Latvijas parāds – kā tas radies un vai gribam to redzēt vēl lielāku?

Latvijas parāds 20 gadu laikā gandrīz četrkāršojies

Latvijas parāds uz vienu iedzīvotāju, ieskaitot kā nodarbinātos, tā pensionārus un jaundzimušos, 2020. gadā sasniedza 6680 eiro. Uz vienu strādājošo parāda līmenis bija jau gandrīz 15 tūkst. eiro. Turklāt, ņemot vērā pašreizējās demogrāfiskās tendences Latvijā, aizņemoties šodien, parāds būs jāatdod paaudzei, kurā būs vēl mazāk strādājošo. Līdz ar to parāds uz vienu iedzīvotāju un uz vienu nodarbināto turpinās pieaugt, pat īpaši nepalielinot aizņemtās summas.

Ja skatāmies, kāda ir bijusi Latvijas parāda attīstība kopš 2000. gada (1. attēls), kādu laiku parāds saglabājās nedaudz virs 10% no IKP, taču pašlaik tas ir četrkāršojies. Šī situācija spilgti ilustrē, ka ar parādu “nekad neko nevar zināt” un pat salīdzinoši zems līmenis pie noteiktiem nosacījumiem var būtiski palielināties. Finanšu krīzes ietekmē 2010. gadā Latvijas parāds strauji pieauga līdz 47.9% no IKP. To ietekmēja gan spējais IKP sarukums, gan tas, ka krīzes laikā palielinājās valdības izdevumi un bija nepieciešams aizņemties.

Turpmākajos gados parāds stabilizējās, un tā samazināšanās bija neliela, jo, lai gan IKP pieauga, tomēr gandrīz katru gadu budžets tika veidots ar deficītu. Savukārt pēdējos divos gados straujš izdevumu pieaugums Covid-19 izraisītās pandēmijas seku mazināšanai palielināja parāda līmeni, šoreiz gan lēcienam neesot tik straujam kā iepriekšējās krīzes laikā, tomēr efekts vēl turpinās, un šo faktoru ietekmē 2022. gadā, visticamāk, parāda apjoms sasniegs 50% no IKP.

Parāda līmenis audzis visās ES valstīs

Pandēmijas laikā Latvijā, tāpat kā citās ES valstīs, tika sniegts dažāda veida atbalsts iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kurus skāra uzņēmējdarbības ierobežojumi un kuriem kritās ienākumi. Šiem pasākumiem līdzekļi tika piesaistīti dažādos veidos – gan no budžetā jau esošajiem, gan veicot starptautiskos aizņēmumus, kuriem bija īpaši labvēlīgi aizņemšanās nosacījumi. Šie izdevumi Covid-19 pandēmijas seku mazināšanai bija nozīmīgi ne tikai Latvijā, bet visās ES valstīs.

Dažādi ar pandēmiju saistīti izdevumi ES valstīs variē no 3.2% no IKP Rumānijā līdz pat 20.1% no IKP Grieķijā (Latvijā 8.7% no 2020. gada IKP; 2. attēls). Turklāt daudzām valstīm ir ievērojams potenciālo saistību apjoms garantiju un līdzīgu likviditātes veicināšanas pasākumu formā. Pilnā apmērā tas pašlaik parāda līmeni neietekmē, bet, ja, piemēram, privātajam sektoram garantēto aizņēmumu izpildi nāksies uzņemties valdībai, tas var ietekmēt parādu nākotnē (par to vairāk kolēģes Baibas Brusbārdes rakstā par “parāda neredzamo daļu”).

Krīzes izdevumu ietekmē pērn parāds pieauga ne tikai Latvijā, bet visās ES valstīs (3. attēls). Vidēji tas palielinājās par 12.6 procentpunktiem, turklāt lielākais pieaugums bija vērojams valstīs, kurām jau iepriekš parāda līmenis bija augstāks. Tas ir saistīts ne tikai ar to, kāda bijusi pandēmijas ietekme šajās valstīs, bet arī ar iespējām krīzes pārvarēšanas resursus meklēt jau esošo pieejamo finanšu ietvaros un salīdzinoši lētāk vai dārgāk aizņemties. Piemēram, Grieķijas emitētajiem vērtspapīriem likmes bija lielākas nekā vidēji eirozonā.

Latvijā viena gada laikā parāds pieauga par 6.5 procentpunktiem jeb 1.5 miljardiem eiro.

Lai gan parāds audzis visās ES valstīs, turklāt diezgan ievērojami, pašlaik tirgū pieejami aizņēmumi ar zemām procentu likmēm. Tomēr tik atbalstoša centrālo banku monetārā politika  nevar turpināties bezgalīgi. Līdzko vadošās centrālās bankas lems par monetārās politikas nostājas maiņu, sagaidāms, ka procentu likmes palielināsies. Ja valdības parāds turpina pieaugt, būs jāpārfinansē “vecās un lētās” saistības uz “jaunām un dārgākām”, lai nosegtu augošos budžeta izdevumus. Tas palielinās parāda apkalpošanas izmaksas pat pie nemainīga parāda līmeņa. Fiskālās disciplīnas noteikumiem atkal stājoties spēkā (uz pandēmijas laiku Eiropas Komisija (EK) ieviesa atkāpi), budžeta deficīts būs jātur noteiktos rāmjos. Tas var nozīmēt, ka jāpalielina ieņēmumi (piemēram, palielinot nodokļus) vai jāsamazina izdevumi kādai citai nozarei, jo procentu maksājumos būs jāmaksā vairāk. Krīzes laikā valdībai ir jāatbalsta iedzīvotāji un uzņēmēji, bet, tai beidzoties, izdevumiem jākļūst mērenākiem.

Optimāls? Neoptimāls? Optimāls? ...

Līmenis, kas bieži izskan saistībā ar parādu, ir 60% no IKP. Tas sākotnēji tika noteikts Māstrihtas līgumā, vienojoties par ES pamatprincipiem [1]. Latvijā šis līmenis ir pieminēts arī Fiskālās disciplīnas likumā [2]. Pašlaik gan ir spēkā fiskālās sistēmas vispārējā izņēmuma klauzula, kas krīzes laikā ļauj eiro zonas dalībvalstīm tērēt vairāk, nekā to nosaka Māstrihtas kritērija apjomi, tomēr, krīzei beidzoties, sagaidāms, ka atgriezīsimies pie stingrākiem fiskālajiem nosacījumiem. Tas, ka daļa no eiro zonas valstīm šo noteikto parāda līmeni pārsniedz, raisa jautājumu - kāds ir “optimāls” parāda līmenis: jau pieminētie 60% vai tomēr kāds cits? Šeit atbilde nav viennozīmīga – tas atkarīgs gan no pieņēmumiem, kas izmantoti optimālā līmeņa novērtēšanā, gan no tā, kāds ir valsts attīstības līmenis. Piemēram, jaunattīstības valstīm tiek ieteikts ilgtermiņā nepārsniegt parāda līmeni 40% no IKP [3]. Savukārt augsti attīstītas valstis, kuru aizņemšanās iespējas nav apgrūtinātas vai apšaubītas, var ilgtermiņā stabili uzturēt augstāku parāda līmeni. Piemēram, Japānā 2020. gadā parāds sasniedza 225% no IKP. Šajā valstī parāda stabilitāti veicina gan valsts reputācija, gan tas, ka parāds ir pārsvarā ilgtermiņa un tie ir iekšējie aizņēmumi. Latvijas situācija ir atšķirīga.

Lai gan par optimālu parāda lielumu konkrētai valstij var diskutēt, pārlieku liels parāds var mazināt ekonomikas izaugsmi [4], radīt risku zaudēt investoru uzticību un pasliktināt aizņemšanās nosacījumus. Turklāt svarīgi, kā aizņemtie līdzekļi tiek izmantoti – vai tie tiek “noēsti”, apmierinot īstermiņa vajadzības, vai arī ieguldīti, piemēram, attīstot zināšanas un infrastruktūru, kas potenciāli var nest ieguvumu nākotnē. Protams, attīstība jāveicina, tomēr jāņem vērā iespējamā resursu apguves kapacitāte un lietderība. Piemēram, nevaram vienlaikus visā Latvija būvēt un atjaunot ceļus – trūkst uzņēmumu, kas spētu šo darbu paveikt. Turklāt labi ceļi visā valstī negarantētu strauju attīstību, tik pat nozīmīgi kā ceļi ir infrastruktūra kopumā. Visu laiku aktuāli ir jautājumi - “cik” un “ko” attīstīt.

Līdzīgi, kā domājot par personīgām parādsaistībām – kaut arī mums nav “Māstrihtas kritēriju”, kas noteiktu, cik daudz procentuāli no gada ienākumiem varam aizņemties, tomēr ir kādi mehānismi, kas bremzē vēlmi bezgalīgi aizņemties un tērēt. Personas gadījumā aizdevējs var izvērtēt līdzšinējos aizņēmumus, iepriekšējo pieredzi, parādus atdodot, kā arī pielāgot nosacījumus un procentu likmes atbilstoši situācijai. Personai aizņemoties, apziņā ir fakts, ka parāds būs jāatdod. Ar valstu parādu ir tāpat – kādam tas būs jāatdod, pat ja parāds ir ar ilgu termiņu, tad tas var ierobežot izaugsmi un pieejamos resursus nākotnē.

Parāds – dažādu rādītāju mijiedarbības rezultāts

Atgriežoties pie Latvijas situācijas, IKP līmenim pieaugot, parāds, kas mērīts kā procentuāla daļa no tā, relatīvi samazinās. Reālais IKP pieaugums bijis galvenais faktors, kas bremzējis parāda pieaugumu pēdējos gados, izņemot 2020. gadu, kad Latvijā bija vērojams iekšzemes kopprodukta kritums.

Savukārt, lai gan budžeta bilance laika posmā no 2012. līdz 2019. gadam bija pozitīva tikai vienu gadu, saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) parāda ilgtspējas modeli [5] nelielu pozitīvu ieguldījumu kopējā parāda samazināšanā ir sniegusi primārā bilance (t.i. budžeta deficīts bez procentu maksājumiem; 4. attēls). Tas bijis galvenais faktors, kas ietekmēja parāda pieaugumu 2020. gadā, un sagaidāms, ka nezaudēs savu ietekmi arī nākotnē - vidējā laika periodā (no 2021. līdz 2026. gadam), jo paredzams, ka šajos gados budžetā veidosies deficīts, kas lielāks par plānotajiem procentu maksājumiem.

Savukārt ietekme no izmaiņām garantijās, kas iekļautas parāda aprēķinā, kā arī no reālo procentu likmju izmaiņām, ir bijusi neliela. Iepriekš parāda izmaiņas ietekmēja arī valūtas kursa izmaiņas, bet, tā kā pašlaik Latvija ir eirozonā un arī parāda struktūrā citu valūtu īpatsvars kļūst nenozīmīgs, šī faktora ietekme kopš 2014. gada un turpmāk nebūs nozīmīga.

Pie nosacījuma, ka tuvākajos gados sagaidāma ekonomikas izaugsme un pastāv labvēlīgi aizņemšanās nosacījumi, galvenais faktors, kas ietekmēs parāda līmeni tuvākajos gados, ir primārais deficīts. Deficītam augot, pieaugs arī parāda līmenis. Mērens budžeta deficīts vai pārpalikums ir galvenais instruments, ko var lietot arī tad, ja ir vēlme parādu samazināt.

Saglabājot augstu budžeta deficītu, parāda griestus var sasniegt pāris gadu laikā

Pieņemot, ka turpmākajos gados būs mērens budžeta deficīts [6], un ņemot vērā prognozēto IKP, valūtas kursa un procentu likmju attīstību, sagaidāms, ka tuvāko divu gadu laikā parāds nedaudz pieaugs, bet vidējā termiņā līdz 2026. gadam parāds varētu mēreni samazināties līdz 44.7% (5.attēls). Turklāt, lai šādi nosacījumi izpildītos, nevaram pārkāpt fiskālās disciplīnas likumā noteiktos stingros fiskālos nosacījumus.

Savukārt, tērējot tik, cik tērējām pagājušajā gadā (t.i. nedaudz virs Māstrihtas kritērijā noteiktajiem budžeta deficīta - 3%), jau 2026. gadā valdības parāds sasniegtu 60% no IKP. Ko pēc tam? Parāda atmaksai nāktos celt nodokļus un mazināt izdevumus, tas jau vairs nav pievilcīgi. Dzīvojot “prātīgi” dažu gadu laikā varam sasniegt parāda līmeni 45% no IKP, bet, tērējot tik, cik pērn, parāds ātri vien sasniegs 60% no IKP.

Atbilstoši EK publiskotajam dokumentam par parāda ilgtspēju [7], pašlaik riski Latvijas valdības parādam ir augstāki īstermiņā, bet vidējā termiņā ir zemi. Īstermiņa riskus palielināja straujā nepieciešamība aizņemties Covid-19 pandēmijas ietekmē, bet vidējā termiņā, lai gan procentu likmes, visticamāk, palielināsies, tomēr nenoteiktība samazinās. Lai pārfinansētu iepriekšējo aizņemšanos, Latvijai tuvākajos gados nepieciešami jauni aizņēmumi (laikā no 2022. līdz 2026. gadam – vairāk nekā 6 miljardi eiro [8]). Pašlaik aizņemšanās procentu likmes ir izdevīgas, jo tās ir zemas, taču nav skaidrs, kādas tās būs pēc laika, kad atkal būs nepieciešams aizņemties. Tāpēc īsti nederēs “aizņemties, cik varam, jo nauda ir “lēta””. Jā, pašlaik tā ir, tomēr cik “lēta” tā būs, kad aizņēmumiem pienāks dzēšanas termiņš? Droši vien tad nauda tik lēta nebūs.

Lai nebaltā dienā būtu ko tērēt, “baltajā dienā” jāveido uzkrājumi, nevis parāds

Tuvākajos gados Latvijai būs pieejami apjomīgi ES fondu līdzekļi ekonomikas izaugsmei un stiprināšanai, tomēr parāda līmenim jābūt pietiekami zemam, lai vajadzības gadījumā brīvāk varam izmantot aizņemšanās iespējas. Mērķis nav tērēt maksimāli iespējamo summu, bet tērēt saprātīgi. Protams, šis Covid-19 pandēmijas laika atbalsts iedzīvotājiem bija nepieciešams. Turklāt mēs nezinām, kā situācija attīstīties šogad, ņemot vērā vīrusa mutācijas un zemo iedzīvotāju vakcinācijas līmeni. Lai gan šogad ekonomiskā izaugsme ir atsākusies un uzņēmēju spēja pielāgoties jaunajiem nosacījumiem ir apbrīnojama, tomēr priekšā vēl ir rudens un ziema, kas ir labvēlīgāks laiks vīrusa izplatībai. Iespējams, ka vēl būs nepieciešami kādi atbalsta mehānismi, kam arī būs ietekme uz budžetu.

Kā cilvēkam, tā valstij jāmācās krāt nebaltai dienai – labākos ekonomiskos apstākļos parāda līmeni mazināt, lai vajadzības gadījumā varētu izmantot aizņemšanos un parāda līmeņa palielināšanu. Turklāt šeit jāmācās nošķirt vēlmes no vajadzībām. Nešaubos, ka “lieka nauda” varētu tikt izmantota daudziem labiem mērķiem, tomēr jāskatās, vai tā ir nepieciešamība, bez kuras nevar iztikt, vai tikai vēlme, kura var pagaidīt atbilstošāku brīdi. Vispirms nopelnīt un tikai tad tērēt.

Parādu pieauguma potenciālie riski pēcpandēmijas periodā pasaulē un eiro zonā būs viena no Latvijas Bankas gadskārtējās tautsaimniecības konferences tēmām. Šogad konference būs veltīta ilgtspējīgas ekonomikas tēmai. 

Atsauces

[1] Treaty on European Union, pieņemts 1992.g. 7. februārī https://europa.eu/european-union/sites/default/files/docs/body/treaty_on_european_union_en.pdf

[2] Fiskālās disciplīnas likums, pieņemts 2013.g. 31. janvārī. https://likumi.lv/ta/id/254896-fiskalas-disciplinas-likums

[3] Pienkowski A. Debt Limits and the Structure of Public Debt. Publicēts 2017.g. 22. maijā. https://www.imf.org/en/Publications/WP/Issues/2017/05/22/Debt-Limits-and-the-Structure-of-Public-Debt-44913

[4] Reinhart C.M., Rogoff K.S. Growth in a time of Debt. American Economic Review: Papers & Proceedings 100 (May 2010): 573–578

[5] Acosta-Ormaechea S., Martinez L., Pradelli J.J.. International Monetary Fund Institute for Capacity Development Public Debt Dynamics Tool (DDT). Version of April 21, 2021.

[6] Šeit un tālāk analizēts kopējais budžeta deficīts, ne tikai primārais deficīts bez procentu maksājumiem.

[7] European Commision, Debt Sustainability Monitor 2020, publicēts 2021.g. februārī.  https://ec.europa.eu/info/publications/debt-sustainability-monitor-2020_en

[8] Valsts Kases aizņemšanās plāni https://www.kase.gov.lv/valsts-parada-vadiba/parada-un-naudas-lidzeklu-vadibas-strategija/aiznemsanas-plani