neskatoties uz ES27 būvniecības tirgus sarukumu. Diemžēl jau 2012. gadā bija vērojams kritums partnervalstu būvniecības tirgū, kas norāda uz turpmāku eksporta pieauguma samazinājumu vai pat eksporta kritumu.

4. attēls. Koksnes produkcijas eksports, milj. LVL, un būvniecības indeksu ES27 un partnervalstīs salīdzinājums

Avots: Eurostat, CSP, autores aprēķini

Globālā situācija tomēr ir pozitīvāka nekā situācija ES. Līdzās pasaules dzinējspēka, Ķīnas, izaugsmei un investīcijām būvniecībā, kā svarīga jāatzīmē ASV mājokļu tirgus un līdz ar to arī dzīvojamo māju celtniecības tirgus atkopšanās tendence. Kokapstrādes nozarē šīs tendences lielākā ietekme, protams, vērojama pašā ASV un Kanādā. Taču pēdējā laikā cenas Ziemeļamerikā ir sasniegušas tādu līmeni, ka arī eksportētājiem no Eiropas (it īpaši vācu un zviedru ražotājiem) sāk kļūt izdevīgi kokmateriālus transportēt pāri okeānam[9]. Eksperti prognozē, ka šis cenu pieaugums turpināsies arī pāris turpmākos gadus, un Ķīnas un ASV ietekmē globālajā tirgū dažu tuvāko gadu laikā tiek sagaidīta virzība no kokmateriālu pārprodukcijas uz to deficītu[10].

Runājot par eksporta produkciju, bieži dzirdēts, ka eksportējam tikai baļķus un citus neapstrādātus kokmateriālus un tajā ir daļa taisnības. 2012. gadā garumā sazāģēti vai šķeldoti kokmateriāli bija lielākā eksportēto produktu apakšgrupa un veidoja 27% no eksportētās produkcijas. Taču, sadalot eksporta produktus divās kategorijās – pirmapstrādē un apstrādātajā produkcijā[11] – un skatoties eksporta attīstību pēdējos gados (5. attēls[12]), redzam, ka apstrādātās produkcijas īpatsvars kokmateriālu eksportā kaut nedaudz, tomēr ir palielinājies. Salīdzinot ar senāku pagātni, skaidrāk redzama nozares attīstība – 2000. gadā apstrādātā produkcija veidoja tikai 22%[13] no kokapstrādes produkcijas eksporta. Tas sasaucas arī ar apstrādes rūpniecības datiem par izlaidi kokrūpniecībā. Apstrādātās produkcijas īpatsvara pieaugums 2008. gadā saistāms ar krīzi, kuras ietekmē pirmapstrādes eksports kritās daudz straujāk (-27.6%) nekā apstrādātās produkcijas eksports (-4.8%). Taču pēdējos gados apstrādātās produkcijas eksporta pieaugums ir ievērojami lielāks nekā koksnes pirmapstrādei (2011. gadā 17.9% apstrādātajai pret 10.3% pirmapstrādei; 2012. gadā 9.6% pret 0.3%).

5. attēls. Kokmateriālu eksporta sadalījums pa produktu veidiem, %

Avots: CSP, autores aprēķini

Nobeigumā varam secināt, ka, tā kā gandrīz trīs ceturtdaļas no kokrūpniecības produkcijas tiek eksportēta, lai izprastu nozares attīstību, svarīgi sekot rādītājiem eksporta tirgū, kā arī pētīt eksportētās produkcijas struktūru. Pēdējā laika būvniecības rādītāji Eiropā kopumā un arī mūsu galvenajās partnervalstīs nav sevišķi iepriecinoši, kas liecina par iespējamu turpmāku kokrūpniecības sektora attīstības tempu pavājināšanos. Kā pozitīva tendence jāatzīmē Latvijas kokmateriālu eksporta struktūrā pamanāmās pakāpeniskās izmaiņas - no neapstrādātu produktu uz apstrādātās produkcijas eksportu. Augstākas pievienotās vērtības produktu ražošana un eksports liecina par nozares attīstību, taču tā iespējama tikai tad, ja ir pieejams pietiekams daudzums kvalitatīvu izejmateriālu. Iekšējā tirgus izejmateriālu piedāvājums ir strauji sarucis, salīdzinot ar periodu tieši pēc krīzes, un trūkstošā koksne jāimportē, padarot Latvijas kokrūpniekus arvien vairāk atkarīgus no koksnes piedāvājuma kaimiņvalstu tirgos.