Lēnie igauņi jeb – lēnāk brauksi, tālāk tiksi

Atšķirībā no mūsu valsts Igaunijas finanšu loģika vienmēr darbojusies tā, lai pēc iespējas tērētu nopelnīto un nebūtu jāaizņemas. Par to liecina pēdējo desmit gadu laikā Igaunijas valdības īstenotā budžeta politika. Ja aplūkojam valsts budžeta bilanci Latvijā un Igaunijā kopš 2000. gada, varam secināt, ka nevienā no šiem gadiem Latvijas valdības budžetā izdevumi nav bijuši pilnībā segti ar ienākumiem, bet Igaunijas valdības budžetā no 2002. gada līdz 2007. gadam bija pārpalikums. Pēc abu valstu iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumi trīs gadu laikā ļoti strauji pieauga abās valstīs, bet Latvijā krietni ātrāk – par 136% (Igaunijā – 95%). Tādējādi tautsaimniecības straujās izaugsmes periodā, kad iekšzemes kopprodukta kāpums bija mērāms divciparu skaitļos, Igaunijā netika izveidota tik augsta izdevumu bāze kā Latvijā, kā arī tika veikti uzkrājumi nebaltām dienām. 2007. gada beigās uzkrājumu apjoms Igaunijā bija ap 9% no iekšzemes kopprodukta, savukārt Latvijā papildu gūtie ieņēmumi tika pilnībā iztērēti.

Arī Igaunijā 2008. gadā situācija valsts budžetā krasi pasliktinājās, budžeta bilancei salīdzinājumā ar 2007. gadu samazinoties par pieciem procentu punktiem. Taču Igaunijā budžeta deficīts pat šajā, smagā krituma, laikā nepārsniedza 3% no IKP, pateicoties tam, ka treknajos gados netika izveidota ļoti augsta izdevumu bāze. Ekonomiskie rādītāji Igaunijā turpināja pasliktināties arī nākamajā, 2009. gadā, IKP salīdzināmajās cenās krītoties par 14%. Igaunijas valdība pieņēma veselu virkni konsolidācijas pasākumu, kas 2009. – 2010. gadā kopā veidoja ap 8% no IKP un kas daļēji tika veikti, samazinot izdevumus, daļēji – ceļot nodokļus. Toties Latvijā, lai sasniegtu budžeta deficītu 7.6% no IKP (kas nozīmē tēriņu pārsniegumu pār izdevumiem gandrīz miljarda latu apmērā) 2010. gadā beigās bija nepieciešama konsolidācija ap 12% no IKP apmērā.

Igauņiem izdevās neticamais – viņi spēja izpildīt Māstrihtas kritērijus un 2011. gada 1. janvārī ieviest eiro, un krīzes laikā vairot uzticību savai valstij. Pašlaik Igaunijas kredītreitings ir pusotra soļa attālumā no ASV, savukārt Latvija no Igaunijas atpaliek 7 soļus. Varat minēt, kurā no šīm abām valstīm ienācis ievērojami lielāks tiešo investīciju apjoms…

Tiklīdz kā ekonomika atsāka augt, Igaunijas valdība atkal izvirzīja mērķi sasniegt valsts budžeta pārpalikumu – jau 2013. gadā. (Neņemot vērā negatīvā tautsaimniecības attīstības cikla ietekmē radīto ieņēmumu samazinājumu, Igaunijas valsts budžets jau ir ar pārpalikumu kopš 2009. gada, pateicoties 2009. gadā veiktajiem pasākumiem[1].)

Jāpiebilst, ka 2010. gadā Igaunijas valdības parāds (6.6% no IKP) bija zemākais Eiropas Savienībā, divu gadu laikā palielinoties vien par 2 procentu punktiem no IKP, ko nodrošināja mazais budžeta deficīts un tas, ka pirms krīzes tika uzkrātas pietiekoši lielas rezerves budžeta deficīta segšanai. Igaunijai atšķirībā no Latvijas nebija jāvēršas pie starptautiskiem aizdevējiem. Gluži otrādi Igaunija bija viena no Ziemeļvalstīm, kura piedāvāja Latvijai finansiālo palīdzību. Latvijas parāds savukārt trīs gadu laikā ir pieaudzis vairāk kā četras reizes, 2010. gadā sasniedzot 44.7% no IKP.

Pievedot šos skaitļus tuvāk dzīvei, varam salīdzināt, piemēram, šādi: Latvijas valdības parāda pamatsummas (nerēķinot procentus) atdošanai būtu nepieciešami pusotra gada nodokļu ieņēmumi, iztiekot bez skolām, slimnīcām, policijas, armijas, pašvaldību ierēdņiem, utt. Igaunijas gadījumā parāda pamatsummas atdošanai būtu nepieciešami 2-3 mēnešu nodokļu ieņēmumi.

Igaunija gadu no gada plūc savas tālredzīgās politikas darba augļus – arī šajā periodā pēc lielā kritiena. Igaunijas kopprodukts šī gada pirmajā pusē auga par 8.4%, nodokļi ienāk, un sagaidāms, ka budžets gada beigās būs sabalansēts. Jau šogad Igaunijas valdība spēja palielināt izdevumus izglītībai, nākamgad – tiek plānota vecuma pensiju indeksācija. Igaunijas valdība konsolidācijas laikā bija nolēmusi iemaksas 2. pensiju līmenī 2009.-2010. gadā atcelt, taču atšķirībā no Latvijas tā jau ir atjaunojusi pusi no pirmskrīzes iemaksu likmes. Turklāt pieņemts lēmums tiem Igaunijas darba ņēmējiem, kuri brīvprātīgi izvēlējās veikt iemaksas 2009.-2010. gadā, nenotikušās valsts iemaksas kompensēt 2014.-2017. gadā. Latvija savukārt plāno iemaksas otrajā pensiju līmenī pilnā apjomā atjaunot, tikai sākot ar 2013. gadu, bet neveikto iemaksu kompensācija netiek plānota vispār.

Lai gan Igaunijas valsts budžets 2002.-2007. gadā bija ar pārpalikumu, Igaunijas likumos nav skaitlisku nosacījumu attiecībā uz valsts konsolidēto kopbudžetu. (Vairākās ES valstīs tādi ir, piemēram, Zviedrijā vai Somijā ir budžeta bilances mērķis, un valdība nosaka budžeta izdevumu griestus nākamajiem 2-3 gadiem). Vienīgais izņēmums Igaunijā ir Veselības apdrošināšanas fonds un Bezdarba apdrošināšanas fonds, kuros saskaņā ar likumu ir jānodrošina pietiekami liela rezerve, ko var izlietot tautsaimniecības lejupslīdes periodos. Pašvaldībām ir noteikti parāda griesti – tās nevar aizņemties vairāk par 60% no saviem ieņēmumiem. Bet grozījumus likumā par valsts budžetu, kuri pasliktinātu budžeta bilanci, nevar pieņemt, nenorādot līdzekļu avotu, ar kuriem plānots segt papildu izdevumus vai nodokļu samazinājumu. Tomēr valdības budžeta bilanci kā tādu Igaunijas likumdošana neregulē. Jau vēsturiski ir izveidojies tā, ka Igaunijas valdības cita pēc citas izvirza sabalansētu kopbudžetu par savu prioritāti. Šāda politiskā apņemšanās ļoti palīdzēja veiksmīgi pārvarēt budžeta krīzi un saglabāt ļoti zemu, viegli uzturamu valdības parādu. Neskatoties uz to, šogad Igaunija plāno izstrādāt likumu par budžeta disciplīnu un nostiprināt savu de facto piekopto politiku arī juridiski.

Šaubos, ka Latvija varēs atkārtot Igaunijas pieredzi vien ar "politisko apņemšanos" kā pamatelementu, tādēļ uzskatu, ka mums jāmācās no Zviedrijas un Somijas pieredzes. Šīs Skandināvijas valstis 1990. gadu sākumā arī piedzīvoja dramatisku ekonomikas kritumu un budžeta krīzi, un īsi pēc tam abas valstis pieņēma likumu par budžeta disciplīnu, ierobežojot turpmāko valdību rīcību nenopelnītu tēriņu ziņā. Turklāt pašlaik Eiropas Savienībā tiek izskatīta Eiropas Komisijas iniciatīva, kas paredz budžeta skaitlisko nosacījumu obligātu ieviešanu visās ES valstīs. Latvijas Finanšu ministrijas izstrādātais likumprojekts par budžeta disciplīnu ir apstiprināšanas ceļā, un tam ir iespēja kļūt par Latvijas jaunās valdības prioritāti, apliecinot tālredzīgu ekonomisko domāšanu.