Lauksaimniecības nozare – tik vienkārša un reizē sarežģīta
Turpinot savu nozaru rakstu sēriju, esmu nonācis līdz lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarei, kuru vienkāršības pēc ekonomisti sauc par lauksaimniecības nozari (A)[1]. Dažreiz literatūrā ir sastopams apzīmējums – primārā nozare (primary sector)[2]. Manā uztverē lauksaimniecības (A) nozare ir interesanta ar vairākiem aspektiem:
- Tā ir ļoti fragmentēta nozare. Proti, tā sevī iekļauj trīs relatīvi dažādus darbības virzienus – lauksaimniecību (01), mežsaimniecību (02) un zvejniecību (03), kas savā starpā nav pārāk cieši saistīti. No klasifikācijas viedokļa šīs trīs darbības iekļautas vienā nozarē vien tādēļ, ka tās visas ir primārās jeb resursu izlietojumu ķēdes pirmais posms. Attiecīgi šī ir viena no tām nozarēm, kuras darbība ir tik ciešā saistībā ar dabu, cik vien iespējams. Tas ir iemesls, kādēļ ekonomikas analītiķi/prognozētāji savā ziņā "nemīl" šo nozari – jo, lai prognozētu šīs nozares nākotnes izlaidi… ir jāprognozē laika apstākļi.
- No vienas puses, lauksaimniecības (A) augstais īpatsvars kādas tautsaimniecības ekonomiskajā struktūrā mūsdienās liecina par to, ka šī tautsaimniecība, iespējams, nav pieskaitāma pie augsti attīstītajām. Proti, parasti lauksaimniecība (A) iekļauj sevī salīdzinoši zemas pievienotās vērtības aktivitātes (salīdzinot ar citām nozarēm). Spēcīgās un attīstītās tautsaimniecības ir attīstījušas rūpniecību, dažādus pakalpojumu veidus, tādēļ to ekonomiku struktūrās lauksaimniecības nozarei (A) parasti ir atvēlēta visai maza loma. Tomēr, neapšaubāmi, nedrīkst aizmirst, ka lauksaimniecības nozare ir tā, kas sniedz resursus sekundārajām un terciārajām nozarēm. Turklāt lauksaimniecības nozare (A) spēlē būtisku lomu darba tirgū un reģionālajā ekonomikā.
- Pēdējā laikā lauksaimniecības nozare (01) papildus uzmanību ir ieguvusi divu aktuālu notikumu kontekstā. Pirmkārt, Āfrikas cūku mēra izplatība aktualizējusi jautājumu par Latvijas cūkkopības nozares perspektīvām un nozīmi kopējā tautsaimniecības attīstībā. Otrkārt, ģeopolitiskās situācijas eskalācija un Krievijas ieviestās sankcijas savā ziņā liek pārskatīt reģiona pārtikas aprites "spēles noteikumus". Šo iemeslu dēļ ir nepieciešams saprast, kas ir lauksaimniecības nozare Latvijas gadījumā un kāda ir tās loma kopējā tautsaimniecības attīstībā.
Nozare tautsaimniecības kontekstā
Kā jau minēju raksta ievadā, ekonomistu vidū ir pārliecība, ka starp lauksaimniecības nozares (A) īpatsvaru un ekonomikas attīstības līmeni ir zināma sakarība. Tātad - jo vairāk rūk lauksaimniecības nozares (A) īpatsvars tautsaimniecības kopējā pievienotajās vērtībā, jo vairāk tas liecina par ekonomikas progresu[3]. Tas galvenokārt ir saistāms ar lielāku ienākumu elastību pret ne-lauksaimniecības precēm un pakalpojumiem. Jo augstāk aug mājsaimniecību ienākumi, jo vairāk tās palielina ražoto preču un pakalpojumu patēriņu (un pieaugums ir straujāks nekā pārtikas patēriņa pieaugums). Tas arī saprotams - pieaugot mājsaimniecības ienākumu līmenim, to pieprasījums pēc pārtikas, iespējams, pieaugs, bet līdz zināmam piesātinātības līmenim. Tālāk ienākumu pieaugumu "noēdīs" ražoto preču un pakalpojumu patēriņš vai uzkrājumu veikšana.
Šo sakarību starp tautsaimniecības labklājības līmeni un lauksaimniecības pievienotās vērtības īpatsvaru labi ilustrē 1. attēls, kurā ir acīmredzama sakarība starp iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju un lauksaimniecības īpatsvaru tautsaimniecības struktūrā. Nevienā no augsti attīstītajām tautsaimniecībām nav liels lauksaimniecības īpatsvars, un otrādi.
1. attēls. Lauksaimniecības nozares īpatsvara un IKP uz vienu iedzīvotāju sakarība, 2012. gads
Datu avots: Pasaules Banka
Šeit derētu neliela atkāpe. Nodrošinājums vien ar pārtiku jau labu laiku nav galvenais ekonomistu pētījumu objekts attīstīto valstu vidū. Iespējams, tieši tādēļ lauksaimniecības nozares devums kopējā tautsaimniecībā parasti tiek nedaudz noniecināts vai piemirsts. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka lielā daļā pasaules lauksaimniecības nozare (A) joprojām ir pati galvenā tautsaimniecības nozare, kurai seko ieguves rūpniecība. Ir neskaitāmi pētījumi par lauksaimniecības nozares (A) saistību ar nabadzības mazināšanu un pārtikas pieejamību. Lielā daļā Āfrikas un Āzijas valstu lauksaimniecības nozares (A) rādītāji ne tikai labi korelē ar kopējās tautsaimniecības rādītājiem (IKP, inflācija, tekošais konts, utt.), bet arī ar pārtikas nodrošinājuma, iedzīvotāju veselības u.c. primāriem rādītājiem. Tādējādi šajās valstīs tieši lauksaimniecības rādītājus ir pieņemts uzskatīt par īpaši svarīgiem, analizējot tautsaimniecības veiksmes vai neveiksmes. Ir neskaitāmi pētījumi par lauksaimniecības nozīmi šo valstu ekonomikās, iesaku palasīt (jebkurā interneta meklētājā ievadot frāzi "role of agricultural economics", atradīsiet virkni interesantu materiālu). Savukārt lauksaimniecības nozares (A) pievienotās vērtības īpatsvaru IKP atradīsiet šajā Pasaules Bankas interaktīvajā kartē.
2. attēls. Lauksaimniecības nozares (A) īpatsvars IKP, %
Datu avots: ANO, Eurostat, CSP
Latvijas pieredze
Tālāk detalizētāk aplūkosim, kā šajā jomā veicies Latvijai. Kopš neatkarības atgūšanas lauksaimniecības nozares (A) īpatsvars visai konstanti samazinājās, atspoguļojot jau minēto ienākumu elastības efektu – uzlabojoties tautsaimniecības stāvoklim, saruka lauksaimniecības nozares (A) īpatsvars. Tomēr 2009. un 2010. gadā nozares īpatsvars strauji pieauga. No vienas puses, to noteica sekundāro un terciāro nozaru pievienotās izlaides samazinājums krīzes gados, bet, no otras puses, šis ienākumu elastības efekts nospēlēja pretējo lomu – samazinoties mājsaimniecību ienākumiem, samazinājās to rocība, pērkot ražojumus un pakalpojumus, tādējādi palielinot lauksaimniecības nozares īpatsvaru.
Šeit gan ir svarīgi izcelt vēl vienu aspektu – proti, mežsaimniecības lielo īpatsvaru. Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozare no NACE 2.0 nomenklatūras viedokļa iedalās 3 sadaļās – augkopība un lopkopība, medniecība un saistītās palīgdarbības (01), mežsaimniecība un mežizstrāde (02), kā arī zivsaimniecība (03). Latvijas gadījumā tieši mežsaimniecība un mežizstrāde veido lielāko daļu no kopējā nozares apgrozījuma (vidēji 3.3% laika periodā no 2010. līdz 2012. gadam[4]). Centrālā statistikas pārvalde (CSP) nepublicē pievienoto vērtību sadaļu līmenī, tomēr ir pieejami šo apakšnozaru uzņēmumu apgrozījuma rādītāji, kas dod labu ieskatu kopējās nozares struktūrā.
3. attēls. Apakšnozaru uzņēmumu apgrozījums, milj. eiro
Datu avots: CSP
Kā liecina 3. attēls, vismaz pēdējos 7 gados, par kuriem pieejama CSP statistika, lielāko daļu no nozares apgrozījuma veido tieši mežsaimniecība un mežizstrāde. Turklāt šajā attēlā labi redzams arī skaidrojums tam, kādēļ ar 2010. gadu kopējais nozares īpatsvars (1. attēls) ir pieaudzis. Kā viena no krīzes pārvarēšanas stratēģijām savulaik tika izvēlēta plašāka Latvijas koksnes izmantošana eksporta un kokrūpniecības vajadzībām, tādēļ attiecīgi arī lauksaimniecības nozares (A) īpatsvars šajos gados būtiski pieauga. Savukārt 2011. un 2012. gadā savu artavu sniedza arī ļoti sekmīgie gadi lauksaimniecībā (01) tās klasiskajā izpratnē. Lauksaimniecības (01) nozares pievienotās vērtības īpatsvars IKP pēdējos gados svārstās ap 1.6-1.8%4. Par cirsmu apjomiem valsts mežos un kokrūpniecības attīstību ne tik senā pagātnē ir rakstījusi kolēģe Līva Zorgenfreija savā rakstā "Latvijas kokapstrādes attīstība: riski un iespējas".
Kā Latvijas lauksaimniecības nozare (A) izskatās uz pasaules un eiro zonas fona (2. attēls)? Latvijā lauksaimniecības nozares (A) īpatsvars ir nedaudz augstāks nekā vidēji pasaulē. Tas saistāms galvenokārt ar augsto mežizstrādes īpatsvaru (03) – nevienam nav noslēpums, ka Latvija ir zeme ar bagātīgiem meža resursiem, kas attiecīgi tiek arī izmantoti. Tikmēr virknē pasaules reģionu meži klāj ievērojami mazāku platību. Savukārt, ja salīdzina ar eiro zonu, tad šī starpība ir vēl lielāka, kas gan, visticamāk, atspoguļo ekonomiskās attīstības pakāpes atšķirības.
4. attēls. Lauksaimniecības nozarē (A) nodarbināto īpatsvars kopējā tautsaimniecības nodarbināto skaitā, %[5]
Datu avots: CSP
5. attēls. Rentabilitātes rādītājs (izteikts kā nozares neto peļņa pret nozares apgrozījumu), %
Datu avots: CSP
Kā jau rakstīju iepriekš, lauksaimniecības nozarei ir daudz lielāka nozīme darba tirgū un reģionālajā aspektā nekā kopējā tautsaimniecības pievienotajā vērtībā. Nodarbināto īpatsvars nozarē ir augstāks nekā pievienotās vērtības īpatsvars, lai arī, kā redzams 4. attēlā, nodarbināto īpatsvara dinamika ir visai līdzīga kā pievienotās vērtības gadījumā un ar laiku tās satuvinās. Ar vienu vienīgu atšķirību – 2009. un 2010. gadā nav vērojams būtisks nodarbinātības īpatsvara pieaugums nozarē. Tas norāda uz iespējamu pakāpenisku darbaspēka produktivitātes pieaugumu nozarē.
Ja raugās uz nozares (A) rentabilitātes rādītājiem (5. attēls), tad rezultāts ir pozitīvāks, nekā varētu gaidīt. Visu trīs apakšnozaru rentabilitāte pēdējos gados ir bijusi ievērojami augstāka nekā tautsaimniecībai kopumā. Augstākā rentabilitāte parasti ir bijusi mežizstrādē (02), bet, pēdējos gados saasinoties konkurencei komersantu starpā, tā pakāpeniski sarūk. Tikmēr augkopībā un lopkopībā (01) rentabilitātes rādītāji ir cieši atkarīgi no attiecīgās sezonas dabas apstākļiem.
6. attēls. Pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto 2012. gadā, eiro
Datu avots: CSP
Savukārt, ja paskatās uz produktivitātes rādītājiem pa nozarēm, kas izteikti kā pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto, lauksaimniecība, kā jau bija gaidāms (tā tas ir lielākajā daļā ekonomiski attīstīto valstu), atrodas starp tām nozarēm, kur šis rādītājs ir salīdzinoši zems. To, ka pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto nozarē ir zema, var pateikt jau no 1. un 3. attēlā minētās informācijas – lauksaimniecības pievienotās vērtības īpatsvars tautsaimniecībā ir būtiski zemāks nekā nozarē nodarbināto īpatsvars kopējā tautsaimniecībā.
1. tabula. Nozares komersantu pašu kapitāla attiecība pret kopējiem pasīviem, %
| 2006 | 2007 | 2008 | 2009 | 2010 | 2011 | 2012 | |
| PAVISAM | 31.9 | 30.5 | 29.1 | 25.6 | 27.6 | 29.6 | 31.7 |
| (A) Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība | 43.6 | 47.8 | 48.6 | 48.0 | 52.2 | 50.3 | 53.1 |
| (01) Augkopība un lopkopība | 39.7 | 38.8 | 34.3 | 32.4 | 34.9 | 34.1 | 36.9 |
| (02) Mežsaimniecība | 49.9 | 56.9 | 63.6 | 63.9 | 67.5 | 65.7 | 70.6 |
| (03) Zivsaimniecība | 30.8 | 35.7 | 33.6 | 38.4 | 36.8 | 41.1 | 38.5 |
Datu avots: CSP
Tāpat, analizējot kādu nozari, ir interesanti paraudzīties uz nozares komersantu agregēto bilanci. Tas ļauj gūt priekšstatu gan par nozares pelnītspēju, gan par potenciālu veikt jaunas investīcijas, kā finansējumu izmantojot pašu kapitālu. 1. tabulā ir atspoguļota lauksaimniecības nozares (A) pašu kapitāla attiecība pret pasīvu kopējo apjomu, kas izteikta procentos. Kā redzams, atkal visu trīs apakšnozaru rādītāji ir augstāki par vidējiem tautsaimniecības rādītājiem, turklāt tendence ir pozitīva. Tomēr kopējās nozares pozitīvā tendence galvenokārt skaidrojama ar mežizstrādes būtisko pašu kapitāla īpatsvara pieaugumu. Ņemot vērā komercbanku joprojām salīdzinoši piesardzīgo kreditēšanas politiku, tieši pašu kapitāla augstais īpatsvars var būt izšķirošs faktors papildu finansējuma piesaistei jaunu investīciju projektu realizācijai.
Runājot par investīcijām – lauksaimniecības nozare kopš 2008. gada veido 4.8% no kopējām nefinanšu investīcijām tautsaimniecībā. Tomēr pēdējos divos gados nozares investīciju īpatsvars pieaudzis līdz 6% - acīmredzami labie lauksaimniecības (01) un mežsaimniecības (02) rādītāji liek investēt turpmākajā darbības paplašināšanā un produktivitātes celšanā.
Lai arī lauksaimniecības (01) nozares devums tautsaimniecības pievienotajā vērtībā nav ļoti liels, Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā ir pieejama visai plaša un reizē arī detalizēta statistika par nozares attīstību. Attiecībā uz augkopību un lopkopību dati ir pieejami gan gada, gan ceturkšņa, gan arī mēneša griezumā, kas ļauj veikt padziļinātu nozares analīzi un izprast nozarē notiekošos procesus.
7. attēls. Lauksaimniecības produkcijas indeksi, salīdzināmajās cenās (2000=100)
Datu avots: CSP
8. attēls. Lauksaimniecības gala produkcijas struktūra 2013. gadā (bāzes cenās), %
Datu avots: CSP
Ja raugās uz lauksaimniecības produkcijas indeksu (7. attēls), tad redzams, ka lauksaimniecības produkcijas apjomi ir konstanti pieauguši, vien atsevišķos gados samazinoties. Savukārt, ja raugās pa apakšindeksiem, tad redzams, ka lauksaimniecības produkcijas izaugsmi veido straujāka augkopības produkcijas izaugsme, kamēr lopkopības produkcijas apjomi arī aug, tomēr būtiski lēnāk. Augkopības indeksa dinamikā labi redzams ražu rekordgads – 2012. gads. Tomēr, lai arī 2013. gadā sākotnēji izskanēja viedokļi, ka gads ir būtiski vājāks, raža ir bijusi laba, uz iepriekšējo gadu fona pat varētu teikt izcila. Tikmēr pirmās ziņas par 2014. gada ražu ir sliktas – laikapstākļi šogad lauksaimniekus nav lutinājuši – kailsals pavasara mēnešos, vēss un lietains jūnijs, karsts un sauss jūlijs.
Interesanti ir saprast arī nozares izlaides struktūru. 8. attēlā redzams, ka lauksaimniecības izlaides struktūrā dominē divi produkti – graudaugi (26.6%) un piens (22.4). Nākamā nosacīti lielākā grupa ir gaļa (14.9%; ietver sevī liellopu gaļu – 3.8%, cūkgaļu – 7.0%, un putnu gaļu – 4.1%). Tāpat no CSP datu bāzēm un publikācijām var izvilkt vēl virkni interesantu rādītāju, kas, manuprāt, labi raksturo lauksaimniecības nozari (01) Latvijā. Manuprāt, interesantākie:
- 2013. gadā valstī bija 85.9 tūkst. lauku saimniecību (gada beigās). Skaita dinamika jau ilgstoši ir lejupejoša, tā kopš 2010. gada lauku saimniecību skaits ir samazinājies par 10.9%. To nosaka vairāki faktori – gan joprojām notiekošā urbanizācija, gan saimniecību konsolidācija, gan arī kādas statistikas nianses.
- Vidējā zemes kopplatība vienai lauku saimniecībai ir 31.9 hektāru (ha), t.sk. 20.7 ha lauksaimniecībā izmantojamā zeme.
- No augkopības produktu bilances izriet, ka 2012. - 2013. gada sezonā saražoti/izaudzēti 1948.7 tūkst. tonnu graudu, bet papildus tam importēti 433.5 tūkst. tonnu. Tikmēr eksportēti 1405.6 tūkst. tonnu (tātad būtiski vairāk nekā importēti), bet patērēti 977.3 tūkst. tonnu, turklāt lielākā daļa – 456.5 tūkst. tonnu - patērēti lopbarībai, 332.8 tūkst. tonnu – pārtikai, 143.3 tūkst. tonnu – sēklām.
- Ja raugās uz 2013. gada lopkopības bilancēm, tad secinājums ir tāds, ka tikai liellopu gaļa tika saražota tādā apjomā, lai vismaz segtu patēriņu (16.7 tūkst. tonnu saražotās gaļas apjoms; 11.2 tūkst. tonnu patērēts; ārējās tirdzniecības bilance tādējādi pozitīva), bet cūkgaļas un putnu gaļas gadījumā patēriņa apmierināšanai nāca talkā imports. Cūkgaļu saražoja 35.9 tūkst. tonnu apmērā, bet patērēja 76.5 tūkst. tonnu. Putnu gaļu saražoja 26.8 tūkst. tonnu apmērā, bet patērēja 44.4 tūkst. tonnu apmērā.
- Piena un olu bilances norāda uz to, ka nozare spēj ne tikai nodrošināt ar produkciju patēriņam, bet atliek arī eksportam. 2013. gadā pēc provizoriskiem datiem tika saražots 915.1 tūkst. tonnu piena, bet patērēts 688.4 tūkst. tonnu, kā arī tika saražots 629.5 milj. gab. olu, bet patērēts 475.2 milj. gabalu.
- Pēdējo četru gadu laikā konstanti ir pieaugusi lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība un 2013. gadā tā sasniedza 1868.1 tūkst. ha. Divas trešdaļas no tā ir aramzeme, bet trešdaļa - pļavas un ganības. Lielāko daļu no aramzemes aizņem graudaugu sējumi – 2013. gadā tie veidoja 583.9 tūkst. ha, no kuriem 300.0 ha ziemāji, 283.9 ha – vasarāji (protams, lielākā graudaugu kultūra – kvieši). Lopbarības-zaļbarības kultūras aizņēma 356.7 tūkst. ha, bet tehniskās kultūras (piemēram, rapsis) – 130.7 tūkst. ha.
Lauksaimniecības analīzē būtiskākais, kam jāpievērš uzmanība, ir dažāda veida ražīguma rādītāji. Proti, cik daudz produkcijas tiek saražots uz vienu vienību (lai kas arī tā būtu). Arī man personīgi šie rādītāji parasti šķiet visinteresantākie, jo ļauj analizēt, cik ļoti ir iespējams kāpināt augkopības un lopkopības ražīguma robežas, izveicīgāk saimniekojot, pielietojot jaunas metodes, kooperēšanos un, ko tur noliegt, arī ķīmiskos līdzekļus.
9. attēls. Galveno lauksaimniecības kultūru ražība, centneros no 1 hektāra
Datu avots: CSP
10. attēls. Lauksaimniecības dzīvnieku produktivitāte
Datu avots: CSP
9. un 10. attēlā ir attēloti galvenie produktivitātes rādītāji. Turklāt attiecībā uz lauksaimniecības statistiku ir viena liela priekšrocībā – dati ir pieejami arī par senākiem laika periodiem. Kā redzams, faktiski visi produktivitātes rādītāji laika gaitā ir virzījušies visai izteiksmīgi augšup. Vienīgi vidējais vilnas nocirpums no vienas aitas ir palicis aptuveni tajā pašā līmenī, kāds tas ir bijis 1940. gadā.
Ja raugās uz saimniecību grupējuma pēc graudaugu ražības, 2013. gadā lielākā daļa graudaugu sējumu platības ir mazajās un vidējās saimniecībās. Saimniecības līdz 100 ha veidoja 35.1% no visām graudaugu sējumu platībām, saimniecības līdz 300 ha – 24.2%, bet saimniecības virs 300 ha veidoja 40.7%. Ja mazajās saimniecībās (līdz 100 ha) ražīgums bija no 20.3 līdz 30.9 centneriem uz ha, tad vidējās saimniecībās (no 100 ha līdz 300 ha) – no 31.5 līdz 33.4 centneriem uz ha, bet lielajās saimniecībās (virs 300 ha) – 39.7 centneriem uz ha.
Daļu no produktivitātes pieauguma var izskaidrot ar racionālāku saimniekošanu lielajās saimniecībās – kooperēšanos ar citām saimniecībām, labāku pieejamo lauksaimniecības tehniku, ēkām un būvēm utt. Tomēr, manuprāt, diezgan raksturojošs ir arī 11. attēls, kas parāda, ka gadu gaitā ir mazinājusies organisko mēslu lietošana, bet palielinājusies minerālmēslojuma lietošana. Vēl 2010. gadā uz vienu ha sējumu kopplatības izmantoja 3.4 tonnas organiskā mēslojuma, bet 2013. gadā - 3.1 tonnu. Savukārt minerālmēslojuma apjomi tajā pat laika periodā pieauga no 84 līdz 106 kilogramiem (kg) uz ha. Acīmredzot, pieaugot saimniecību vidējam lielumam, kāpj arī minerālmēslojuma izmantošanas intensitāte.
Spriežot pēc CSP informācijas, interesanti, ka pesticīdu daudzums (2012. gadā) uz 1 ha ir lielāks lielajās saimniecībās. Piemēram, ziemas kviešu gadījumā pesticīdu daudzums uz 1 ha sējumu platībā līdz 20 ha ir 0.84 kg, no 20.1 līdz 100.0 ha – 0.99 kg, un tā līdz sējumu platībām virs 500.1 ha, kur uz vienu hektāru tiek lietots 2.14 kg pesticīdu, kas ir par 154% vairāk nekā mazajās saimniecībās (zem 20 ha). Līdzīga tendence novērojama arī pārējās kultūrās – vasaras kviešiem, rudziem, rapsim. Lielākais pesticīdu daudzums tiek lietots ziemas kviešu un rapša gadījumā, mazāk - vasarājos.
11. attēls. Mēslojuma iestrāde
Datu avots: CSP
Latvijas lauksaimniecība uz Eiropas kartes
Tāpat liela nozīme ir arī starptautiskajiem salīdzinājumiem. Interesanti paraudzīties uz to, kur Latvijas lauksaimniecība atrodas uz Eiropas kartes. Vienīgā daudzmaz salīdzināmā statistika ir graudaugu produktivitāte. Skaidrs, ka Eiropas valstu teritoriju lielums būtiski atšķiras, tāpat arī laika apstākļi un ģeoloģiskie apstākļi ir dažādi, tādēļ arī grūti raudzīties uz dalībvalstu absolūtajiem ražas lielumiem. Tomēr absolūtā graudu raža Latvijā 2013. gadā ir bijusi lielāka par Nīderlandes, Portugāles, Igaunijas, Slovēnijas, Luksemburgas un Kipras ražām. Tāpēc nozīmīgāk ir raudzīties uz ražīguma līmeņiem.
12. attēls. Graudaugu ražība, centneros no 1ha, 2013. gads
Datu avots: Eurostat
12. attēlā redzams graudaugu ražības līmenis, kas izteikts centneros iegūtās ražas no viena ha. Un te nu ir neliels pārsteigums – neskatoties uz to, ka ražības līmenis pēdējos 10 gados ir strauji audzis, tas joprojām ļoti būtiski atpaliek no Eiropas vidējā rādītāja.
Tieši produktivitātes līmeņa celšana, manuprāt, jāizvirza kā galvenā nozares prioritāte vidējā un ilgtermiņā. Pēdējos gados lauksaimniecības nozares rādītāji ir strauji uzlabojušies, tomēr starptautiskajos salīdzinājumos redzams, ka Latvijas lauksaimniecības sektora potenciāls nebūt nav izsmelts. Daudzās lauksaimniecības "apakšdisciplīnās" galvenās problēmas ir tās pašas – joprojām mazais saimniecību apmērs un pārāk vāja savstarpēja resursu kooperācija. Vāja infrastruktūras kooperācija noved pie augstām izmaksām un zemāka produktivitātes līmeņa. Un tieši zemais produktivitātes līmenis ir viens no galvenajiem ieročiem Eiropas birokrātu rokās tajā brīdī, kad tiek runāts par atbalstu lauksaimniecībai, t.sk. platībmaksājumiem.
No otras puses, datus nevar vērtēt viennozīmīgi. Latvija ir starp tām Eiropas Savienības (ES) valstīm, kurās visstraujāk attīstās bioloģiskās lauksaimniecības segments, kas bieži, lai arī ir ar zemākiem ražīguma līmeņiem, tomēr ar augstāku pievienoto vērtību. Spriežot pēc Eurostat datiem, Latvijā 2012. gadā organiski sertificēto saimniecību izlaides īpatsvars kopējā izlaidē bija 10.6%, kamēr ES vidēji – 5.7% (līderi šajā jomā ir Austrija, Čehija un Zviedrija).
Kas ar nozari notiks turpmāk? Visticamāk, turpināsies pakāpeniska lauksaimniecības nozares attīstība, pieaugot ražīguma līmeņiem. Tajā pašā laikā nozare saskaras ar virkni dažādu izaicinājumu – Āfrikas cūku mēra izplatību, ģeopolitiskās situācijas eskalāciju, nozarē strādājošo novecošanos un joprojām salīdzinoši mazajām saimniecībām. Nozarei ir pieejama virkne dažādu finansējuma avotu, tostarp ES fondu līdzekļi, tomēr ilgtermiņā nozares turpmāka izaugsme būs iespējama vien uz ražīguma līmeņa celšanas rēķina mazajās saimniecībās.
Iespējams, pāreja no mazajām uz vidējām un lielajām saimniecībām ir bijusi problemātiska vēsturisku aspektu dēļ (joprojām atmiņā kolektivizācija), tomēr pēdējos gados redzams, ka "vezums ir izkustējies" – nozarē ienākot jauniem cilvēkiem ar atbilstošo profesionālo izglītību un zināšanām, arī saimniecību lielums kļūst lielāks, notiek darba dalīšana, kā arī dalīšanās ar tehniskajiem līdzekļiem, ēkām utt.
Paralēli arvien vairāk attīstās otrs segments – bioloģiskā saimniekošana, kura, visticamāk, arī turpmākajos gados būs strauji augošs lauksaimniecības segments. Ņemot vērā to, ka produktivitātes plaisa starp Latvijas un ES valstu lauksaimniecības nozarēm vēl joprojām pastāv, visticamāk, Latvijas lauksaimniecības nozare tuvākajā desmitgadē turpinās pakāpeniski konverģēt uz ES valstu produktivitātes līmeņiem.
Ja ir detalizētāka interese par lauksaimniecības nozari un tās apakšnozarēm, sīkāku ieskatu palīdzēs gūt Zemkopības ministrijas ikgadējie pārskati par situāciju nozarē, kur apkopoti un arī analizēti pēdējie nozares rādītāji, kā arī aprakstītas galvenās norises lauksaimniecības apakšnozarē. Arī CSP ikgadējais izdevums par Latvijas lauksaimniecību sniedz daudz detalizētas informācijas dažādos griezumos – citas tautsaimniecības nozares var tikai apskaust lauksaimniecības nozari par statistikas detalizācijas pakāpi.
[1] Turpmākās teksta lasīšanas atvieglošanai atbilstoši NACE nomenklatūrai ar (A) apzīmēšu visu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozari kopumā, ar (01) – tikai pašu lauksaimniecību jeb augkopību un lopkopību.
[4] LR Zemkopības ministrija: Latvijas lauksaimniecība 2013
[5] Sākot ar 2008. gadu, nozares dati izteikti NACE 2.0 redakcijā, kas nozīmē, ka dati pirms 2008. gada nav pilnībā salīdzināmi (A nozarē netiek iekļauta zivsaimniecība) tomēr ir derīgi tendences atspoguļojumam)
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Līdzīgi raksti
Komentāri ( 2 )
Jūsu rakstā: ,,Nevienā no augsti attīstītajām tautsaimniecībām nav liels lauksaimniecības īpatsvars, un otrādi."
Irina Pilvere, LLU rektore: ,,LLU kopā ar Latvijas zinātniskajiem institūtiem izveidojusi Bioekonomikas pētniecības stratēģisko apvienību, apvienojot 14 dažādas institūcijas kopīgiem pētījumiem un projektiem, lai attīstītu zināšanu ietilpīgu bioekonomiku, kas ir viena no Latvijas viedās specializācijas jomām."
Kā Jūs komentētu jēdzienu ,,zināšanu ietilpīga bioekonomika"?
Ļoti noderīgs raksts, paldies!