Latvijas nebanku saikne ar bankām un savstarpēji – vai nozīmīga riska pārnesei?

Īsumā

• Finanšu nosacījumu pasliktināšanās, ekonomikas lejupslīdes un nebanku procikliskās darbības dēļ sistēmiskais risks nebankās [1] pieaug. 
• Latvijas nebankām salīdzinājumā ar eiro zonu ir daudz nelielāka, bet augoša loma banku aktīvu un finansējuma pusē.
• Latvijas nebanku apakšsektori savā starpā ir maz saistīti, izņemot ieguldījumu fondus (finansējuma piesaistes pusē) un finanšu palīgsabiedrības [2] (kas skaidrojams ar to lomu apkalpot citas finanšu iestādes). Tomēr nebankas var saasināt likviditātes, kredītriska un citu risku materializēšanos citos finanšu sektoros, piemēram, bankās.

Nebanku loma

Nebanku finanšu sektors ne tikai nodrošina atsevišķu finanšu pakalpojumu sniegšanu (apdrošināšana pret riskiem, pensiju kapitāla veidošana, ieguldījumu pārvaldīšana), bet arī, veicot investīcijas, attīsta valsts tautsaimniecību. Ierasti nebankas, pamatā ieguldījumu pārvaldīšanas nozare, kas pārsvarā nepiesaista noguldījumus no plašākas sabiedrības, uzņemas augstāku risku nekā, piemēram, bankas, investoriem par to pieprasot arī atbilstošu samaksu.

Inovācijas, jaunu finanšu pakalpojumu izveidošanās rada izaicinājumus un riskus. Nebanku loma finanšu sektorā palielinās, tāpēc jāsaprot, kādas saiknes ir starp bankām un nebankām, cik lielas tās ir un kā risks varētu tikt pārnests no viena sektora uz otru, kas būtiska satricinājuma gadījumā varētu ietekmēt arī reālo ekonomiku.

Augstas inflācijas un ierobežojošas monetārās politikas apstākļos mainās arī finanšu nosacījumi, cita starpā –investori prasa augstāku ienesīgumu, pieaug kredītrisks veiktajām investīcijām un risks likviditātes nodrošināšanai gan bankās, gan nebankās. Šāda cikla laikā biežāk parādās ievainojamības dažādos finanšu sektoros, kas, pastāvot augstai savstarpējai saiknei starp bankām un nebankām, var strauji izplesties.

Nebanku un banku savstarpējās saiknes potenciālie riski

1. Ķēdes reakcijas risks. Dažādu veidu finanšu iestāžu savstarpējā saikne var veicināt satricinājumu pārnešanu visā finanšu sistēmā. Piemēram, ja ieguldījuma fonds piedzīvo ievērojamus zaudējumus vai saskaras ar likviditātes problēmām, tas var izraisīt aktīvu pārdošanu, ietekmējot citus fondus un finanšu iestādes, kuras tur līdzīgus aktīvus, tādējādi pastiprinot sākotnējo šoku. Arī ieguldītāju uzskati par it kā pastāvošu savstarpējo saikni var izraisīt likviditātes krīzi citā finanšu iestādē, kas nav tieši saistīta ar problemātisko iestādi.
2. Likviditātes risks. Stresa vai tirgus lejupslīdes laikā nebanku finanšu iestādēm var rasties grūtības iegūt finansējumu vai pārdot aktīvus, kas var izraisīt likviditātes iztrūkumu. Tas var vēl vairāk palielināt sistēmiskas krīzes [3] risku, ja citu iestāžu likviditāte ir atkarīga no skartās iestādes. Ja nebanku iestādes saskaras ar likviditātes problēmām vai zaudē investoru uzticību, tās var prasīt atpakaļ finansējumu vai samazināt bankām izsniegto aizdevumu apjomu. Šī pēkšņā finansējuma atsaukšana var radīt likviditātes trūkumu bankām, kas var veidot finansēšanas grūtības, darbības un pat maksātspējas problēmas.
3. Sarežģītība un necaurredzamība. Īpašuma attiecības, neformālās attiecības un darījumi starp dažādām iestādēm var būt sarežģīti, lai tos pilnībā izprastu un pārraudzītu. Šis pārredzamības trūkums var apgrūtināt uzraugiem un tirgus dalībniekiem efektīvi novērtēt un mazināt riskus, sevišķi, ja attiecības ir pārrobežu.
4. Pārāk lielas, lai ļautu bankrotēt. Savstarpējā saistība var novest pie tādu finanšu institūciju izveides, kuras tiek uzskatītas par "pārāk lielām, lai ļautu tām bankrotēt". Kad lielas finanšu iestādes ar plašām savstarpējām saistībām saskaras ar grūtībām, pastāv uzskats, ka tās saņems valdības atbalstu, lai novērstu to maksātnespēju iespējamās sistēmiskās ietekmes uz finanšu un reālo ekonomiku dēļ. Šādas cerības var izraisīt morālo risku, proti, iestādes var uzņemties pārmērīgus riskus, pieņemot, ka tās tiks glābtas, un tādējādi saasinot vispārējo risku finanšu stabilitātei. Līdzīgas sekas ir arī “pārāk daudz, lai ļautu bankrotēt” gadījumā, kad daudzas mazas finanšu iestādes ir pakļautas identiskiem riskiem, kā rezultātā daudzu šādu finanšu iestāžu vienlaicīga maksātnespēja var novest pie sistēmiskas krīzes, tomēr šāda riska iespēja ir neliela. 

Papildu riski tautsaimniecībai

1. Valstu un banku saikne. Eiro zonā bankas samērā daudz tur valdības obligācijas (finansē valstis). Ja nebanku finanšu institūcijas samazina savu finansējumu bankām, tas var mazināt banku spēju iegādāties valdības obligācijas, izraisot augstākas aizņemšanās izmaksas valdībām. Tas savukārt var pastiprināt sistēmiskos riskus, kā arī krīzes gadījumā mazināt valdības spēju nodrošināt plašākus (ekonomikas) atbalsta pasākumus.

Ieguvumi no nebanku – banku saiknes

1. Uzlaboti finanšu pakalpojumi. Saikne starp bankām un nebanku finanšu iestādēm var palielināt finanšu pakalpojumu pieejamību un dažādību. Tā var veicināt kapitāla plūsmu, atbalstīt ieguldījumu aktivitātes un veicināt ekonomisko izaugsmi.
2. Riska dalīšana un diversifikācija. Savstarpējā saikne ļauj sadalīt risku un dažādot riskus dažādu veidu finanšu iestādēs. Tas var ļaut bankām novirzīt noteiktus riskus nebanku finanšu iestādēm, kurām var būt lielāka riska apetīte vai specializētas zināšanas šo risku pārvaldībā.
3. Tirgus efektivitāte un jauninājumi. Savstarpējā saikne var veicināt tirgus efektivitāti, veicinot konkurenci, inovāciju un efektīvu kapitāla sadali. Nebankas bieži piedāvā jaunus produktus, ieguldījumu stratēģijas un tehnoloģiskos sasniegumus, kas var uzlabot kopējo tirgus dinamiku.

Kā mainījusies Latvijas nebanku – banku saikne pēdējos gados

Latvijas Bankas uzturētā Finanšu kontu statistika ļauj identificēt, kādus finanšu aktīvus viens (finanšu) sektora dalībnieks ir aizdevis citai. Tā ļauj saprast, vai pastāv likviditātes risks, proti, risks, ka kāds nebanku finanšu sektora dalībnieks, likviditātes nepieciešamības vadīts, pēkšņi izņems ārā likvīdus finanšu līdzekļus, piemēram, naudu vai noguldījumus no cita tirgus dalībnieka, tādējādi izraisot likviditātes krīzi otram tirgus dalībniekam. Šī statistika arī ļauj identificēt, vai tirgus sektori ir ciešāk saistīti ar vietējiem vai ārvalstu finanšu sektoriem.

Analīzē nebanku sektorā tiek iekļauti šādi apakšsektori:

• ieguldījumu fondi, izņemot naudas tirgus fondus,
• alternatīvo ieguldījumu fondi,
• apdrošināšanas sabiedrības,
• privātie pensiju fondi un to pensiju plāni,
• citi finanšu starpnieki, izņemot apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus,
• finanšu palīgsabiedrības,
• piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji kā trasti,
• finanšu instrumentārsabiedrības, kas piesaista finansējumu mātes iestādēm atvērtā tirgū,
• citi kreditēšanas pakalpojuma sniedzēji kā lombardi, distances kreditētāji.

Aplūkojot kopējos datus, var redzēt, ka pēdējos gados Latvijas nebanku nozīme banku aktīvos un pasīvos (finansējuma piesaistē) ir augusi [4]. Atšķirībā no pārējās eiro zonas, kur pēdējos gados nebanku loma banku biznesā ir saglabājusies stabila (ap 9 % lielāko eiro zonas banku aktīvos, virs 13% saistībās [5]). Vienlaikus Latvijā nerezidentu [6] nebanku nozīme saglabājas neliela.

Nebanku noguldījumi Latvijas bankās

Banku pasīvu pusē no nebankām piesaistītajā finansējumā dominē noguldījumi un nekotētas akcijas, bet nekotētas akcijas nav likvīds finanšu instruments, tāpēc detalizētāk aplūkosim nebanku noguldījumus Latvijas bankās.

Otrajā attēlā redzams, ka nebanku noguldījumu nozīme Latvijas bankās mazinās kopš 2020. gada. Turklāt līmenis ir zemāks nekā vidēji eiro zonas valstīs, kur nebanku (neskaitot pensiju fondus un apdrošinātājus) īpatsvars noguldījumos balansē zem 6 % [7]. Gan rezidentu, gan nerezidentu nebanku noguldījumi pamatā ir pieprasījuma noguldījumi (82-100 % dažādos apakšsektoros), kas likviditātes krīzes gadījumā var tikt viegli izņemti. Tā kā struktūrā dominē rezidentu nebankas, potenciālo likviditātes krīzi ir vieglāk pamanīt, izmantojot vietējo uzraudzības informāciju. Turklāt Latvijas nebanku bizness ir mazāk vērsts uz īstermiņa likviditātes transformāciju (īstermiņa saistību izvietošanu ilgāka termiņa aktīvos).

Apskatot nebanku noguldījumu struktūru, redzams, ka līdz 2020. gadam būtisku lomu ieņēma pensiju fondi, kam nav augstas likviditātes vajadzības un kas uzkrāj naudu pensijai ilgtermiņā, bet kopš 2021. gada dominē citi finanšu starpnieki, būtisku kāpumu piedzīvo arī piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji. Tas parāda, ka nebanku sniegtais finansējums bankām vēl vairāk pāriet no uzraudzītiem uz mazāk uzraudzītiem sektoriem.

Latvijas banku ieguldījumi Latvijas nebanku iestādēs

Analizējot Latvijas banku ieguldījumus Latvijas nebanku iestādēs, redzams, ka atsevišķos Latvijas nebanku aktīvu veidos Latvijas banku ieguldījumi veido būtisku īpatsvaru. 50-70 % robežu sasniedz ieguldījumi citos kapitāla instrumentos (pamatā līzinga sabiedrības), nekotētās akcijās (finanšu palīgsabiedrības, t.sk. ieguldījumu pārvaldes sabiedrības), īstermiņa aizdevumos (arī pamatā līzinga sabiedrības) un ieguldījumu fondu apliecībās. Augstais Latvijas nebanku īpatsvars īstermiņa aizdevumos rada pārfinansēšanās risku, kā arī norāda uz banku piesardzību finansēt Latvijas nebankas.

Savukārt atsevišķos Latvijas nebanku aktīvu veidos, piemēram, atvasinātos finanšu instrumentos un ilgtermiņa parāda vērtspapīros, Latvijas banku ieguldījumi ir niecīgi. Plašāk skatīt 4. attēlu.

Nebanku savstarpējā saikne

Mazāk zināma un izpētīta (arī ierobežotas datu pieejamības dēļ) savstarpējā saikne pastāv starp dažādiem nebanku sektoriem. Vienlaikus jāatzīst arī, ka ierasti starp nebankām pastāv mazāk akūts likviditātes risks, daļēji arī tādēļ, ka savstarpējās finansiālās attiecības ir bāzētas arī nestandarta līgumos (finansējuma pusē).

Aplūkojot Latvijas nebanku savstarpējās saiknes [8], var redzēt, ka sasaiste ir salīdzinoši neliela, izņemot ieguldījumu fondu finansējumā, kur virs 20% piesaistītā finansējuma (pasīviem) veido citas Latvijas nebankas, un finanšu palīgsabiedrības, kas pamatā ir dibinātas, lai apkalpotu citus finanšu sektora dalībniekus, tāpēc arī augsta saikne ir loģiska.

Latvijas nebanku saiknes savā starpā 2020. un 2022. gadā

Avots: autores aprēķini, izmantojot Latvijas Bankas datus.

Noslēgumā

Ekonomikas lejupciklā biežāk īstenojas dažādas finanšu sektoru ievainojamības, tādēļ ir būtiski identificēt jaunas un monitorēt esošās ievainojamības. Tieši nebanku finanšu iestādes likviditātes problēmu situācijā var kalpot par katalizatoru plašākas krīzes radīšanā. Šobrīd pieejamie dati liecina, ka Latvijā šāds risks gan ir minimāls.

[1] Šeit un turpmāk – finanšu iestādes, kas nav kredītiestādes

[2] Ietilpst, piemēram, šādi apakšsektori: apdrošināšanas brokeri, pensiju fondu pārvaldnieki, apdrošināšanas un pensiju konsultanti, kredītu brokeri, vērtspapīru brokeri, ieguldījumu konsultanti, finanšu tirgus infrastruktūras nodrošinātāji, maksājumu iestādes, holdingi, kuru meitas sabiedrības ir pamatā finanšu iestādes

[3] Starptautiskais Valūtas fonds sistēmiskas krīzes definē kā tādas, kad vienā vai vairākās bankās ir būtiskas problēmas, kas var negatīvi ietekmēt reālo ekonomiku

[4] Būtisku lomu kāpumā ieņem Swedbank holding izveidošana Latvijā. Plašāk skatīt: Ko dati Tev nestāsta: vai tiešām kredītiestāžu aktīvi 2021. gadā Latvijā divkāršojās?

[5] Key linkages between banks and the non-bank financial sector un EU Non-bank Financial Intermediation Risk Monitor 2023, neieskaitot pensiju fondus un apdrošināšanas sabiedrības, kas nozīmē, ka kopējā nebanku saikne ir vēl augstāka

[6] Nebanku finanšu sektori, kas reģistrēti ārpus Latvijas

[7] Annex I Statistical classification for investment funds and other financial institution

[8] Tikai 1. kārtas ekspozīcijas